Kā Latvijā attīstīt kopienu mākslu? Diskusija

Pēdējos gados Latvijas kultūrtelpā arvien biežāk dzirdams vārdu savienojums "kopienu māksla" – par to kā jēgpilnu un svaigu mākslas praksi interesējas ne tikai kultūras profesionāļi, bet arī pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, kas novērtē kopienu mākslu kā sociālu instrumentu. Lai noskaidrotu, kā attīstīt kopienu mākslu Latvijā un kā tā var stiprināt pašas kopienas, šīgada maijā biedrība "Ascendum" rīkoja diskusiju. Sarunu vadīja Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, tajā piedalījās Ieva Niedre, fonda "Initium" valdes priekšsēdētāja un kultūras producente ar 10 gadu pieredzi vietēju un starptautisku projektu organizēšanā, māksliniece Eva Vēvere, kas veidojusi vairākus kopienas mākslas projektus, Sandra Feldmane, Čiekurkalna apkaimes attīstības biedrības pārstāve un Rīgas Apkaimju alianses valdes locekle, Emīls Rode, kultūrplānošanas speciālists, un Sandra Jakušonoka, biedrības "Bolderājas grupa" pārstāve. 

Diskusija bija daļa no "Ascendum" rīkotā "Ieklausīšanās foruma", kurā Rīgas apkaimju biedrību pārstāvji un pilsētvides aktīvisti tikās ar kultūras satura veidotājiem un kultūras NVO pārstāvjiem, lai apmainītos zināšanām un iniciētu kopīgus projektus.

Lolita Tomsone: Es gribētu sākt ar tiem sarunas dalībniekiem, kuriem jau ir diezgan liela pieredze kopienu mākslas projektu īstenošanā. Ieva, tu strādā pārsvarā teātrī. Kā tas sākās? Un kāpēc tevi interesē tieši kopienu māksla?

Ieva Niedre: 2016. gadā nozvērējos, ka nekad mūžā vairs nestrādāšu valsts vai pašvaldības darbā, un nodibināju pati savu fondu "Initium". Pirmais jautājums sev bija: labi, esmu nodibinājusi savu fondu, bet kā lai sāku darboties? Pirms tam biju diezgan daudz strādājusi pie projektiem apkaimēs Sarkandaugavā, kur mēs īstenojām dažādas foršas iniciatīvas, tāpēc likās loģiski, ka jāsāk ar vietu, kur dzīvoju. Tad mēs aktīvi sākām veidot dažnedažādus projektus sadarbībā ar Pārdaugavas organizācijām, nodibinājām platformu "Pārdaugavas radošais centrs", uz kura bāzes veidojām gan kultūras notikumus, gan arī sākām vairāk rūpēties par visādām apkaimes būšanām un nebūšanām.

Paralēli tam sākās plaša gatavošanās Latvijas simtgades svinībām. Tajā laikā Kultūras ministrija uzskatīja, ka kopienu teātris Latvijā ir ļoti maz izplatīts – ar to nodarbojās tikai Krista Burāne un varbūt vēl pāris režisori. Bet jau tad Kultūras ministrijas pārstāvji bija sapratuši, ka tas ir lielisks veids, kā stāstīt stāstus par ļoti dažādiem cilvēkiem un kopienām. Tā nu sanāca, ka šis projekts nonāca pie manis. Kopā ar dažādiem ekspertiem no Eiropas, tostarp no Latvijas, mēs gatavojām konkrētu metodiku, lai cilvēkus apmācītu. Pirmajos kursos apmēram 100 cilvēki no visas Latvijas apguva metodes pie profesionāļiem. Un šie cilvēki, kas kursus apmeklēja, bija gan pašu kopienu pārstāvji, aktīvisti, kultūras speciālisti, izglītības speciālisti, gan arī mākslinieki – horeogrāfi, režisori, dramaturgi, aktieri utt. Tas bija pirmais mēģinājums savest kopā gan kopienu cilvēkus, gan mākslas profesionāļus. Šī projekta laikā 2018. un 2019. gadā tapa apmēram 10 iestudējumi visā Latvijā. Tad es sapratu, ka tam visam ir dziļa un patiesa jēga, jo šie stāsti, ko saņēmām no cilvēkiem, kopienām, patiešām bija daudz dzīvāki, interesantāki un man personīgi nozīmīgāki nekā tie, ko var baudīt citās formās. Te es negribētu atdalīt kopienas teātri no profesionālā teātra, jo tas ir profesionāls teātris. Un tie iestudējumi, ko taisa Krista Burāne, Jānis Balodis, mēs ar saviem māksliniekiem, režisoriem, ir profesionāļu radīti mākslas darbi, tikai cilvēki, ar kuriem kopā tas notiek, ir, kā mēs tos saucam, ikdienas profesionāļi. Viņi nav profesionāli aktieri.

Lolita Tomsone: Eva, kāda ir jūsu pieredze ar kopienu iesaisti mākslas projektos? Kam jānotiek, lai tas vispār izdotos?

Eva Vēvere: Siguldā sācies vides aktīvistu projekts, kam pamatā tieši kopienas vajadzības – kā pārvērst Gaujas Nacionālo parku par bioreģionu. Šeit cilvēki, kas galvenokārt nodarbojas ar sociālās vides aktīvisma lietām, uzskata, ka māksla ir viens no veidiem, kā komunicēt ar sabiedrību, un paralēli savai darbībai ar sociāliem, politiskiem un citiem mērķiem veido arī mākslas notikumus. Sākumā piedalījos kā uzaicinātā māksliniece, nākamajā gadā jau moderēju diskusiju, vadīju darbnīcas, mentorēju, bet šobrīd pati plānoju, piesaistu un izvēlos veidus, kā varu pielikt savu roku, lai mākslas lietas notiktu kvalitatīvi. Te jāpiebilst, ka [projekta] kodolā nav profesionālu mākslinieku, bet cilvēki no dažādām specialitātēm.

Ir veiksmīgi citu mākslas un kultūras institūciju producēti un ierosināti projekti bērniem un jauniešiem, piemēram, mākslinieku rezidences skolās. Vēl ir viens manis iniciēts projekts savā apkaimē, t.i., Kundziņsalā – es vērsos pie biedrības ar savu ideju, un mēs kopīgi triju gadu garumā veidojām pasākumus vietējā centrā ar saviem resursiem, piesaistot Rīgas domes un Integrācijas fonda finansējumu.

