Sleja
18.01.2021

Jo vairāk emociju, jo labāk Trampam

Komentē
0
Saglabā

Politikā ir riskanti problēmas risināt modelī "vai nu – vai nu".

Jaunākajā teoloģijas un reliģiju vēstures žurnāla "Ceļš" numurā lasāma publikācija "Fundamentālisms kā kristīgās ticības fenomens Latvijā". Teksta autori (Dace Balode, Ģirts Rozners), spriežot pēc viņu aktivitātēm un izteikumiem publiskajā telpā, uzskatāmi par piederīgiem tai sabiedrības daļai, ko apzīmē kā "liberāli domājošos". Tomēr tas abiem nav traucējis veikt akadēmiski korektu izpēti un uzrakstīt tekstu, kurā autoru personīgās simpātijas un antipātijas noliktas malā. Manuprāt, ir pareizi nejaukt individuālo nostāju un problēmas analīzi, jo subjektīvais konteksts nereti traucē aukstasinīgi novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus. Te, starp citu, kā pretēju piemēru var minēt kādu pagājušajā nedēļā "The Chronicle of Higher Education" publicētu tekstu, kura autors pauž sašutumu par Amerikas Politiskās zinātnes asociācijas (APSA) paziņojumu pēc notikumiem Kapitolijā. Proti, autoraprāt, APSA, lai gan nepārprotami nosodījusi melu un dezinformācijas izraisīto vardarbīgo dumpi, ir sagrēkojusi, aicinot "abas puses kopīgi strādāt, lai demontētu struktūras, kas noved pie šāda kaitējuma". Autora skatījumā nav nekādu "abu pušu", jo Trampa atbalstītāji nav nekāda "puse", viņi ir vienkārši rasisti, neonacisti, demokrātijas ienaidnieki. Un te, lūk, parādās nespēja nejaukt kopā analīzi un pilsonisko nostāju. Formulēšu citādi: tas, ko domāju par Trampa dedzīgākajiem un radikālākajiem piekritējiem – un neko labu es nedomāju – nemaina to, ka apmēram 6% amerikāņu tic, manuprāt, pilnīgi murgainai QAnon konspiroloģijai un platformā "Parler" ir apmēram 15 miljoni lietotāju.

Raugoties no šī skatpunkta, Demokrāti – vai vienkārši ļaudis, kuri ir pret Trampu – rīkojas tuvredzīgi vairākos aspektos.

Vismaz daļēji ir saprotams, ka aizvadītajā nedēļā Kapitolija iebrucēju identificēšana, atrašana, dažkārt arī arestēšana un apsūdzību izvirzīšana izvērtās par tādu kā Trampa pretinieku kopīgu sirdslietu ar regulāru informācijas atsvaidzināšanu medijos. Tas mazliet atgādina stučīšanu, tomēr skaidrs, ka šīs sabiedrības daļas ieskatā protestētāji izdarījuši tik smagus pārkāpumus pret rakstītiem un nerakstītiem likumiem, ka ir normāli, ja bijusī draudzene atpazīst un ziņo par kādu no publiski izplatītajos attēlos redzamajiem. Toties es nesaprotu, ko vēlas panākt Demokrāti, spiežot Republikāņu politiķus izšķirties jautājumā par atbalstu vai noraidījumu otrajam impīčmentam. Vairākkārt izskanējusi versija: sašķelt politiskos konkurentus. Jā, tas var izdoties un īstermiņā ir izdevīgi Demokrātu partijai. Tomēr nedz Republikāņu politiķu atbalsts impīčmentam, nedz jukas Republikāņu partijā nekādi nemazinās Donalda Trampa popularitāti ASV sabiedrībā. Es pat atļaušos apgalvot, ka šādi Tramps tikai iegūst, jo var "nodevējus" Republikāņu rindās izmantot kā argumentu apgalvojumam, ka viņš cīnās pret "eliti", kurā visi metami pār vienu kārti. (Te jāatgādina: lai piedalītos, piemēram, nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās, nav jābūt nedz Demokrātu, nedz Republikāņu partijas biedram.)

