Par Latvijas Kultūras akadēmijas 4. aktieru kursa runas eksāmena izrādi "Trīs stāsti" Vara Piņķa režijā
Kad tikko biju sākusi studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, vislielāko prieku man sagādāja iespēja skatīties aktieru kursu eksāmenus. Īpaši patīkami tas bija pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti akadēmiskās studijās, kur "eksāmens" bija kaut kas rakstāms, runājams un iegaumējams. Izpausties radoši varēja vienīgi brīžos, kad trāpījās jautājums, par kuru neko nezini. Piemēram, arheoloģijas eksāmenā mēģināt glābt savu ādu, atstāstot visu, ko atceries no "Indiana Džonsa" filmām. Tāpēc eksāmens vai diplomdarbs, kas sastāv no etīdēm vai ir jau gandrīz pilnvērtīga izrāde, vienmēr šķita kā patīkama pārmaiņa pēc neskaitāmiem referātiem.
Par šo aspektu neaizmirsu, arī Latvijas Kultūras akadēmijā apmeklējot "Trīs stāstus", kas tapuši Vara Piņķa režijā pēc Andrusa Kivirehka stāstiem [1]. Tā nav izrāde – tas ir runas eksāmens, kurā spēkus apvienojuši četri ceturtā kursa aktieri – Ance Strazda, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis un Reinis Boters. Galvenie uzdevumi jaunajiem aktieriem ir izkopt savu runas tehniku, kā arī iemācīties skatītājiem izstāstīt stāstu. Par formas un stilistisko viengabalainību šajā gadījumā ir bijis jārūpējas mazāk. Jo atšķirībā no teātra izrādes, kura bieži vien ir pakārtota skatītājam, šādi mācību darbi ir vairāk domāti pašiem aktieriem, kuriem to tapšanas gaitā ir jāapgūst profesijai nepieciešamās iemaņas.
Lai nu kā, aktieri kopā ar režisoru ir izvēlējušies trīs Kivirehka stāstus – "Skaistais dzīvnieks", "Bērns un vista" un "Svētais grāls". Tā kā paša autora darbi ir asprātīgi un spēlējas ar lasītāja fantāziju, robežojoties ar absurdo un sirreālo, tas ir ļoti pateicīgs materiāls aktieriem. Skatītājiem un klausītājiem ir interesanti sekot līdzi notikumiem, pat ja uz skatuves ir tikai viens teicējs un it kā nekas cits taču nenotiek. Četri aktieri pārmaiņus ieņem stāstnieka pozīciju, kamēr pārējie trīs maina lomas, izspēlējot notiekošo. Pieturoties pie mācību darbu labākajām tradīcijām, rekvizītu daudzums ir ierobežots, arī scenogrāfijā izmantoti daudz pārcietušie "Zirgu pasta" krēsli. Šis minimālisms liek gan aktieriem, gan skatītājiem izmantot savu fantāziju, lai iztēlotos dažādās notikumu vides. Plaši tiek izmantotas "bezpriekšmeta" un dzīvnieku etīdes – dažas veiksmīgāk, dažas mazāk veiksmīgi. Lai arī aktierspēle "bez reālā priekšmeta" var kalpot kā interesants pusrealitātes radīšanas rīks un vienotas stilistikas un formas izveides līdzeklis, tas nav pats vienkāršākais uzdevums. Tāpēc dažviet jaunie aktieri ar to netiek galā, un, tā kā "Trīs stāstos" šis paņēmiens netiek izmantots konsekventi kā caurviju metode, rodas iespaids, ka tas iekļauts vienkārši tāpēc, lai uz skatuves būtu mazāk priekšmetu.
