Agras Lieģes-Doležko saruna ar zvērinātu advokātu Ronaldu Rožkalnu
Turpinot tēmu par vardarbību dzemdībās, šajā piektdienā galerijā "Istaba" notiks saruna ar veselības ministra un veselības aprūpes nozares ekspertu piedalīšanos. Taču saruna nevar būt jēgpilna, ja tās dalībniekiem nav skaidras un vienotas būtiskāko pārrunāto konceptu definīcijas. Tāpēc pirms šīs sarunas, kuru vadīšu, vēlējos aprunāties ar cilvēku, kurš spētu viest skaidrību jautājumā par vardarbīgu dzemdību pieredzi no pacienta tiesību perspektīvas. Medicīnas tiesību biroja vadītājam, zvērinātam advokātam Ronaldam Rožkalnam ir ne tikai jurista kvalifikācija, bet arī ārsta diploms un vairāk nekā 10 gadu ilga pieredze medicīnas tiesību jomā. Saviem klientiem Rožkalns sniedz juridisku palīdzību tādos medicīnas tiesību jautājumos kā nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā nodarīta kaitējuma atlīdzināšana, ārstniecības personu profesionālā atbildība un pārstāvība veselības aprūpes nozares valsts iestādēs. Mēs runājām par to, ko sevī ietver ārstniecības radīta vardarbība, kādas ir dzemdējošas sievietes tiesības un kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi Latvijā sievietēm pieejami, ja piedzīvots tiesību pārkāpums.
Agra Lieģe-Doležko
Vēlos sākt sarunu ar vardarbības definēšanu: kas likumiski tiek saprasts ar vardarbību medicīnas kontekstā, ko šis termins sevī ietver un uz ko to var attiecināt dzemdniecības sakarā?
Vardarbība ir ļoti plašs jēdziens, un, to aplūkojot, jāskatās, kas ārstniecības ietvaros ir pieļaujamas darbības un kas nav. Juridiski Latvijā to nosaka Satversme, un tās 94. pantā skaidri teikts, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību – nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Vardarbības nepieļaujamība nostiprināta arī vairākās Latvijai saistošās starptautiskās tiesību normās. Šīs normas nosaka – cilvēka ķermenis ir neaizskarams. Lai cik cēli, iespējams, būtu otras personas mērķi vai nolūki, bez cilvēka apzinātas piekrišanas cilvēka ķermeni aizskart nedrīkst, ja vien nav likumā noteikto izņēmuma gadījumu. Tātad attiecībā uz ārstniecību jebkurš aizskārums – gan fizisks, gan vārdisks, jo arī nievājoša attieksme var būt aizskaroša un vardarbīga – var tikt definēts kā vardarbība. Vardarbības jēdziens ir saistāms ar likumā noteikto personas neaizskaramību – juridiski to dēvē par fizisko un garīgo integritāti.
Vardarbības nepieļaujamību ārstniecībā konkretizē Pacientu tiesību likuma 5. panta otrā daļa, kas nosaka: pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi un kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma. Lai arī dzemdības ir ļoti dinamisks un reizēm grūti prognozējams process, to laikā ārstniecības persona nedrīkst pieļaut, ka paciente tiek kaut kādā veidā pazemota – vārdiski vai ar fiziskām darbībām. Piemēram, par vardarbīgu (un vienlaikus no zinātniskā viedokļa apšaubāmu) uzskatāms tā saucamais Kristellera paņēmiens, ar kuru mediķis augļa virzības sekmēšanai pielieto fizisku spēku – ar delnas pamatni vai apakšdelmu spiežot uz dzemdētājas vēderu un tādējādi nodarot viņai gan sāpes, gan arī emocionālus pārdzīvojumus.
Būtiskākais jēdziens, kas jāņem vērā ārstniecības personai, veicot jebkādas darbības, ir informēta piekrišana. Var teikt, ka tā ir ārstniecības personas "atslēga" – tikai ar to ārstniecības persona ir tiesīga veikt ārstēšanu vai jebkuru citu darbību veselības aprūpes ietvaros. Un svarīgi ņemt vērā, ka piekrišana un informēta piekrišana ir divi atšķirīgi jēdzieni. Ārstam pirms jebkuras manipulācijas iespēju robežās pacientei jāpaskaidro, kāpēc šāda manipulācija ir nepieciešama, vai pastāv alternatīvi risinājumi un kādi ir iespējamie riski. Informēta (apzināta) piekrišana sniegta tikai tad, ja paciente pirms ārstniecības no ārsta ir saņēmusi vispusīgu, viņai saprotamu informāciju par sagaidāmo medicīnisko iejaukšanos. Ja informētās piekrišanas prasības netiek ievērotas un pacientei tiek radīts fizisks vai emocionāls aizskārums, tad var uzskatīt, ka notikusi vardarbīga ārstniecība, kas ir pretlikumīga un par kuru var iestāties juridiska atbildība.
