Kadrs no izrādes
 
Teātris
02.06.2020

Kā ar Šekspīru?

Komentē
0
Saglabā

Par Elmāra Seņkova režisēto Ivana Viripajeva lugas "Irānas konference" interneta iestudējumu (2020).

Laba slava

Elmāra Seņkova pirmajam kovidlaikmeta iestudējumam "Irānas konference" nāk līdzi laba slava jau kopš pirmizrādīšanas vakara "YouTube" platformā 8. maijā. Šķiet, ne bez pamata. Salīdzinot ar citiem šāda tipa uzvedumiem (spilgtākais piemērs – "Jūsmotāji"), kur skatītājam, datora ekrānā raugoties, acu priekšā dažādos savietojumos mijas un mainās "lodziņi" ar runājošām galvām, Seņkovam šajā, teiksim, ne visai aizraujošajā formātā, kas maz atšķiras no TV ziņu un diskusiju pārraidēm, izdevies radīt mākslas darbu, kuram gandrīz visā divu stundu garumā var sekot ar neatslābstošu interesi.

Talantīgs publikas ievilinātājs

Bet – par visu pēc kārtas. Lugas autors Ivans Viripajevs pieder pie krievu teātra grandiem. Starptautiski atzīts, apbalvojumiem dāsni dekorēts, šis dramaturgs nav svešs arī Latvijas teātriem. Dailē Viripajevu savulaik iestudējis Dž. Dž. Džilindžers un pavisam nesen – arī Rolands Atkočūns, Valmierā –Regnārs Vaivars, Daugavpilī – Georgijs Surkovs, taču atmiņā kā pārliecinošākie iespiedušies divi uzvedumi – Ilzes Olingeres "Deli deja" JRT un Georgija Surkova "Ilūzijas" Rēzeknes teātrī "Joriks". "Deli deja" saistīja ar sirreāli ļimstošu ķermeņu poēziju un skaudru skatījumu uz dzīvi kā slimību, "Ilūzijas" – ar gaistošiem un maldinošiem mīlas stāstiem, kuri atklāja jūtu netverami mainīgo dabu. Viripajevs apzinās, cik trausla ir robeža starp šķitumu un īstenību un cik cieša ir saistība starp dubļiem un zvaigznēm, bet pāri visam viņš ir teicams sava aroda meistars – talantīgs publikas ievilinātājs paša radītās fikcijas tīklos.

Ne velti "Irānas konference" pērnajā gadā kļuva par sezonas bestselleru Krievijas teātrī. Režisora Viktora Rižakova un spožāko Krievijas aktieru interpretācijā tā izpelnījusies gūzmu cildinošu atsauksmju un vairākas nominācijas 2020. gada festivālam "Zelta Maska".

Elmāra Seņkova iestudējumam lugu lietpratīgi latviskojis Arvis Viguls (mulsinošs gan ir vārda "humanitārs" lietojums vārda "humāns" vietā); vizuālo tēlu līdzējusi veidot videomāksliniece Paulīne Kalniņa ar Lindas Ģībietes un Uģa Ezerieša tehnisko atbalstu; izrādi producējusi Asnate Siliņa.

Ne Irāna, ne konference

Elmārs Seņkovs teic, ka viņu uzrunājusi "Irānas konferences" tēma – kā liberālā sabiedrība mēģina veidot attiecības ar to, kas ir neskaidrs un nesaprotams. Lugā liberālās sabiedrības modeli pārstāv dāņi (visām darbības personām, izņemot vienu, uzvārdi konsekventi beidzas ar -sens), savukārt nesaprotamo "lielumu" reprezentē irāņi, konkrēti – irāņu dzejniece, Nobela prēmijas laureāte Širina Širazi. Bet māksla, kā zināms, ir forma, un intriģējošāks par saturu ir veids, kādā Viripajevs pieteikto tēmu risina. Lugas žanrs visprecīzāk būtu definējams kā diskusija. Formāli luga veidota kā zinātniska konference (kur gan vēl piemērotāki apstākļi diskusijai!) par Irānu. Piedalīties aicināti desmit cilvēki – zinātnieki, teologi, rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti, sabiedriski darbinieki – dažādu nozaru intelektuāļi, kuriem citam pēc cita tiek dots vārds, lai apspriestu politiski "karsto" Irānas jautājumu. Taču jau ar pirmo uzstāšanos kļūst skaidrs, ka Irānas konferencei nav nekāda sakara ne ar Irānu, ne ar zinātnisku konferenci. Katrs no pasākuma dalībniekiem, ticis pie vārda, jūtas aicināts dalīties personiskā, bieži intīmā pieredzē un kaismīgi sludināt idejas, kuras uzskata par vienīgi pareizajām. Notikumu un apspriežamas sižeta līnijas lugā nav, bet "caur valodu" mums ļauts ieskatīties varoņu iekšējā pasaulē, viņu pagātnes pieredzē un traumās.

