Foto - Pauls Bankovskis
 
Komentārs
13.10.2014

Kā bliezt ar vecmodīgumu

Komentē
0

Ikdienas darba gaitās ik pa laikam iznāk kādam cilvēkam vai cilvēku grupai mēģināt izstāstīt ar vārdiem īsti neizstāstāmo un savā ziņā – vēl neredzamo. Nu, teiksim, videoklipa vai filmiņas ideju, sižetu, to, ko laimīgas apstākļu sakritības rezultātā ieraudzīs skatītāji. Tradicionāli pieņemts, ka šim nolūkam palīdzīgs var būt kadrējums – tāds kā komikss, kurā secīgi tiek uzzīmēta aptuvena filmētā un montētā materiāla gaita. Lai cik arī pašiem idejas autoriem, filmētājiem un visiem pārējiem pasākuma īstenotājiem reizēm viss šķiet skaidrs un saprotams, ar pasūtinātājiem – tātad arī iespējamajiem naudas devējiem – nav tik vienkārši. Reizēm atkal un atkal tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem jau visas atbildes it kā ir tikušas atrastas, pēc tam atbildes tiek meklētas un atrastas no jauna, bet beigās tomēr kāds saņemas pavaicāt: "Bet tas, ko mēs redzam, ir zīmēts. Vai tas nozīmē, ka esam atmetuši domu par aktieriem un tā būs tikai animācija?"

Un visa tava plātīšanās ar rokām un runāšana eņģeļu mēlēs izrādās veltīga. Kā esmu pamanījis, pavisam vienkārši pie šāda iznākuma var nonākt, ja "uztveramības labad" kāds vēl pacenšas skicētos zīmējumus "iekustināt" tādā kā primitīvā multenē ar skaņas pavadījumu. Tā ir kļūda. Jo brīdī, kad tev ir darīšana ar cilvēkiem, kam, maigi sakot, piemīt ne visai spēcīga spēja vai vēlme savās ikdienas rūpēs un raizēs ko nebūt iztēloties, vislielākā aplamība ir viņiem piedāvāt kruķus, kas ļauj palikt savā, kā tagad pieņemts teikt, komforta zonā.

Viena no vienkāršākajām iztēles definīcijām varētu būt spēja vai vēlme aizpildīt nezināmā vai neredzamā radītos kaut kā nebūt uztveramās realitātes robus. Tā ir prasme saprast blakus telpā runāto, pat ja dzirdam vien dažas frāzes, tā ir spēja uztvert kino attēlā redzamo pat tad, ja Sergejam Eizenšteinam ienācis prātā citu pēc cita samontēt šķietami nesaistītus kadrus, tā ir mūsu nelaime baidīties pat tajās šausmu filmās, kurās šausmas norisinās aiz kadra, bet daudziem vīriešiem – indeve taisīties uz ģībšanu, pat tikai padzirdot par kādām nebūt asiņainām vai, teiksim, ar acs ābolu saistītām (sveiks, Bunjuel!) medicīniskām manipulācijām.

Aizbraucot uz Vāciju, allaž pārliecinos, ka tur pārsteidzošā kārtā vēl arvien neiet pārāk slikti. Vācijas nodokļu maksātāji ir pat tik pārtikuši, ka lielā mērā tieši uz viņu rēķina var veģetēt ne vien visvisādu Eiropas Savienības fondu atbalstītu jaunattīstības valstu pašvaldības, plikadīdu infrastruktūras un blēdīgi izmanīgas privātpersonas, bet pat kopš Otrā pasaules kara laika tik draudzīgās Krievijas autoritārisms. Tomēr šim uz visām pusēm izstarotajam un pēc kara drudžaini sastrādātajam labumam laikam līdzi nāk sava cena. Iespējams, tieši iztēles orgāns, ja vien tāds būtu atrodams, gadu gaitā ir cietis visvairāk. Varbūt tas ir pazudis kaut kur pa vidu starp vācu militārās aviācijas pilotes Beātes Ūzes centieniem glābt pēckara demogrāfiju, dibinot pasaulē pirmo seksšopu ķēdi, un mūžīgajiem kliņģeriem operas izrāžu starpbrīžos. Par to visu sāku domāt, noskatījies nupat Baltijas Asamblejas balvu saņēmušā un Krievijā par nevēlamu personu atzītā Alvja Hermaņa iestudēto Džakomo Pučīni "Tosku" Valsts operā Berlīnē.