Cik zinu, atbildes reakcijas no ārstniecības personām par vardarbības tēmu nereti ir aizbildināšanās, ka nav laika pacientēm kaut ko paskaidrot, jo tiek taču veikta dzīvības glābšana, vai arī ārstniecības persona uzskata, ka nav nepieciešams prasīt pacientes piekrišanu procedūrām, kuras viņa nespēj līdz galam saprast. Piemēram, jūsu minētā augļa virzīšana ar fizisku spēku patiesībā rada ne tikai sāpes un emocionālu diskomfortu dzemdētājai, bet var arī izraisīt traumas jaundzimušajam, bet arī šāda riska apstākļos sievietēm nereti nekas netiek skaidrots un piekrišana netiek prasīta.
Jā, arī manā praksē nākas saskarties ar gadījumiem, kad, aizbildinoties ar steidzamību medicīniska lēmuma pieņemšanā, pacientiem netika skaidrota viņu ārstniecība. Tomēr ir svarīgi saprast, ka likums arī šādos gadījumos izvirza prasību informētai piekrišanai, turklāt tai jābūt savlaicīgai. Likums paredz: jo nopietnāka un sarežģītāka ir sagaidāmā iejaukšanās, jo detalizētākam jābūt skaidrojumam; šis savlaicīgums ir juridiski atklāts jēdziens – to sauc par ģenerālklauzu, kas normas piemērotājam ir jāpiepilda ar noteiktu saturu atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem. Protams, dzemdniecībā var būt brīži, kad lēmums jāpieņem minūšu vai pat sekunžu laikā un garām sarunām var neatrasties laiks. Tomēr ārsts vai vecmāte kļūdās, ja šādās situācijās ignorē informētās piekrišanas prasību vai to aizstāj, bez paskaidrojumiem pacientei liekot parakstīt tipogrāfiski sagatavotu veidlapu. Tādas situācijas, kad pacientei nevarētu veltīt pat pāris vārdus un īsumā raksturot problēmu un to, kas notiks, ja viņa kaut kam nepiekritīs, faktiski gandrīz nav iespējamas. Ir, protams, steidzamākas, neatliekamākas situācijas, bet ārstam būtu jāatrod laiks vismaz būtiskākās, svarīgākās lietas pārrunāt. Protams, Latvijā ir ne tikai ārstu, bet arī medmāsu trūkums, un šādos apstākļos hronisks laika deficīts ir neizbēgams. Taču pieejamais laiks jāizmanto pēc iespējas racionālāk un jāizskaidro notiekošais pacientei pēc iespējas saprotamā veidā. Ņemot vērā pacientes izmainīto emocionālo stāvokli, ir jācenšas notiekošo iespēju robežās skaidrot un saņemt apzinātu piekrišanu ārstniecībai.
Nevēlēšanās sarunāties, skaidrot un saņemt piekrišanu šķiet īpaši ciniska un absurda, ņemot vērā to, ka aktīva un apņēmīga sievietes iesaiste procesā un labāka izpratne par notiekošo noteikti var uzlabot dzemdību iznākumu. Nereti sievietes runā par traumatisku un negatīvu dzemdību pieredzi tieši tad, kad tiek veiktas negaidītas, nesaprotamas manipulācijas, par kurām iepriekš nekas nav ticis skaidrots.
