Par Ingas Tropas izrādi "Zalkša līgava" Jaunajā Rīgas teātrī (2020)
Ik pa laikam Latvijas režisori turpina pierādīt, ka Rainis kā dramaturgs nav miris, turklāt viņu iespējams iemīlēt – pēdējie spilgtie piemēri ir Viestura Kairiša "Uguns un nakts" un Elmāra Seņkova "Pūt, vējiņi!", turpretim dramaturģes Aspazijas nospiedums pēdējā laika Latvijas teātrī bijis jūtams krietni mazāk – prātā nāk tikai Ineses Mičules "Vaidelotes" iestudējums Valmieras teātrī, bet tas uz abu iepriekšminēto izrāžu fona izskatās diezgan blāvs. Tomēr man gribētos domāt, ka iemesls Aspazijas retajai klātbūtnei uz Latvijas teātru skatuvēm nav laikmetīga potenciāla trūkums, un Ingas Tropas izrāde "Zalkša līgava" Jaunajā Rīgas teātrī to apstiprina.
Teiku drāma "Zalša līgava" sarakstīta 1927. gadā un Latvijas profesionālajā teātrī uzvesta tikai vienu reizi – 1928. gadā Alekša Mierlauka režijā. Par spīti tam, Ingas Tropas izrāde nav "aizmirstas" Aspazijas lugas arheoloģija – iestudējums ir mūsdienīgs un precīzs, un pārdomātā režija ātri kliedē bažas, ka turpat simtgadīgais teksts uz skatuves atklāsies kā neglābjami novecojis. Tieši pretēji – līdzīgi godalgotajam Tropas iestudējumam "Dvēseļu utenis", šī izrāde var tikt skatīta arī kā viena no jaudīgākajām un tēmas ziņā svaigākajām sociālkritikām Latvijas teātrī pēdējā laikā.
"Zalkša līgavā" Tropa izmanto pirms vairākiem gadiem tapušajā iestudējumā "Dāmas" veiksmīgi īstenoto paņēmienu – izrādes laikā aktieri tiek filmēti un viņu tuvplāni rādīti ekrānā. Kā izrādās, tā ir īstā atslēga Aspazijas poētisko tekstu atvēršanai – tuvplānā redzamie acu skatieni simboliskajām norisēm piešķir jutekliskumu un neviennozīmību, bet dokumentālās filmas estētika – rotaļīgu eklektiku un viegli nojaušamu, taču pastāvīgu spriedzi. Video izmantojums un Miķeļa Fišera scenogrāfija raisa asociācijas ar kinofilmām: pirmkārt, fon Trīra "Dogvilu" – arī tajā svešajam naidīgā pasaule veidota kā klaustrofobiski šauru "šūnu" veidojums, kur privātums (un līdz ar to – iekšējā dzīve) nav iespējama, jo vienmēr klātesoša ir kameras acs jeb sabiedrības vērtējošais skatiens, no kā nav pasargāta neviena atkāpe no normālā. Otrkārt, Tropas izrādes sakarā prātā nāk termins "folkgotika", kas cita starpā attiecināts uz Latvijas kino skatītājiem pazīstamo igauņu režisora Rainera Sarneta filmu "Novembris" pēc Andrusa Kivirehka romāna "Rijkuris" motīviem, kur, līdzīgi kā Ingas Tropas izrādē, folklora savīta ar kristietības mitoloģiju vizuāli precīzā un skaistā maģiskā reālisma kombinācijā. Scenogrāfiju Sarneta filmā rada ziemeļu skarbā daba, uz kuras fona gan nabadzīgu, zaglīgu, raupju zemnieku piekvēpušajās būdās, gan barona pilī risinās cīņa starp ķermenisko un garīgo, profāno un sakrālo. Arī "Zalkša līgavā" apziņas telpa sadalīta divās daļās: pirmo reprezentē teātra skatuve, bet otro – kinoekrāns. Paņēmiens izmantots asprātīgi – kamēr uz skatuves čīkst un brīkšķ izrādes varoņu šaurās mājeles (dzīves), mežezera krastā uzņemtajās ainās viss tiešām ir "kā filmā". Tā ir ideāla pasaule, kur Marijas Linartes Ziednesi bezgalīgi mīl, lolo un saprot Viļa Daudziņa nepieradināti maskulīnais, bet maigais "sapņu vīrietis" Zalktis, kurš turklāt ir tik altruistisks, ka gatavs ļaut Ziednesei aiziet un vēl uzņemties rūpes par abu īpašajiem bērniem. Iespējams, tieši tāpēc Tropa liek galvenajai varonei pamest Zalkša valstību – tā ir mūžīga un nemainīga, bet līdz ar to mirusi idille.
