"Skroderdienas Silmačos" Latvijas Nacionālajā teātrī
 
Sleja
25.06.2020

Kā Ābrams līgoja

Komentē
14
Saglabā

Džordža Floida nāve Mineapolisā izraisīja protestu vilni ne tikai ASV, bet arī Eiropā. Tik globālu parādību nevar izskaidrot ar vienu iemeslu vai vienu mērķi, tomēr es teiktu, ka starp reakcijām uz Mineapolisā notikušo var samanīt vairākas kopīgas tēmas. Līdzās acīmredzamajai neapmierinātībai ar policijas vardarbību iezīmējas arī grūtāk formulējamā neapmierinātība ar to, kā sabiedrība tiek galā ar pagātnes grēkiem.

Tas, ka Edvards Kolstons (1636–1721) bija vergu tirgotājs, daudziem mūsdienu bristoliešiem bija labi zināms, tomēr tikpat labi bija zināms arī tas, ka viņš ar nopelnīto naudu sponsorēja skolas, slimnīcas un nabagmājas, darīja daudz laba Bristolei. Līdz šim vērtību konflikts tika atrisināts par labu Kolstonam kā labdarim, bet 2020. gada jūnijā perspektīva mainījās. Nav runa tikai par to, ka atradās lielāks vai mazāks pūlis, kas Kolstona statuju iemeta ūdenī. Būtiskāk ir tas, ka, par spīti britu iekšlietu ministres Priti Patelas pārmetumiem par vandālismu, ir būtībā neiespējami iedomāties, ka statuju varētu atkal nolikt vietā.

Vārdu sakot, kaut kas mainās kultūrā. Amerikāņu vairākumam, šķiet, vairs nav pieņemams, ka daudzās vietās ir saglabājušies 20. gadsimta sākumā uzceltie pieminekļi ģenerāļiem, kuri Pilsoņu karā (1861–1865) cīnījās par dienvidu štatu neatkarību un verdzības saglabāšanu. Beļģijā viena pēc otras tiek aizvāktas karaļa Leopolda II (1835–1909) statujas – viņš teju kā personisku biznesa projektu izveidoja beļģu koloniju Kongo. Sesils Rodss (1853–1902) savā laikā bija viens no nozīmīgākajiem dimantu ieguves magnātiem Dienvidāfrikā, viņa algotņi, bruņojušies ar jaunizgudrotajiem ložmetējiem, iekaroja teritoriju, kas kļuva par britu koloniju Rodēziju, bet Rodsa sapnis par izglītotu cilvēku tīklojuma vadītu Britu impēriju rezultējās ar ziedojumiem Oksfordas universitātei un stipendiju studentiem no dažādām impērijas daļām. Viņa statuja rotā Oriela koledžas sienu, un cīņa par tās aizvākšanu sākās vismaz pirms četriem gadiem. Tagad izskatās, ka šīs statujas dienas ir skaitītas.

Un runa nav tikai par pieminekļiem – kā zināms, "HBO Max" uz laiku bija izņēmis no piedāvājuma filmu "Vējiem līdzi", kurā Amerikas pilsoņu karš zināmā mērā tēlots no dienvidnieku perspektīvas. Ievērību ieguva arī ziņa par to, ka BBC no rādāmo filmu kataloga izņēmusi klasiskās komēdijas "Fawlty Towers" epizodi, kurā izbijis armijnieks, runājot par indiešiem, lieto nievājošus apzīmējumus.

Tā vai citādi šīs prasības ir saistītas ar politkorektuma tēmu. Savukārt viens no politkorektuma idejas pamatpieņēmumiem ir uzskats, ka jautājums par nevienlīdzību starp cilvēkiem, kuri pieder pie atšķirīgām rasēm un etnosiem vai kuriem ir atšķirīgs dzimums un seksuālā identitāte, nav tikai jautājums par tiesiskumu, bet arī par domāšanu. Lielā mērā tā bija mācība, ko deva pilsonisko tiesību kustība un feminisms 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Piemēram, var ar likumu pasludināt, ka nav pieļaujama diskriminācija, pieņemot cilvēku darbā vai izīrējot dzīvokli, bet, ja darba devējs vai dzīvokļa īpašnieks būs, piemēram, rasists, viņš atradīs veidu, kā likumu ignorēt. Protams, dažādu rasu cilvēku situācija ir radikāli atšķirīga valstīs, kur diskriminācija ir juridiski atzīta, un valstīs, kurā tā ir aizliegta. Tomēr, lai diskrimināciju novērstu, ar likumiem vien nepietiek.