Jā, turklāt kas attiecas uz pacienta informēto piekrišanu, Pacientu tiesību likumā ir 6. pants – "Piekrišana ārstniecībai vai atteikšanās no tās", savukārt izņēmumi, kad teorētiski neatliekama palīdzība nepieciešama, ir norādīti 7. panta astotajā daļā, kurā teikts, ka gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību (un dzemdību gadījumā runa ir arī par augļa dzīvību) un nav iespējams saņemt paša pacienta vai personas, kura pārstāv pacientu, piekrišanu, ārstniecības persona savas kompetences ietvaros veic neatliekamus pasākumus – izmeklēšanu, ārstēšanu, tai skaitā ķirurģisku vai citu invazīvu iejaukšanos. Šī tiesību norma reizēm maldina ārstus, kuri uzskata, ka tā pilnvaro viņus neņemt vērā pacienta viedokli. Tā tas nav, šīs normas konstrukcija ir "un nav iespējams saņemt pacienta informētu piekrišanu", tātad tā ir spēkā tad, kad paciente nav pie samaņas vai citādi objektīvi nav spējīga pilnvērtīgi pieņemt lēmumu. Par izņēmuma gadījumu var uzskatīt emocionālu šoku, kuram iestājoties nav iespējams sniegt piekrišanu – tad var uzskatīt par pieļaujamu veikt neatliekamās darbības, bet – tikai neatliekamās darbības.
Atceros gadījumu, kad pirms vairākiem gadiem neatliekamas ķeizargrieziena operācijas laikā ārsti bija patvaļīgi nolēmuši pacientei veikt arī sterilizācijas operāciju, uzskatot, ka turpmākās grūtniecības var apdraudēt pacientes dzīvību, bet šāds risinājums nav pieļaujams. Neatliekama ķeizargrieziena operācija ir viens jautājums, savukārt lēmums par turpmākajām grūtniecībām ir pašas pacientes integritātes jautājums – un tos nedrīkst sajaukt kopā. Šī norma attiecas tikai uz neatliekamiem gadījumiem, kad pacienta bezsamaņas vai citu līdzvērtīgu apstākļu dēļ nav iespējams saņemt tā informēto piekrišanu.
Kā ir ar situācijām, kad dzemdības bez medicīniska iemesla tiek ierosinātas? Ir daudzi gadījumi, kad sievietei, kura ierodas dzemdību nodaļā, drīz vien tiek pārdurts augļūdens pūslis vai arī izmantotas citas metodes dzemdību ierosināšanai, piemēram, tiek dots oksitocīns, nereti nepaskaidrojot, kas tiek darīts un kāpēc. Sievietes savos pieredzes stāstos bieži vien atsaucas uz vecmāšu teikto, ka nav, ko gaidīt, ātrāk sāksim, ātrāk beigsim, kas arī, protams, neatbilst patiesībai, jo bez iemesla ierosinātas dzemdības bieži vien izvēršas ilgākas un sarežģītākas sievietei. Cinisks skaidrojums, protams, ir tas, ka ekonomiski izdevīgāk ārstniecības iestādei ir, ja sieviete ātrāk "darbiņu" beidz un dodas projām. Esmu arī runājusi ar sievietēm, kuras stāsta, ka, zinot par šo iespējamību, sievietes ar iepriekšēju negatīvu pieredzi cenšas uz stacionāru atbraukt pēc iespējas vēlāk, jau pie liela dzemdes kakliņa atvēruma, lai netiktu pakļautas nevajadzīgām dzemdību ierosināšanas procedūrām. Vai pēc likuma ir pieļaujams gadījumos, ja nav medicīnisku indikāciju vai risku sievietei vai bērnam un viņa to pati nelūdz, ierosināt dzemdības?
Ekonomiskais izdevīgums, protams, nekādos apstākļos nevar būt noteicošais kritērijs ārstniecības veikšanai vai novilcināšanai. Ārstniecības pareizība ir vērtējama saskaņā ar ārstniecības likuma 9. pantu, kas norāda, ka ārstniecība jāveic atbilstoši klīniskajām vadlīnijām vai, ja tādu nav, atbilstoši pierādījumos balstītas medicīnas principiem jeb, vienkāršoti izsakoties, ārsta lēmumam veikt vai neveikt kādu manipulāciju, tostarp dzemdību ierosināšanu, jābūt zinātniski pamatotam. Respektīvi, ja ir konstatēts, ka dzemdību neuzsākšana apdraud dzemdētāju vai augli, šāda manipulācija ir veicama tikai pēc medicīniskām indikācijām. Dzemdību ierosināšana vai stimulācija ar mērķi pēc iespējas ātrāk atbrīvot vietu nākamajai pacientei vai tamlīdzīgi ekonomiski un organizatoriski jautājumi nedrīkst būt pamatā šādam lēmumam, un tā var tikt uzskatīta par vardarbīgu attieksmi pret dzemdētāju.