Notikuma vieta – Kopenhāgenas universitāte – nav izvēlēta nejauši. Luga sākas ar citātu no Šekspīra "Hamleta", kur titulvaroņa sarunā ar Gildenšternu un Rozenkrancu izskan visiem zināmā frāze, ka Dānija un vispār visa pasaule ir cietums. Uzstādījums skaidrs – Dānija ar tās mietpilsoniski labklājīgo sabiedrību Viripajevam kalpo kā metafora visai pragmatiskajai rietumu pasaulei, savukārt Irāna ir metafora pretrunu plosītajai un garīgumu alkstošajai Krievijai.

Seņkovam un viņa aktieru komandai šīs metaforas, protams, varētu nebūt svarīgas, taču, domājot par iestudējuma vēstījumu, svarīgs ir kas cits – tas, ka Viripajevs saviem lasītājiem un skatītājiem piedāvā personificētu principu sadursmi, kura izpaužas garumgarā dziļdomīgā prātošanā par tādām "top" tēmām kā dzīvība un nāve, laime, Dievs, garīgā vertikāle, sociālais taisnīgums, brīvība, cilvēku un dzīvnieku tiesības, pedofilija, seksuālā orientācija un vēl, un vēl. Bet pāri visam – dzīves jēga un 19. gadsimta lielajos krievu romānos uzdotais sakramentālais jautājums: "Kā būt?" Pilns spektrs tematu, par kuriem pieņemts interesēties 21. gadsimta modernajam cilvēkam. Viripajevs prot precīzi izrēķināt, uz kādām pogām vajag uzspiest, lai uzrunātas tiktu pilnīgi visas, nu labi, ne gluži visas, bet lielākā daļa sabiedrības grupu. Tālab droši vien likumsakarīgi, ka, skatoties izrādi, prātā ienāca 1990. gadu bestsellers – dāņu (!) rakstnieka Pētera Hēga "Smillas jaunkundzes sniega izjūta". Arī šis pasaulē un Latvijā tik populārais romāns par spīti poētiskajai dimensijai, ko tam piešķīra sniega caurviju motīvs, šķita rūpīgi izrēķināts, lai uzrunātu iespējami plašu publiku – tiklab etniskās minoritātes un polārās eksotikas cienītājus, kā zinātnisku teoriju piekritējus un kriminālsižetu valdzinātos.

Negribu teikt, ka profesionālismam un komerciāliem apsvērumiem nav nozīmes. Protams, ir. Un vēl kāda! Tomēr reizēm uznāk tādas kā ilgas pēc mākslas darbiem, kuros autora vēlmi dalīties personiski svarīgā, sasāpējušā jautājumā tik redzamā veidā neaizēnotu rūpes par manipulēšanu ar publiku.

Bez kritiskas distances un ar hipnotisku iedarbību

Režisors un aktieri pret Viripajeva "rēķinvedību", šķiet, izturējušies bez kritiskas distances, burtiskā nozīmē īstenojot lugas nosaukumā piedāvāto konferences formātu un labticīgi uzklausot katru no varoņiem. Iestudējums liecina, ka šāda pieeja ir atmaksājusies. Jo – referentu monologu savstarpējā izolētība izrādās esam ļoti atbilstīga pandēmijas laika dzīves noteikumiem, kuri paģēr, lai katrs aktieris atrastos mājās vienatnē ar sevi un savām domām tāpat kā lugas varoņi pie konferences mikrofona.

Tas, kurš attiecīgajā brīdī uzstājas, tiek pievilkts tuvplānā, un viņa seja aizņem visu ekrānu. Tomēr ik pa laikam solista lodziņš sašaurinās, lai parādītu citu konferences dalībnieku reakcijas. Kā, piemēram, epizodē, kad savu runu saka skandalozais mācītājs tēvs Augustīns. Skandalozs viņš ir tāpēc, ka atļāvies izraidīt no baznīcas rokgrupu "Black Mass", kura iecerējusi tur uzstāšanos krievu feministiskās pankroka grupas "Pussy Riot" atbalstam. Juris Bartkevičs savam varonim ļauj aizdziedāties kā rubenim riesta laikā, nonākot tuvu ekstāzei, kamēr pārējo konferences dalībnieku sejās spoguļojas apnikums un pat izmisums, jo nevar taču izturēt tās "atpakaļrāpulības" par tradīciju saglabāšanu un katras lietas izmantošanu tai paredzētajā nolūkā, ko cienījamais garīdznieks sludina.

