Recenzija par LKA Dramatiskā teātra aktieru 4. kursa diplomdarba izrādi bērniem "Jokdara Bustera pasaule"
Režisore: Zane Kreicberga
Pirmizrāde: 2015. gada 25. februārī
"Jokdara Bustera pasaule" ir iestudējums bērniem pēc dāņu rakstnieka Bjārnes Roitera [1] tāda paša nosaukuma grāmatas, kas sarakstīta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un Latvijā izdota Mudītes Treimanes tulkojumā 1995. gadā. Jautrā un saviļņojošā stāsta galvenais varonis ir zēns, kura tēvs ir darbu zaudējis cirka mākslinieks. Busteram patīk burvju triki, kurus viņš prasmīgi pielieto dažādās dzīves situācijās.
Latvijas Kultūras akadēmijas "Zirgu pasta" zālē iestudētā izrāde ir Dramatiskā teātra aktieru un režijas 4. kursa studentu studiju darbs, kurā katra topošā mākslinieka ieguldījumu vērtēs kursa "mamma" – profesore Anna Eižvertiņa –, skatuves kustības un cirka pamatu pasniedzēja docente Rita Lūriņa un citi Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēki. Taču režisores Zanes Kreicbergas un aktieru ieguldījums kopumā pārsniedz mācību vingrinājumu robežas, atklājot mākslinieciski ietilpīgu skatuves veikumu.
Diplomdarbu izrādes mēdz būt īpašas – ir gadījumi, kad tās saņem balvas vai kļūst par sezonas notikumiem. Daži diplomdarbi, piemēram, Dailes teātra 5. studijas iestudētā Viljama Šekspīra luga Kārļa Auškāpa režijā "Sapnis vasaras naktī" (1977. g.), ne tikai kļuva par "mācību laikā trenēto akrobātisko un ritmoplastisko izteiksmes līdzekļu augstāko pakāpi" [2], bet arī definēja sava laika paaudzes skaistuma izjūtu un etalonus. Bet "Zirgu pasta" ēkā pirms rekonstrukcijas šāda diplomdarba iestudējums bija Pētera Krilova iestudētā izrāde Fjodora Dostojevska "Brāļi Karamazovi" (1997. g.), kas ar neteatrālai telpai atbilstošu, dokumentāli atklātu spēles veidu pārsteidzoši dziļi ielūkojās cilvēka dvēseles dzīlēs. Pirms pieciem gadiem spilgts diplomdarba pieteikums bija arī liepājnieku "Mīla, džezs un velns" Veltas un Vītauta Anužu režijā ar izaicinājumu iekļaut vai neiekļaut Liepājas teātra repertuārā šo huligāniski un ārpus ierastajiem latviešu teātra rāmjiem iestudēto mūziklu.
Īpaša ir arī "Jokdara Bustera pasaule". Pirmkārt, izrādi bērniem spēlē aktieru kurss, kas nav speciāli virzīts uz bērnu un jauniešu izrāžu veidošanu. Diemžēl Latvijas Kultūras akadēmijas vēsturē šāda mērķa kursa līdz šim nav bijis. Šogad pēc 10 gadu pārtraukuma, Latvijas Leļļu teātra 70. jubilejas sezonā, tiks uzņemts jauns leļļu aktierkurss latviešu un krievu trupām, taču dramatiskā plāna aktieru sagatavošana nav paredzēta. Izrāde ir īpaša arī profesionālo repertuāru kontekstā, kurā šobrīd bērniem vecumgrupā no 7 līdz 12 gadiem paredzēto iestudējumu skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms.
Un, galvenais, uz latviešu skatuves uzkāpis maz redzēts, bet ļoti nepieciešams tēls – pusaudzis Busters. Viņš ir savdabis (burtiski – ar savu dabu), kādu sen kā atdarināšanas cienīgu varoni pelnījuši ieraudzīt jaunie teātra skatītāji. Atpazīstamajā raksturā var atrast atsauces uz dažādiem citiem bērnu un pusaudžu kultūrā populāriem varoņiem – no grāmatu seriāla varoņa Grega (izdzīvošanas un pielāgošanās spēja), no klasiskās Pepijas Garzeķes (patstāvība un praktiskā pieeja skolas zināšanām) un arī no amerikāņu multeņu antivaroņa Bārta Simpsona (asredzīgums un spriestspēja). Tomēr Busters ir viņš pats ar savu neatdarināmo spēju – iztēli.