Jūs iepriekš minējāt, ka dzemdībās sievietei var būt pārstāvis, kuru viņa pilnvarojusi pašas vietā pieņemt lēmumus, ja tas būs nepieciešams.
Jā, Pacientu tiesību likums paredz – ja pacients uzskata, ka viņa veselības stāvoklis, vecums vai citi apstākļi nepieļauj pilnvērtīgu lēmumu pieņemšanu, tad pacients šīs tiesības var pilnvarot tuviniekam vai citai personai. Ir ārstniecības iestādes, piemēram, bērnu zobārstniecībā, kur zobārsts kategoriski iebilst pret to, ka, labojot zobus bērnam, blakus ir viņa vecāki, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu mierinājumu. Bet likumā ir paredzēts, ka to, kuras personas ir tiesīgas būt klāt ārstniecības laikā, nosaka pacients! Protams, tam jābūt saprāta robežās un nevar piesaistīt visu ģimeni – daudzus cilvēkus, kas varētu apgrūtināt pašu palīdzības sniegšanu. Arī dzemdniecības jomā – ja dzemdētāja uzskata, ka viņas dzīvesbiedra klātbūtne viņai varētu palīdzēt, tad ārstniecības personām nav pamata iebilst, ka šī persona ir klāt dzemdībās, sniedz atbalstu un, ja dzemdētāja to uzskata par nepieciešamu, pieņem lēmumus viņas vietā. Tas, kas nosaka šo personu klātbūtni, ir pats pacients – pacientes integritāte un privātums šajā kontekstā ir noteicošie faktori. Arī situācijā, kad persona atrodas klīniskajā universitātes slimnīcā, kur notiek akadēmiskais darbs un dzemdībās klātesoši var būt arī studenti, pirmkārt, paciente ir par to iepriekš jāinformē un, otrkārt, viņas iebildumi šādu personu klātbūtnei ir jārespektē.
Tāpat vēl, piemēram, bieži lielākajās ārstniecības iestādēs iekšējās kārtības noteikumos ir paredzēts, ka pacientam, atrodoties intensīvās terapijas nodaļā, līdzi nedrīkst būt mobilais tālrunis, un tas ir nepieļaujami. Šāds komunikācijas ierobežojums ir pārspīlēts un neadekvāts, turklāt ņemot vērā, ka paši mediķi turpina komunicēt, izmantojot mobilos sakarus. Nav pārliecinošu pierādījumu tam, ka medicīniskās iekārtas būtu apdraudētas tiktāl, ka būtu jāaizliedz mobilo telefonu lietošana. Tātad ir respektējama pacienta izvēle par to, kurš viņam varētu sniegt atbalstu. Nav būtiskākais, kāds ir ārsta darba iznākums, bet gan pacienta atveseļošanās, un, ja tās priekšnoteikums ir tuvinieku psiholoģiskais un emocionālais atbalsts, tad tas ir respektējams pat karantīnas apstākļos – ja ne tiešā veidā, tad vismaz ar telefona sakaru pieejamību.
Vai pacientam ārstēšanas laikā ir iespējams pieprasīt speciālista maiņu, ja rodas pamatoti iebildumi pret izturēšanos – piemēram, pieredzētas vardarbības un nepieņemamas attieksmes gadījumos dzemdību laikā?
Pacientam nav tiesību subjektīvi uzstāt uz kādas konkrētas ārstniecības metodes pielietošanu – kā jau iepriekš minēts, ārstniecības metodes izvēlē un pielietošanā noteicošais ir zinātniskais pamatojums. Savukārt attiecībā pret to, kuras ārstniecības personas piedalās ārstniecības procesā: ja ārstniecības personas rīcība ir klaji neadekvāta un tiek ignorēts pamatprincips, ka aprūpei jābūt cieņpilnai – ja mediķis ir rupjš vai neiecietīgs, tad pacientei būtu tas iespēju robežās jādara zināms ārstniecības iestādes vadībai un jālūdz rast šai situācijai risinājumu. Tā ir prasība, kas ir likumā – aprūpei jābūt cieņpilnai. Ja tas netiek ievērots, tiek pārkāpts likums. Protams, nereti situācija ir tāda, ka iestādē ir viens dežūrārsts uz visu nodaļu un to ir diezgan grūti, ja ne neiespējami realizēt, bet iespēju robežās to var un vajag darīt. Ja mediķis ir pārguris un nespēj savaldīt savas emocijas, tad no viņa nevar arī sagaidīt kvalitatīvu ārstniecības procesu.