Pirms tam laimīgā vai nelaimīgā kārtā biju aizvadījis vakaru, cenzdamies saprast, ko pēc uzveduma pirmizrādes tajā redzējuši, dzirdējuši un vēlējušies saredzēt vai sadzirdēt vairākām vācu avīzēm rakstošie kritiķi. Latvijas interneta portālos atreferētā par visai konservatīvu saucamās kritiķes Šērlijas Aptorpas recenzija "Financial Times" jau nāca pēc tam – lai gan neko īpaši jaunu uz jau iepriekš izteikušos vācu kolēģu fona viņa nepavēstīja.

Tā nu uz operas izrādi pagājušā pirmdienā devos ar domu, ka viss būs slikti, lai neteiktu – šausmīgi, nebaudāmi un katastrofāli. Nedaudz piesardzīgu darīja iepriekš pieredzētais ar Hermaņa "Trubadūru" Zalcburgā. Arī par to bija gadījies lasīt dažu iznīcinošas neizpratnes pilnu recenziju, tomēr redzētais (skatījos izrādes ierakstu TV) kļuva par vienu no pēdējo dažu gadu iespaidīgākajiem un aizkustinošākajiem opermākslas piedzīvojumiem.

Iespējams, skarbākajā no jaunās "Toskas" vērtējumiem, kas bija publicēts laikrakstā "Die Welt", Manuels Brugs secināja, ka Hermaņa iestudējums izskatoties vecāks par iepriekšējo uzvedumu. Ar iepriekšējo uzvedumu, protams, bija domāta teātrī jau 38 sezonas pieredzējusī pirms diviem gadiem mirušā Karla Rihas 1976. gada "Toska". Hermaņa izrāde tika salīdzināta ar muzikālu pavadījumu komiksa stilā ieturētajam mēmajam kino.

Tas gan labi saskanēja ar Hermaņa paša vēl pirms pirmizrādes teikto intervijā portālam "Arterritory.com": "Man liekas, ka komiksam piemīt kaut kas ļoti līdzīgs operas žanram. Tā eksaltācija un primitīvisms, kas ir komiksā, manuprāt, raksturīgs arī operai. Pučīni dramaturģiski ārkārtīgi precīzi ir norādījis katru konkrēto "Toskas" norises vietu Romā: Sanandrea baznīca, Palaco Farnēze (Skarpija tiek nogalināts tagadējā Francijas vēstnieka kabinetā) un Sanandželo cietoksnis. Ne jau velti ekskursantu grupas speciāli ceļo pa "Toskas" maršrutiem, līdzīgi kā citi tūristi ceļo pa Dena Brauna maršrutiem. Šīs vietas ir vienkārši parādīt kino vai apskatīties "YouTube"; ir televīzijas versijas, kur operas darbība arī norisinās šais konkrētajās vietās. Bet uz teātra skatuves tas ir neiespējami. Tad izdomājām, ka mēs izmantosim zīmējumus, lai noorganizētu šo ekskursiju. Un Kristīne Jurjāne ar savām rociņām divus gadus arī to visu zīmē. Šis ir īstais piemērs tam, ka dažkārt es nevaru tikt galā pats kā scenogrāfs, man vajadzīgs vēl kāds."

Jau "Toskas" pirmizrādē 1900. gadā sastapās divi gadsimta nošķirti laiki. Pirms trīspadsmit gadiem sarakstītā un par operas libreta pamatu kļuvusī Viktorjēna Sardū luga bija dramatisks stāsts, kas risinās uz 1800. gada vēsturisko notikumu un, kā jau minēts Hermaņa intervijā, trīs pavisam reālu un tūristu iecienītu Romas kultūras pieminekļu fona.

Franču revolūcijas vārdā vēlākās Itālijas zemes ir okupējis Napoleona karaspēks, tiek ieviesti jauni likumi un atcelts feodālisms, tomēr 1799. gadā franču karaspēks no Romas atkāpjas un pilsētu savā varā pārņem Neapoles karalistes armija. Valda neziņa, jukas, un tad izplatās baumas, ka vecās kārtības piekritējiem esot pilnībā izdevies sakaut Napoleona jeb republikāņu spēkus. Romā pošas svinēt uzvaru. Pie Napoleona piekritēja gleznotāja Mario Kavaradosi palīdzību meklē bēguļojošs kritušās franču republikāņu varas pārstāvis Čezāre Andželoti. Viņu vajā itāļu rojālistu policijas priekšnieks Skarpija. Šī satikšanās izrādās liktenīga visiem trim, beigu galā aizraujot līdzi nāvē arī Kavaradosi mīlu – slaveno dziedātāju Floriju Tosku. Visu vēl traģiskāku vērš atskārta, ka ziņa par Napoleona armijas sakāvi bijusi pārpratums, neapoliešiem no Romas jāaiziet un nākamos četrpadsmit gadus Roma nonāk franču varā.

