Ilustrācija – spowys, deviantart.com
 
Redzējumi
06.09.2016

Jūtīgie cīnītāji II – Freids, sievietes un dusmas

Komentē
1

Dusmas tika uzsvērtas kā viena no nozīmīgākajām feministes pazīmēm jau 19. gadsimta Francijā. Par feministi pirmā sevi esot nodēvējusi franču sociāliste un kaujinieciskā antiklerikāle Ibertīne Oklēra (Hubertine Auclert), un kopš 1882. gada viņa to kā sinonīmu sieviešu emancipācijai lietoja pašas vadītajā žurnālā La Citoyenne. Līdz gadsimtu mijai šis vārds nonāca citu Eiropas valstu izdevumos un Amerikā. Jau toreiz tas iemantoja pretrunīgu skanējumu, gan apzīmējot sieviešu cīņu par līdztiesību, sievietes atšķirības uzsvērumu, gan arī izsakot drīzāk mērkaķošanos pakaļ vīriešiem. Amerikāņu mācītājs un sociālais reformists Čārlzs Pārkhērsts (Charles Parkhurst) 1897. gadā New York Times publikācijā starp dāmām strauji plaukstošo slimību nodēvēja par andromāniju. Tādēļ pagājušā gadsimta sākumā vārda slava bija labākajā gadījumā neskaidra, kamdēļ ar to asociēties vairījās pat liela daļa sieviešu tiesību aizstāvju.

Pēc Pirmā pasaules kara, kad sieviešu politiskā kustība vājinājās, Amerikā – bet arī lielā daļā Eiropas valstu – feminisms kā vīriešu imitācija kļuva par valdošu vārda izpratni. Tomēr jau smalkāku reljefu vīriešsieviete ieguva teorētiskās diskusijās, kuras iedvesmoja Zigmunda Freida psihoanalīze. Pētījumā Feminism and its Discontents: A Century of Struggle with Psychoanalysis ("Feminisms un tā neapmierinātība: gadsimts cīņā ar psihoanalīzi") vēsturniece Mari Džo Bula (Mari Jo Buhle) eleganti parāda, ka psihoanalīzes loma feministu teoriju attīstībā un feministes tēla ģenēzē ir ambivalenta. No vienas puses, psihoanalīze bija būtisks feministu iedvesmas avots, no otras, – tieši noteikti psihoanalītiķi būtiski piestrādāja pie feministes demonizācijas.

Par spīti tam, ka Freids līdz pat divdesmitajiem gadiem sievietes psihoseksuālajai attīstībai pievērsās vien fragmentāri, bet vēlāk, pēc daudzu pētnieku ieskatiem, izstrādāja izteikti mizogīnu tās versiju ar nelāgi slaveno 'peņa skaudību' priekšgalā, psihoanalīze 20. gadsimta sākumā ieguva visaptverošu piekrišanu – īpaši amerikāņu progresīvo sieviešu vidū. Šādu atzinību kodolīgi izsaka Kauņā dzimušās anarhistes un brīvās mīlestības sludinātājas Emmas Goldmenas vārdi – Freids ir gigants starp pigmejiem.

Goldmena esot apmeklējusi Freida 1909. gada lekcijas piecu dienu garumā Klārka Universitātē Vusterā, Masačūsetsā. Universitātes pirmais direktors un ievērojams amerikāņu psihologs Grenvils Stenlijs Hols tolaik vēl mazzināmo provokatīvās teorijas autoru aicināja piedalīties ar uzstāšanos universitātes 20. gadu jubilejā. Hola mērķi bija gana ambiciozi, aicinājuma vēstulē viņš izteica cerību, ka Freids Amerikas nenormālo psiholoģijas tradīciju, kas balstījusies vien somatikas un neiroloģijas pētījumos, padarīs daudz psiholoģiskāku. Uz vēstuli Freids atbildēja noraidoši, aizbildinoties ar jau saplānoto darbu grafiku, kaut tiek lēsts, ka īstais iemesls ir bijušas bažas par to, kā aizjūras valstī viņa teoriju uztvers. Līdzīgi citiem tālaika Eiropas intelektuāļiem, Freids Ameriku uzskatīja par vulgāru un barbarisku zemi. Hols no izlemtā neatkāpās un nosūtīja otru vēstuli, kurā vizīte bija pārplānota viesim izdevīgākā laikā, iepriekš piedāvātais honorārs divkāršots un visam pa virsu apsolīts universitātes goda doktora tituls. Pirmajā un vienīgajā ceļojumā uz Jauno pasauli Freids devās kopā ar saviem sabiedrotajiem Karlu Gustavu Jungu un ungāru psihoanalītiķi Šandoru Ferenci (Sándor Ferenczi).

