Atsaukšanās uz "sabiedrībā valdošo noskaņojumu" ir ļoti ērta.
"Rīgas Laika" augusta numurā lasāms Jeļenas Kostjukovičas teksts "Kas notiek Putina prātā". Ņemot vērā žurnāla publikācijai neizbēgamos apmēra ierobežojumus, autore visnotaļ izvērsti apskata Aleksandra Dugina un Anatolija Fomenko idejas, lai demonstrētu, kādi murgi varētu būt Putina režīma ideoloģijas pamatā. Kostjukoviča ir pārliecināta – mūsdienu Krievijā neprātīgās idejas ir tik visuresošas, ka faktiski nav skaidrs, vai Rietumu rīcībā vispār ir kaut teorētiskas iespējas ar Kremli par kaut ko runāt. Garāks citāts: "Viņš [Putins] kā apmātais dzīvo pārliecībā, ka viņa pienākums ir izplesties, paveikt misiju, un nekāda skaidra mērķa, pie kura viņš apstātos, nemaz nav. Un, ja tā, kā gan var cerēt uz veiksmīgu miera sarunu iznākumu? Pagātnē Rietumi puslīdz spēja uzturēt dialogu ar PSRS. Taču pastāv milzīgas atšķirības starp padomju mentalitāti un Putina kliķes mentalitāti." Būtiski, ka autores skatījumā šāda diagnoze attiecas ne tikai uz "Putina kliķi", bet arī uz Krievijas sabiedrību kopumā, jo varot runāt "par individuālu ārprātu, ko balsta un stiprina kolektīvs neprāts, kurš balstās publiski pieejamas informācijas trūkumā un lielā emocionālā stresā. Un, ja tā patiešām ir, tad diemžēl šis pēdējo 100 gadu laikā nebūtu pirmais kolektīvas psihozes gadījums lielā, maniaka vadītā valstī." (21. lpp.)
Es nenoliedzu iracionālā ietekmi uz politiku – atliek pavērties, piemēram, uz t.s. sazvērestības teorijām, kas tā uzplaukušas mūsdienu ASV. Tomēr man ir iebildumi. Precīzāk sakot, tālākās piezīmes nav domātas kā oponēšana konkrētajai autorei, kura, šķiet, ir patiesi satriekta un nobažījusies. Mani iebildumi ir pret tādu situācijas novērtējumu (Krievijā, ASV, Serbijā, Polijā, Indijā utt.), kas absolutizē kaut kādas ideoloģijas ietekmi. Šāda absolutizēšana ir visnotaļ ērta, lai konkrētās sabiedrības pārstāvji vainu noveltu uz "valstī valdošo neprātu" vai "apstulbinātajiem līdzcilvēku prātiem". "Ideoloģijas", "propagandas" vai pat "neizprotamās dvēseles" (vienalga, krievu, vācu vai kādas citas tautas) piesaukšana paver iespēju bezspēcībā noplātīt rokas un izvairīties no atbildības. "Ko mēs varam izdarīt, ja tas Fomenko un Dugins…"
Pirmkārt, šaubos, ka Putina režīma ļaudis patiešām ir pārliecināti autores piesaukto plānprātiņu fani, nemaz nerunājot par to, ka diez vai Fomenko un Duginu aktīvi lasa Krievijas sabiedrība kopumā. Par Dugina pārspīlēto lomu – jo īpaši Rietumu ekspertu un mediju prātos – kontekstā ar viņa meitas nāvi nesen "Current Time TV" ziņu raidījumos izteicās arī vairāki Krievijas analītiķi. Netieši šādu skepsi apstiprina arī histērija, kas pēc priekšlikuma ierobežot Eiropas Savienības vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem sākās ne tikai t.s. opozīcijas, bet arī režīmam lojālajās aprindās. Ja Dugina idejas Krievijas varas gaiteņos tiešām uztvertu tik nopietni, tad principā par papildu dzelzs priekškaru starp "sapuvušajiem Rietumiem" un "svēto Krieviju" šo gaiteņu iemītniekiem vajadzēja tikai priecāties. Pretējā reakcija liecina, ka mums drīzāk ir darīšana ar kaut kādu ideju izmantošanu propagandai, bet arī ne vairāk.
Te arī vispār jāpiezīmē, ka kretīnisku un bīstamu ideju paušana neizslēdz cinisku aprēķinu. Divi piemēri Eiropas vēsturē. 20. gadsimta pirmajā pusē Francijā ļaudis, ko dažkārt vēstures literatūrā apzīmē par "monarhistiem", "radikāliem labējiem", "ultranacionālistiem" un vēl citādi, savos uzskatos un retorikā vienlīdz daudz laika un enerģijas veltīja gan pašas Francijas parlamentārisma un ebreju, gan Vācijas un vāciešu kā tautas gānīšanai. Nacistiem nākot pie varas Vācijā, minētās aprindas Francijā saskārās ar, moderni izsakoties, sarežģītu intelektuālu izaicinājumu – ko teikt par pretīgajiem vāciešiem, kuri apkaro tikpat pretīgos ebrejus? Un interpretācija tika noformulēta: Hitlers, protams, ir ļoti nopietns drauds Francijai, tomēr pirmkārt un galvenokārt tādā gadījumā, ja paši francūži savā valstī netiks galā ar "kreisajiem" un ebrejiem. Ņemot vērā, ka starp formulētājiem pilnīgu deģenerātu bija salīdzinoši maz, toties bija pulciņš intelektuāļu, tad manā skatījumā mēs šeit redzam aukstasinīgu, pragmatisku manipulēšanu, nevis kaut kādus "trakos".
