Refleksija par Agneses Krivades mākslas darbu "Svētā Kristofera viesnīca" brīvdabas izstādē "Savvaļa". Darba līdzautori: Lelde Ozoliņa (mājiņas arhitekte), Andris Eglītis (būvniecība un uzstādīšana), Anna Kuzņecova (ikona).
Tagad es kādu laiku rakstīšu šeit slejas. Mēs ar Henriku to sarunājām "Savvaļā", kad augustā biju aizbraukusi tur rezidēt. "Savvaļā" man atgadījās vēl kāds notikums, par kuru gribu pastāstīt. Man nepiemīt tieksme visur saskatīt zīmes, tomēr šoreiz skaidri ieraudzīju, kā mākslas pieredze simbolizē skatītāja psihi.
Šis gads man un manai ģimenei ir bijis grūts un bēdīgs. Kaut kādā ziņā gan pandēmijas ziema un pavasaris bija vieglāki nekā daudziem citiem – es dzīvoju kopā ar vīru un jaunāko dēlu, tāpēc netrūka pieskārienu. Nebija arī nevienam jāpalīdz ar attālinātajām mācībām, jo meita bija gudri izlēmusi 12. klasi pabeigt tālmācībā, turklāt pārvākusies dzīvot atsevišķi. Taču martā pie manis mājās pēc ilgas slimības nomira mana mamma. Maijā ar Covid-19 smagi saslima vīramāte; pēcāk rudenī negaidīti aizgāja vīratēvs. Es izlēmu pārtraukt kādas darba attiecības – pirmo reizi tādas, kur pašu darbu mīlēju, attiecīgi lēmums bija sāpīgs, kādreiz uzrakstīšu sīkāk.
Vasara bija kā atelpa no grūtā laika, tomēr visas dienas pagāja līdzīgi: jaunākais dēls pēc ziemas slimošanām vai karantīnām beidzot rātni gāja bērnudārzā tuvu pie mājām, es laboju studentu darbus un pieņēmu eksāmenus, tad strādāju pie savas prozas grāmatas, kas iznāks šīgada beigās, vai tulkoju Džona Donna "Veltījumus ārkārtas gadījumos", kam pavasarī biju saņēmusi KKF stipendiju. Pēcpusdienās braucām ar dēlu uz jūru; atvaļinājuma nedēļā atpūtāmies Kurzemes jūrmalā. Nedēļas nogalēs un svētkos dažas reizes satiku draugus, tas bija ārkārtīgi patīkami pēc garajiem ierobežoto kontaktu mēnešiem. Uz "Savvaļas" rezidenci cerēju kā uz piedzīvojumu, ceļojumu, kas pavērtu jaunu apvārsni.
Zināju, ka tālu Vidzemē mani gaida plaša lauku teritorija, kurā izvietoti brīvdabas mākslas darbi. Man allaž paticis tas, ko dara Andris Eglītis, un arī pats Eglītis – jau kopš tiem laikiem, kad viņš bija bikls puišelis Rozentāļu mazajās klasēs. Iespēja pavadīt kādu laiku zem klajas debess vai tuvu tam, pie viena socializējoties ar vairākiem patīkamiem cilvēkiem, likās vilinoša. Jau pirmajā pievakarē devos pa vienu no trasēm, kuru noslēdza Agneses Krivades darbs "Svētā Kristofera viesnīca".
Pēc karstā jūnija un jūlija pļavas un takas uz mākslasdarbiem lielākoties bija sausas. Arī dubļainas takas mani nebiedēja, agrā jaunībā biju pāris vasaras pa tādām vadājusi cilvēkus Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja gravā, demonstrējot apmeklētājiem tur izstādītos objektus. Kad no pēdējās izpļautās pļavas iegriezos mežā, atcerējos, cik ļoti man patīk staigāt pa brikšņiem un purviem, riskējot apmaldīties. Biju dzirdējusi, ka Agneses darbu grūti atrast, un cilvēki bieži apmaldās. Kad devos ceļā, Eglītis man uz kartes uzzīmēja vēl papildu shēmu. Šis zīmējums un šur tur izvietotās zaļās bultiņas jūtami palīdzēja, neļaujot aiziet neceļos pa meža tehnikas izbraukātajām sliedēm. Kādu laiku uzkavējos izcirtumā, avenes ēzdama, un beigās bez īstas takas caur kokiem, tomēr kaut kā sasniedzu pareizo vietu – Nauču ezera malu. Tomēr pēdējo pārbaudījumu es neizturēju.
Krastu klāja sūna, viegli mitra, taču ne tāda, lai saslapinātu kājas. Ezerā ieraudzīju uz plosta peldam mazu koka mājiņu. Mājiņu bija paredzēts sasniegt ar laivu, un te nu bija arī neliela piestātne. Pietauvota laiva ar visiem airiem viegli šūpojās ūdenī. "Laiva, ja kas, ir stipra," man vēlāk uzrakstīja Agnese Krivade. "Tika taisīta vienam cilvēkam, bet mierīgi brauc pat trīs vai četri." Esmu dzīvē dažas reizes vizinājusies ar laivu, bet nekad – viena. Biju arī airējusi, tomēr nespēju iedomāties, ka man tagad pašai jāaizairējas līdz plostam. Šo ideju es pilnībā ignorēju. Bažījos, ka netikšu galā, turklāt laivas dibenā bija daži centimetri ūdens. Tie man likās īpaši bīstami.
