Maija otrajā pusē mākslinieku apvienība "Orbīta" izdeva dzejnieka Artūra Puntes jaunāko krājumu "Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs". Grāmata radīta kā patstāvīgs mākslas objekts, kur teksts ir tikai viena no mākslas darba sastāvdaļām. Šajā publikācijā atlasīti daži dzejoļi no krājuma, kurus latviski atdzejojuši Pēteris Draguns un Inese Zandere.
Diezgan
Man patika, līdz viss vēl bija
tā diezgan ciešami — mēs īsinājām laiku tāpat vien
vasara ik gadu iegadījās diezgan saulaina
visai patīkama grāmatu smarža skapī
verandu, kur īsinājām laiku, karstumā piesedza
visnotaļ paprāvs krūms ar lieliem irdeniem ziediem
augsta un kupla bija gulta, kurā mēs
pa lietiem īsinājām laiku, lasot parasti,
un pat pa ilgstošiem, un bija diezgan ciešami,
var teikt, ka neskumām — visnotaļ daudz
mēs brīva laika toreiz īsinājām sev...
Pēc tam jau arī, protams, bija tā nekas —
reiz, piemēram, tā diezgan ciešami
mēs žogu uzslējām pēc pamācību video
gandrīz vai līdzenu. Kaut kādas prasmes guvām
Joprojām, kad vien var, mēs laiku īsinām,
bet biežāk tikai gaidām... Laiks jau tāpat ir īss,
bet stipri nogurdina. Ir brīdis pienācis to pateikt
visnotaļ pietiek, diezgan, gana galu galā…
Varbūt tad turpiniet kaut kā bez manis!
Konsultācija ministrijā
Pacentieties uztaustīt kopsakarību:
Kafija ar saldo krējumu vai
Medus ar pienu vai
Plombīrs šokolādē vai
Skumbrija krējumā vai
Šokolādes sieriņš...
Nē, nav runa par ēdienu!
Koks zelta apkalumā vai
Brilles raga ietvarā vai
Keramika emaljā vai
Vaŗš un lins vai
Saplāksnis un alumīnijs vai
Ķieģelis un java vai
Sijas un griesti vai
Dēlis un krīts...
Uz ko gan es vedinu?!
Bēšs salons
No saunas kupenā
Saulriets un smiltis
Māli zem sniega
Grambas zem ledus
Uguns un papīrs
Kauli un āda
Pārsējs un jods
Halāts un asinis...
Vienkārši atrodiet savu brūnā un baltā salikumu,
ja jūs tiešām cerat gūt panākumus.
***
Vārdu ņem iekšējais advokāts un grasās jau atsaukties uz mūsu bērnību
Pārdomājis noteic: Pie šā jautājuma mēs noteikti atgriezīsimies
Tevi pārņem tāds apnikums — kā toreiz, kad visi spēlēja paslēpes
Bet tu izgāji ārpus perimetra, kur vairs nemeklē. Pēc tam tiesnesis
No pieaugušajiem tev izteica rājienu. Tik labi noslēpies — gulēji kā aploksne
Bārā atstāts uz slavena tiesību aizstāvja vārda, tad mētājies
Nepieprasīts vairākus gadus aiz kafijas aparāta. Pēc remonta
Karājies rāmītī — tā arī neatvērts — ar skaļo vārdu uz āru
Pieceļas paša aizstāvis sabiedriskā kārtā
Aplinkus tuvojoties, apsūdzībai jautā par raupjajiem „kaut vai skujies”
Vafeļu dvieļiem, kādi mums toreiz bija. Es jau atpazīstu sevi
Caurstaigājamos pagalmos ar smagu cimdiņā salstošu pirmskara monētu
Tiesnesis, viens no savējiem, atbildot vēlreiz piedāvā pārrunāt to citreiz
kad vecajiem puikām, kas veco visus šos gadus kopā ar tevi, pacientiem
radīsies aizdomas ka tava pazušana nav tīra
Kurš paslēpās? Kurš nebija vainīgs?
Kādu aizstāvības stratēģiju izvēlēties, ja viņi jautās par pašatstatīšanos?
Vai ir pieļaujams iziet ārpus perimetra klientiem pa priekšu?
Lieta tiek nozīmēta aizstāvībai pēc būtības, aizstāvībai pēc sūtības
un visbeidzot, pēc paša vēlēšanās... Iekšējā balss izsauc par liecinieku
tukšajā viesistabā kur sākas ikvakara sēde ar tēju. No šejienes
pa logu pagalma dziļumā labi redzams vecais automobilis ar noņemtiem spārniem
tas pats, jau toreiz mēs to saucām par “veco mašīnu”, ļoti veca,
iespējams — no piecdesmitajiem.
Sala ziemā
Piesedzis acis ar delnu, pavadi pēdējo prāmi —
ar tiem, kas, sapelnījuši pusgadam uz priekšu,
atstāj salu. Ir ziemas varā pamesta
māja un augļi tās dārzā, vienā no vēju izpūstām
ielām, kuras līdzinās sāls piebirdinātam,
tāpat kā te viss, tukša baseina dibenam. Ir tāfele
ieejai blakus — ja nu kāds viesis, kamēr tu savos garajos pārgājienos,
un krīta gabals no tālīniem izrakumiem. Tomēr vējš, kas
attēlots matos un zaros uz visiem priekšmetiem
muzejā, kas līdz jaunai sezonai ciet, tik un tā
jebkādu uzrakstu pāris minūtēs aizpūstu projām, pat, ja tāds
parādītos, un šablons: KAS, KAD, ZIŅA
vienmēr tukšs kā krastmala, kur kāds rūgtuma pārņemts vecis
bez mitas atkārto: kā tad tā, kā tad tā, kā tad tā...
Ko saproti vienlīdz labi gan jaun-, gan sengrieķu mēlē.
Kā latīņu, tāpat itāļu. Kuršu un līvu.
Nē. Tu joprojām esi nelokāma figūriņa, akurāta no attāluma,
uz laipas zem horizontāla gaisa spēka.
Ar matiem, kādi ir vienīgi tiem, kuri dzīvo
pie tik spiedīgi sāļas jūras, un ar zariņu salauzītu,
paceltu promenādē, kur vienīgi vecis
ar suni, kam kāja jau kapā, atkārto: kā tas varēja gadīties?
Izklausās kā no dziesmas, bet mūzikas nav
visu ziemu, tā nu ap martu sāk asaras sakāpt
pat no meldiņa telefonā, no viena signāla, akorda, prāmim tuvojoties.
0