Viena no efektīvākajām politiskās cīņas metodēm ir pretinieka marginalizācija. Nevar politisko pretinieku marginalizēt, vienlaikus pozicionējot viņu kā galveno dalībnieku pēdējā, izšķirošā kaujā. Manuprāt, tiem, kuri kritiski izturas pret šo prezidentu vai konkrētajām protesta formām, nav jāpierāda Trampa saistība ar iebrukumu Kapitolijā un pareizāk būtu bijis viņu vienkārši ignorēt. Savukārt, ja rosības mērķis ir juridiski panākt, ka Tramps vairs nevar ieņemt amatus federālās varas struktūrās, tad jāatgādina, ka personības kulta gadījumā cilvēkam nav jābūt ar formālu amatu – atcerēsimies, piemēram, Jaroslavu Kačiņski Polijā vai Denu Sjaopinu Ķīnā pēc 1989. gada. Cits deklarētais mērķis mēģinājumos sodīt Trampu ir radīt precedentu, lai nevienam pārskatāmā nākotnē neienāktu prātā rīkoties līdzīgi. Tas izklausās saprātīgi, tomēr, manuprāt, daudz saprātīgāk būtu noteikt stingrāku regulējumu ieroču lietošanā, lai nebūtu iespējama absurdā situācija, kad dusmīgi onkuļi un tantes var piedalīties protestos, bruņojušies līdz zobiem.

Īsi sakot, manuprāt, tiek izdarīta kļūda, pavadot Trampa aizvākšanos no Baltā nama nevis ar muguras pagriešanu, bet turpinot ar viņu strīdēties. Lai cik pamatota būtu nepatika, jāspēj situāciju vērtēt pragmatiski. Formulēšu citādi: Trampa atbalstītāju aptaujas liecina, ka tikai viens no sešiem atbalsta iebrukumu Kapitolijā [1]. Vislabāk, protams, būtu, ja iebrukumu atbalstītu, tēlaini izsakoties, viens no miljona, bet, ņemot vērā sabiedrības polarizāciju, arī viens no sešiem nav nemaz tik slikti. Šādā situācijā nav prāta darbs prasīt, lai vairākums no Trampa faniem ne tikai nosodītu iebrukumu, bet arī pašu Trampu un deklarētu jauniegūtu ticību vēlēšanu procesam. Problēmu nevar mazināt, paģērot pretējai pusei dažu dienu laikā kardināli mainīt savus uzskatus "vai nu – vai nu" žanrā.

Kļūdu, ko šobrīd izdara Trampa pretinieki ASV, var apzīmēt arī kā atšķirīgas loģikas ignorēšanu. Vienmēr jāpatur prātā, ka blakus dzīvo cilvēki, kuriem ir ne tikai atšķirīgs viedoklis kādā jautājumā (par kuru partiju balsot, vai nepieciešams vakcinēties utt.), bet kuri notiekošo interpretē pilnībā atšķirīgi. Skaidrs, ka varas iestādes ASV dara pareizi, rēķinoties ar Trampa piekritēju bruņotiem nemieriem un gatavojoties tiem. Tikai jāsaprot, ka jebkuru rīcību var traktēt dažādi un tas, ka konkrētā interpretācija liekas neadekvāta, neko nemaina: "Pastiprina drošību? Tātad baidās no mums. Kāpēc baidās? Tāpēc, ka mūsu ir daudz, mums ir taisnība un mēs uzvarēsim!" "Specdienesti par bīstamiem vērtē labējo radikāļu centienus iefiltrēties spēka struktūrās? Tas tikai apliecina, ka pat policisti un militārpersonas atzīst, ka vēlēšanu rezultāts ir viltots!" Ja lietojam kā ilustrāciju šobrīd aktuālo vakcīnu tēmu: "Ja tiek ziņots par blaknēm, tas ir pierādījums tam, ka vakcīnas ir kaitīgas. Ja netiek ziņots, tātad ir ko slēpt." Kāpēc man šis "domā kā pretinieks" aspekts liekas pieminēšanas vērts? Tādēļ, ka arī pēc Džo Baidena stāšanās amatā 20. janvārī ļaudis, kuri vai nu piedalījās Kapitolija grautiņos, vai atbalstīja tos, nepazudīs. Runa nav par dažiem tūkstošiem, tādēļ nav prātīgi viņus uztvert tikai kā nožēlojamus lūzerus, kuriem vienkārši jāierāda vieta par demokrātijas apdraudēšanu. Šī sabiedrības daļa pastāvēja pirms Trampa kļūšanas par ASV prezidentu un turpinās plaukt un zelt arī tuvākajos gados, jo ir guvusi spēcīgus kairinātājus un motivāciju. Pret šādu pretinieku emocijās balstīti lēmumi neder.


[1] The Economist. 2021. gada 16. janvāris, 8. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!