Lolita Tomsone: Runājot par apkaimēm, Daugavgrīvas cietoksnī, Bolderājā bijuši vairāki kopienu mākslas projekti, bet Čiekurkalnā laikam vēl nav bijis?

Sandra Feldmane: Viskaļos ir. Tā ir spēcīga kopiena kopienā. Ir teritorija Čiekurkalns, bet Čiekurkalna vēsturiskais centrs ir nostāk no šīs vietas. Tāpēc mēs tomēr uzskatām, ka viņi ir mūsējie, un arī mūsu kopiena no viņiem var iegūt.

Lolita Tomsone: Vai jūs iegūstat tāpēc, ka Viskaļos iesaistīti cilvēki, kuriem jau ir pieredze dažādu mākslas projektu veidošanā?

Sandra Feldmane: Jā, es domāju, ka šajā gadījumā mēs, sabiedrība, esam tie, kuriem tās durvis ir vaļā. Mēs varam iet, skatīties, piedalīties – protams, kā apmeklētāji. Bet līdz šim mums nav bijusi pieredze līdzīgu kopienas mākslas darbam.

Lolita Tomsone: Emīl, ar ko tu nodarbojies? Kas ir kultūrplānošana, tās rīki, un kā tie tiek izmantoti?

Emīls Rode: Varbūt man jāsāk ar to, ka "kultūrplānošana" nav veiksmīgākais vārdu salikums. Visi zina, kas ir kultūra, un visi domā, ka zina, kas ir plānošana, bet kopā veidojas, manuprāt, pārāk vispārīgs termins. Šoreiz mēs varam atsaukties uz konkrētu Eiropas Savienības "Interreg" programmas finansētu projektu "Urban Cultural Planning", kurā es kā Dānijas kultūras institūta pārstāvis, projekta eksperts, biju iesaistīts no sākuma 2018. gadā līdz nobeigumam 2021. gadā. Es jums nepārstāstīšu visu šī projekta pieredzi, tā ir aprakstīta mājaslapā urbcultural.eu. Šis projekts notika septiņās pilsētās Baltijas jūras reģionā un to apkaimēs.

Kultūrplānošana ir metode, kā iesaistīt pilsoņus viņu apkaimju revitalizācijā caur kultūru, radošumu, kopradīšanu. Tur iesaistītas trīs puses: pašvaldība, kurai pieder vara, pilsoņi, kuri tur dzīvo un kuriem arī it kā pieder vara, un radošā klase: mākslinieki, arhitekti, dizaineri, citu radošo profesiju pārstāvji – viņi ir tā līme, radošais impulss, kas ļauj visam notikt. Šī metode tika izmēģināta 10 projektos, kuri aprakstīti manis minētājā saitē. Arī Rīgā bija divi projekti. Viens no tiem – "Komēta" Daugavgrīvas cietoksnī, bet otrs Sarkandaugavā.

Kultūrplānošanu no kopienu mākslas atšķir tas, ka kultūrplānošanas pamatā ir metode ar konkrētiem soļiem. Pirmais solis ir kartēšana, izpratnes veidošana par vietu. Otrais solis ir vizionēšana kopā ar kopienas iedzīvotājiem – ieraudzīt to, kas var būt. Trešais solis ir dizainēšana, respektīvi, plānošana, kā tas notiks. Un tad nāk ieviešana un enkurošana, kurai seko refleksija. Es teiktu, ka minimālā programma, kas ir ļoti būtiska, ir kartēšana – saprast, kas ir šī vieta, kas tur dzīvo, kāda ir vēsture, kas ir galvenie aktīvisti, kas ir grupas, par ko viņi cīnās, kas ir galvenās intereses, kas ir vēl citi spēlētāji – ietekmētāji, uzņēmumi, attīstītāji utt. Kad šie soļi ir izieti, rodas vieta radošajai intervencei. Ideālā gadījumā pilsonis, kas dzīvo šajā kopienā, var teikt: "Es biju tur, piedalījos, runājos ar mākslinieku, devu ieguldījumu, mums bija savas grupiņas un apspriedes." Tas veido sava veida iesakņotību. Ideālā gadījumā par jaunieviesto turpina rūpēties – pārkrāso, uztur, aplaista zālienu un tādā veidā turpina šo projektu.

Lolita Tomsone: Principā jūs esat atrisinājuši visu, ko mēs vēl tikai mēģinām darīt. Bet ir dažas lietas, kas mani mulsina šajā fantastiskajā sistēmā. Kas ir šie cilvēki, kur viņi dodas, un kur jūs atrodat tos kopienas locekļus, kas būtu ar mieru iesaistīties, liecināt? Kā jūs iesakāt ar šiem instrumentiem nonākt līdz cilvēkiem, viņu viedokļiem, kur nu vēl iesaistei?

Emīls Rode: Tas laikam ir jautājums tiem, kas īstenojuši konkrētos projektus katrā apkaimē. Es domāju, ka ikviens stāsts ir atšķirīgs. Bet parasti jau katrā apkaimē, lai cik nomaļa un klusa tā būtu, ir cilvēki, kas ir aktīvāki savas profesijas vai sabiedriskuma dēļ, piemēram, vietējie gidi vai zinātāji, kas jau sen tur dzīvo. Kaut kā jāuztausta tie cilvēki, kuriem ir ietekme, tīkls, kuri var runāt ar citiem apkaimē, un tad jau process sakustas. Tā tiešām ir māksla – kā veikt kartēšanu, lai saprastu, kas ir spēlētāji. Ja apkaimēs, kur ir līdz 20 000 iedzīvotāju, mēs savāksim kādus 20 aktīvos, viņi būs tas kodols, atbalsta grupa, kas pārējo var iedzīvināt.

Sandra Feldmane: Pirms dažiem gadiem, kad Viskaļi tikko vērās vaļā, viņi veica tieši šāda veida pētījumu. Piesaistīja mūs, apkaimes iedzīvotāju biedrību, un intervēja. Bijām pirmie, ar kuru palīdzību viņi saprata, kādas ir šīs ietekmes, kur kas notiek. Beigās tas tika arī vizualizēts – kura ir zona, ko Viskaļi varētu ietekmēt, kur ir Nacionālo bruņoto spēku stūris. Biedrībai bija ļoti liels aplis, jo mēs labi aizsniedzam cilvēkus. Viņi šo pētījumu izmantoja, lai aizsniegtu un uz pasākumiem aicinātu ne tikai Rīgas tūristus, bet arī saprastu, kas ir vietējais iedzīvotājs un kādas ir viņa vajadzības.

