Attēlā – dusmīga feministe, autors nav zināms
 
Redzējumi
23.08.2016

Jūtīgie cīnītāji I – par 'dusmīgās feministes' tropu

Komentē
5

Pirms kāda laika feisbuka feministu forumā tika ievietots portāla "Delfi" raksts, kurā veselības ministres Andas Čakšas nostāja ir nosaukta par kareivīgu. Raksta ievietošanas mērķis bija rosināt sarunu, vai šāds apzīmējums ir dzimumdiskriminējošs. Kāpēc lai tas tāds būtu? Īsa un ārkārtīgi vienkāršota atbildes versija: ja pieņemam, ka mūsu sabiedrībā varoša, aktīva, drosmīga, provokatīva, pat dusmīga publiska poza lielākoties tiek asociēta ar vīrietim piedienīgu uzvedību, tad sievietes gadījumā tas ir kaut kas eksotisks un uzsvēršanas vērts. Jo īstai sievietei taču ir jābūt paklausīgai, maigai, mīļai un skaistai. Tikai uz "īstas" sievietes fona "īsts" vīrietis spēj iztaisīties visā savā varoņa spozmē. Ja arī sievietes sāk nodarboties ar kareivīgumu, pasaule ir pietuvojusies galam, bet, lai galu novērstu, sievietes a la vīrišķīgās izpausmes ir kaut kā īpaši jāiezīmē un jāiekārto starp izņēmumiem, t.i., jāuzsver to eksotiskais statuss vai arī vienkārši jānosoda.

Šoreiz konkrētajā piemērā neiedziļināšos, kaut dažādu iemeslu dēļ tas man šķiet problemātisks. Te ir tikai divi apsvērumi. Pirmkārt, Latvijas iedzīvotāji, ne vīrieši, ne sievietes, nebārstās ar patiešām izsvērtām, drosmīgām vai pat tikai izaicinošām un skaļām izpausmēm, kuru apraksta dinamika mums ļautu saprast, vai kāds tiek diskriminēts tikai tādēļ, ka ir sieviete. Otrkārt, lai izdarītu secinājumu, ka Čakša tiek eksotizēta, būtu jāapskata gana plašs piemēru klāsts, kurā kaut kas tiek dēvēts par kareivīgu. Veicot zibenīgu "pētījumu", t.i., iegūglējot, par 'kareivīgu' Latvijas medijos tiek dēvēts arī valsts hokejistu noskaņojums, Veltas Skurstenes sunītis, kā arī baleta festivāls. Šādi piemēri ļauj domāt, ka 'kareivīgs' varētu būt Latvijas mediju vidē vienkārši pastulba klišeja, kuru piekabināt daudzām dažādām lietām, lai pievērstu lasītāju uzmanību.

Tomēr iecerei, kas bija pamatā attiecīgās feisbuka sarunas rosināšanai, ir arī savs pamats, un to šoreiz izvērsīšu ar 'dusmīgās feministes' valodiskā tropa piemēra īsu apskatu, kuru dažādos virzienos izvērsīšu nākamajos šīs sērijas rakstos. Šāda piemēra izvēle man liekas svarīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja arī 'feminisma' jēdziens Latvijas valodās (diskursos) figurē gana bieži, tam vēl arvien klājas grūti. Spilgts piemērs tam ir nesenie "olšūnu kari", kā tos Latvijas mediju veidotājiem ir labpaticis nokristīt. Pēc demonstrācijām runāju ar draugiem, kuri nepiedalījās, kaut viņi iestājas par dzimumlīdztiesību. Viens no būtiskiem nepiedalīšanās iemesliem bija tas, ka demonstrāciju iniciatīva nobrieda feisbuka feministu forumā. Daudzi cilvēki vienkārši nevēlējās asociēties ar vārdu 'feminisms'. 'Dusmīgās feministes' tēls sevī iemieso priekšstatus, kādēļ 'feminisma' jēdziens kopš tā izgudrošanas 19. gs. beigās ir bijis izteikti ambivalents, gan mīlēts, gan nīsts. Asociēties ar to ir bijis grūti pat kaujinieciskām sieviešu līdztiesības aizstāvēm. Otrkārt, feministes tēls ir arhetipisks piemērs tam, kā sievietes loma mainās politiskā arēnā un kā šī loma sabiedrībā tiek kodificēta.

