Kā izskaidrot izrādi beigtam skatītājam

Vācu mākslinieks Jozefs Boiss ir kulta figūra arī ārpus sava laika, proti, 20. gadsimta otrās puses pasaules laikmetīgās mākslas. Pirms nedēļas pārliecinājos, ka Berlīnes Laikmetīgās mākslas muzeja grāmatu veikalā apmēram trešdaļu telpas aizņem Boisam veltītie izdevumi. Viņa radītās konceptuālās performances un vizuālie kodi joprojām ietekmē mākslu, tiek pētīti un citēti gan vizuālajā mākslā, gan teātrī. Piemēram, slavenāko Boisa akciju "Kā izskaidrot gleznas beigtam zaķim" (1965) tieši pirms desmit gadiem mūsu platuma grādos tāda paša nosaukuma izrādē izmantoja jau igauņu režisors Tīts Ojaso savā tolaik jaunajā un aizraujoši lecīgajā teātrī "NO99". Arī Alvis Hermanis atsaucās uz Boisu Harisona Bērtvisla operas "Gaveins" iestudējumā Zalcburgā 2013. gadā.

Lauras Grozas-Ķiberes jaunais iestudējums "Roberto Zuko" Liepājas teātrī faktiski būtu jāsauc "Boiss/Zuko". Pēc analoģijas ar Boisa laikabiedra, vācu dokumentālās dramaturģijas hrestomātiskā autora Pētera Veisa slavenākās lugas plaši zināmo saīsināto nosaukumu "Marats/Sads" (pilnā nosaukumā "Žana Pola Marata vajāšana un nogalināšana Šarantonas klīnikas slimnieku izpildījumā de Sada kunga vadībā") garais Liepājas "Boisa/Zuko" nosaukuma variants varētu skanēt "Jozefa Boisa personības un daiļrades izpēte un reprezentācija, izmantojot Bernāra Marī Koltesa lugas "Roberto Zuko" motīvus". Vai apmēram tā. Jo Liepājas teātra izrādi ir iespējams gluži mierīgi skatīties, neko nezinot ne par franču dramaturģijas izaicinošo, melno postmodernistu Koltesu, ne par viņa pēdējās lugas "Roberto Zuko" protagonista prototipu – sērijveida slepkavu. (Latviešu teātrī līdz šim Koltess iestudēts divas reizes: fascinējošu, ekspresīvu, melnbaltu "Roberto Zuko" 1993. gadā radīja Pēteris Pētersons ar tikko augstskolu beigušajiem Ivaru Stoninu, Rēziju Kalniņu, Uldi Anži un citiem viņu kursabiedriem, savukārt par diezgan smagnēju estētisku eksperimentu izvērtās "Rietumu krastmala" Nacionālajā teātrī Mihaila Gruzdova režijā 2001. gadā.) Toties izrādi it nemaz nav iespējams uztvert, neko iepriekš nezinot par Jozefa Boisa māksliniecisko fenomenu.

^{Foto: Mārtiņš Vilkārsis}

Lai kas būtu inspirējis režisores ideju savienot Koltesu un Boisu, ieceres līmenī tas šķiet pat ļoti interesanti. Avotus var meklēt vairākos Boisa dzīves un daiļrades piemēros – Henrietas Verhoustinskas recenzijā "KDi" minētajā audioakcijā "Ja ja ja ne ne ne", kur tiešām šķiet, ka Boiss runā latviski, performancē par slavenāko 20. gadsimta 30. gadu gangsteri Džonu Dilindžeru, kurā Boiss reprezentē sev tuvo ideju par mākslinieka un noziedznieka gara radniecību (abi ir amorāli un par vienīgo savas darbības impulsu atzīst nepieciešamību būt brīvam) vai Boisa uzskatos par dabas, zinātnes un mākslas attiecībām. Un vēl, un vēl.