Turpmākā gadsimta laikā notika ievērojamas pārmaiņas. Jau 1861. gadā Itālija bija kļuvusi par nācijvalsti, nedaudz vēlāk par jaunizveidotās valsts galvaspilsētu kļuva Roma, un drīz vien Itālijā sākās daudzām Rietumeiropas valstīm radniecīgs un arī vēlākajai Latvijai pazīstams vēstures posms – pilsētas sagrāba industrializācija, darbs arvien augošajās fabrikās pievilka arvien lielāku skaitu laucinieku, bet tie, kuriem pilsētu strādnieku kvartālos nepietika vietas vai kuri bija cēlušies no trūcīgākiem apgabaliem, bija spiesti doties emigrācijā. 20. gadsimta priekšvakarā Itālija jau bija valsts ar savām kolonijām Āfrikā un tādu valstsvīru kā premjerministrs Frančesko Krispi, kuru viņa ekspansīvās ārpolitikas dēļ dažs uzskata bezmaz vai par protofašistu.

Alvis Hermanis savā iestudējumā šo divu laikmetu sastapšanos izspēlē vēlreiz, turklāt ļoti uzskatāmi. Jau iepriekš veidotos operu iestudējumos Hermanis bija sācis eksperimentēt ar scenogrāfiju kā aktieru skatuviskajai darbībai vismaz līdzvērtīgu režijas elementu. Iespējams, tieši tas samulsināja dažu "Trubadūra" Zalcburgas festivāla iestudējuma kritiķi, kas recenzijās izrādei pārmeta statiskumu un sūkstījās, ka aktieri – pat savā aktiermeistarībā izcilie Plačido Domingo un Anna Ņetrebko – to vien darot, kā "ieņemot vietas un baurojot" (no angļu valodā iecienītā opermīļu teiciena "park and bark"), bet izlikās nemanām pašas par muzeju pārvērstās skatuves dinamisko horeogrāfiju un visu elementu radīto kopiespaidu.

Šādai režisora pieejai neapšaubāmi ir ne vien konceptuāli vai estētiski, bet arī praktiski iemesli. Nav noslēpums, ka operas solisti nebūt ne vienmēr ir arī labi aktieri, un apstākļos, kad solisti ceļo no opernama uz opernamu un bieži bezmaz vai katrā izrādē ir cits aktieru sastāvs, visu izrādi balstīt cerībās uz aktieru prasmi ne vien dziedāt, bet arī darboties atbilstoši kaut kādām citiem solistiem reiz dotām režisora norādēm ir pagalam riskants pasākums.

"Toskā" scenogrāfisko kustību nodrošina un 1800. gada notikumu dimensiju iezīmē visas izrādes garumā skatuves augšdaļā secīgi demonstrētu Kristīnes Jurjānes gleznojumu komikss jeb iztēlotas filmas kadrējums. Dinamiska skatu leņķa maiņa, tuvplāni, kas mijas ar vidējiem plāniem un kopplāniem, šo nedzīvo attēlu "montāžu" nudien vairāk mudina uztvert kā vēsturisku kostīmfilmu, un ar tās palīdzību izrādē redzamajām norisēm var itin labi izsekot, pat neiedziļinoties rakstītajā libretā vai necenšoties saprast dziedāto tekstu.

Uzzīmēto un kostīmoto pagātnes tēlu pakājē un skatuves priekšplānā risinās "reālie" notikumi, kuros vairs nav ne miņas no 19. gadsimta sākuma cirtainajām parūkām, mežģīņu aprocēm un eksaltētiem žestiem. 20. gadsimts ir klāt, un, lai gan mums vēl vienmēr patīk uzskatīt, ka cilvēki gadsimta sākuma melnbaltajās fotogrāfijās izskatās kaut kādā ziņā cēlāki un skaistāki nekā tagad ar mobilajiem tālruņiem uzņemtajos attēlos, kaut kas jau viņu monohromajos un līdz spīdumam nodeldētajos uzvalciņos, kantornieciskajās vestēs un bezšķiriskajos katliņos liecina par visām draudošajām 20. gadsimta nestajām nelietībām, ļaunuma banalitāti un citām nepatikšanām. Lai gan var jau būt, ka kontrasts starp Jurjānes gleznotajām pagātnes augšām un Hermaņa izrīkotajām 1900. gada tagadnes apakšām nav pietiekami izteikts, lai būtu acumirklī katram pamanāms.