Emīls Rode: Viskaļi lielā mērā bijuši daļa no mūsu projekta. Arī mūsu noslēguma konference notika Viskaļos 2021. gada septembrī. Daudzas no idejām ir atradušas savu turpinājumu Viskaļos. Par to ir prieks.

Lolita Tomsone: Bolderāja, jūs esat viena no pirmajām apkaimēm, kas sāka darboties šādā veidā. Sandra, kā jūs atradāt cilvēkus, ar kuriem sanākt kopā un lemt, kas vajadzīgs Bolderājā, Daugavgrīvas cietoksnī?

Sandra Jakušonoka: Tās ir divas paralēli pastāvošas lietas – cietoksnis un Bolderāja. Mēs sanācām kopā kultūras dēļ: pirmkārt, mums bija sapnis par muzeju, otrkārt – sapnis par laikmetīgo mākslu pilsētvidē. 1997. gadā mēs izdarījām faktiski neiespējamo sev pašiem – uzaicinājām 14 Latvijas labākos māksliniekus, kā arī dažus māksliniekus un viņu draugus no Vācijas, kas vienas ielas garumā veidoja mākslas darbus, interpretējot tēmu "Bolderājas koka apbūve". To visu nosaucām "Māja Bolderājā". Mākslinieki bija diži. Starp viņiem bija Aija Zariņa, Oļegs Tilbergs, Armīns Ozoliņš, Ineta Sipunova, Ojārs Pētersons, Māris Subačs, Kirils Panteļejevs, Iveta Laure. Tajā laikā tas šķita neiedomājami. Ja nemaldos, mūsu budžets bija precīzi 1000 lati, bet 14 izcili mākslinieki piedalījās projektā. Mēs viņiem devām materiālu no mūsu nākamības muzeja krājuma un ļāvām izstāstīt savus stāstus, izmantojot visdažādākos priekšmetus. Es joprojām kā labāko atceros Ojāra Pētersona darbu, kurā bija divi lukturi: viens bija vēsturiskais lukturis, bet otrs – no padomju laikiem. Dega tikai tas lukturis, kas tajā brīdi bija laikmetīgs. Vēsture varēja iedegties un tikt izgaismota tikai tajā brīdī, kad darbojās šodiena. Man tas likās izcils darbs. Aijas Zariņas gleznojumi uz mājas bija tik milzīgi, ka nevaru iedomāties, ka šodien kaut ko tādu varētu atkārtot. Tas bija laiks, kad sarunas notika pārkarsētā telefona būdiņā, jo telefona man nebija. Apstākļi bija neiedomājami, bet izdevās viss lieliski.

Mēs gribējām vilcienu, bet dabūjām kuģi "Maskava". Mums bija ideja, ka mākslai ir jāienāk Bolderājā. Bijām aprakstījuši visu 14 mākslinieku darbus, Ojārs Pētersons mums bez maksas (nē, laikam par pudeli) uztaisīja bukletiņu, un mēs uzaicinājām visus, sākot no Maijas Tabakas un beidzot ar "Orbītu". Kopiena tajā iesaistījās pilnīgi neorganizēti. Bibliotēkas vadītājs Indulis un vēl daži cilvēki, kas darbojās ar laikmetīgās mākslas izpēti, brauca pretī kuģītim "Maskava", sagaidot visus māksliniekus ar bungām un ugunsdzēsēju ķiveri galvā – ar pašperformanci. Beigās visu ielu piepildīja māksla. Nobeigumā bija Hardija Lediņa teksts "Māja Bolderājā", savienots ar performanci – laivu starp jahtām, kas bija saliktas milzīgā jahtu elingā. Vietējā azerbaidžāņu kopiena, kas tagad tirgo kebabus, atbalstīja mūs ar veselu mucu alus. Tas bija kaut kas brīnišķīgs, nebijis un neticams – māksla nāca pie mums.

Ik pa diviem gadiem kaut ko rīkojām cietoksnī un citur. Tad vienā brīdī šo procesu pavērsām otrādāk. Sapratām, ka mums ir pietiekami daudz resursu kopienā – Bolderājas mūzikas skolā strādā daudz lielisku mākslinieku. Tur es sapazinos ar Jēkabu Nīmani, kurš kļuva par mūzikas autoru visiem mūsu trakajiem projektiem pēcāk. Tāda ir mana pieredze, kuras laikā es iemīlēju mākslu un sadraudzējos ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem.

Lolita Tomsone: Kāda bija vietējo iedzīvotāju reakcija vai iesaiste, kad pēkšņi (ar pamatīgu darbu un ārprātīgi maz naudas) bija tapusi mākslas iela? Vai pieplūda jaunas asinis, jauni interesenti? Kāda bija atgriezeniskā saite no Bolderājas iedzīvotājiem?

Sandra Jakušonoka: Iesaistījās daudz cilvēku, tostarp mani kaimiņi, draugi un paziņas. Piemēram, Mareka Tilberga darbu veidoja viena ģimene. Darbs sastāvēja no finiera mājas, kurā viņš izveidoja muzeju. Māja bija nodegusi. Mareks tai uztaisīja finiera sienas un izvietoja priekšmetus, ko atrada par muzejiskiem. Bet, lai to visu uzbūvētu, mums vajadzēja palīdzību, kuru es lūdzu saviem draugiem – piedalījās gan pieaugušie, gan mazi bērni. Vācu meitenei bija ideja par videodarbu, kurā skaistas meitenes slauka Daugavgrīvas cietokšņa grīdu. Lai skaistums un brutalitāte, kas ir cietoksnī, būtu kopā. Tur bija mēsli un papīri līdz ceļiem. Skaistas pieaugušas sievietes skaistās kleitās mēs nedabūjām, bet atnāca piektā klase – meitenes bija sapucējušās bez gala.