Vēlos jautāt: kādi ir pacientei pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja piedzīvota vardarbība dzemdību laikā? Kur sievietei ir iespējams un, jūsuprāt, būtu efektīvi vērsties ar sūdzību, lai sauktu konkrēto ārstniecības personu vai iestādi pie atbildības? Kādi ir Latvijā pieejamie kompensācijas mehānismi, un vai ir vērts sākotnēji vērsties pašā ārstniecības iestādē, kurā vardarbības pieredze notikusi?
Vislabāk, protams, mēģināt notikušo risināt neatliekamā veidā – tad, kad tas ir noticis, un tur, kur tas ir noticis, mēģinot to atrisināt pašas ārstniecības iestādes ietvaros. Var vērsties pie ārstniecības iestādes administrācijas vai nodaļas vadītāja un mēģināt rast skaidrojumu tam, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, ja kaitējums ir radies ārstniecības rezultātā. Var, protams, izveidoties situācija, kurā ārstniecības iestāde vai konkrētā ārstniecības persona nav ieinteresēta sadarboties un atzīt savas kļūdas, atvainoties, tā vietā izvēloties, piemēram, uzlabot medicīnisko ierakstu saturu. Ja pastāv šaubas par ārstniecības kvalitāti, pacientam vienmēr būtu arī lietderīgi pieprasīt savu medicīnisko dokumentu kopijas – uz ko pacientiem ir tiesības. Ar šo dokumentu satura palīdzību var arī noorientēties, kas ir noticis; iespējams, ārsts visu nav izstāstījis un skaidrojums atrodams medicīniskajos dokumentos, un tas arī būtu pamats tālākām sarunām ar ārstniecības iestādi vai konkrēto ārstu. Bet, ja ir konstatēts, ka arī dokumentos atspoguļoti patiesībai neatbilstoši notikumi, tas norāda, ka ārstniecības persona nav īsti ieinteresēta sadarboties, bet drīzāk pretēji – cenšas slēpt notikušā pēdas. Šādā gadījumā būtu jāapsver iespēja vērsties kompetentā iestādē.
Esmu intervējusi sievieti, kura pēc traumatiskām dzemdībām ar paliekošām smagām sekām ārstniecības personas nolaidības dēļ ar iesniegumu vērsās Ārstniecības riska fondā, caur kuru tai izdevās saņemt kompensāciju un atzinumu par nekvalitatīvas ārstniecības un pacientes neinformēšanas rezultātā nodarītu kaitējumu.
Jā, ja ir runa par kaitējuma atlīdzināšanas jautājumu, šobrīd Latvijā vadošais mehānisms, kā to risināt, ir vēršanās Ārstniecības riska fondā. Ir jāvēršas Veselības inspekcijā, kura ir atbildīgā iestāde, kas veic ekspertīzi un arī pieņem lēmumu, vai kaitējums ir nodarīts vai ne, kā arī nosaka kompensācijas apmēru. Jāatzīst, ka Ārstniecības riska fonda lietās vispār netiek risināti individuālās atbildības jautājumi; tas ir vērsts tikai uz kaitējuma konstatāciju, un, ja tas tiek konstatēts, pacientam pienākas atlīdzība.
Tā principā darbojas kā apdrošināšanas iestāde. Pret pašu ārstniecības personu vai medicīnas iestādi netiek vērstas nekādas sankcijas par notikušo.