Sufražistes, kas nekad nav bijušas noskūpstītas. Pastkarte, 1912. gads

Feministes kā dusmīgas, ar sevi neapmierinātas, frigidas neveiksminieces raksturojums ir visai tuvu norādei, ka noteikta sieviete uzvedas kareivīgi, tomēr tas ir neapšaubāmi diskvalificējošs, ne eksotizējošs tēls. Ja 'dusmīgo feministi' iegūglēsiet citās valodās (piemēram, angry feminist vai wütende Feministin), jums izbirs gara rinda ierakstu. Interneta meklētāja atradumu daudzums ir tikai viena no liecībām par attiecīga izteikuma iesakņotību dažādu sabiedrību valodās. Daudz pamatotākas liecības būtu izvērsti pētījumi, bet tie par mūsu tematu ir sarakstīti salīdzinoši maz. Piemēram, Barbara Tomlinsone ir pētījusi 'dusmīgās feministes' tropa lietojumu Amerikas politiskajās diskusijās. [1] Ar tropu šajā gadījumā ir domāta runas figūra, kura runas uztvērējos momentā izraisa noteiktas asociācijas un noskaņojumu. Tas ir burtiski kā slēdzis, kas uztvērēju pārslēdz noteiktā attieksmē. Raksturojot feministi, piemēram, kā dusmīgu, nedomājošu un bez humora izjūtas, diskusijas centrā izvirzās nevis arguments, bet gan afekti – nepatika un nīgrums. Trops tādējādi apsteidz jebkuru nepieciešamību iesaistīties sarunā. Šāda valodiska figūra neapraksta reālus cilvēkus visā to daudzveidībā, bet darbojas kā cīņas ierocis, kura primārā loma ir nevis izzinoša, bet gan pragmatiska – izraisīt noteiktu efektu un gūt diskusijā virsroku. Salīdzinājumam piemēri mums nav tālu jāmeklē – līdzīgi šobrīd mēdz lietot tādus vārdus kā 'ksenofobs', 'rasists', 'kultūrmarksists', 'kreisie liberāļi', 'trollis' utt. Arī šie vārdi ir uzlādēti katrs ar savu aizspriedumu bagāžu, un tie ļauj izvairīties no pamatīgākas sarunas ar jebkuru, kurš šķietami domā pilnīgas muļķības, bet pamatā domā vienkārši gana atšķirīgi.

Kāpēc ir tik svarīgi iedziļināties šādās detaļās? Pirmkārt, ja pavērosiet ikdienas sarunas par feminismu, piemēram, ar draugiem, nekādu vārdkopu 'dusmīgā feministe' nesagaidīsiet. Tomēr vismaz es esmu saskāries ar feministu norakstīšanu uz 'dusmīgajai feministei' pierakstītu īpašību pamata. Vairākās sarunās izskanēja domas, ka sieviešu tiesību aizstāvju idejas vai nu ir tik stulbas un prozaiskas, ka par tām nav vērts kaltēt muti, vai arī, ja dzimumlīdztiesība ir atzīstama, tomēr viņas ir pārāk negantas, radikālas un neliekas ne zinis par to, ka arī vīrieši cieš, un vispār pasaule ir daudz dziļāka un sarežģītāka, nekā viņas to rāda. Nereti feministu noniecināšanai tiek piesaukts arī dabiskuma "arguments" – neatkarīgi no sarunbiedru izglītības kvalitātes. Ir taču acīmredzami, ka sieviete no vīrieša atšķiras bioloģiski un psiholoģiski! Tā, it kā visi feministi to vien darītu, kā mēģinātu pierādīt bioloģisko dzimumu un pat sociālo dzimšu vienādību!

Ja tomēr iedomājamies uz 'dusmīgo feministi' paskatīties kā izzinošu kategoriju, tad aplamību sarakstam nebūs beigas. Pirmkārt, feminisms nav monolīta, bet ārkārtīgi daudzveidīga un vēsturiski bagāta kustība ar lielu pieredzi politiskajā aktīvismā un neaptveramu sazarotību zinātnes laukos. Pareizāk par feminismu būtu runāt daudzskaitlī, ja tas nesarežģītu ikdienas valodas plūdumu. Otrkārt, nav tikai feministes, bet arī feministi. Piemēram, es un daudzi mani draugi un paziņas. Treškārt, par 'feministu' raksturošanu kā dusmīgu, stulbu, skaudīgu bābu armiju, kas nav pratušas atrast sev normālus vīriešus vai ir dažādu toksikožu nomāktas, es vienkārši neizteikšos. Bet, piemēram, Viesturs Rudzītis, kura nezūdošā popularitāte liecina tikai un vienīgi par kritiskuma trūkumu starp mums, reproducē gaužām līdzīgu izpratni par feministi vai amazoni. Te es atsaucos uz konkrētu neoficiālā psihoterapeita blogu. Tiem, kuriem slinkums burties cauri Rudzīša tekstam, viedokļa īss atstāsts.

Pēc Rudzīša ieskatiem, patriarhātā sievietes dzemde ir kopīgota – laikam jau pieder kā mammai, tā tētim. Dažām ar to ir grūti sadzīvot, bet ir arī tādas, kas tādēļ kļūst par amazonēm vai feministēm. Savukārt vēlmi veikt abortu terapeits atvedina uz grūtniecības toksikozēm, kad sieviete no augļa tiecas atbrīvoties. Aiz neziņas iedomājos kaut ko līdzīgu neuzmanīgi apēstai vecai zivij, kas nu ar joni prasās ārā. Tomēr savpatais reflekss saskaņā ar Rudzīti nav tik viendimensionāls – augļa atgrūšana izrietot no jauno māmiņu vēlmes tikt atpakaļ pie "eņģeļu taisītājas". Lai kas arī nešķīstene būtu un lai kādu iemeslu pēc dāmas gribētu pie viņas atpakaļ, terapeita vārdos sieviete sanāk pavisam aptracis radījums un, ja nu kas viņu var glābt, tad tas ir "vīrs – stabils un drošs".

