Tur, kur šobrīd strādāju, reizēm iedzert atnāk arī pa kādam humora industrijas darbonim. Lūk, piemēram, ienāk bārā aizviņdien Aiva Birbele no Sieviešu stendapa un neatpazīst bez ūsām "Satori" galveno redaktoru – "Kas tu esi?" viņa prasa. Bet mēs smejamies. "Par visu dzīvē vajag pasmieties," tā man Berlīnē teica rakstnieks Vladimirs Kaminers. Man liekas, ka viņam bija taisnība – tik labsirdīgs un mierpilns viņš likās, ka grūti tādam neticēt. Vēl Berlīnē gadījās tā, ka tajos dažos mēnešos, kurus tur nesen nodzīvoju, kaut kā iefiltrējos stendapa brīvo mikrofonu scēnā. Aiz garlaicības, aiz intereses vai vienkārši tāpat – tas jau vairs nav svarīgi, un īstenībā es pati ne līdz galam saprotu, kāpēc to darīju. Bet pamēģināt vajadzēja. Viss sākās pirms gadiem diviem, kad izlēmu kārtējo braucienu uz Berlīni apvienot ar šādu māksliniecisku eksperimentu un pieteicu dalību savā pirmajā brīvajā mikrofonā. Tā nu, lūk, lasītāj, daži īsi pastāsti par to, kā tas notika tolaik (cik gan dīvaini par to šobrīd rakstīt pagātnes formā), bet nenotika šī raksta tapšanas laikā, jo paši zinām, kas.
1. Pirmo reizi uzstājos klubā "Cosmic Comedy", kas atrodas zem kādas viesnīcas iepretim "Volksbühne" ēkai un ir pilsētas vispopulārākā vieta, kur notiek stendapi angļu valodā. Mani tur paņēma tāpat vien – jo feisbukā (kur notiek visu Berlīnes komiķu pieteikšanās visiem Berlīnes brīvajiem mikrofoniem) uzrakstīju, ka Latvijā jau esmu jokojusi. Joprojām tādās reizēs domāju, ka tikai izliekos un patiesībā nesaprotu, ko daru. Pirmos Berlīnes jokus sarakstīju pāris stundās, kad biju aizgājusi ciemos pie māsas – tā vienkārši un viegli. Mums bija ļoti jautri. Vēl atceros, ka vakarā "Cosmic Comedy" pagrabā nokāpu pārbijusies, bet ātri vien, satiekot pārējos māksliniekus, kļuva skaidrs, ka esmu īstajā vietā.
2. Lielpilsētās stendapi tiešām notiek kā filmās – dīvainu bāru dīvainos pagrabos, komiķim stāvot uz maziņas skatuvītes. Lai Berlīnē uz šādas skatuvītes nokļūtu, jāpiesakās pasākuma feisbuka lapā, kur pretim gaida vēl kādi 20 komiķi (visbiežāk vieni un tie paši), kas arī lūdz sev vietiņu. Atlases principi ne vienmēr ir saprotami – reizēm tas ir dzimumu vienlīdzības princips, citreiz paņem komiķus ar pieredzi, citreiz – tieši iesācējus. Reizēm nenotiek vispār nekāda atlase un komiķus laiž uz skatuves pēc principa "kurš pirmais nāk, pirmais maļ". Katru nakti Berlīnē notika vidēji četri brīvie mikrofoni angļu valodā, un nav nekāds brīnums, ja komiķis vienā vakarā braukāja no viena pasākuma uz nākamo. Reizēm liekas, ka Berlīnē cilvēki to vien dara, kā kaut kur pārvietojas. Es četru mēnešu laikā piedalījos kopumā piecos brīvajos mikrofonos, kas ir pavisam maz.
3. Par dalību uz "Cosmic Comedy" skatuves man pienācās divi dzērieni. Gadu vēlāk sapratu, ka visos brīvajos mikrofonos divi dzērieni ir viss, uz ko komiķis varēja cerēt – arī tad, ja bija ieejas maksa vai apkārt laida ziedojumu spainīti. Sākumā par to bija stipra vilšanās, tagad gan palikušas tikai skumjas nopūtas – skatītāji taču ziedoja māksliniekiem, bet to, ka viss palika pasākuma vadītājam, zināja retais. Ja gribēji, lai par uzstāšanos samaksā, bija jātiek līdz showcase – īpaši atlasītu komiķu šovam, kurā piecu minūšu vietā priekšnesumam jāilgst astoņas. Es parasti paņēmu džintoniku vai savus dzērienu kuponus atdevu atnākušajiem draugiem.
