Kā izdzīvot dzimtenītē?

Laba kritika un janvāra budžetā veikšu izmaiņas un šo grāmatu nopirkšu. Tad arī uzrakstīšu savas domas.
Vēl man šķiet, ka laba ir Inas V. doma par to rakstnieka spēju un es teiktu -atbildību, prast apgūt dziļumus un tos parādīt. Skaisti parādīt.

Es par to norakstīšanu no realitātes. Tad jau varbūt tas rakstnieks reālajā cilvēkā kaut ko nav pamanījis - garāmejot paskatījies uz viņa dzīves lielajiem vilcieniem, bet dziļumos nemaz nav "grābies", jo sižeta un stāsta karksasm šķietami pietiek. Un izrādās, ka nepietiek, bet aiz tam jau rakstnieks ir rakstnieks, lai ainu darītu pilnīgu. Bet tas varbūt Manfeldei aiz "zaļuma".

Labi, piem., nav jābūt skaidram, ko varone grib. Tas "nav svarīgi". Bet, ja pienemam Dzimtenīti kā tradicionālu un reālistisku gabalu, kur "viss, kā dzīvē", tad par ko ir šis gabals? Kas ir svarīgi?

Es arī beidzot izlasīju. Piekrītu Katrīnai, ka varonei kā attēlojamam cilvēkam nav satura - viņa nezina, ko grib, kas viņai patīk, kāda varētu būt viņas nākotne, kādu darbu viņa gribētu un kādu vītieti. Tikai naudu gribētu un viss. Iet pa veikalu un pirkt, neskatoties cenas - tā ir augstākā laime. Man patika tās valodiskās cakas un pērlītes, bet rodas sajūta, ka skaidra, konceptuāla satura, kuru pateikt, rakstniecei nav. Ja tai mazpilsētā ir šitādas bezsaturs radības, tad tās ir šaušalas. Bet Ezera reiz rādīja, ka vispelēkākajā lauku "pelē" var mist un mīt vistrakākās kaislības un neprātīgākie sapņi. Arī tad, ja bezcerība, arī tad, ja izmisums. Cilvēks jau ir dzīvs vienmēr.

Arī mani traucēja moralizēšana un garas glītu vārdu virtenes, aiz kurām pazūd būtība. "Adatā" tādu nebija, bet šeit un "Zemnīcas bērnos" vārdu krellītes tā izcakotas, ka ticamība un iejušanās zūd. Žēl.

bet grāmatu izlasīšu!'
a cik maksā?

a ja būs dārgāk kā ,,tenkas", tad diez vai pirkšu

mazpilsēta,mazpilsēta
Mazpilsētā ir jautrāk,krutāk un vieglāk dzīvot, nekā lielpilsētā
Bet šopings un fakings ir interesantākās lietas tūlīt aiz dieva,dabas un darba.

Kārtējais mēģinājums uzrakstīt tagadnes vēsturi,pat vairāk-ne autore ne literatūrkritiķe nekādu vēsturi nemaz nezin,

Moralizēšanu gan es grāmatā nemanīju. Vienīgais, kas man "nelikās kopā" ir fakts, ka varonei ir vidējā izglītība, šauras intereses, bezgribas plūdums pa dzīvi un tajā pašā laikā tik bagāta, kultūratsaucēm pilna un izjusta valoda stāstījumā (jo stāstījums tomēr ir pirmajā personā).
Un vēl. Manuprāt, Manfelde ir paņēmusi reālu stāstu (kā norādīts titullapā) un atrādījusi to diezgan tuvu realitātei. Tad ir dabiski, ka varonei nav nekādu tālejošu plānu, dzīves mērķu, ideālu - stāstījums ir svaigs un ne vienam vien cilvēkam dzīvē gadās šādi ļengani peldējumi pa dzīvi, kas ārēji šķiet bezmērķīgi. Mērķis un šāda perioda nozīmība uzrādās jau tikai pēc laika, ar gadiem un tikai tad rodas secinājumi.
Ja Manfelde būtu mazliet distancējusies no īstās varones stāsta, viņa noteikti spētu ielikt un atrast virsjēgu, bet... Tur jau ir tas risks ar "īsto stāstu" atstāstīšanu - ir tik milzīga pietāte pret reālo stāstītāju, ka ir ļoti grūti saņemties un mākslinieciski izlocīt stāstījumu tā, lai tas iegūtu citu vērtību. Tā pietāte, kad bail nodarīt pāri, atkāpties no realitātes, paskatīties aiz tā, kas tev ticis atklāts sarunā... Rezultātā varonis iznāk plakans, kāds viņš patiesībā dzīvē, iespējams, nemaz nav.