Viens skatās gaisā, otrs grīdā, trešais grozās krēslā kā uz adatām. Gan kopīgais, gan individuālais plāns, savstarpēji mijoties, nemitīgi akcentē konferences dalībnieku absolūto nošķirtību un aizņemtību ar savām domām. Kontekstā ar lugā pieteikto aptverošo vēstījumu plašumu un tematu vispārcilvēcisko nozīmīgumu veidojas paradoksāla situācija – vienojošās tēmas vēl vairāk akcentē savstarpējo izolāciju un galējo individuālismu tiklab demokrātijas, kā ezoteriska garīguma aizstāvjos. "Zoom" platformas tehniskais darbības princips kļūst par izrādes vēstījuma organizētāju un jēgas "transportlīdzekli".

Izrādē tikpat kā nav dialogu un polilogu, ir tikai desmit secīgi monologi. Satura ziņā tie ir prognozējami, un tāpēc varētu likties, ka skatītājam būs jāgarlaikojas. Tomēr negaidītā kārtā monologi "ievelk" ar lipīgu neatlaidību. Šķiet, ka pie vainas šai teju vai hipnotiskajai iedarbībai ir ne tikai aktieru pilnīgā identificēšanās ar saviem varoņiem, bet jo sevišķi Viripajeva rakstības stils – īpašais ritms, ko aktieri precīzi uztvēruši. Dramaturgam piemīt īpatnība katra monologa struktūru balstīt vienas un tās pašas valodas figūras atkārtojumā neskaitāmas reizes. Artūra Skrastiņa tēlotais zinātnieks, vismaz nomināli Irānas pētnieks Daniels Kristensens, savu garo vēstījumu, kurā tiek uzskaitīti piemēri viņa patērnieciskajai attieksmei pret pasauli, runā, dažādās variācijās atkārtojot vienu un to pašu frāzi par ņemšanu un dabūšanu. Runā tik ilgi un suģestējoši, ka vispirms kļūst garlaicīgi un pēc tam interesanti, jo teksta uzbūves vienmuļības raisīto aizkaitinājumu nomaina dziļas līdzdalības sajūta. Līdzīgi kā transa dejās, kur vienas un tās pašas kustības atkārtojums ļauj pieslēgties citai (augstākai?) realitātei.

Aktieru meistarība un Eiropas glābšana

Jāpiekrīt režisoram, ka aktieru komanda strādā lieliski. Katrs konferences dalībnieks no sava "būrīša" tik dedzīgi un pa īstam aizstāv savu viedokli, ka skatītājam gribas iet viņam/viņai līdzi, aizmirstot, ka visiem vienlaikus "iet līdzi" nevarēs.

"Ieslēdzot" kritisko prātu, nekā citādi kā komiskā plānā, piemēram, nav iespējams uztvert epizodi, kurā premjerministra sieva, kādreizējā TV žurnāliste Emma Šmite-Paulsena, sajūsminās, stāstot par brīnumaino un neizskaidrojamo faktu, ka nabadzīgā peruāņu ciematā cilvēki ir laimīgāki nekā pārticīgajā Dānijā. Pirmajā brīdī liekas, ka tā būs ironiska atsauce uz māniju veidot reitingus visās dzīves jomās, tostarp arī – par laimi. Taču Ineses Kučinskas Emma, raugoties kamerā, šķiet, raugās pati sevī un visiem spēkiem pūlas atrast savām nenoteiktajām sajūtām racionālu skaidrojumu. Komiskais aspekts izgaist kā nebijis, jo stāsts par brīnumaino peruāņu ciematu atbalso pašas Emmas nepiepildītās ilgas pēc laimes.

Diviem aktieriem izrādē piekrīt vairāk organizatoriska nekā ar tēla pašatklāsmi saistīta loma. Arturs Krūzkops – konferences moderators Filips Rasmusens – izskatās darbīgi norūpējies. Pret savu misiju neļaut diskusijai iziet ārpus politkorektuma robežām viņš izturas ar vislielāko atbildību. Tāpēc Filipa laipnajā apsolījumā, ka diskusijas ierakstu noskatīsies premjerministrs, šķiet ieskanamies arī brīdinoša nots. Savukārt žurnālista Patrika Nilsena uzdevums ir tieši pretējs – būt par diskusijas veicinātāju. Agra Krapivņicka Patriks ar augstajai pierei pāri krītošu matu šķipsnu un izbrīnītu sejas izteiksmi vairāk gan klusē un tikai lāgiem cenšas piedabūt runātājus atklāt tādu personības šķautni, ko viņi paši nebūtu gribējuši rādīt.

