Recenzija
29.01.2016

Kā būt mirstīgam

Komentē
0
Saglabā

Par Atula Gavandes grāmatu "Būt mirstīgam", no angļu valodas tulkojusi Maija Brīvere, izdevis "Jāņa Rozes apgāds", 2015

Es neatceros, kā pirmo reizi uzzināju par savu mirstīgumu. Atšķirībā no dažiem maniem draugiem un ģimenes locekļiem, man nav atmiņu par laiku, kurā es nebūtu zinājusi, ka mēs visi nomirsim. Tāpat kā lielākā daļa no mums, es nedomāju par nāvi ikdienā. Tomēr uzzinot, ka gaidu bērnu, es nesāku tamborēt mazas zeķītes, bet stundām ilgi staigāju pa parku, apcerot nāvi. Saistība starp brīnumaino jauna cilvēka tapšanu un sava mirstīguma pastiprinātu apzināšanos ir drīzāk likumsakarīga nekā pretrunīga. Bērns ievieto mani vecāku lomā, un mani vecāki kļūst par vectētiņu un vecmāmiņu – tiem, kas parasti nomirst pirmie. Bērns ar savu ierašanos pasaulē šķietami paātrina manu vecāku un arī manu nāvi. Interese vai drīzāk nepieciešamība paplašināt savu redzeslauku par šo tēmu aizveda mani pie dažādiem literāriem un kino darbiem, no kuriem lielāko iespaidu atstāja Atula Gavandes "Būt mirstīgam".

Kultūrā, kurā mēs dzīvojam, mirstīgums ir nevēlama, neērta, pat nepieklājīga tēma. Vērtību sistēmā, kas orientēta uz panākumiem un ieguvumiem, nāve ir ļaunākais no ienaidniekiem, jo reprezentē absolūtu zaudējumu. Taču ar noliegšanu no nāves vēl neviens nav izvairījies, un, kad tā pienāk, par to runā piespiedu kārtā, pusčukstus. Vienīgais konteksts, kurā ir pieņemts runāt par nāvi kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu, ir reliģiskais un ezoteriskais. Atula Gavandes grāmatas "Būt mirstīgam" panākumi liecina par to, ka sava mirstīguma apzināšanās un apcere ir svarīga un vajadzīga tēma arī šodienas Rietumu sekulārajā sabiedrības daļā. "Būt mirstīgam" apskata indivīda un kolektīva attiecības ar mirstīgumu no medicīniskās aprūpes viedokļa. Kopš es to pirmo reizi izlasīju angļu valodā, uzstutētu uz lielā grūtnieces vēdera, tā kļuvusi par vienu no būtiskākajām grāmatām manā pieredzē. Tāpēc ļoti priecājos, ka tā ir izdota latviešu valodā, par ko jāpateicas izdevniecībai "Jāņa Rozes apgāds" un tulkotājai Maijai Brīverei.

Atuls Gavande (Atul Gawande) ir 50 gadus vecs indiešu izcelsmes amerikāņu ķirurgs, kurš ir arī ražīgs un atzīts autors. Četrās grāmatās ("Complications", 2002; "Better", 2007; "The Checklist Manifesto", 2009; "Being Mortal", 2014) un rakstos žurnāliem "The New Yorker" un "Slate" Gavande apspriež ārsta uzdevumus, atbildību un medicīnas sistēmas specifiku mūsdienās – viņa 2009. gada "The New Yorker" publikāciju par veselības aprūpes izmaksu atšķirībām dažādās ASV pilsētās prezidents Baraks Obama lika izlasīt visai savai administrācijai, gatavojot veselības aprūpes reformas. "Būt mirstīgam", tāpat kā iepriekšējās trīs Gavandes grāmatas, ir "The New York Times" bestsellers un nostiprina viņa vietu ievērojamāko pasaules medicīnas teorētiķu vidū. Vairāki izdevumi ir ierindojuši viņu mūsdienu nozīmīgāko domātāju sarakstos.