Izrādes pirmais cēliens, kurā Jurjānes gleznotās ainas mijas diezgan pamatīgā ātrumā, vēl ir savdabīgs, kā tagad pieņemts sacīt, multitāskinga jeb estētiskās binokulārās redzes treniņš, jo jāspēj aprast ar diviem paralēli ritošajiem vēstījumiem. Taču otrajā un trešajā cēlienā (tiek izrādīti bez starpbrīža) spēles noteikumi jau ir skaidri, un pamazām vien atklājas, ka viena virs otras vārda tiešā nozīmē novietotās vizuālās līnijas nebūt nav paralēlas un kaut kādā brīdī tām būs jākrustojas. Par labu šādai apskaidrībai varbūt nāk arī pārmaiņas scenogrāfijā – ar telpu aiz Skarpijas kabineta logiem vai Sanandželo cietokšņa cietuma kameru skatuve iegūst vairāk plašuma, un pirmais cēliens ar tā šauro saspiestību, kurā dažbrīd drūzmējas pat viss koris, ātri vien paliek atmiņā vien kā tāds vispārīgs izrādes ievads vai satura rādītājs.

"Toskas" stāsts ir labi zināms, taču vienalga, vai mēs to iztēlotos 1800. gada vai 1900. gada dekorācijās, tas, kas mūs šajā mūzikas un drāmas apvienojumā vēl arvien turpina uzrunāt, nebūt nav simpātijas pret vienu vai otru karojošo pusi, tādu vai citādu kostīmu vai darbības laikmeta izvēle vai pat solistu aktiermeistarība (ja Mihaela Folles Skarpija darbojas bezmaz vai kā tāds apsēsts Džeka Nikolsona atdarinātājs, Tobiasa Šnābela Andželoti savā tēlojumā atgādina diagonāli ļimstošu bēgļa karikatūru, un viss iestudējums, iespējams, būtu tikai ieguvis, ja solistiem uz visstingrāko būtu ticis piekodināts aizmirst, ka ir atļauts censties būt arī aktieriem).

Taču Hermaņa interpretācijā visi šie elementi ir tikai atsevišķas "dotas" dimensijas, lai to krustpunktā veidotos telpa, kurā varētu risināties Pučīni mūzikas drāma. Jurjānes gleznotais aizpilda pa kādam "tukšumam" solistu izspēlētajās ainās un otrādi, taču šķiet, ka vislielākā nozīme ir tam, kas redzētā un dzirdētā iespaidā kaut uz mirkli ar saturu aizpilda dažādus tukšumus skatītāja galvā. Gleznotajās un droši vien kopā ar Hermani inscenētajās un montētajās 1800. gada notikumu ainās Jurjāne ir varējusi atļauties rādīt emocijas un kaislības, kas operas solistu izpildījumā klātienē, visticamāk, izskatītos pēc vulgāra amatierteātra, savukārt solisti, lielā mērā atbrīvoti no nepieciešamības nodarboties ar to, kas viņiem var arī nesanākt, var censties šīs pašas emocijas un kaislības atainot tīri fiziskā līmenī – kaut vai pārvietojoties no punkta A uz punktu B vai ar izelpota gaisa palīdzību radot skaņas, ko labprātāk dēvējam par dziedāšanu.

Abu šo līniju sakrustošanās rezultāts spēj būt gan aizkustinošs, gan dažbrīd biedējošs vai uzvedinošs uz pagalam nepatīkamām un gauži laikmetīgām pārdomām – kā brīdī, kad Toska ir nodūrusi Skarpiju un triumfē, ieņēmusi viņa vietu aiz rakstāmgalda ("E avanti a lui tremava tutta Roma!"); kā tad, kad cauri maisa audeklam redzama nelaimīgā mākslinieka Kavaradosi saraustītā un, šķiet, atkal un atkal televīzijas ziņu kanālos visdažādākajās pasaules malās tiražētā tveršana pēc elpas, gaidot apsolīto viltus nošaušanu.