Lolita Tomsone: Manuprāt, kopienu māksla, kopienu teātris un vispār kopienu iesaiste visiem ir ļoti vajadzīga, bet resursi ir ierobežoti. Tā ir mūsu sabiedrība. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas gatavi rakstīt negatīvus komentārus un vēstules, bet nav gatavi iesaistīties nevienā no kopienu biedrībām. Pārsvarā, cik esmu novērojusi, Rīgas apkaimes nodarbojas ar apzaļumošanu, ielas svētkiem un tamlīdzīgām lietām. Un tad, savukārt, ir profesionālā puse, kas saprot, kā notiek kopienu projekti – cik tas ir dārgi, laikietilpīgi, resursus prasoši. Sandra, ko tev vajadzētu no pilsētas, sabiedrības, profesionāļiem, lai kopienu mākslas projekts varētu notikt, piemēram, Čiekurkalnā vai jebkurā citā apkaimē?

Sandra Feldmane: Čiekurkalnā līdz šim notikuši nelieli vizuāli projekti, ko mēs kā apkaimju aktīvisti varējām paši realizēt. Tajos esam piesaistījuši māksliniekus, tajā skaitā Daini Rudeni.

Mēs, apkaimju biedrības iedzīvotāji, esam teritoriāli saistīti. Mūsu karstajām sirdīm, kuras grib just piederību šai vietai, kurā dzīvojam, nav vienalga, bet neesam tik profesionāli, lai spētu realizēt ietilpīgus projektus. Domāju, ka lielajam vairumam Rīgas apkaimju biedrību trūkst tiešā ceļa pie spēcīgiem producentiem, kuri ierauga un meklē potenciālu apkaimēs. Visjaudīgākie producenti ir uz vairākiem gadiem aizsisti. Un tas ir normāli. Bet mēs tajā brīdi apstājamies, jo saprotam – pat ja mums ir ideja, paši to īsti nevaram pacelt. Un vēlreiz atceramies – kopienā balstīts mākslas darbs vai izrāde satur ļoti augsta līmeņa māksliniecisko komponenti. Ja amatieru teātris uztaisa teātri, tā ir amatiermāksla. Tas ir forši, bet mēs tomēr nerunājam par amatiermākslas kultūru, bet gan par kopienā balstītu profesionālu mākslas darbu.

Ieva Niedre: Mana lielā sāpe gan kā Āgenskalna kopienas pārstāvei, gan kā mākslas vides pārstāvei ir tā, ka Rīgā pietrūkst iespējas taisīt ilgtermiņa projektus, jo kopienā balstīti mākslas projekti ir ļoti laikietilpīgi. Lai izstrādātu kvalitatīvu projektu, kurā iesaistīta sabiedrība, un kopā radītu, piemēram, teātra izrādi, nepieciešams gatavošanās posms apmēram no pusotra gada līdz gadam. Ilgums atkarīgs no tā, vai nauda ir vai vēl nav. Ja ir tikai ideja, bet naudas vēl nav, tas velk pat uz diviem gadiem. Ja nauda jau ir un nolikta priekšā, tas varbūt ir pusotrs gads vai gads, bet ne īsāk, ja tiešām gribam iesaistīt tos cilvēkus.

Šībrīža lielākā problēma ar Rīgas domes finansējumu ir tā, ka tas paredzēts vienam gadam, turklāt konkursi tiek izsludināti ļoti vēlu. Domāju, ka visi kolēģi, kas Rīgā strādā ar kultūru, piekritīs – paradokss ir tāds, ka es pašlaik varu pateikt, kā man saplānots viss 2025. gada pavasaris, bet nezinu, ko daru šovasar, jo nav vēl skaidri projektu rezultāti. Ir radikāli jāmaina sistēma, ja vēlamies radīt kopienu projektus. Protams, mums ir iespējas piesaistīt citu finansējumu, kas arī notiek, un šie projekti top. Bet tieši pašvaldības iniciatīva tajā aspektā ir ļoti būtiska.

Esmu novērojusi, ka citas pašvaldības mūs bieži aicina pašas. Ir ļoti forši, kad pašvaldību pārstāvji bijuši ciemos pie kaimiņiem, redzējuši kādu foršu kopienas iestudējumu un uzreiz saka: "Mēs arī gribam. Kas mums jādara?" Es vienmēr priecīga viņiem atbildu, ka nākšu palīgā un kopā meklēsim resursus. Šobrīd arī igauņi ļoti aktīvi gatavojas Tartu Eiropas kultūras galvaspilsētai 2024. gadā, un mūs ir uzrunājušas vairākas pašvaldības no Igaunijas puses. Viņi arī mazliet saskaras ar novadu reformas problemātiku. Piemēram, ir reģions Kastra, kurā apvienoti vairāki ciemati, kas cits citu nejūt kā kopienu, drīzāk kā konkurentus. Savukārt pašvaldības mērķis ir viņus kaut kā vienot un saliedēt. Tad nu mēs brauksim pie viņiem un mēģināsim saprast, kā viņiem pietrūkst, kas viņus saista, kas atgrūž citu no cita utt. Ne tikai sabiedrības, bet arī pašvaldības iniciatīva šādu projektu veidošanā ir ļoti būtiska.

Sandra Jakušonoka: Mūsu pieredze rāda, ka ne vienmēr tu vari būt pašvaldības draugs, jo pašvaldība pieņem lēmumus, kuri ne vienmēr ir kopienas atbalstīti. Teiksim, 2022. gadā mūsu gadījumā pašvaldība pieņēma lēmumu par naftas termināļa būvniecību Daugavgrīvā, un mūsu kopiena reaģēja. Mēs nekādi nevarējām būt pašvaldības draugi, jo ar viņiem tiesājāmies. (Par spīti tam dažus no mūsu rakstītajiem projektiem viņi tomēr atbalstīja.) Tāpēc es varbūt atturētos spēlēt tikai pēc pašvaldības noteikumiem. Pirmais un galvenais jautājums – ko grib kopiena, kas tai šobrīd sāp. Ja tai sāp attiecības ar pašvaldību un pašvaldība ar teātri to visu grib padarīt maigu un mīlīgu, varbūt kopienai ir taisnība.