4. Viņš ļoti centās – "Cosmic Comedy" pasākuma vadītājs. Pārāk centās. Gari, kaitinoši ievadi. Joki par kokaīnu, deguna berzēšanu, dažādas ākstības (skat. video zemāk). Par to, kas esmu, no kurienes un tādā garā, man pajautāja aptuveni 15 minūtes, pirms kāpu uz skatuves. Vēlāk izrādījās, ka gandrīz visi vakaru vadītāji izcēlās ar pārspīlētu izpatikšanu auditorijai. "Man sāk likties, ka brīvos mikrofonus te vada caurkrituši komiķi," tā reiz iečukstēju ausī kādam draugam, kurš bija atnācis paskatīties, kā uzstājos. Viņi kādā savas komiķa karjeras punktā izlemj, ka kļūs par tiem, kas organizēs pasākumus, runās starplaikos, jokos ar auditoriju, bet ar patiešām oriģināliem jokiem uzstāsies tikai reizēm. Bija arī ļoti nepiespiesti, sirsnīgi un jauki vadītāji. Viņus atceros ar labu.
5. Loģiski izriet jautājums: kāpēc lai kāds komiķis uzstātos bez maksas, turklāt vairākas reizes vienā vakarā? Treniņš un kontaktu veidošana varētu būt atbilde. Joks aug līdz ar komiķi, bet komiķis aug vienmēr. Uzstājoties dažādās vietās un dažādai auditorijai, var daudz ko iemācīties par saviem jokiem, tos audzēt vai tieši pretēji – kaut ko griezt nost. Pēc aptuveni ceturtā stendapa ievēroju, ka mana piecminūšu uzstāšanās izstiepās līdz veselām septiņām. Ir svarīgi ievilkt elpu. Un, jo vairāk uzstājies, jo vairāk tevi atpazīst organizatori – lielākas kļūst iespējas tikt pie showcase un saņemt pirmo atlīdzību.
6. Uztraukums ir daudz mazāks, ja jūti, ka publika tev ir gatava. Un Berlīnes publika humoram noteikti bija gatava. Pilsētā, kurā nepazīst tabu un labā un ļaunā nošķīrums ir visai vaļīgs, drīkstēja jokot par teju jebko, kas ienāca prātā. Par narkotikām un nacismu, protams, drīkstēja jokot, par seksu un saviem bērniem – arī. Bija ļauts pavilkt uz zoba skatītājus, kas atnākuši tinderrandiņā, varēja jokot par nejaušiem garāmgājējiem vai pasākuma vadītājiem. Cilvēki bija atnākuši iedzert, pavadīt laiku cits ar citu un paklausīties jokos. Brīvā dinamika starp komiķi un auditoriju ir tas, kā man no turienes pietrūkst visvisvairāk.
7. Džerijs. Ir obligāti jāuzraksta par Džeriju. Tas notika kāda Moabitas apkaimes bāra pagrabā, ko es savā samaitātajā prātā nokristīju par pedofilu bunkuru, bet citiem tas radīja asociācijas ar Hitlera pēdējām stundām. Pagraba sienas bija nolīmētas ar pašrocīgi izgrieztiem, krāsainiem un spīdīgiem aplikāciju papīra aplīšiem un plastmasas bumbiņām. Griesti pat uz mana fona izskatījās zemi, bet garākiem komiķiem uzstāšanās laikā bija jāpieliecas. Tieši pie skatuves sēdēja Džerijs, kurš jokus bija atnācis paklausīties ar savu draudzeni un viņas māti. Džerijs – kā jau daudzi berlīnieši darba dienas beigās – visticamāk bija lietojis ne tikai alkoholu, bet arī narkotikas (šāds nošķīrums nešķiet īsti pareizs, bet – pieņemsim). Viņš kļuva par īstenu pārbaudījumu katram komiķim, jo teju vienmēr mēģināja priekšnesuma laikā uzsākt sarunu. Pazaudēt rūpīgi izstrādāto joka anatomiju ir stendapa mākslinieka lielākās bailes – tāpēc daudzi joku secību pieraksta uz plaukstām. Džerijs šo atmiņas celto kāršu namiņu varēja nojaukt ar vienu vienīgu stulbu frāzi. Kad vaicāju publikai: "Vai zināt, kas bija mans bērnības mīļākais auglis?", Džerijs izsaucās: "Akmens?" Šo atbildi iemīlēju tik ļoti, ka iekļāvu turpmākajos šovos. Ar Džeriju veiksmīgi tika galā gandrīz visi mākslinieki. Gandrīz, jo vakara pēdējai komiķei, kas bija Berlīnē ieradusies no ASV, Džerija bija par daudz. Viņa nespēja no situācijas iziet ar mieru un cieņu un sāka puisi strostēt un mācīt, bet Džerija draudzenes mātei ieteica sargāt savu meitu no tik nejēdzīga DNS materiāla. Hitlera bunkurā tapa smagi un smiekli arī vairs īpaši nenāca. "Zināt ko? Es tā nevaru," viņa nolika mikrofonu un aizgāja. Vēlāk mēs ar Džeriju ārā uzpīpējām un viņš bija skumjš un neizpratnē par to, ko izdarījis. Amerikāņu komiķe tā arī neizstāstīja nevienu pašu joku.