Diemžēl vājākais posms šajā "Toskas" iestudējumā ir tā muzikālā daļa. Ņemot vērā faktu, ka Hermaņa izrādei ir jāstājas skatītāju iemīļota un daudzas sezonas pārcietuša iestudējuma vietā, teātra solistu izvēle šķiet mulsinoša. Anja Kempe ir vāciski sportiski disciplinēta Toska, tomēr, klausoties viņas balsī, ir grūti noticēt, vai tiešām viņa 1800. gadā Romā būtu varējusi kļūt par zvaigzni, Mihaela Folles Skarpija, kā jau minēju, pārsteidza ar tēlojumu, taču dažbrīd tieši aizraušanās ar savu dramatisko pārdzīvojumu izrādīšanu viņam acīmredzami un ausīm klausāmi traucēja dziedāt, bet Fabio Sartori Kavaradosi atstāja censties un savas zemes godu aizstāvēt griboša un īpaši itāļu operas uzvedumam pieaicināta itāļu patriota iespaidu.

Lai vai kā, atšķirībā no pirmizrādes vakara, 6. oktobra izrādes noslēgumā no skatītāju zāles neatskanēja neviens "Bū!", un iepriekš no kritiķiem pārmetumus savas pirmās "Toskas" diriģēšanā saņēmušajam 71 gadu vecajam maestro Danielam Barenboimam pat izdevās izprovocēt stāvus ovācijas.

Operas žanru vēsturiski ir pavadījusi progresējoša vēlme pārsteigt, pat šokēt. To veicinājis gan operas apmeklētāju izglītotības pieaugums (jo īpaši mākslas darbu mehāniskās reproducēšanas laikmetā, kad pasaulē labāko uzvedumu ierakstu trenētas ausis ir gatavas saklausīt visu, kas aplams un nepilnīgs), gan citkārt vienkārši komerciāli apsvērumi.

Tehniski triki, darbības pārcelšana uz citiem laikiem, īsti dzīvnieki, šķidrumi, dabas stihijas, politiski, ekoloģiski un vēl visādi vēstījumi, mēģinājumi aizskart tādas vai citādas skatītāju jūtas, svētumus vai aizspriedumus – tas viss jau ir kļuvis par bieži vien garlaicīgu ikdienu.

Vērojot to, kā atsevišķi kritiķi reaģējuši uz Hermaņa "Tosku", tā vien šķiet, ka viņam ir sekmīgi izdevies šo tradīciju turpināt, vienlaikus izvairoties no jau ierastajiem un par laikmetīgiem uzskatītajiem pārsteigšanas paņēmieniem. Vispirms "Trubadūra" izrāde Zalcburgā – bet vēl jo vairāk "Toska" Berlīnē – atgādina tādu kā pamatīgu zvēlienu pa galvu ar kaut ko tik vecmodīgu kā cietos vākos iesieta grāmata, mudinot ne vien izlasīt jau priekšā uzrakstītos burtus (vai notis), bet arī iztēloties, kas ar tiem varētu būt domāts. Un skatītājam vēl ir pat ļoti paveicies, jo vismaz pagaidām režisors šajā grāmatā atstājis arī ilustrācijas. Nesen Hermanis pamanījās satracināt publiku, izteikdamies, ka "Latvijā 40 % cilvēku smadzenes atrodas pastāvīgā atpūtas režīmā". Nez kāds šis iedomātais cipars varētu būt citās zemēs un cik daudz procentu no mums varētu būt tādi, kam izslēgta vai tā arī nav sākusi darboties spēja iztēloties.

Starp citu, jau pēc atgriešanās no Berlīnes izlasīju: "[..] ir cilvēki, kas pazīst vienīgi tās fantāzijas, ko paši jau pieredzējuši, ir tādi, kas neko nespēj iztēloties un tāpēc nav necik tālredzīgi, iztēlošanās pasargā no daudzām nelaimēm, ir maz ticams, ka pašnāvību izdarīs tas, kurš paredz savu nāvi, ir maz ticams, ka par slepkavu kļūs tas, kurš paredz citu nāvi, daudz labāk ir nogalināt sevi un citus tikai domās, šādām pašnāvībām un slepkavībām nav seku, un tās neatstāj pēdas [..]" (Havjers Mariass, "Tik balta sirds", no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere).

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!