Tā vietā, lai kāptu laivā, nolēmu sasniegt namiņu peldus. Parasti lepojos, ka peldu ļoti labi, pareizi, kaut arī ne ātri: drīz vien aizelšos, tāpēc arī savulaik dezertēju no sporta skolas. Tomēr zināju, ka mierīgi sasniegšu plostu, tas nebija pārāk tālu, un varēju taču pagulēt uz ūdens gadījumā, ja briesmīgi piekustu. Izģērbos plika un sapratu, ka aizpeldējušai līdz namiņam, man būs tādai pašai plikai tajā jāatpūšas, bet arī tas mani pārāk nesatrauca. Neizskatījās, ka tuvumā varētu ierasties vēl kāds. Augusta sākumā vairs nebija karsts, taču vēl gluži silts, arī ūdens tīri normāls. Taču, ielēkusi ezerā, sapratu, ka nespēju tajā uzturēties – ūdens bija pilns ar riebīgiem, glumiem augiem. No steķiem raugoties, man bija šķitis, ka tur ir tikai dažas ūdensrozes, kurām ātri vien tikšu cauri, taču iegremdējoties sajūta bija patiešām pretīga. Kaut kā uzrausos atpakaļ uz laipas, noslaucījos jakā un uzvilku pārējās drēbes. Skumji noraudzījos peldošajā namiņā, kur iekšā gaidīja Svētais Kristofers: man bija stāstīts, ka mājiņā atrodas ikona.
– Bet, ja tu labi peldi, kāpēc tad baidījies kāpt laivā? – citi vēlāk man jautāja, kad biju atgriezusies bāzē tieši uz vakariņām. Īsti nevarēju atbildēt, nomurmināju, ka negribēju pazaudēt airus. Turēju Agnesi aizdomās, ka viņa tīšām novietojusi savu mākslas darbu tik vientuļā un grūti sasniedzamā vietā. Sen pazīstu Agnesi un zinu, ka viņai piemīt kāda īpaša cilvēku izjūta; esmu arī piedalījusies pāris viņas vadītās meistarklasēs vai performancēs, kas orientētas uz meditatīvu procesu un ieklausīšanos savā ķermenī. Galu galā, sarežģītais ceļš labi saskanēja ar Svētā Kristofera nozīmi.
– Kā Agnese iedomājās nolikt mājiņu tur? – jautāju.
– To laikam izdomāju es, – atteica Eglītis. – Piedalījos pie viņas darba pagājušajā gadā Ribokā kā strādnieks, un man likās, ka tas derētu šeit, ezerā.
Patiesībā taču es zināju, kā tas mēdz notikt, kad māksla top sadarbībā: beigās nav iespējams noteikt, kurš tieši ko ir darījis vai ierosinājis, turklāt paliek vieta nejaušībai un mijiedarbībai ar skatītāju.
Darba RIBOCAs versijas aprakstā Agnese piemin, ka Vatikāna Koncilā 1960. gadā Svētais Kristofers ticis ne jau nu gluži dekanonizēts, bet krietni pazemināts. Nav pieticis faktu, lai pierādītu, ka viņš nav eksistējis. Agnese pārstāsta sarunu ar savu kolēģi, kas uz šādu apgalvojumu attraukusi: "Tas nav iespējams! Viņš man tik daudzas reizes palīdzējis!"
Kā jau minēju, parasti esmu diezgan skeptiska par dažādām mācībām, saskaņā ar kurām iekšējā pasaule izpaužas jutekliski tveramajā. Mākslas darbs tomēr atšķiras no garīgas prakses vai psihoterapijas. Tomēr tā vien gribējās uztvert šo pieredzi kā metaforu. Biju atradusi ezeru, mājiņu un laivu, bet nebiju izmantojusi iespēju sasniegt mērķi. Divus mēnešus vēlāk, sarakstoties ar Agnesi, sapratu, ka viss ir vēl personiskāk, nekā man bija licies. Vienlaikus negribu piešķirt sev kā skatītājai kādas ekskluzīvas privilēģijas – personiski nozīmīga šī pieredze ir ikvienam, kurš ir motivēts mājiņu atrast. Aizkulties uz to caur brikšņiem un izcirtumiem, tad airēties laivā nav gluži tas pats, kas civilizēti aplūkot darbu starptautiskā izstādē industriālā vidē. Šķiet, tāpēc Agnese rakstīja, ka "Savvaļas" versijā Kristofers vairs neesot tik nozīmīgs kā iepriekš. Svarīgāks ir pats skatītājs.
0