8. Ja kādam lasītājam interesē, vai mani joki nostrādāja – laikam jau nostrādāja. Ja pēc uzstāšanās nāk klāt skatītāji, bet citi komiķi spiež roku – viss ir kārtībā. Turklāt ar komēdiju ir nosacīti viegli, jo smiekli visu pasaka priekšā, atšķirībā no depresīvas prozas lasījumiem, kur to, kādu nospiedumu teksts uz auditoriju atstāj lasījuma brīdī, nevar pateikt vispār. Tas, starp citu, rada lielu un nevajadzīgu uztraukumu. Bet komēdijā ir citādi – drūmā seja un sajūta, ka no uztraukuma apvemsies, piederas tikai minūtēm pirms uzstāšanās, bet uz skatuves valda miers un kopumā priecīgas, draudzīgas jūtas. Mani vairākkārt mudināja atgriezties. Atbildēju, ka netop jauns materiāls. "Nekas, izej pāris nedēļās visus šejienes klubus! Kad atgriezīsies, publika vairs nebūs tā pati." Lielpilsētas tiešām ir bezpersoniskas. Reizēm gadījās tā, ka tikai ap pusnakti uzzināju – nākamajā dienā jāuzstājas. To, kā izskatījās pasākuma vieta, pārsvarā sapratu tikai tad, kad tur ierados. Tas tiešām nebija svarīgi.
9. Berlīnes stendapu vakari angļu valodā bija vieni no maniem mīļākajiem šajā pilsētā, jo tā bija iespēja ar humora palīdzību uzzināt par vietējo emigrantu dzīvi, viņu dzimtajām valstīm – visu, par ko viņi tās mīl un ienīst –, par netikumiem un attiecību problēmām, bet viss beigās, protams, atdūrās veselīgā paškritikā. Iespējams, esmu vienīgais cilvēks, kas Berlīnes bāros un pagrabos ir jokojis par Latviju. Es to uzskatu par sava veida diplomātisku hobiju.
Starp citu, varētu būt tā, ka, apsverot kādu jaunu vaļasprieku, tādus "kāpēc" nemaz nevajag uzdot – rezultāts tāpat var izrādīties pārsteidzošāks par jebkuru plānoto iznākumu. Pāris mēnešus pēc manas pārbraukšanas no Berlīnes ar mani sazinājās kāds somu jaunietis – mana paziņas paziņa. Viņš vadot podkāstu, kurā augstas raudzes akadēmiķi cenšas izskaidrot komiķiem sarežģītas lietas. Man – cilvēkam, kurš spītīgi atsakās iegādāties sev viedtālruni – piedāvāja sarunu ar vienu no pasaules vadošajiem kvantu datorfizikas pētniekiem Džonu M. Martinisu no Kalifornijas Santabarbaras universitātes. Tā tomēr nenotika, bet šeit daži mākslinieki, ar kuriem vieglprātīgos vakaros dalīju skatuvi: Josephine Parkinson, Tyrone Stallone, Julieta Degese, Oliver Sotra. Tagad Berlīnē krogi ir vaļā, notiek vasaras pirmie stendapi, un es ticu, ka kādā no tiem ir Džerijs.
2