Otrs piemērs saistās ar Dienvidtiroli vai Bolcāno provinci. Neredzu jēgu un vajadzību šajā tekstā uzskaitīt nejēdzības, kādas faktiski visa 20. gadsimta garumā viena par otru paudušas abas reģiona kopienas – austrieši un itāļi (un attiecīgi arī abas valstis). Viss, kā jau pienākas, kad runa ir par "vēstures izgudrošanu" jebkurā valstī. Tomēr, piemēram, Itālijai krāšņa muldēšana netraucēja metodiski un neatlaidīgi reģionā iepludināt etniskos itāļus, un rezultātā Bolcāno municipalitātē austriešu īpatsvars samazinājās no 69% 1921. gadā līdz 21% 1948. gadā; kopumā provincē tas saruka no 89% 1910. gadā līdz 62% 1961. gadā. [1] Kā saka, gaisa tricināšana par un ap, teiksim, vēsturiskās piemiņas vietām (lieki teikt – katrai kopienai savām) ir kaut ļoti nepieciešams, bet tikai viens darbiņš, tomēr ar ideoloģiju un "vēsturi" vien nepietiek. Vēlreiz: nav noliedzams, ka tumsoņas un fanātiķi mēdz nonākt pie varas, tomēr tāpat nedrīkst aizmirst, ka tumsonība un fanātisms mēdz būt arī ērts rīks apsviedīgu (pat gudru) cilvēku rokās.
Jebkurā gadījumā – un te es nonāku līdz "otrkārt" – tavā valstī vai kopienā izbūvētā ideoloģija neatceļ atbildību par tavām paša "sarkanajām līnijām". Minēšu piemēru no padomju Krievijas literatūras pirmajos 10–15 gados pēc komunistiskā apvērsuma. Kopumā man šķiet, ka ticēt boļševiku apsolītajai "Jaunajai pasaulei" jebkurā gadījumā bija zināms sektantisms. Tomēr vieni – literāti, kuri pulcējās ap izdevumu "Krasnaja novj", – bija sektanti ar noteiktu goda kodeksu, kamēr citi (izdevums "Na postu", grupa "LEF") bija ne tikai sektanti, bet arī varaskāri pielīdēji un banāli stukači. 21. gadsimta Krievijā (lai gan kāpēc tikai Krievijā?) dzīvojošs personāžs var būt pārliecināts, ka Rietumi ir "sapuvuši", ka "pār pasauli valda ebreji", ka "tādu ukraiņu nemaz nav" utt., bet brīdī, kad sākas reāls iebrukums citā valstī, kad sākas reāla cilvēku sakropļošana un nogalināšana, viņu dzīves izpostīšana, tad šim personāžam ir jāspēj saprast, ka kaut kas notiek vismaz nepareizi. Nedaudz retoriski izsakoties: kad sākas slepkavošana, tu nevari aizsegties ar priekšstatiem, lai cik pievilcīgi un vispārpieņemti tavā kopienā tie būtu. Ja vien tu neesi deģenerāts. Un Krievijas sabiedrība nav deģenerātu bars (tāpat kā tāds nav neviena nācija). Manā skatījumā ir mēģinājums nodrošināt (vispirms jau katram pašam sev) alibi, piesedzoties ar apgalvojumiem par tik nospiedošu vairākuma diskursu, ka "no manis tāpat nekas nav atkarīgs". Manuprāt, nav godīgi atsaukties uz kaut kādu Duginu, Fomenko & Co. Tas būtu tikpat savādi, ja kāds nacistiskajā Vācijā (vai no tās aizbraukušie) klāstītu, ka neko nevar padarīt, jo, redziet, Nīče, Vāgners un vispār "tas viss" sākās jau ar Hēgeli un Fihti. Variants mūsdienu kontekstam: ko tu Putinam padarīsi, ja jau Puškins un Dostojevskis bija, saproties, lielkrievu šovinisti… Varbūt arī bija (lai ko šis jēdziens nozīmētu 19. un 21. gadsimtā – konteksti taču atšķiras), tomēr tu atbildi vispirms par sevi, liec mierā to Nīči un Dostojevski. Šķiet, nav jāizvērš doma, ka tas pats attiecas arī uz jebkuru citu valsti un kopienu.
Rezumēju. Nav pieļaujams, ka Krievija par sastrādāto varēs taisnoties ar "mēs te salasījāmies nepareizās grāmatas un kolektīvi sajukām prātā". Tas būtu pārāk ērti.
[1] European Border Regions in Comparison. Overcoming Nationalistic Aspects or Re-Nationalization? Routledge. 2014. 192.lpp.
1