Režisores otrreizējā atgriešanās pie šī materiāla [3] ir likumsakarīga, jo Kreicberga regulāri veido dažādus projektus bērniem, turklāt allaž ar inovatīvu raksturu. Spilgtākais piemērs ir brīvdabas elektroakustiskā pastaiga mežā "Pasaka par Kurbadu" kopā ar Ķēves dēlu Kurbadu pa viņa varoņgaitām. Izteiksmīgs bija noslēgums krustcelēs, kurā netika dota skaidra atbilde, uz kuru no četrām debespusēm varonis aizgāja. Rosinājums skatītāju iztēlei – tā ir vēl viena Kreicbergas mākslinieciskā rokraksta pazīme.
Bustera stāstā režisore aicina skatītāju iejusties galvenā varoņa ādā dažādās situācijās, kurās netrūkst sociāla skarbuma (tēvs – bezdarbnieks, māsa – invalīde). Par spīti grūtībām, Busteram nākas meklēt savu īpašo risinājumu. Uzburt ko interesantu taču var arī ne no kā. Busteram nākas fantazēt par neesošo krekliņu no Havaju salām, lai iepatiktos sapņu meitenei, un izmantot trešās rokas mulāžu, lai iebiedētu ļaundari Larsu. Labi, ka skolotāja atbalsta viņa īpašo dzejošanas veidu; labi, ka Piena veikala īpašniecei patīk burvju triki un viņa dod zēnam darbu; labi, ka māsa palīdz tikt galā ar ienaidniekiem. Mazās un pavisam mazās grāmatas epizodes virknējas cita aiz citas raiti, jo dekorāciju minimālistisko vidi veido dažas detaļas, vien iezīmējot darbības vietas. Epizožu raitums brīžiem mulsina ar nepabeigtības sajūtu, taču arī piestāv spēlei, jo nevienu brīdi netiek slēpts, ka notiekošais ir teātris teātrī.
Pie spožākajām epizodēm jāmin Bustera stāstījums Ūlsenas kundzei par Bustera vectēvu, kurā skumjas un ironija savijas smeldzīgā un sirsnīgā emociju kamolā. Uz brīdi atdzīvojas kundzes bērnības atmiņas (no lielgabala lidojošs klauns – vai to var aizmirst?!), un notiek skatuviskais brīnums, kurā mūžam jaunais vectēvs parādās skatuves dibenplānā. Ar suni. Tad ar diviem suņiem. Spēle liek aizrauties elpai. Bet par īsti satriecošo kulmināciju kļūst teātris teātrī, kurā redzami roku, kāju pagarinājumi, akrobātiski triki un viss neaprakstāmais, kas ietilpst vārdā: Cirks. Arī vārdā: mākslas brīnums.
No otras puses, dramatizējums kalpo pamatuzdevumam – aktieru meistarības slīpējumam un etīžu darināšanai. Lai gan visa literārā bagātība pilnībā neietilpst lugas tekstā, ārpusē paliek tēlojumi, kā, piemēram, "(..) smejoties sirmās Larsenas kundzes acis ir kā jaunai meitenei…", tās palīdz veidot personāžu nianses.
Galvenās lomas atveidotājs Āris Matesovičs pārliecina vairāk nekā dublants Kārlis Tols, kura busterisms ir tuvs klaunādei. Artistiski pārliecinoši Ā. Matesovičs savā tēlā ne tikai attēlo zēnisko veiklību, bet arī domā, izdarot acīmredzamas izvēles par labu cilvēcībai un sirsnībai. Spožas ir epizodes ar Larsenas kundzi un mazo māsu – Ingeborgu. Kā vienai, tā otrai nepieciešama līdzjūtība. Īpašs prieks, ka ainās nav ne miņas no didaktikas. Bustera dzīvesprieks, labā sirds, izdomas pārbagātība un puiciskā drosme ir patvērums un izdzīvošanas stratēģija.
Busteru raksturo izjusti dzīvas attiecības ar Tēvu (pēc profesijas – triku meistaru), kuru zēns dievina, no kura baidās viņa paģiru neprāta mirkļos, bet aizstāv brīžos, kad kāds aizskar Tēva godu. Nemainīgo lepnumu par Tēvu nemazina pat fakts, ka Busters glābj situāciju, slepus iedodot Tēvam trūkstošo summu skolotājas naudas kasei.