Principā jā. Latvijas apstākļiem tā ir diezgan būtiska problēma – Ārstniecības riska fonda darbība ir pārņemta no Skandināvijas valstīm, kurās aktuāla ir ziņošanas un mācīšanās, kā arī nesodīšanas kultūra, un galvenais ir nevis tas, ka mediķim jāsaņem sods par kļūdu, bet gan tas, ka tiek pieliktas pūles, lai kļūda pēc iespējas ātrāk tiktu atklāta un būtu radīti priekšnoteikumi tās turpmākai nepieļaušanai. Šī kļūda tiek analizēta valstiskā līmenī, un tiek veiktas koordinētas darbības, lai šādas kļūdas turpmāk netiktu pieļautas. Savukārt Latvijā, lai gan Ministru kabineta noteikumos ir paredzēts, ka ikvienai ārstniecības iestādei būtu jāanalizē pacienta sūdzības, noteiktas kārtības atgriezeniskajai saitei, lai tādas kļūdas netiktu atkārtotas, valstiskā līmenī nav. Var izveidoties situācija, ka Veselības inspekcija konstatē, ka ir nodarīts kaitējums, bet kļūdu pieļāvusī ārstniecības persona teorētiski par to pat var neuzzināt.
Šī atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga, Latvijā tā diemžēl līdz galam nedarbojas, gluži pretēji – Veselības inspekcija nereti vēršas pie kaitējumā iesaistītās ārstniecības iestādes viedokļa saņemšanai, kura nevis sekmē kļūdu atklāšanu un sistēmisku novēršanu, bet cenšas kļūdas noliegt vai pat noslēpt. Savukārt Skandināvijas valstīs Ārstniecības riska fondam līdzīgu institūtu darbība ir vērsta uz to, lai ārstniecības iestāde palīdzētu pēc iespējas ātrāk kļūdu identificēt un sistēmiski novērst, lai neciestu citi pacienti. Šajā ziņā Latvijā vēl daudz kas ir pilnveidojams un Ārstniecības riska fonds nedarbojas tā, kā tam vajadzētu darboties – preventīvi.
Tāpat arī pacientiem ļoti daudzos gadījumos nākas pielikt pūles, lai pierādītu, ka ir nodarīts kaitējums. Saskaņā ar Nacionālā veselības dienesta sniegtajiem statistikas datiem kaitējumu Veselības inspekcija konstatē tikai aptuveni 1/5 vai 1/6 no tiem, kas vēršas Ārstniecības riska fondā. Jāšaubās, vai tiešām pārējās 4/5 vai 5/6 pacientu ir diletanti, kuri vienkārši tāpat iesniedz sūdzības, lai pārbaudītu, vai bez objektīva pamatojuma izdosies saņemt atlīdzību.
Kādi vēl tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir pieejami?
Vēl pacientam teorētiski ir tiesības vērsties Veselības inspekcijā ar sūdzību, lai gan jāatzīst, ka šobrīd šis mehānisms ir pilnīgi degradēts, un es to saviem klientiem neiesaku. Ir runa par Augstākās tiesas izveidotu apšaubāmu tiesu praksi, kurai sekojot ir pārprastas Pacientu tiesību likuma 18. panta trešajā daļā paredzētās pacienta tiesības iesniegt sūdzību par savu veselības aprūpi, kā arī faktiski nenotiek Veselības inspekcijas kontrole par ārstniecības kvalitāti. Lai gan iepriekš minētā tiesību norma paredz Veselības inspekcijai sniegt atbildi Iesniegumu likuma noteiktajā termiņā, apšaubāmās tiesu prakses rezultātā atbilde nepamatoti tiek sniegta "Iesniegumu likuma noteiktā kārtībā".
Iesniegumu likuma mērķis ir sekmēt personu līdzdalību valsts pārvaldē – tam nav nekāda sakara ar pacienta vēlmi noskaidrot savas, iespējams, kļūdainās ārstniecības iemeslus. Iesniegumu likuma kārtības kļūdainā piemērošana faktiski nozīmē, ka pacients no Veselības inspekcijas var saņemt jebkādu, arī izplūdušu atbildi, kurā nav nekāda objektīva pamatojuma tam, kāpēc, neraugoties uz sabojātu veselību, netiek konstatēti pārkāpumi viņa aprūpē, un šo slēdzienu pēc būtības tālāk nevar apstrīdēt. Šāda absurda situācija nepamatoti ierobežo pacientu tiesības, lai gan no Latvijas tiesību aktiem un no Latvijai saistošām starptautiskām normām izriet, ka pacientam ir tiesības iesniegt sūdzību un šai sūdzībai jābūt izlemtai pēc būtības, un jābūt arī iespējai atbildi pēc būtības pārsūdzēt. Un tādas iespējas vairumam pacientu šobrīd nav. Sūdzību izskatīšana un pārsūdzēšana pēc būtības paredzēta tikai valstij īpaši pakļautām personām, piemēram, ieslodzītajiem.