Grāmata "Būt mirstīgam" ir par Gavandes atziņu, kas pie viņa atnākusi pamazām, praktiskās medicīnas un teorētisku pētījumu rezultātā, – ka medicīnas uzdevums nav ārstēt slimības, paildzinot dzīvi. Dzīves ilgums un izdzīvošana nav un nevar būt ārstniecības pašmērķis. Ārstu un citu medicīnas profesionāļu uzdevums ir cilvēku dzīves kvalitātes saglabāšana neatkarīgi no objektīvajiem ierobežojumiem, ko sagādā ķermeņa nepilnības un mirstīgums. Lai nonāktu pie šiem secinājumiem, autors ir pētījis ne tikai paliatīvās aprūpes un hospisu specifiku, bet arī ASV veco ļaužu aprūpes industriju, kurā drošības vārdā visbiežāk tiek upurēta cilvēka autonomija. Gavande izgaismo pretrunu, ka rūpes par kāda veselības saglabāšanu un dzīves paildzināšanu ne vienmēr nozīmē rūpes par viņa labklājību, ja ar to tiek ierobežota viņa brīvība un pieeja tam, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu.

Strādājot ar pacientiem, kuriem vecuma radīta organisma sabrukuma vai neārstējamas slimības dēļ varēja prognozēt drīzu nāvi, viņš novēroja, ka gandrīz vienmēr ārsti izsaka pārāk optimistiskas prognozes un piedāvā arvien jaunus ārstēšanas kursus. Tā vietā, lai izmantotu ārstniecības līdzekļus, atvieglojot pacientu dzīves noslēdzošos mēnešus, nedēļas vai dienas, viņiem tiek piedāvātas arvien agresīvākas terapijas metodes, cerot uz brīnumu. Taču visbiežāk agresīva terapija tikai pasliktina stāvokli.  Šīs cīņas cena nereti ir nāve, kuru mēs nenovēlam ne saviem tuviniekiem, ne paši sev, – slimnīcas gultā, bezsamaņā, pieslēgtam pie dzīvību uzturošām ierīcēm. Kā apraksta Gavande, bieži vien šādi nomirst arī tie pacienti, kas ir uzsvēruši, ka nevēlas, lai līdz tam nonāk.

Viņš analizē iemeslus, kāpēc tā notiek. Daļēji, kā raksta Gavande, tas ir saistīts ar mūsdienīga ārstniecības speciālista pamata funkciju strādāt ar slimību, nepievēršot uzmanību kopainai, pacienta prioritātēm. Pacients paļaujas uz to, ka ārsts kādā brīdī pateiks "mēs vairs neko nevaram darīt", bet tāds brīdis nepienāk, jo vienmēr ir iespējams kaut ko darīt – izrakstīt eksperimentālas zāles, barot caur zondi, mākslīgi elpināt un tā tālāk. Ne ārsti, ne pacienti nav gatavi kādā brīdī paziņot, ka ārstēšanu labāk pārtraukt, pievēršot lielāku uzmanību atlikušās dzīves kvalitātei. Lai šo situāciju risinātu, autors piedāvā pašsaprotamu instrumentu – sarunu. Arī iepriekš viņa piedāvātā ārstu darba uzlabošanas metode ir bijusi gaužām vienkārša – grāmatā "Kontrolsaraksta manifests" Gavande apraksta nepieciešamību ķirurģijā ieviest standartizētu drošības noteikumu kontrolsarakstu, kas būtu jāaizpilda pirms katras operācijas. Tajā ir jautājumi par to, vai anestēzijai sagatavotās zāles ir pārbaudītas, vai operācijai nepieciešamie dokumenti un izmeklējumi ārstam ir pieejami, un arī tādi jautājumi kā – vai operācijas komandas dalībnieki cits ar citu ir sasveicinājušies. Slimnīcās, kurās tas tika ieviests, operāciju komplikācijas un to izraisītie letālie gadījumi ir samazinājušies par gandrīz 50 %. Arī kontrolsaraksts ir vienkārša un veca metode, ko citās jomās, piemēram, aviācijā, izmanto daudzus gadu desmitus. Gavande saka: "Es specializējos pašsaprotamajā", atgādinot ārstiem, ka darbā ar mirstošiem pacientiem viņu galvenais rīks ir saruna.