Ieva Niedre: Varbūt tu mazliet pārprati to, ko es teicu. Ja jautājums ir, kā pašvaldība var palīdzēt, tad tā ir mana atbilde. Bet, protams, es tev pilnīgi piekrītu. Pašvaldībām, kas mūs uzaicina, sakām: tas, ko mēs radīsim, būs atkarīgs no tā, kā cilvēki jutīsies. Mēs parasti mēģinām apvienot gan lietas, kas cilvēkiem izraisa lepnumu un prieku, gan arī liekam būtisku uzsvaru uz problemātiku. To arī vienmēr saku pašvaldībai: "Paldies, ka jūs esat tik drosmīgi un izvēlējāties šo ceļu, bet rezultāts būs tāds, kāds tas būs." Mēs nevēlamies glaimot ar šo projektu vai taisīt ilūziju par to, cik te viss ir neapšaubāmi labi. Bet, ja pašvaldības ir tik drosmīgas un grib to uzņemties, manuprāt, tas ir tas līmenis, līdz kuram visi gribam izaugt – ka spējam atzīt, ka mākslas iesaiste var būt arī kaut kāds katalizators.

Lolita Tomsone: Man ir jautājums par sliktu mākslas iesaisti. Mēs ļoti gribam, lai kopiena iesaistās, bet iespējams, ka apkaimē, kurā tu dzīvo, cilvēkiem ir ļoti slikta gaume un aktīvisti piesaista māksliniekus, kas viņiem pašiem patīk, un rada lietas, kuras tev absolūti nav pieņemamas. Tad tu esi apkaimes galvenā niknā tantiņa, kura visu kritizē, un tā ir loma, kuru ne vienmēr patīkami spēlēt. Eva, kā jūs šajos projektos atrodat kopsaucēju starp mākslinieku un to, ko grib kopiena?

Eva Vēvere: Draudzēšanās. Visbiežāk kā māksliniece esmu pa vidu starp organizāciju un kopienu. Redzu arī daudzus mākslas projektus, kuri nesatiek kopienu, nesatiek skatītāju, jo pietrūkst kaut kāda vidus solīša, kuru mākslinieks nav paspēris pretim. Tam nepieciešams mazliet mīkstināt arī savus standartus, pavērt durvis plašāk tiem cilvēkiem, kas nāk.

Protams, reizēm man kā māksliniecei gribas ieviest kaut ko radikālu, kaut ko jaunu tajā, ko es piedāvāju, bet lielā sabiedrības grupā, kur ir dažādas gaumes un intereses, to nevar darīt brutāli. Es tieši gribēju arī uzdot plašāku jautājumu: kāda ir tā draudzēšanās prakse starp kultūras institūcijām un vietējiem iedzīvotājiem? Tās arī ir prasmes, kas visiem vajadzīgas. Taču, veidojot savu kultūras pasākumu, es mēģinu domāt par to, kā tas cilvēks jutīsies, kā mēs sāksim sarunu – vai sāksim to pirms satikšanās vai tad, kad viņš būs atnācis? Vai man viņu vajadzētu pacienāt, vai viņš būs paēdis, padzēris, vai viņš labi jutīsies? Kas viņam varētu patikt, kas varētu būt tā skaistā vai poētiskā daļa, kas uzrunātu viņa sajūtas? Ja tie ir pasākumi ģimenēm – vai visi būs iesaistīti? Šīs ir lietas, par kurām jādomā gan producentam, gan arī, protams, māksliniekam. Bet es teiktu, ka atslēga ir draudzēšanās. Protams, ka mākslinieks var lietot arī savu autoritāti un kontroli, lai īstenotu savu vīziju tā, kā viņš to redz, bet to nevar panākt ar spēku. Tas vienmēr jādara solīti pa solītim. Reizēm, ja izdarām pārāk lielu lēcienu, nekas nesanāk – atnāk saujiņa cilvēku vai izskan atklāta kritika, ar ko arī, protams, var strādāt.

Sandra Feldmane: Manuprāt, ir ļoti būtiski, ka viena no komponentēm tiešām ir mākslinieks, kuram ir sava vīzija un kurš prot arī auditorijai izstāstīt stāsta jēgu. Protams, ir arī skaisti, ja kādā degradētā vietā parādās dzeltena siena ar kaut kādu zīmējumu, bet stāstījumam ir nozīme. Man liekas, ka reizēm kopiena satiekas ar darba izpildītāju, nevis mākslinieku un iztrūkst šīs mākslinieciskās virsvērtības.

Eva Vēvere: Bet vai tas nenozīmē, ka kopiena vienkārši grib citu mākslu, nevis to, ko saņēmusi? Reizēm ir projekti, kas neiedzīvojas.

Sandra Feldmane: Reizēm tas ir finanšu jautājums. Ja mums kā apkaimes biedrībai ir, teiksim, 1000 eiro, ko mēs varam dabūt par to? Neko lielu. Laikietilpīgs projekts ar plānošanu, lielāku sabiedrības iesaisti paģēr gan laiku, gan naudu. Labam māksliniekam par darbu jāmaksā atbilstoši, nevis tik, cik tev ir. Jo par tik, cik tev ir, tu vari dabūt tādu, kas, iespējams, labi krāso.

Emīls Rode: Reizēm jau sanāk tā, ka apkaimes vidi izveido, piemēram, "Lidl" lielveikals, kas ienāk ar savām suliņām un galda tenisu, un pēkšņi vide ir mainījusies. Tā ir reāla intervence, kuru neviens nav apspriedis un piedalījies, bet tā tur vienkārši ir. Nākamais solis ir kopienai to apdzīvot. Gan Sarkandaugavā, gan Āgenskalnā "Lidl" savu klātbūtni mēģina mīkstināt ar jauku publisko ārtelpu, ko dome un kopiena nav spējusi iekārtot. Ir jādomā arī par komercsektoru, uzņēmējiem – viņi nav pasīvi vērotāji, bet var būt daļa no šī stāsta. Varbūt kebabu kafejnīca Bolderājā kopienas garam izdara vairāk laba nekā dažādi projekti un centieni.

Santa Remere (no auditorijas): Es gribu mazliet aizstāvēt "Lidl". Mēs strādājam ar bērniem, kas ir 18% sabiedrības, un viņu uzdevums bija ierosināt skulptūru izvietojumu pilsētā. Daudzas no skulptūrām viņi ierosināja uzstādīt lielveikalos – "Maximā", "Lidl", "Citro". Viņiem ar tiem saistās nostalģiskas, mīļas atmiņas, viņi grib vēl kādu "Maximu" uz savas ielas. Mēs varam domāt perspektīvā, ka šīs vietas kādam kļūst par patīkamām. Vai mēs esam tie labās gaumes eksperti, kas pateiks: "Fui, mums "Lidl" nepatīk", ja, lūk, ir sabiedrības daļa, kurai tas patīk?