Teorētiski veselības aprūpes pārkāpumu gadījumā Veselības inspekcija var uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu un saukt vainīgo ārstniecības personu pie administratīvās atbildības, taču kopš nesenās administratīvo pārkāpumu sistēmas maiņas šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti.
Savukārt, ja pacientam ārstniecības rezultātā ir nodarīts ļoti smags kaitējums – vismaz vidēji smagi miesas bojājumi vai pat iestājusies pacienta nāve, tad pacientam (vai pacienta nāves gadījumā viņa tuviniekiem) ir tiesības vērsties policijā kriminālprocesa uzsākšanai. Krimināllikums paredz atbildību par nolaidīgu ārstniecību, kā rezultātā ir iestājušās smagas sekas, un vainīgajai personai par šādu rīcību var tikt piemērots kriminālsods. Pirmstiesas kriminālprocesa izmeklēšanu veic Valsts policija sadarbībā ar prokuratūru, un, ja tiek konstatēts, ka savākto pierādījumu apjoms liecina, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, tad šo lietu tālāk nodod izskatīšanai tiesā, kura ar spriedumu konstatē, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums un vai ārstniecības persona ir saucama pie kriminālatbildības vai attaisnojama.
Kā sieviete, kura piedzīvojusi vardarbību no ārstniecības personāla, var pierādīt notikušo, ja plāno saukt vainīgo pie atbildības?
Zināms, ka par kaitējumu uzskatāms ne tikai nodarījums, pēc kura pacientam paliek zilumi, rētas vai citi fiziski bojājumi – veselības aprūpē par kaitējumu uzskata arī vārdisku aizskārumu; arī tas sāp un citreiz pat vairāk nekā fiziskais aizskārums. Arī šīs ir respektējamas tiesības – būt neaizskartam ar nievājošu, pazemojošu attieksmi. Tās ir tiesības, kas ir aizsargātas likumā, un, ja tās ir pārkāptas, arī par to var iestāties atbildība. Protams, jautājums par to, kā tas tiek fiksēts un vai to ir iespējams pierādīt, ir aktuāls. Pierādīšanas līdzekļi ir dažādi – ieraksti medicīniskajos dokumentos, tās var būt arī liecinieku liecības, audio un video ieraksti un citi līdzekļi.
Tomēr pamatu pamatā starp ārstu un pacientu ir jābūt sadarbībai un ārstam vienmēr jāpatur prātā, ka šajā attiecību modelī pacients vienmēr būs vājākais posms; pacients uz slimnīcu nedodas tāpēc, ka viņam nav, ko citu darīt – viņš ir apstākļu spiests, viņš ir emocionāli un fiziski neaizsargāts. Tieši tāpēc arī pastāv pacientu tiesības, kas pacientus pasargā un tiecas radīt līdzsvaru ārsta un pacienta attiecībās, un, protams, doties uz slimnīcu ar domu, ka tiks nodarīts kaitējums, arī nav īsti pareizi. Taču ir jāizvērtē apstākļi – kā to varētu pierādīt tad, ja kaitējums tomēr tiek nodarīts. Veselības inspekcija nereti kā nozīmīgāko pierādījumu uzskata tikai ierakstus medicīniskajos dokumentos, bet, kā jau iepriekš minēts, ir jāpatur prātā, ka medicīniskie ieraksti ir tikai vienas iesaistītās puses – ārsta – apstākļu konstatējums un arī medicīnisko dokumentu saturs ir kritiski vērtējams – vai viss, kas tajos rakstīts, atbilst patiesībai.
Ja pacientam ir cita versija par notikušo un, vēl jo vairāk, ja ārstniecības notikumu vietā klāt ir bijuši viņa tuvinieki, kuri arī apstiprina, ka situācija bijusi pavisam citāda, nebūtu pareizi šo viedokli ignorēt. Diemžēl lietai nonākot pie Veselības inspekcijas, bieži vien pacienta viedoklis vispār netiek ne analizēts, ne ņemts vērā. Šāda pieeja ir kļūdaina. Veselības inspekcijai jāsaglabā objektivitāte, kas nozīmē – jāuzklausa un jāanalizē visi viedokļi. Diemžēl Latvijā tas šobrīd bieži vien nestrādā.
1