Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
16.11.2020

Joprojām vāja diskusiju kvalitāte

Komentē
3
Saglabā

Tā saucamajiem kultūrkariem visbiežāk ir maz saistības ar zinātniski korektiem argumentiem.

Manā subjektīvajā jaunumu hierarhijā aizvadītās nedēļas otrajā pusē pirmajā vietā bija vēsts, ka Zemes klimatiskā sistēma, iespējams, ir, tēlaini izsakoties, šķērsojusi neatgriešanās punktu (climate tipping point). Proti, pat ja šogad uz burvju mājienu beigtos cilvēka darbības radīto t.s. siltumnīcas gāzu izplūdes, vidējās gaisa temperatūras turpinās paaugstināties. Savukārt politiski aktīvo ļaužu lokā plaši apspriestais Satversmes tiesas (ST) spriedums man nešķita tik būtisks, jo, atvainojiet, ekoloģiskās problēmas nešķiro liberāļus un konservatīvos. Tomēr, pamanot dažus ST spriedumu oponentu izteikumus, nevaru neaizrādīt – kritizēt spriedumu ir leģitīmi, tomēr jābūt uzmanīgākiem, izvēloties argumentus.

Precīzāk sakot, nepiekrītu "kritikai par kritiku" – ST spriedumus apšaubīt nedrīkstot. Nē, drīkst. Tāpat kā sabiedrības liberāli noskaņotajai daļai Polijā ir visas tiesības iziet ielās, protestējot pret Polijas Konstitucionālās tiesas 22. oktobra lēmumu vēl vairāk ierobežot tiesības uz abortiem. No šī viedokļa man nav nekas pārmetams Saeimas deputātam Jānim Dombravam, kurš paguvis paust, ka "dažkārt tie (Satversmes tiesas spriedumi) ir bijuši absolūti muļķīgi". Problēma rodas, lasot tālāk: "Kā piemēru varu minēt Abrenes spriedumu, ka tā ir jauniegūta teritorija, neraugoties uz to, ka Abrenes apriņķī latvieši dzīvojuši tūkstošiem gadu." "Latvieši tūkstošiem gadu." Vai, lūdzu, kāds no akadēmiskajām aprindām nevarētu beidzot nolasīt amatpersonām lekciju par latviešu nācijas veidošanos, lai vienreiz beigtos šo muļķību regulāra paušana?

Tāpat tiesības kritizēt ST lēmumu ir labklājības ministrei, tomēr es aicinātu Ramonu Petraviču ("Šodienas Satversmes tiesas spriedums ir apdraudējums ģimeniskām vērtībām un izpratnei par tradicionālu ģimeni.") uzmanīgāk lietot jēdzienus "tradīcijas", "tradicionāls" un līdzīgi. Sākšu ar piemēru par mazāk strīdīgu jautājumu. "RLB (Rīgas Latviešu biedrības) Dziesmu svētku komitejas Apģērbu komisija savās rekomendācijās uzsvēra, ka "latviešu tautas mīļākās krāsas ir bijušas un ir vēl tagad: balta, zila, sarkana" [1]. Latviešu mīļākās krāsas ir bijušas un ir balta, zila, sarkana? Nu, nu. Es nojaušu konjunktūru, kādēļ cariskās Krievijas apstākļos tika minētas tieši šīs krāsas, bet kāds tam sakars ar "tradīciju"?

Ja atgriežamies pie "tradīcijas" cilvēku kopdzīves organizēšanas jautājumos, tad es nesteigtos apgalvot, ka ST sprieduma kritiķu priekšstats ir pareizs. Piemēram, kristīgajā kultūrā izsenis ir pastāvējusi skarba askētisma tradīcija, kuras ietvaros ļaudis ir atteikušies ne tikai no seksuālām attiecībām pat ar savu heteroseksuālo partneri ģimenē, bet vispār veikuši sev, formulēsim tā, dažas tādas reproduktīvo orgānu modifikācijas, kas bērnu radīšanu padara neiespējamu. Un runa nav par atsevišķiem dīvaiņiem – fanātiķiem. Atsacīšanās no mūsu "tradicionālistiem" tik pašsaprotamā privātās dzīves modeļa vērojama laikā jau kopš kristietības rašanās līdz 19. gadsimtam, sākot no Tuvējiem Austrumiem, beidzot ar Krievijas vidieni, kur dažādām askētu raskoļņiku grupām piederīgo skaits bija mērāms tūkstošos. Arī tradīcija, zināt. Zināmā mērā ļoti cienījama savā radikālismā un dedzīgumā. Savukārt, ja runa ir par "latvisko tradīciju", tad, acīm redzot, tajā ietilpst arī folklorā paustā: "Vai Dieviņ, šovasar / Nelaimīga vasariņa: / Vilks apmīza purva bērzu, / Meitas puišus nemīlēja." Vai vēl divdomīgāk: "Es piedzēris kā vilciņš, / Iebāž’ galvu krūmiņā, / Lai tie dara, ko tie grib / Ar to manu pakaļiņu." [2]