Šī diagnoze, manuprāt, ir pilnīgi pareiza. Sarežģītāk kļūst, kad mēģinām saprast, ko cilvēki domā, un cenšamies mainīt savu un citu domāšanu. Politkorektuma pieeja balstās gluži saprotamā pieņēmumā, ka domāšana izpaužas cilvēku vārdos un darbos. Ja bristolieši samierinās ar vergu tirgotāja pieminekli, tad vergu tirdzniecība viņiem nešķiet neciešama. Ja koledžas vadītāji atsakās aizvākt Rodsa statuju, jo daļa sponsoru piedraud koledžu vairs neatbalstīt, tad iezīmējas vērtību hierarhija. Ja ASV, Anglijā, Beļģijā un citur rasu diskriminācija turpinās, tad nav absurdi apgalvot, ka šie pieminekļi vai filmas ir daļa no tāda domāšanas veida, kas ļauj diskriminācijai saglabāties. Tas nav tikai jautājums par vēsturi, kā mīl formulēt pieminekļu aizstāvji: "Nevajag pārrakstīt vēsturi," – ar to, šķiet, domājot, ka vēsturi nevar mainīt un mēģinājums aizvākt pieminekļus ir liekulība. Tomēr ir taču skaidrs, ka pastāv atšķirība starp pieminekli kaut vai muzejā un pieminekli uz ielas. Padomju impērijas iedzīvotāji to labi zina. Ja Rīgā būtu kāds brīnum skaists Ļeņina piemineklis, tēlniecības meistardarbs, vai tiešām mēs to atstātu vietā?

Tomēr te parādās vairākas problēmas. Pirmkārt, nav gluži tā, ka, piespiežot cilvēkus runāt noteiktā, pareizā veidā, viņu domas automātiski mainās līdzi. Pieminekļu nojaukšanā ir nepārprotams signāls, un politkorektums palīdz izvairīties no citu cilvēku aizvainošanas, bet ar to noteikti nepietiek, lai atrisinātu galveno problēmu – domāšanas maiņu. Te gan atkal piebilde – tas nenozīmē, ka politkorektums neko nevar mainīt, un es teiktu, ka civilizētas attiecības starp atšķirīgiem cilvēkiem jau pats par sevi ir ieguvums. Otrkārt, no ārējām izpausmēm ne vienmēr var skaidri nolasīt, kas notiek galvā. Politkorektums ir raupjš līdzeklis, kas nodzēš nianses un kontekstus. Tāpēc var saprast "Fawlty Towers" autora Džona Klīza sašutumu par BBC lēmumu – rasistiskā valoda viņa komēdijā ir domāta, lai izsmietu rasismu, bet politkorektuma āmurs bliež pa frāzi vienkārši tāpēc, ka šī frāze ir izteikta un jēgai nav nozīmes.

Latvijā Džordža Floida nāve neizraisīja plašus protestus. Neko daudz no šī fakta nevar secināt. Tomēr, lasot sociālajos tīklos dažu labu komentāru par protestiem citās valstīs, ļoti skaidri iezīmējas tas, ka mēs neesam no pārējās pasaules šķirti, neesam šķīstāki un labāki. Un droši vien arī mums pienāks brīdis, kad būs atklāti jārunā par to, kādi tad mēs vēlamies būt un ko mums iesākt ar pretrunām mūsu priekšstatos un attieksmē.

Domāju, ka kultūras mantojuma izvērtējumā viena no pirmajām tēmām varētu būt Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos". Par to liecina vairākas pazīmes. Šī luga būtībā funkcionē kā latvietības mīts, un latviešu identitātes apziņā tā ir ieguvusi īpašu vietu, ko cilvēkam no malas grūti saprast. Šajā lugā ir etniski stereotipi, kas īpaši izceļas latviskuma mitoloģijā. Protams, viņi ir Citi, protams, viņi nav latvieši, protams, viņi nelīgo. Ilze Boldāne doktora darbā "Etnisko stereotipu veidošanās apstākļi Latvijā: 1850.–2004." apraksta, kā Ābrama un Joskes tēli ietekmējuši Pirmās Latvijas Republikas laika cilvēku atmiņas par ebrejiem (274. lpp.), bet runa nav tikai par pagātni. Piemēram, daudzi noteikti apgalvotu, ka "Skroderdienās Silmačos" ebreju attēlojums ir labdabīgs, bet tas ir arī paternālistisks – Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību – lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja. Ko mums ar to visu iesākt? Patverties 19. gadsimta latviešu lauku sētas fantāzijā un atvairīt visus svešo spēku uzbrukumus? Mēģināt aizsteigties notikumiem priekšā un cenzēt, pirms kāds ir sācis kaut ko pārmest? Rādīt tikai pieaugušajiem? Tikai vēsturniekiem? Par to visu gana daudz rakstīts, tomēr mēs līdz šim esam veiksmīgi izvairījušies no nopietnas diskusijas. Nesenie protesti rāda, ka šī stratēģija nevar būt mūžīga.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!