Izrāde vizuāli atgādina interaktīvu instalāciju, jo Mārtiņa Vilkārša radītā telpa, kas pilna ar Boisa mākslas citātiem, ir fascinējoša un daudznozīmīga. Pelēkas, augstas sienas, kas varbūt ir cietums, varbūt trako māja, bet varbūt lielpilsētas iela. Bet varbūt tā vispār ir Zuko traumētā apziņa, no kuras viņš fiziski netiek ārā un ko pavada fonā vibrējoša skaņu zona, un kas atbrīvojas tikai iztēlē uz sienām projicētajos Boisa performanču inscenējumos (video mākslinieks Artis Dzērve). Durvju zemes līmenī šai telpā nav. Šauras durvju/logu ailes kaut kur skatuves augšā varbūt ved uz kādu ārpasauli – iespējams, redzamā telpa ir pagrabs. Tas savukārt ideāli atbilst Koltesa tēlotajai pasaulei lugā: "Izeja ir augšā. Sienām tikt pāri nav iespējams, jo aiz šīm sienām būs atkal citas un atkal cietums. Jābēg caur jumtu, pretī saulei. Nav iespējams uzbūvēt sienu starp sauli un zemi." Cilvēki izrādē ir dekoratīvi objekti, kurus ārēji definē Jolantas Rimkutes kostīmi. Jauna sieviete logā ar plaši pavērtām kājām sarkanās zeķēs. Cita sieviete melnā negližē un tīkliņzeķēs. Kāda mazliet vecāka sieviete atturīgā kleitā. Vēl viena – ļoti jauna un tāda kā puiciski nepieradināta. Maskulīns mačo. Un vēl viens. Un kāds atturīgs kungs acenēs. Tās ir zīmes bez individualitātes, nozīme varbūt piešķirta vien dzimumam (vīrietis lielākoties ir agresors, sieviete – upuris), bet ne vairāk. Līdzvērtīgas Boisa vizuālās pasaules atpazīstamajiem kodiem – filca uzvalkam, ragaviņām, trepēm, krīta zīmējumam uz tāfeles, aklajiem telpas stūriem, mēbelēm u.c.

^{Foto: Mārtiņš Vilkārsis}

No Koltesa lugas izrādē ir atstāta lielākā daļa situāciju, bet to konteksts un mērķis ir būtiski mainīts. Dēla īstenotā mātes slepkavība tiek demonstrēta kā priekšnesums, tai ir skatītāji un "upuris" pēc "nāves" pieceļas un paklanās. Bērna nogalināšana rotaļu laukumā pārvēršas par ielas kautiņu, kurā "bērns" ir atlētisks jauneklis. Pilnībā mainīts arī lugas fināls. Zuko no saules kulta apmāta jauna antikrista un anarhista ir pārtapis rezignētā pusmūža māksliniekā, kurš seko Boisa plaši zināmajam dreskodam – filca platmale, veste ar daudzām kabatām, mētelis. Egona Dombrovska Zuko visinteresantākais ir tad, kad nerunā, bet vēro. Liekas, viņu pašu pārsteidz tas, kas notiek. Šķiet, viņa apziņa levitē kaut kur ārpus viņa un realitātei pieslēdzas tikai ik pa brīdim, lai pārbaudītu kādu paša izraisīta notikuma reakciju. Viņš izmēģina slepkavību un ir pārsteigts, ka tā izraisa aplausus. Iegūst meiteni šamaniskā veidā, izmantojot beigto zaķi kā mediju, un ir pārsteigts, ka meitene iemīlas. Izprovocē kautiņu ar sportisku jaunekli, bet cīniņš beidzas ar ilgstošu un nežēlīgu ūdens šalti, kurai Dombrovska Zuko pašiznīcinoši ļaujas gan uz ekrāna, gan uz skatuves.

Par to visu domāt un reflektēt ir nenoliedzami interesanti, bet tikai pēc izrādes beigām. Izrādes laikā dominē sajūta, ka skatītājs šeit vispār nav vajadzīgs. Strukturētu vēstījumu nolasīt ir gandrīz neiespējami, pat ja Koltesa lugas sižets ir labi zināms. Uz skatuves redzamo nevar konsekventi dēvēt tikai par slepkavību inscenēšanu, šķiet, ka dažas notiek arī "pa īstam", un arī Zuko izrādes fināla daļā pats sevi dēvē par slepkavu. Fragmentētās ainas it kā dzīvo katra pati par sevi, liekas, tās varētu mainīt vietām vai ņemt ārā un nekas nemainītos. Ap Egona Dombrovska Zuko organizētais aktieru ansamblis – Inese Kučinska, Karīna Tatarinova, Laura Jeruma, Signe Dancīte, Kintija Stūre, Leons Leščinskis, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods un Kaspars Kārkliņš – ir koncentrējies un saslēdzies, jūtams, ka viņiem zināms kas vairāk. Bet skatītājs ir kā tas Boisa beigtais zaķis, tikai šoreiz uz skatuves redzamā nozīmi neviens pat nemēģina skaidrot. Protams, ka teātris nav nekāds popkorns sestdienas pēcpusdienā, bet tomēr – cik dziļi, plaši un detalizēti Liepājas teātra izrādes skatītājam ir jāpārzina Boisa daiļrade (ar virspusīgu vikipēdijas ieskatu, baidos, ka nepietiek), lai vispār tiktu Lauras Grozas-Ķiberes izrādei klāt? Un kāpēc šim nolūkam bija vajadzīga Koltesa luga? Un vai tas tomēr nav mazliet aroganti no izrādes veidotāju puses: visiem iespējamiem līdzekļiem likt saprast – ja nesapratāt, paši vainīgi?