Mēneša laikā šeit, interneta žurnālā satori.lv, tika publicēta programmas "Iespējamā misija" vēstnieku rakstu sērija "IMdekss" par būtiskiem ar skolu vidi un izglītību saistītiem jautājumiem. Rakstu sērijas mērķis bija rosināt sabiedrībā diskusiju par aktuālām problēmām un iespējamiem to risinājumiem, kā arī atklāt dažādās skolu un skolotāju situācijas un pieredzes. Rakstu sērija iekļāva piecus dažādus rakstus par atšķirīgiem jautājumiem, par kuriem ir būtiski domāt šobrīd, meklējot risinājumus problēmām, kā arī uzlabojumus esošajai situācijai, jo tie ietekmē gan skolēna, gan skolotāja pieredzi skolā, īpaši domājot par ilgtermiņa sekām.
Lasītāju diskusijās izskanēja dažādi viedokļi, idejas, secinājumi, tāpēc, noslēdzot rakstu sēriju, atskatāmies uz diskusiju saturu un būtiskajiem jautājumiem, kas tajās izskanējuši, kā arī vēlreiz apkopojam rakstu galvenās idejas, aicinot arī tevi izlasīt rakstus un pievienoties diskusijai par aktuālajiem izglītības jautājumiem!
Aleksandrs Vorobjovs savā rakstā ar provokatīvo nosaukumu "Kāpēc skolām vajadzīgi skolēni?" atklāj dažādas ar izglītības reformu nepareizu izpratni (galvenokārt, reformas "nauda seko skolēnam"), saistītās sekas, piemēram, sekmīgu atzīmju nepelnītu izlikšanu, lai saglabātu nepieciešamo skolēnu skaitu. Lasītāju diskusijā izskanēja gan neticība minētajiem piemēriem, gan arī dažādi priekšstati par to, kādas vērtības skolai būtu jāieaudzina audzēkņos. Pats Aleksandrs par sava raksta diskusiju saka:
"Pēc "IMdekss" raksta biežāk dzirdētie un lasītie komentāri bija par drosmi. Vairākums skolotāju, kas pauda savu nostāju, izteicās ar pateicību – rakstā minētās vietām šokējošās situācijas no Latvijas skolu ikdienas jau sen vajadzēja "celt gaismā", par tām runāt atklātu valodu un meklēt risinājumus. Ne mazāk bija to, kas godīgi atzina, ka paši savā vārdā nerunās par reformu nepilnībām, lai arī tās saskata. Pat ieteikumu formā ne, uzsverot, ka tādējādi viņu vārdi varētu tikt saistīti ar kritiskumu pret skolu, ministriju, valsti. Diskusija par rakstu ļoti skaidri parāda, ka mēs – skolotāji – tik ilgi mācoties un mācot citiem, kā domāt pašiem ar savu galvu, būtībā acu turēšanu vaļā pārsteidzīgi saucam par sabotāžu. Manuprāt, sabotieri ir tieši tie cilvēki, ar kuru klusējošo piekrišanu notiek "IMdeksa" rakstos minētais regress Latvijas skolās. Pēc raksta un diskusijām apzinājos, ka inertajam vairākumam pamazām, bet pārliecoši rodas pretsvars – skolotāji, skolēnu vecāki un arī paši skolēni, kuri apzinās izglītību kā vērtību. Tas ir ļoti iedrošinoši."
Gatis Narvaišs savā rakstā "Tehnoloģiju lietojums Latvijas skolās" runā par tehnoloģiju izmantošanas līmeņiem, skarot būtisko jautājumu – vai skolās esošas tehnoloģijas tiek efektīvi izmantotas un sniedz tādu atbalstu skolēnam, kāds nepieciešams, vai tehnoloģiju potenciāls tiek pilnībā izmantots un kā to veicināt? Gatis diskusiju par savu rakstu redz šādi:
"Paldies par atbalstu tiem komentāru autoriem, kuri pēta un redz, kā izmantot tehnoloģijas skolās, arī speciālajā izglītībā. Vienā no komentāriem, kas, manuprāt, raksturo lielu daļu skolotāju viedokli - IKT neizmanto, jo resursi skolā ir, bet nav pieejami, vai arī IKT resursus nevar pilnvērtīgi izmantot, jo to iepirkšana, vai izvietošana nav pārdomāta. Saprotu to skolotāju, kurš nevēlas skraidīt uz datorklasi, vai kuram jāizmanto interaktīvā tāfele tāpēc, ka viņa klasē tā ir ielikta. Kā risinājumu es redzu esošo un nākotnes IKT resursu izmantošanas plānošanu, iesaistot tajā arī vecākus, skolēnus un skolotājus. Šī mācību semestra laikā esmu bijis 19 ļoti dažādās Latvijas skolās un zinu, ka lielākajā daļā ir moderni IKT resursi, jautājums, kā tie tiek izmantoti."