Amerikas apmeklējuma laikā Freida bažas pamazām pārauga naidā, ko gan pats meistars dēvēja cēlāk – par nožēlu. Pēc atgriešanās Vīnē Freids savam draugam un vēlākajam biogrāfam Ernestam Džonsam (Ernest Jones) esot teicis, ka "Amerika ir kļūda, milzīga kļūda". Zeme, kurā psihoanalīzes tēvs tika uzņemts atplestām rokām un jau neilgi pēc apmeklējuma padarīts tik slavens kā nekur citur, Freidā raisīja aizdomas un neuzticību. Amerikāņu manieres esot nevīžīgas, viņu izglītība virspusēja un runa neveikla. Savā apsēstībā ar naudu viņi esot neirotiski un liekulīgi, turklāt patiesu cieņu pret autoritāti un tradīciju viņu akadēmiskajās aprindās nepazīst. Freida vizīti neciešamu padarīja arī ikdienišķas klapatas. Viņaprāt, barbariski pagatavots steiks uz atklātas uguns izraisīja pastāvīgas kolīta lēkmes un vieglu apendicīta iekaisumu, savukārt problēmas ar prostatu esot likušas manīt amerikāņu dižmanīgo tualešu nepieejamību un retumu. Freids amerikāņus vainoja pat pie sava rokraksta pasliktināšanās.

Tiek spekulēts, ka tieši kultūršoka izraisītās grūtības koncentrēties ir bijušas par iemeslu tam, ka Freids lekcijas noturējis bez iepriekšējas sagatavošanās, spontāni, par katras nākamās uzstāšanās tēmu izlemjot rīta pastaigās ar Ferenci. Iespējams, tieši šaubas par to, kā psihoanalīzi uztvers un adaptēs vulgārie barbari, arī paskaidro nostāstu par Freida reakciju uz Goldmenas rosinājumu pastāstīt kaut ko vairāk par seksu. Metrs esot atbildējis izvairīgi – jautājums viņu drīzāk jau atgrūžot, nevis pievelkot. Tomēr vēlāk Goldmenas cerības esot attaisnotas, acīmredzot pēdējās divās no piecām lekcijām, kas tika veltītas psihoseksuālajai attīstībai un seksualitātes lomai civilizācijā.

Līdzīgi Goldmenai daudzas tālaika amerikāņu feministes psihoanalīzē saskatīja sievietes seksualitātes emancipāciju, ņemot vērā iepriekš, viktoriānisma laikmetā, valdošos priekšstatus par sievieti kā aseksuālu un tikumisku ideālu, kuras dzīves misija ir fokusēta uz vīru. Psihoanalīze, pēc Goldmenas domām, ļāva argumentēt pret puritānisku liekulību, savukārt citu novērotāju skatījumā sniedza zinātniskas pamatotības auru jautājumu risināšanā, kurus vēl pirms dažiem gadiem lielākā daļa amerikāņu būtu nolieguši kā šausminošus. Līdz ar to psihoanalīze pavēra iespēju nozīmīgam pavērsienam pašu feministu domāšanā, pirmkārt, izceļot seksualitātes centrālo lomu personas tapšanā, otrkārt, atzīstot sievietes seksualitāti un, treškārt, uzsverot seksuālas pašrealizācijas un laimes nepieciešamību neatkarīgi no dzimuma.

Pieaugošais sieviešu tiesību aizstāvju skaits un viņu ideju straujā izplatība sabiedrībā neizbēgami ietekmēja arī analītiķu kabinetu gaisotni, kas prasīja izvērtējumu un atbildes reakciju. Viens no tuvākajiem Freida līdzgaitniekiem, vācu psihoanalītiķis Karls Abrahams, 1920. gadā publicēja eseju Äuserungsformen des weiblichen Kastrationskomplexes ("Sievietes kastrācijas kompleksa manifestācijas"), kurā viņš, balstoties Freida teorijā par 'peņa skaudību' kā būtiskāko sievietes psihoseksuālās attīstības nosacījumu, feministēm noteica visai nepārprotamu diagnozi. Abrahams rakstā konstatē, ka starp sievietēm ir plaši novērojama nepatika pret savu dzimumu un skaudība pret vīriešiem. Viņaprāt, sieviešu argumenti par vīriešu priekšrocībām (profesijas izvēle, brīvāka seksuālā dzīve) ir tikai trausla apdare neveiksmīgi īstenotai personībai. Veiksmīgā gadījumā meitene savu sākotnējo peņa skaudību vispirms pārvirza uz mātes spēju radīt bērnu, t.i., peņa aizstājēju, bet vēlāk tādu rada pati. Neveiksmīgu seksualitātes attīstību saskaņā ar analītiķi var novērot divos sieviešu tipos. Pirmās neapzināti un spēcīgi kāro ieņemt vīrieša lomu, t.i., viņas dzen fantāzija iegūt peni. Šis tips realizējas homoseksualitātē, dominējošās attiecībās ar citu sievieti. Savukārt otram tipam ir raksturīgs naids pret pretējo dzimumu, kas raisa fantāziju sadistiski atriebties vīriešiem, tos kastrējot. Sieviešu stīvēšanās pie analītiķa un mēģinājumi viņam iebilst ir tipiska naida manifestācija. Varat trīs reizes minēt, kāds ir uzskatāms gadījums otrā tipa novirzei. Abrahama tekstā netrūkst arī "Freida cigāra" piemēru. Ja arī nav runa par dziļām neirozēm, ikdienišķas peņa skaudības izpausmes Abrahams aicina novērot, teiksim, brīžos, kad dāma iedur zemē lietussargu vai ar šļūteni laista zālāju, turklāt to dara ar lielu patiku.