Izrādes pieteikumā režisore skaidro, ka "Zalkša līgava" "ir kā sievietes pašanalīzes process – par apzinātu savas seksualitātes un garīguma iepazīšanu un izpratni". Tas ir riskants ceļš, jo pavisam viegli var ievest ezoterisko sievišķības prakšu klišejās, ko mūsdienās par ienesīgu biznesu padarījušas gan tādas grāmatas kā "Sievietes, kas skrien ar vilkiem", gan dažādu guru vadīti sievišķības "kursi". Taču, manuprāt, "Zalkša līgava" spēj izvairīties no bezgaumības vai didaktikas, pat vēl vairāk – izrādes radošajai komandai izdevies paveikt grūtu uzdevumu jebkurā medijā strādājošam māksliniekam, kurš vēlas iedzīvināt mistisku sižetu, – brīžiem likt aizmirst skatuves un tehnisko paņēmienu konkrētību un radīt iespaidu par atrašanos mītiskā, pārlaicīgā pasaulē, htoniskā telpā. Tas var izdoties tikai tad, ja visi izrādes līmeņi darbojas saskaņā, bet īpaši gribas uzsvērt komponistes Annas Ķirses nopelnu – izrādes skaniskais pavadījums ir izcils, un, lai arī dara to neuzkrītošāk, iedarbojas līdzīgi kā seriāla "Černobiļa" godalgotās komponistes Hilduras Gudnadotiras skaņainava. Izrādes veiksmes pamatā lielā mērā ir Marijas Linartes smalkā, nobriedusī, ieturētā, bet tajā pašā laikā nospriegotā Ziedneses loma, ko īpaši ļauj novērtēt tieši tuvplāni.
Un tomēr – par ko ir izrāde? To var skatīties kā stāstu par sievietes seksualitāti, izaugsmi, romantisko izvēli starp garīgiem meklējumiem un mietpilsoniskām ērtībām, taču jau "Dvēseļu utenis" parādīja, ka Tropu interesē novecojošu sabiedrības domāšanas modeļu un aizspriedumu dekonstrukcija, un arī “Zalkša līgavu", manuprāt, var skatīties kā asu feministisku komentāru par gluži konkrētām, arī politiskām problēmām. Ja "Dvēseļu uteņa" centrā ir labi iesakņojušies nacionālie stereotipi un cilvēkus polarizējošas vēstures notikumu interpretācijas, tad "Zalkša līgavā" tā ir sievietes pieredze mūsdienu sabiedrībā, kuras analīzei Aspazijas luga izrādās pārsteidzoši piemērots materiāls. Līdzās seksualitātei, jutekliskumam un garīguma meklējumiem izrādē tiek aktualizēta gan nevienlīdzība, gan emocionālā un fiziskā vardarbība. Turklāt laikā, kad Latvijas aktīvisti turpina cīnīties ar baznīcas ietekmi politiskos un personiskos lēmumos, kuri skar sieviešu tiesības (piemēram, Stambulas konvencijas sāga un kristīgo aktīvistu lekcijas skolēniem par abortu kaitīgumu), reliģiskie motīvi izrādē iegūst jaunu nozīmi. Ivara Krasta Saulveža stingrā ticība, kas viņam netraucē būt vardarbīgam pret Ziednesi un kļūt par viņas bērnu slepkavu, lai saglabātu pilnīgu kontroli pār sievieti, nebūt nešķiet tikai abstrakts, simbolisks sižets.
Mērķtiecīgi provokatīvs man šķiet arī režisores lēmums Zalkša un Ziedneses bērna lomai izmantot puisīti ar īpašām vajadzībām. Apzinos, ka tas atrodas tuvu nepārkāpjamai ētikas robežai – lugā un izrādē zalkša un cilvēka pēcnācēji tiek saukti par izdzimteņiem un visbeidzot nošauti, bet vienlaikus nolasīju to arī kā skarbu, bet tieši tāpēc iedarbīgu atgādinājumu – Latvijā bērni ar invaliditāti joprojām nereti tiek uztverti kā stigma un absolūtais vairākums šīs stigmas nesēju – vientuļo vecāku, kas audzina bērnu invalīdu, – joprojām ir mātes. Protams, šī ir mana versija par režisores mērķiem, jo citu iemeslu, kura dēļ kādam varētu šķist laba ideja pieņemt tik pretrunīgi vērtējamu lēmumu, nesaskatu.
Kāds varētu pārmest, ka šāda – ļoti konkrēta – izrādes interpretācija ir Aspazijas vienkāršošana, taču, manuprāt, ir tieši otrādi – ja režisore spēj caur šo tekstu komentēt savu laiku, tas tikai liecina par dramaturģiskā materiāla pārlaicīgumu un dzīvotspēju. Turklāt ir iepriecinoši, ka "Zalkša līgava" iestudēta tieši Jaunajā Rīgas teātrī, kur sava nākamā jauniestudējuma "Sievietes un vīrieši" pieteikumā režisors Alvis Hermanis satraucies par "demogrāfijas līkņu kritumu", kura cēloņus saredz #MeToo kustībā, "politkorektumā" un "cīņā par upura lomu starp dzimumiem". Man gan šķiet, ka demogrāfiju vairāk apdraud garlaicīgas izrādes, pēc kurām nav pat vēlēšanās nodarboties ar seksu, bet "Zalkša līgava" nav tas gadījums.
0