Dažas Rudzīša apdzīvotajā cikliskajā dievzemītē centrālas atsauces, piemēram, uz Zigmunda Freida un viņa sekotāju sievietes izpratni pavisam publicistiskā manierē apskatīšu kādā no nākamajām reizēm, te vien vēlējos uzrādīt vēl arvien diemžēl Latvijas sarunvalodās centrālu nereflektētu aizspriedumu producentu, kurš, nevar noliegt, visai ekstravagantā manierē atražo sen pagājuša laikmeta priekšstatus par sievietes psihofizioloģisko uzbūvi, no kuras tad "loģiskā" kārtā var atvedināt arī feministes rīcības slēpto motīvu analīzi. Bet 'dusmīgās feministes' tropa viena no pamatfunkcijām ir it kā argumenta "dziļāku" cēloņu izvirzīšana priekšā pašam argumentam. Viņa ir vienkārši sadusmojusies un nelaimīga, nevis viņai ir kaut kas apgaismots, ko teikt. Cik bieži sastopaties ar šādu diskusijas stratēģiju mēģinājumos apspēlēt vīriešu kārtas oponentus? Teiksim: "Ak, tas dusmīgais Rudzītis, viņu vienkārši māc vīrišķās toksikozes, ko izraisa doma par sievieti kā līdzvērtīgi aktīvu, apņēmīgu un varošu cilvēku."

1968. gada demonstrācija pret mis Ameriku Atlantiksitijā

Dusmu uzsvēršana feminisma izpausmju vērtēšanā, tāpat kā Čakšas izteikumu apzīmēšana par kareivīgiem, ir amizanti. Piemēram, viena no otrā viļņa feministu inovācijām politiskā aktīvismā ir bijusi izvēle par labu radošai performancei mediju objektīvu priekšā kā gudrai alternatīvai agresijas un grautiņu vietā. Bet vardarbīga spēka demonstrācija ir tas, kā politisku cīņu izsenis ir sapratuši vīrieši un, protams, sievietes, kas no savas pasīvās varas pozīcijām viņus atbalstījušas. Te mums atliek atcerēties kaut vai slaveno 1968. gada demonstrāciju pret mis Ameriku Atlantiksitijā, kas iezīmēja feminisma uzkāpšanu uz popkultūras skatuves. Demonstrācijā tika kronēta dzīva aita un noorganizēta "Brīvības miskaste" – bleķa muca, kurā tika mesti dažādi "sieviešu moku rīki": "Playboy" un "Cosmopolitan" žurnāli, sukas, zeķturi, krūšturi, parūkas, pannas, augstpapēdenes un dažādas citas sadzīves lietas. Asprātīgs un spilgts veids, kā pievērst savām idejām plašu uzmanību, nevienam nenodarot pāri.

Savukārt Čakšas pozīcijas apzīmēšana par kareivīgu ir amizanta, jo, ja arī tā izrādītos pavisam populistisks manevrs, saprātīga, realizējama, bet drosmīga politiska pozicionēšanās pie mums būtu kā reiz laikā, vai to nes sieviete, vai vīrietis, nav svarīgi. Tas vien, ka atklātāka valoda Latvijā tiek apzīmēta par kareivīgu, kaut ko liecina par mums pašiem. Bet, noslēgumā atgriežoties pie feminisma, var arī saprast biežo nīgrumu, kas dažādu cilvēku prātā šo vārdu uzskaņo. Pavisam pamatots, piemēram, ir jautājums: bet kā tad ar vīriešiem? 'Dusmīgajai feministei' līdzi velkas aizspriedumi no otrā viļņa laikiem, kad radikālāko un taisnprātīgāko kustību pārstāvji radīja priekšstatu par 'šovinistiem cūkām', kas tad ir vainojami pie visām dāmu nedienām. Jautājums gan ir jāpāradresē vīriešu studiju virzienā, kuras pēdējās desmitgadēs ir izaugušas no dzimtes studijām un feminisma. Taču visdrīzāk neviens cits kā visupirms paši vīrieši neķersies klāt savas dzimumlomas pārdomāšanai un izvērtēšanai, lai visa starpā iemācītos arī atzīt, ka no feminisma ir ko mācīties. Viena no vērtīgākajām un progresīvākajām lietām, ko piedāvā feminisms, ir daudz jūtīgāka un nevardarbīga pilsoniski-politiskas cīņas māksla.

[1] Tomlinson, B. Feminism and Affect at the Scene of Argument: Beyond the Trope of the Angry Feminist. Philadelphia, PN: Temple U P, 2010.


 

 

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!