Sandra Jakušonoka: Varu piemetināt, ka Jūlijai Berkovičai bija lielisks foto projekts ar tiem pašiem kebabu cepējiem. Viņa saaicināja visu azerbaidžāņu un gruzīnu kopienu krāsainos krekliņos pie viena galda. Es vairs neatceros fotogrāfa vārdu, kura ideju viņi īstenoja, bet tas bija lieliski. Un ne vienmēr kebabu mākslinieki nesaprot laikmetīgo mākslu, tieši otrādi.

Cita mūsu pieredze bija ar māju bez logiem un durvīm. Māris Subačs uz tās uzgleznoja ļoti sirsnīgus tekstus, piemēram, "Es esmu māja. Māja dzīvo manī", iekšā fotografējas bērni. Tas šķita brīnišķīgi un jauki, bet pēc tam garāmgājējs uz ielas pateica: "Jūs to māju apzīmējāt, un tāpēc viņu tagad nojauca."

Projektā "Bolderāja ir skaista" mēs lūdzām visiem iedzīvotājiem atnest to, ko viņi uzskata par mākslu vai mākslas cienīgu. Gaidījām daudz banalitātes, bet tās nebija vispār. Saņēmām visdažādākās lietas – sākot no Brektes vecākā [gleznotājs Jānis Brekte – red.] bildēm līdz ļoti laikmetīgai mākslai. Tādā brīdī saproti, ka varbūt kļūdies, domājot, ka cilvēkiem vienmēr vajag Žoržu Siksnu. Varbūt viņiem vajag tieši tādu izrādi, kā mēs šodien dzirdējām.

Ieva Niedre: Manuprāt, draudzēšanās un skaidrojošais darbs ir atslēga. Ja atnāk kāds jauns, entuziastisks mākslinieks ar absolūti skaidru vīziju, ko viņš grib realizēt, bet neveic skaidrojošo darbu kopienai, tad kundzītēm gados rodas jautājums, kāpēc viņām četrrāpus jārāpo pa zemi, izdvešot kaut kādas skaņas – tas taču nav teātris! Es saprotu viņu reakciju. Izrādes top procesā, un gala rezultāts pat pašiem māksliniekiem vēl nav skaidrs. Un, ja mākslinieks šim cilvēkam vienkārši pasaka kaut ko tādu, viņam tas liekas pilnīgs absurds un muļķības. Lai šīs kļūdas nepieļautu, mēs ļoti daudz runājam un skaidrojam – atklāti pasakām, ka rezultātu paši vēl nezinām, jo tas atkarīgs no tā, ko radīsim kopā. Ļoti bieži pēc mēģinājuma vai mēģinājuma vidū, kad ir kāds neparastāks lūgums, izskaidrojam pamatojumu. Projektā iesaistītais cilvēks, kuram ir absolūta izpratne par notiekošo, ar pilnīgi citu entuziasmu aizstāvēs šo darbu un stāstīs par to savam kaimiņam vai kādam no auditorijas.

Sandra Lapkovska (no auditorijas): Kad ieejam jebkurā telpā, kurā nedzīvojam, jau no paša sākuma jābūt arī ārkārtīgi godīgam, empātiskam un atklātam. Vajag maksimāli izslēgt visus iespējamos stereotipus par "lidliem", kas tiek celti, jo, kamēr vienam cilvēkam ir viens priekšstats, otrs šo veikalu ikdienā izmanto un priecājas par to. Ja gribam strādāt ar kopienu un dažādām cilvēku grupām, jāizslēdz visas gaidas. Tas ir svarīgi ne tikai kuratoriem, bet arī māksliniekiem. Es domāju, ka ikviens mākslinieks var sadarboties ar kopienu.

Santa Remere: Labā ziņa ir tā, ka mēs drīz būsim tās kundzītes, kam patīk četrrāpus rāpot pa zemi izrādēs. Ir vajadzīgs laiks, lai sabiedrība pierastu pie jauna veida mākslas.

Lolita Tomsone: Sabiedrība noveco. Projektu mērķis bieži ir veidot kaut ko jauniešiem, valsts nākotnei, bet patiesībā vislielākais resurss ir cilvēki pensijas vecumā. Daļa no viņiem labprāt pievienotos. Īpaši, ja domājam par to, ka daudzi cilvēki mirst no vientulības, tāpēc, ka ir vieni, atraitņi vai viņu ģimenes dzīvo Anglijā, – iemesli ir dažādi, bet šķiet būtiski šos cilvēkus iesaistīt.

Santa Remere: Tā arī ir. Viņiem arī bieži vien ir vairāk laika nekā tiem, kas aizņemti no rīta līdz vakaram.

Ilze Neimane (no auditorijas): Ir tomēr divas kategorijas – māksla per se un kopienu māksla. Un kopienu mākslā ir jāiesaista kopiena. Nevar būt kopienu māksla, kas ir relevanta tikai mazai saujiņai cilvēku.

Ieva Niedre: Jautājums – kas ir kopiena? Jo divi cilvēki arī var būt kopiena kaut kādā sociālā kontekstā.

Sandra Lapkovska: Man tieši viens mākslinieks rezidencē satraucās par to, ka nesasniegs desmit cilvēku grupu, ar ko viņš strādās. Atbildēju – ja sākumā ir desmit, bet beigās paliek viens, tas nenozīmē, ka viņš nav veidojis darbu ar kopienu. Mākslinieks ir izgājis cauri procesam, kur deviņiem cilvēkiem no tā kaut kas neinteresē vai nesaslēdzas. Ir ok, ka darbs ar kopienu rezultējās darbā, kur piedalās viens cilvēks.

Ieva Niedre: Es domāju, viss ir atkarīgs no darba mērķa un idejas. Domāju, ka formas ir ļoti dažādas – kopienas var būt arī virtuālas, piemēram. Mani brīnišķīgie kolēģi Lielbritānijā, "Willow Globe Theatre", īsteno fantastisku ideju, un ceru, ka to kāds pamanīs un realizēs arī Latvijā. Viņi izveidojuši virtuālu kopienu, kurā ir vientuļi veca gadagājuma cilvēki, kuri vairs nevar apmeklēt pasākumus – viņi dzīvo lauku reģionos, viņiem ir grūti nokļūt citur. Viņi tiekas "Zoom" platformā reizi nedēļā. Tieši "Willow Globe teātris" ļoti koncentrējas uz Šekspīra daiļradi. Tad nu šie seniori tiekas tiešsaistē un lasa Šekspīru. Viņi izdomā, kuru lugu lasīs, pa kārtai katrs lasa, dalās grupās, lasa lomās un diskutē. Viņi atceras, kā redzējuši šos iestudējumus pirms daudziem gadu desmitiem, dalās atmiņās – faktiski draudzējas caur šo Šekspīra prizmu. Šajā absolūtajā vienkāršībā ir kaut kas tik ļoti skaists. Un tā arī ir kopiena – cilvēki, kas digitāli satiekas un lasa Šekspīru.