Daudz veiksmīgākas ir t.s. "dzīvnieku etīdes". Ņemot vērā Andrusa Kivirehka krāšņo valodu un iztēles lidojumu, arī aktieri ir atļāvušies brīvākas izpausmes formas. Ja pamatā šī paņēmiena uzdevums ir novērot un atdarināt konkrētā dzīvnieka ķermeņa un kustību partitūru, "Trīs stāstu" gadījumā izpildītāji ir izvēlējušies dzīvniekus arī stilizēt. Protams, perfekti atdarināt kaķi vai suni ir daudz grūtāk, ja šis kaķis ir antropomorfizēts un ja suns patiesībā ir cilvēks, kas ir kļuvis pārliecināts, ka ir suns. Tāpēc no katra dzīvnieka ir izvēlētas pāris spilgtākās fiziskās izpausmes vai īpatnības (piemēram, kaķu vēlme visnepiemērotākajos brīžos noglausties gar cilvēka vaigu), kā arī iezīmējas katra aktiera fantāzija par to, kāds tieši varētu būt šis dzīvnieks. Īpaši vēlos uzteikt Āra Matesoviča "jautro vistu", kurai ar īstu vistu ir diezgan mazs sakars. Taču, ja man vaicātu, kāda varētu būt vista, kas piepeši kļuvusi par cilvēku, es to noteikti iztēlotos tieši šādu.
"Trīs stāstos" īpaši priecē ļoti veiksmīga literārā materiāla izvēle, kas ļauj aktieriem izpaust savu radošo potenciālu, kā arī parādīt savu asprātību, apspēlējot dažādu kino žanru klišejas un radot ļoti kolorītus tēlus. Tiesa, vai ir tikpat interesanti sekot līdzi stāstiem, ja Kivirehka daiļrade jau ir labi zināma, nevaru spriest. Paturot prātā, ka šis ir runas eksāmens, būtu gribējies redzēt viendabīgāku un tīrāku izrādes uzbūvi – piemēram, izstrādātākas pārbūves starp ainām. Īpaši darbos, kas balstīti uz stāstu stāstīšanu, ir svarīgi saglabāt zināmu atsvešinātību arī brīžos, kad stāsti netiek stāstīti. Var jau būt, ka tas ir lieki, bet es būtu vēlējusies redzēt vēl kādu "triku" vai paņēmienu, ar kādu tiek veikta telpas pārveidošana. Tāpat – lai arī aktieri atsevišķos brīžos darbojas kā vienots organisms, no kura laiku pa laikam kāds atdalās, – pāris epizodēs šī saskaņotība un simultanitāte līdz galam nebija nostrādāta, atkal radot nelielu stilistisko nobīdi.
Jau vairākkārt esmu minējusi, ka "Trīs stāsti" ir runas eksāmens, jo atkārtoju šo faktu arī sev. Tas, ka runas pedagogi ar jaunajiem aktieriem strādā cītīgi un pamatīgi, bija pamanāms arī šoreiz. Tiesa, reizēm pārlieku decentā un tehniski noslīpētā runas maniere bija tieši tas aspekts, kas neļāva līdz galam noticēt aktieru tēlojumam. Lai arī teātris nav dzīve, rodas automātiska iekšēja pretestība brīžos, kad skaidri saproti, ka stāstu tev stāsta/lasa aktieris, nevis ka tev vienkārši stāsta stāstu. Bet, tā kā šiem aktieriem vēl visa tālākā karjera tikai priekšā, kā jau katram skolas beidzējam, arī viņiem būs iespēja atmest visu iemācīto. Tad atrast to, kā viņi paši vēlas spēlēt, un no jauna paņemt no akadēmijā iemācītajām metodēm tieši to, kas viņiem patiesi nepieciešams.
Neraugoties uz dažādiem iebildumiem, "Trīs stāstu" laikā ļoti labi pavadīju laiku un izbaudīju uz skatuves valdošo vitalitāti un aizrautību. Skatījos un domāju par to, cik jauki būtu bijis, ja es ar tādu pašu prieku būtu varējusi nokārtot savu eksāmenu Latvijas aizvēsturē.
[1] Izrāde būs skatāma arī 23. aprīlī plkst. 19:00 Kalnciema kvartālā.
0