Viņš piesauc pētījumu, kurā noskaidrots, ka tikai nepilnai trešdaļai neārstējamu vēža pacientu ir notikusi saruna ar ārstu par mērķiem un vēlmēm, par to, kas viņiem ir būtisks, apzinoties, ka laiks ir ierobežots. Pieļauju, ka Latvijas medicīnas tradīcijā šis skaitlis būtu vēl daudz, daudz mazāks. Gavande uzsver, ka uzmanīgi un prasmīgi noturēta saruna var sniegt ārstam lielāku izpratni par to, kā pacients ir (vai nav) jāārstē. Ja ārsts zina, ka viņa pacientam svarīgākais ir būt mobilam, staidzināt suni un strādāt dārzā, viņš var izmantot šo informāciju situācijā, kurā jālemj, vai veikt operāciju, kas varētu paildzināt slimnieka dzīvi, atstājot viņu paralizētu, vai tomēr šo risku neuzņemties. Cits pacients, kura dzīvei jēgu piešķir grāmatu lasīšana un mazbērnu apciemojumi, savukārt būtu ar mieru riskēt ar paralīzi, lai ilgāk dzīvotu un ilgāk būtu kopā ar tuviniekiem. Saruna ne tikai iepazīstina ārstu ar pacienta vērtībām un prioritātēm, bet arī palīdz tās apzināties pašam mirstošajam. Turklāt šāda aprunāšanās ir noderīga arī tuvinieku starpā un var izrādīties izšķiroša, kad pats slimnieks nespēj par sevi lemt.

Autors sīkumos apraksta savus pacientus, kuru dzīvesstāsts, slimības gaita un nāves apstākļi uzskatāmi pamato viņa teorētiskās atziņas. Gavande ir zinātnieks, viņa grāmatās, publiskajās runās un rakstos sastopams daudz atsauču uz statistiku, pētījumiem, eksperimentiem, taču viņš nezaudē izpratni par to, ka šos skaitļus veido dzīvesstāsti, individuālu ciešanu pieredze. Viņš piemin savus pacientus, saucot tos vārdā un uzvārdā, tie nav tikai anonīmi diagnožu nesēji, bet personības, kuru stāstā slimība ir tikai viena nodaļa, diemžēl visbiežāk – pēdējā. Vērtīgākais, ko ārstniecības profesionālis var gūt no šīs grāmatas, nav metodoloģija, bet gan vispārējā pieeja un attieksme, ar kādu Gavande kā ārsts un teorētiķis skata šo problemātiku. Viņš redz kopainu un indivīdu vienlaicīgi, runā par veselības aprūpes budžeta izlietojuma efektivitāti un reizē par pacienta dzīves jēgas saglabāšanu. "Būt mirstīgam" ir grāmata, ko es ieteiktu izlasīt ikvienam, ko pazīstu, bet jo īpaši medicīnas darbiniekiem. Ir svarīgi, ka šāda literatūra tiek tulkota, tai ir potenciāls izglītot un paplašināt ārsta redzeslauku, lai arī autors strādā citā veselības aprūpes situācijā. Būtiskais nemainās neatkarīgi no valsts, ārstniecības tradīcijām un finansējuma. Visur cilvēki saslimstot nonāk svešinieku aprūpē, ļoti trauslā un svarīgā dzīves periodā, viņu dzīves kvalitāte ir atkarīga no svešinieku lēmumiem, īpaši, ja tas ir dzīves noslēdzošais periods. "Būt mirstīgam" atgādina par ārsta atbildību pacienta priekšā un plašāk – mūsu atbildību citam cita priekšā, pieņemot šos lēmumus.

Esmu skeptiski noskaņots pret ideju, ka beigas var kontrolēt. Pilnīga kontrole īsti nav iespējama. Galu galā mūsu dzīvē noteikšana ir fizikai, bioloģijai un nejaušībai. Bet jāatceras, ka mēs tomēr neesam bezpalīdzīgi. Drošsirdība ir spēks atzīt abas īstenības. Mums ir iespējas rīkoties, veidot mūsu stāstus, kaut, laikam ritot, ierobežojumu kļūst arvien vairāk un vairāk. Saprotot to, nonākam līdz pāris skaidriem secinājumiem: rupjākā kļūda, kādu pieļaujam attieksmē pret slimiem un veciem cilvēkiem, ir nespēja atzīt, ka viņiem ir arī citas prioritātes, izņemot drošību un garāku mūžu; ka iespēja pašam veidot savu stāstu ir būtiski svarīga dzīves jēgas saglabāšanai; ka mums ir izdevība pārveidot mūsu institūcijas, mūsu kultūru un sarunas, rodot iespējas mainīt pēdējās nodaļas katra cilvēka dzīvē. (Atuls Gavande "Būt mirstīgam")

 

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!