Sandra Lapkovska: Diskusija par to, kas ir kopiena, arīdzan ir daļa no procesa, īpaši starpvalstu kontekstā. Būtiski identificēt, kas ir mūsu kopiena šajā projektā, kas ir mūsu kopiena mūsu apkaimē, vai mana kopiena ir visa apkaime, vai tā ir trešdaļa no apkaimes.

Lolita Tomsone: Kopienu māksla ir kļuvusi aktuāla, jo līdzdalība teātra un mākslas projektos veicina arī atbildību, līdzdalību, jēgpilnu darbu sabiedrībā. Vai jūs tam piekrītat? Vai varbūt jums liekas, ka tas nav saistīts ar sabiedrības aktivitāti un ir tādi mākslas projekti, kas stiprina kopienu, bet nav saistīti ar aktīvismu?

Sandra Feldmane: Es uzskatu, ka kopienu māksla ir ļoti saistīta ar aktīvismu. Ir apkaimes cilvēki, kuri jūt piederību dzīvesvietai un kuriem nav vienalga. Ideālā gadījumā viņi veido kādu kopēju labumu. Es personīgi uzskatu, ka ir gana daudz šādu apkaimju aktīvistu, kas saskata kopienu mākslu kā līdzdalības formu, kurā runāt par kopienai svarīgām lietām.

Eva Vēvere: Man jau gribētos cerīgi skatīties nākotnē. Bērni un jaunieši automātiski gaida, ka šiem projektiem būs turpinājums – tur viss ir kārtībā. Mums vēl jāattīsta instrumentārijs, kā arī draudzēšanās un vieglāki finansējuma apguves veidi. Atceros, ka reiz vienu projektu sniedzām trijos konkursos. Vispirms sniedzu kultūrā, jo likās, ka pārstāvu kultūru, bet saņēmu zvanu, ka tas nav kultūras projekts un varu sniegt projektu apkaimju konkursā vai bērnu un jauniešu konkursā. Man likās šokējoši, ka nespēju definēt, ar ko nodarbojos. Un katru gadu, mēģinot realizēt šo sabiedrisko projektu, man ir jādomā, kādi būs tā papildmērķi. Līdz šim finansējuma instrumenti ir bijuši citi, ne kultūras sektora. Tie ir no kultūras sektora tikai tad, ja es darbojos kādas lielās kultūras organizācijas paspārnē. Ja šīs lietas tiks attīstītas, ja attīstīsies cilvēku apzinātība, vēlme un iniciatīva, ja aktīvisti sapratīs, ko viņi vēlas un kā mēs varam sadarboties, nākotnei vajadzētu būt sekmīgai.

Antonija Skopa: Kā jums šķiet – kāpēc pašvaldībai, šajā gadījumā Rīgas pašvaldībai, būtu svarīgi un interesanti atbalstīt kopienu mākslu?

Emīls Rode: Man šķiet, ka Rīga jau ir atbalstoša. Varbūt tai trūkst instrumentu un prakses, kā atbalstīt, bet pilsēta to vēlas. Pašvaldībai tas ir svarīgi, jo šādā veidā tās rokas pagarinās. Jebkas, kas padara mūsu apkaimes dzīvojamākas, nozīmē, ka daļa no domes darba ir izdarīta, un, ja vēl pati apkaime tam var atrast finansējumu, tad dome ir ļoti priecīga. Ja caur kultūru un radošumu var kaut kā veicināt to, lai apkaime no izolētas, aizmigušas vietas kļūtu par dzīvu un aktīvu, tas saskan ar to, ko dara mūsu dome un kāpēc mēs maksājam nodokļus. Tas, protams, nav vienas dienas vai gada jautājums, bet ilgtermiņa process.

Ieva Niedre: Turpinot tevis teikto, es gribētu piebilst, ka tieši šādā veidā mēs aizsniedzam cilvēkus, kas varbūt nav tie aktīvākie. Aktīvie, protams, atradīs savu vietu apkaimes biedrībā, viņi ies un cīnīsies, un darīs savu iespēju robežās. Bet caur šiem kopienu mākslas projektiem tiek aizsniegti cilvēki, kuri ikdienas procesos neiesaistās vai iesaistās stipri mazāk – vai nu tās ir dažādas sociālās vai vecuma grupas, kuras uz apkaimju forumiem vai biedrībām nenāk. Ja viņi atnāk, jo var padalīties ar kādu interesantu stāstu vai sniegt citu ieguldījumu mākslas projekta tapšanā, un ierauga, ka viņu vārdam ir bijis svars, varbūt viņi sapratīs, ka viņu vārds var ietekmēt vēl citus procesus.

Sandra Jakušonoka: Pašvaldību likuma grozījumos ir noteikts, ka pašvaldībām ir jāveido iedzīvotāju padomes. Rīgas dome ir izvēlējusies veidot padomes no apkaimju biedrībām. Bet, ja apkaimju biedrībām nav pilnīgas un noteiktas pārstāvniecības, vai ir pareizi, ka iedzīvotāju padomes veido tieši apkaimju biedrības? Manuprāt, tās nomaļās kopienas, kas neiet biedrībās, bet aktīvi darbojas, tiks vienkārši apietas. Teiksim, cietokšņa kopiena, mazdārziņu kopiena, mūziķu kopiena, pensionāru kopiena – ja tā nav apkaimju biedrība, tā tiek vienkārši izslēgta. Turklāt iedzīvotāju padomēm ir deleģēti precīzi trīs uzdevumi. Viens no tiem ir kultūras dzīve, otrs ir labiekārtojums un trešais ir saimnieciskās dzīves attīstība. Bet, ja padomē nav kopienas, kas interesējas par kultūru, bet, teiksim, apkaimju biedrība, kurai ir definēti nevis vispārīgi mērķi, bet ļoti konkrēti savas apkaimes mērķi, šī situācija var būt izslēdzoša pietiekami lielam skaitam iedzīvotāju. Esam publiski to pauduši un uzskatām, ka Rīgā, tāpat kā visur laukos, ir jāvēl iedzīvotāju padomes no iedzīvotājiem, jo apkaimju kopienas šobrīd nepārstāv visus iedzīvotājus. Un tās kopienas var būt dažādas. Man ir ļoti bail no angažētām lietām. Pirms pāris dienām atvēru grāmatu par Andreju Upīti un izlasīju: "Veidojam iedzīvotāju padomi." Ak dievs! Tas atkārtojas tieši tāpat, un man no tā ir ļoti, ļoti bail.