Ikvienam no mums ir tiesības pieturēties pie priekšstatiem, tostarp tādiem, kas līdzcilvēkiem ir nepatīkami. Tomēr tad, manuprāt, godīgāk ir būt neslēpti subjektīviem un nemēģināt savus priekšstatus pamatot, aplami piesaucot it kā argumentus, ko zinātne neapstiprina. Piemēram, es zinu, ka ir pilnīgi iracionāli neizlikties par slimu, jo tā "var piesaukt nelaimi". Tomēr es pieturos pie šiem un vēl dažiem ekstravagantiem paradumiem, vienlaikus nemēģinot apgalvot, ka tie ir sakņoti "tradīcijās".

Un te nobeigumā es vēlētos skart vēl vienu apgalvojumu, ko ST sprieduma kritiķi droši vien vairīsies skaļi paust, bet, visticamāk, tam piekrīt – viendzimuma ģimenes ir kaut kas "nedabisks", "pretdabisks". Ņemot vērā, ka citu cilvēku privātā dzīve mani vispār neinteresē, man, atklāti sakot, ir vienalga, kādas kuram tās attiecības, es par tām nedz viebjos, nedz priecājos. Tomēr man jāsaka, ka viendzimuma sakari dzīvajā pasaulē ir visnotaļ plaši izplatīti – arī starp putniem, bezmugurkaulniekiem, kukaiņiem utt. Precīzāk sakot, tie ir tik izplatīti, ka biologus vairāk nodarbina jautājums, kā šī parādība evolucionāri ir izveidojusies, jo no klasiskās evolucionārās bioloģijas viedokļa viendzimuma pārošanās ir bezjēdzīga. Starp citu, šomēnes parādījās jauns šī fenomena skaidrojums, ko izveidojusi amerikāņu biologu grupa. Šaubos, ka biologi masveidā ir LBGT aktīvisti vai pat pārliecināti līdzjutēji, tomēr esmu diezgan drošs, ka viņi izteikumus par homoseksuālismu kā kaut ko "pretdabisku" vienkārši noraidītus kā jocīgus. Ja runājam par heteroseksuālām attiecībām, tad man, starp citu, atsevišķu mangustu sugu mātīšu izvēlētā politika – izprovocēt citu baru uz kautiņu, lai pa burzmu kopotos ar šī ienaidnieku bara tēviņiem – liekas diezgan dīvains veids, kā nodrošināt ģenētisko daudzveidību, tomēr šāds modelis pastāv neatkarīgi no maniem priekšstatiem.

Rezumēju: man nav ne mazāko iebildumu, ja, piemēram, augstas amatpersonas – tieslietu ministrs, Nacionālo bruņoto spēku komandieris – nolēmuši iesaistīties katoļu ticības popularizēšanas projektā. Jā, Latvija ir sekulāra valsts, tomēr arī amatpersonām ir tiesības publiski apliecināt savu reliģisko pārliecību. Es šo pārliecību cienu, bet nevēlētos, lai to pamato, lietojot citādi domājošos noniecinošus vai faktos nebalstītus apgalvojumus.


[1] Zelče, Vita. Latviešu nācijas izgudrošana un iztēlošana: jaunlatviešu laiks. / Valsts valstī. Latvija – Krievijas impērijas provinces 19. gadsimtā. LNB, 2020, 114.–115. lpp.

[2] Reidzāne, Beatrise. Latviešu tautasdziesmu semantika. Vilka tēls "Latvju dainās". Zinātne, 2019, 70., 74.lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!