Peņu, vagīnu un skaušanas batālijā pamazām veidojās arī pretējā fronte. Visasāk uz Abrahama eseju 1922. gada Septītajā starptautiskajā psihoanalītiskajā kongresā atbildēja tolaik Berlīnes analītiķe Kārena Hornija (Karen Horney). Pēc viņas domām, ir dīvaini nospriest, ka pusi civilizācijas neapmierina savs dzimums, bet nepamanīt, cik problemātisks ir šis novērojums. Tomēr runā Hornija psihoanalīzes tēvu nekompromitēja, bet atzina viņa atklājumu nozīmību. Hornijas kritika kļuva jau vērienīgāka pēc četriem gadiem esejā Flucht aus der Weiblichkeit ("Bēgšana no sievišķības"). Šoreiz Hornija jau pavisam skaidri kritizē psihoanalīzes maskulīno raksturu. Sievietes tēls Freida un viņa sekotāju koncepcijās atspoguļo ne tik daudz sievieti, cik vīrieša fantāzijas par to, un šie pārspriedumi ne par mata tiesu neatšķiras no puišeļu iedomām. Tāpat Hornija psihoanalīzei raksturīgo sievietes noniecināšanu atvedināja uz vīriešu analītiķu bailēm tikt vagīnas aprītiem. Savukārt 1930. gada runā Vācijas mediķu sieviešu asociācijai Hornija situāciju jau bija apvērsusi pavisam otrādi. Tas, kurš pamatīgi apskauž, ir vīrietis. Viņš jau kopš senlaikiem ir apbrīnojis sievietes mātišķo radītspēju. Apbrīna pārauga skaudībā, bet skaudība mizogīnijā un sievietes apspiešanā. Tieši tādēļ, ka sieviete spēj radīt bērnu, vīrietis tiecas radīt kaut ko arī no sevis – vērtības, valstis, mākslu, reliģiju un zinātni. Viens no Hornijas ideju pamatavotiem, tāpat kā Viestura Rudzīša tekstos, ir 19. gs. šveiciešu antropologa un psihologa Johana Jakoba Bahofena (Johann Jakob Bachofen) teorija par senatnē valdošo matriarhātu, kas tad laika gaitā ir izvērties patriarhātā. Sekojot Bahofena mācībai, civilizācijas pamatu caurstrāvo mātišķums vai, ja jums tā labpatīk, dzemde.

Interesanti, ka Hornijas dzimumlīdztiesības aizstāvēšanai izmantotā stratēģija, uzsverot sievietes nozīmību, mātišķības vērtību un seksuālo pašpietiekamību, tikpat parocīgi bieži vien kalpo dzimumlīdztiesības pilnīgai noliegšanai. Tā, piemēram, Amerikā populārais un ietekmīgais ekonomists, investors, rakstnieks, republikāņu aktīvists un tehnoutopists Džordžs Gilders nepieciešamību saglabāt tradicionālu dzimumattiecību modeli pamato pavisam līdzīgi Rudzītim. Sievietes mistiskais spēks slēpjas seksualitātē un rūpju pilnā bērnradē, viņas loma ir civilizācijas uzturēšana un saglabāšana ilgtermiņā. Vīrietim ilgtermiņš ir svešs, un viņa seksualitāte aktivizējas kā nepārvarama dziņa pēc baudas, kas ir plēsīga (predatory) un žigli apmierināma. Gildera ainā seksuāli pagrimis neprātis ir vīrietis, kuru sieviete gudri sapin spēcīgas varas valgos un civilizē mērķtiecīgā ģimenes dzīvē. Vīrieša seksuālo aklumu kompensē viņa acīmredzamais radošais pārākums citās jomās, jo kur gan lai to visu enerģiju bāž? Turpretī sieviete savu gandrīz mistisko (almost mystical) varu pār vīrieti var realizēt kā tādā fantāzijas žanra filmā – sēžot mājās un atplaukstot. Feministu aktivitātes patiesu sievišķību drupina nabadzīgos, vīrišķīgos īstermiņa seksa priekos, tādējādi apdraudot visas civilizācijas pastāvēšanu un vedot to pretim seksuālai pašnāvībai.

Lai nu kuram šajos stāstos izrādītos taisnība, ja kaut kas tāds maz ir iespējams, skaidrs, ka drošas, runā tiešas vai pat izaicinošas un agresīvas uzvedības diagnosticēšana ar neatrisinātu peņa skaudību un asinskāru atriebību principiāli diskvalificē feministes tēžu un argumentu racionalitāti. Tā tiek aktivizēti pavisam citi, dziļāki un nevaldāmāki spēki, kuriem nav sakara ar nepieciešamību sniegt norēķinu par saviem uzskatiem, meklēt kopīgus risinājumus vai palikt pretējos ierakumos un turpināt spēkoties. Jo nav jau ar ko spēkoties – pretiniekam jāiet ārstēties.

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!