Edīte Sarva un Aleksandrs Vorobjovs rakstā "Kā ievērot iekšējās kārtības noteikumus skolās?" aktualizē jautājumu par to, ka skolas esošie iekšējās kārtības noteikumi nereti nav efektīvi un jēgpilni. Kā panākt, lai skolēni būtu gatavi tos ievērot? Autori par diskusiju un komentāriem pie raksta saka:
"Vēlos uzsvērt, ka noteikumi nav nekas negatīvs, gluži otrādi, tie paredzēti, lai veidotu drošu un pozitīvu vidi, konstruktīvas uz izaugsmi virzītas attiecības starp skolēniem un skolotājiem. Paldies Edītei par pozitīvo pieredzi, līdzīgu reakciju es novēroju arī saviem bērniem 2. - 4. klašu grupā – pozitīvo seku sistēmas palīdz skolēnus ievirzīt produktīvā darba gultnē, palīdz sakārtot un labāk organizēt mācību procesu!
Tāpat noteikti pievienojos tam, ka noteikumiem jābūt ļoti īsiem, kodolīgiem, tiešām pašam galvenajam, kas jāievēro, lai nodrošinātu jēgpilnu mācību procesu. Pretējā gadījumā gan skolēni, gan skolotāji tos gluži vienkārši aizmirst un neievēro neapzināti.
Un, protams, gan noteikumu, gan seku sistēmu darbības efektivitāti ceļ tas, ka to izstrādē piedalās tie, kam noteikumi jāievēro un tie, kam jāpieskata, lai noteikumi tiktu ievēroti.
Manuprāt, nav iespējams nodrošināt drošu un efektīvu darba vidi, ja nav nekādu noteikumu/principu, pēc kuriem jāvadās!"
Rakstā "Skolas iekšējā kultūra" es aicināju uz diskusiju par to, kā panākt, lai skolas iekšējā vide un tajā notiekošie procesi veicinātu skolotāju profesionālo attīstību un būtu ievērojama darba motivācijas daļa jeb – kā izmantot skolas un skolotāju iekšējo poteniālu?
Raksta diskusijā izskan dažādi viedokļi – gan tas, ka skolotājam nav jābūt uz izaugsmi orientētam, bet tikai uz skolēnu vērstam, pavīd pat viedoklis, ka skolā vajadzētu strādāt tikai skolotājiem, kam pašiem ir bērni, kā arī tiek diskutēts par ģimenes un skolotāja lomu – skolotājam nav jāaizstāj vecāki, bet jānodrošina izglītošanās iespējas.
Galvenais, ko vēlos uzsvērt diskusijas beigās – protams, skolotājam viennozīmīgi ir jāmīl bērni un jaunieši, darbošanās ar tiem, tomēr tam nebūt nav jāizslēdz tieksmi pēc izaugsmes. Domāju, ka ir jāvienojas par to, ko uzskatām par izaugsmi skolotāja darbā – tā ir profesionālā izaugsme, kļūstot par aizvien labāku skolotāju, sekojot savam darba stilam, metodēm, to efektivitātei, skolēnu zināšanām un rezultātiem. Ja uz izaugsmi mēs skatāmies šādi, tad arī kļūst skaidrāks, ka ir nepieciešams regulārs darba novērtējums, atbalsts un motivācija.
Savukārt Igors Grigorjevs rakstā "Kvalitatīvu izglītību. Bet visiem, lūdzu!" apskata jautājumu, kas skar izglītības vienlīdzību tagad un tuvākajā nākotnē Latvijā. Kas ir riski, kas mums draud, ja proaktīvi nerisināsim problēmas ar dažādu skolu finansējumu? Kā nodrošināsim vienlīdz kvalitatīvas izglītības iespējas visiem bērniem Latvijā? Igors par diskusiju pie raksta saka:
"Komentētāji nenoliedza problēmas esamību, bet lūdza statistisku un skaitlisku pamatojumu gan nevienlīdzīgu izglītības iespēju problēmai, gan tās risinājumiem. Sākotnēji vēlējos atrotīt piedurknes un mesties pētīšanas un skaidrošanas darbā, bet, brīdi padomājot un konsultējoties ar biedriem, sapratu, ka tas ir vismaz pusslodzes darbs aktīvam pētniekam un blogotājam. Ar šādu darbu ir jānodarbojas izglītības pētniekiem – maģistrantiem un doktorantiem –, kuru devums sabiedrībai būtu ne tikai zinātniskie darbi, bet arī publicistika. Ja "kur sauc, tur atsaucas", tad šobrīd saucu jaunos izglītības pētniekus. Vai atsauksies?"
Noslēdzot atskatu uz programmas "Iespējamā misija" rakstu sērijas "IMdekss" saturu un diskusijām, jāuzsver, ka ir ārkārtīgi būtiski runāt atklāti par problēmsituācijām un to risinājumiem vairāku iemeslu pēc – pirmkārt, mūsu kultūrā vēl aizvien dalīšanās ar labajiem piemēriem un pieredzi ir vāja, tāpat kā atklāta diskusija par problēmām – diskusijas notiek, bet nereti mazos pulciņos un nevedot uz rezultātu. Otrkārt, jo vairāk informācijas par esošo situāciju ir pieejama sabiedrībai, jo labāka ir sabiedrības izpratne. Un, treškārt, jo vairāk mēs katrs zinām par labiem piemēriem un risinājumiem, jo lielākas ir mūsu gaidas pēc laba rezultāta, kuru katrs savā veidā varam ietekmēt – iesaistoties kā vecāki, radinieki, eksperti utt. Lai izdodas!
Visu rakstu krājumu e-žurnāla formātā varat lejupielādēt šeit:
1