Larsenas kundzes lomu spēlē aktrise un akadēmijas lektore Anita Sproģe, ieliekot tajā sirsnību un ar zīmīgu novēlējumu: "Nekad neaizmirsti taisīt trikus" – precīzi noskaņojot virstoni izrādei. Vēl simboliskāki ir viņas ar cerību teiktie vārdi: "Pasaulei kādreiz būs atkal vajadzīgi tās jokdari."
Prieks arī par citu studentu aktieriskajām veiksmēm. Tāds ir Ūlsena kungs (redzēju gan Jāni Kroni, gan Eduardu Johansonu) ar veikalnieka rūpību, tēvišķu aizbildnieciskumu un kautrīgu atzīšanos par vājību uz trikiem. Bustera un Ūlsena kunga rotaļu naža epizodē saskanīgi risināta cirka trika forma ar attiecību stāstu. Veiksmīgs ir pielīdēja tēls Stīgs Ūle (Kārlis Tols, Āris Matesovičs), kurš atmiņā paliekoši, plastiski un koncentrēti izspēlē spiegošanas meistarstiķi, un Larss – sešpadsmitgadīgais "stila karalis", ko ironiski precīzi iezīmē Armands Ikalis. Ingeborga, kura ļoti mīl savu brāli, – Ance Strazda – aiz ārēja bozīguma un kategoriskuma atsedz māsas mazvērtības kompleksu. Uz komiksa robežas balansē Direktors (Reinis Boters un Klāvs Mellis). Raksturu meklējumos ir palikuši Tēva lomas atveidotāji, kuri dzērāja sirds siltumu pagaidām iezīmē grīļīgā gaitā un gļēvā izrunā. Tēva attieksme pret Busteru nav nolasāma.
Jokdara Bustera pasaulē ir vieta ne tikai līdzjūtībai un iemīlēšanās epizodei ar kūku mulsumu, bet arī blēņām ar sīkiem smiekliņiem (par olu izdēšanu caur muti) un rēcošiem atriebīgiem smiekliem (par benzīna bākā iebērto kilogramu cukura).
Runājot līdzībās, tieši tāpat kā Busters no citiem atšķiras ar savu iekšējo pasauli, katram māksliniekam jābūt tikpat gatavam radīt… no nekā. Tādēļ izrāde-spēle par Busteru ir katra topošā aktiera spēle par sevi pašu, jo fantāzija kā trešā roka neredzami jānēsā līdzi ikvienam, kurš izvēlas kļūt par aktieri.
Bustera nopietnās joku darīšanas stāsts ir apliecinājums personiskai līdzdzīvošanai cilvēkiem. Un tas ir ļoti svarīgi.
Tā vien gribētos, lai kāda profesionāla teātra repertuārā būtu vieta šai – spridzīgi nesaķemmētai, formā netradicionālai – vienībai.
P.S. "Jokdara Bustera pasaule" papildizrādes gaidāmas 5. maijā un 1. jūnijā plkst. 13.00 un 19.00 LKA "Zirgu pastā"
Atsauces:
[1] Autors Bjārne Roiters (Bjarne Bertram Reuter) ir izcils dāņu bērnu literatūras rakstnieks, starp visām viņa saņemtajām atzinībām nozīmīgākā ir 2002. gadā piešķirtā starptautiskā Hansa Kristiana Andersena balva par ieguldījumu bērnu literatūrā. Jaunākā balva – "BG Banks Litteraturpris 2005 for Løgnhalsen fra Umbrien". Roiters ir arī televīzijas seriāla "Bustera pasaule" scenārists. Galvenā varoņa vārds buster vienā no daudzajām amerikāņu slenga nozīmēm tulkojama kā puisis ar izaicinošu uzvedību, arī izprieca, zirgu iejājējs.
[2] Teātra režija Baltijā. Atb. red. Evija Veide. Rīga: Jumava, 2006, 381. lpp.
[3] 1998. gadā iestudējums "Jokdara Bustera brīnumainā pasaule" teātrī "Skatuve" ar Egonu Dombrovski titullomā saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par gada labāko izrādi bērniem.
0