Katram ir kāda pagātnes trauma, kuru viņš vai viņa cenšas pārvarēt, izveidojot noteiktu uzskatu sistēmu un rīcības modeli. Viena no izrādes ietekmīgākajām epizodēm ir Mārtiņa Meiera politikas apskatnieka Magnusa Tomsena un Jura Bartkeviča tēva Augustīna saķeršanās jautājumā par cilvēka glābšanas ceļu. Uz savu vaicājumu, ko iesākt zēnam, kurš kļuvis par garīdznieka pedofilisko tieksmju upuri, saņēmis nežēlīgu, pat cinisku atbildi: "Raudāt un mīlēt," – Mārtiņa Meiera lecīgais un ironiskais Magnuss pēkšņi sadugst un pazūd no sava "lodziņa", uz brīdi izejot no telpas. Šis mirklīgais tukšums kļūst par atgādinājumu, ka atbildes patiesībā nav.  

Ģimenes traģēdiju – dēla nāvi – piedzīvojušā rakstnieka Gustava Jensena lomu niansēti un jūtīgi spēlē Matīss Budovskis. Aktiera vaibstos jaušama iekšējs rūgtums un rezignācija, ko nespēj noslēpt pat, jādomā, jaunības maskēšanas nolūkā ataudzētā bārda. Brīdī, kad Gustava samierināšanās ar cilvēka nespēju ietekmēt lietu kārtību pasaulē sāpīgi trāpa viņa bijušo sievu – kara žurnālisti Astrīdu Petersenu, izrādās, ka videokonferences formātā iespējams ja ne attīstīt, tad redzami iezīmēt arī intīmo līniju. Uz Gustava rūgtajām pārdomām Unas Eglītes Astrīda – temperamentīga un kareivīgi noskaņota jauna dāma – reaģē ne tikai ar savaldības un argumentācijas spējas zudumu, bet arī ar histēriskām intonācijām, kas liecina – jūtas nebūt nav mirušas. Tā kā abi ne tikai realitātē, bet arī uz datora ekrāna atrodas attālināti viens no otra – teju vai pretējā stūrī pa diagonāli – pāri ekrānam šķiet uzšķiļamies īstas kaislību dzirkstis.

Konferences nobeigumā vārds tiek dots vienīgajai dalībniecei, kura pārstāv Irānu – dzejniecei Širinai Širazi. Viripajevs viņai liek nolasīt dzejoli un pastāstīt, ka īstu brīvību viņa jūtas iemantojusi kopš brīža, kad četrpadsmit gadu vecumā sevi visu atdevusi mīļotajam. Jekaterinas Frolovas lielās, tumšās acis aizņem visu ekrānu, no apgarotās sejas un balss staro maigs jutekliskums. Vārdi, ko viņa saka, ir tik erotiski uzlādēti, ka pirmajā mirklī šķiet – runa ir par vīrieti. Kaut patiesībā Širina runā par Dievu kā augstāko atskaites punktu un patiesību. Tāpat kā to dara slavenā diriģente (lugā – diriģents) Ūve Andersena, ko spēlē Lolita Cauka, un Anda Stroda teologs Olivers Larsens. Pirmā savus uzskatus pauž ar nesatricināmu pārliecību, stingru skatu raugoties kamerā, otrais – ar vieglu šaubu apēnotu apcerīgumu.

Te tev nu bija! Ja izrādes laikā izdevās aizmirst par diskusijas pseidopatieso dabu un iepriekšparedzamo atbildi uz jautājumu par Eiropas glābšanas ceļu, tad finālā dramaturga pieliktais treknais didaktikas punkts to atkal atgādina. Kaut gan – medus muca pat ar darvas karoti ir un paliek medus muca.

Ko tālāk?

Viripajeva luga ar 21. gadsimta realitātē iegremdētajiem arhetipiskajiem tēliem – ticīgie/neticīgie, liberāļi/konservatīvie, tradīciju atbalstītāji/inovāciju piekritēji – perfekti pārklāj sabiedrības dzīves laukumu, tieši tāpat kā "Zoom" platformā ar attēliem tiek pārklāts datora ekrāns. Luga sader ar video formātu kā zemenes ar putukrējumu. Tieši tāpēc urda ziņkāre – ko kovidlaikmetā iesākt ar pagātnes dramaturģiju? 20. gadsimta modernisti ar savu subjektīvo un nereti fragmentēto pasaules izjūtu droši vien aizietu "uz urrā", bet kā ar Ibsenu vai Šekspīru?

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!