Lolita Tomsone: Varētu ieteikt, ka iedzīvotāju padomēs vajadzētu arī biedrības, kuras pārstāv, piemēram, neredzīgos, pensionārus, Lucavsalu, arī kultūras biedrības.

Sandra Jakušonoka: Formāli to Rīgā pārstāv Memoranda padome, bet patiesībā Memoranda padome nepārklāj visas šīs nozares un daļas un paliek brīvie radikāļi, kas arī kaut kādā veidā kopojas. Piemēram, brīvmākslinieki vai tie, kas interesējas par šahu un kuriem arī ir savas vajadzības pilsētā. Varbūt, ka labākais un interesantākais projekts būtu tieši iedzīvotāju padomes vēlēšanas, kuras tiek veidotas kā mākslas projekts.

Ilze Neimane: Piekrītu, ka biedrībai ir sava kapacitāte un biedru ir tik, cik ir. Mums kā jaunai biedrībai ir neliels dalībnieku skaits, bet saprotu, ka uz kopējā fona tas ir pat OK. Mūsu 18–20 biedru vidū, piemēram, nav vides speciālistu, arhitektu, kultūras plānotāju utt., bet mums ir citu jomu eksperti, speciālisti. Kā mēs varam pietiekami kvalitatīvi pārstāvēt tās intereses, ja runājam par pārvaldi?

Santa Remere: To var paveikt arī kāds mākslas darbs vai mākslas projekts, kas iesaista cilvēkus no apkaimes un dod iespēju ar savu balsi kaut kādā veidā sevi pārstāvēt. Piemēram, mums šobrīd ir aktuāls projekts, kurā no 170 bērniem ievāktas atbildes uz dažādiem jautājumiem. Secinājumi ir tādi, ka viņi gandrīz nemaz neiziet no savas ielas apgabala, jo, pirmkārt, viņi ir mazi un nevar šķērsot ielas, kur ir luksofori. Viņi apraksta to vidi, kuru redz. Dodot iespēju bērniem vai citām apkaimes kopienām aprakstīt, dokumentēt savu pieredzi, var uzzināt, cik daudz dažādu cilvēku un perspektīvu tur sadzīvo. Pēc tam var izmantot šo informāciju, lai saprastu, kas apkaimei ir nepieciešams – jauns "Lidl" vai kultūras centrs. Mākslas projekts var kļūt par instrumentu, ar ko atjautīgā, neapgrūtinošā veidā iegūt priekšstatu par katru apkaimi vai kopienu. Tas varētu būt arī tāds virsuzdevums kopienas māksliniekiem – atrast veidu, kā iepazīties.

Ieva Niedre: Kad mēs pirmo reizi aizbraucam pie kopienas, lai viņas iepazītu, mums ir vesela metožu buķete, ko izmantojam. Tās ir ļoti foršas, atraktīvas, interesantas, iekļaujošas spēles, ar kuru palīdzību mēs uzzinām gan viņu kopējo sajūtu par vietu, kur viņi dzīvo, gan arī atbildes uz jautājumiem, piemēram, "kur tu vestu prezidentu?" vai "kur tu nekad nevestu cilvēku, kurš tev patīk?".

Santa Remere: Tieši tā, ir jau izstrādātas metodes un instrumenti, kā kaut ko var uzzināt, bet trūkst pieredzes apmaiņas starp kultūras organizācijām, māksliniekiem, lai iegūtu citādu skatu, palūkotos ārpus šī birokrātiskā lauka, ko pārstāv aktīvākie un veiksmīgākie.

Sandra Feldmane: Pilnīgi jebkurš čiekurkalnietis var atnākt gan uz biedrības sapulci, gan iestāties biedrībā. Nevienam durvis nav ciet. Viņš drīkst nākt ar citu viedokli, mēs paši arī atšķiramies. Domāju, ka ir jānodala, kas tad ir šīs pārstāvniecības. Mēs pārstāvam iedzīvotāju intereses, ka ielām ir jābūt braucamām, mēs pārstāvam labiekārtošanu. Bet mēs pārstāvam arī kultūru, protams.

Sandra Jakušonoka: Ja kultūrai ir savs viedoklis un kultūras cilvēki nav apkaimju biedrībā, kā apkaimju biedrība var pārstāvēt kultūru? Lai gan mūsu biedrība ļoti daudz nodarbojas ar kultūru, kultūras mantojumu, laikmetīgo mākslu, es vienalga neuzņemtos tās pārstāvniecību, pirms man biedrībā nebūtu visi iespējamie pārstāvji.

Sandra Feldmane: Bet mēs šobrīd nerunājam par nākotni, kurā veidojas padomes. Mēs runājam par pagātni, par to, kā mēs kā iedzīvotāji līdz šim esam darbojušies. Es domāju, ka šobrīd mēs arī nevaram atrisināt iedzīvotāju padomes jautājumu, jo viss vēl tiek diskutēts.

Sandra Jakušonoka: Jā, ir process, kurā var ielēkt iekšā, un tāpēc es piedāvāju paplašināt šo auditoriju.

Lolita Tomsone: Es piekrītu, ka iedzīvotāju padomēs nevar būt tikai apkaimju pārstāvji. Pirms diviem gadiem bija Rīgas svētki un svētki apkaimēs, to vidū Neredzīgo biedrības rīkota programma Juglā, uz kuru atnāca visa apkaime, jo tur bija koncerti dažādām gaumēm. Savukārt pagājušajā gadā Juglas apkaime nebija iesaistīta Rīgas svētkos. Var notikt tieši tā, ka biedrību, kas līdz šim bijušas redzeslokā, pēkšņi vairs nav un apkaimē nevienam nav pat svētku programmas. Tā mēdz notikt.

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.