Recenzija
06.07.2009

Jautājums vietā

Komentē
0

Pirmoreiz Aleksandra Pjatigorska personu tiku pieredzējis klātienē kaut kur ap gadsimtu miju, kad viņš LU Ekonomikas un vadības fakultātē lasīja lekcijas par “Bhagavadgītu”. Jāteic, ka tur mums bija darīšana ar ļoti ekscentrisku un jauku profesoru. Pieņemu, ka viņš patiesi ļoti labi pārzina indiešu filosofijas mantojumu, un lekcijas bija interesantas arī teorētiskā aspektā. Tiesa, vislielāko sajūsmu auditorijā radīja nevis indiešu teorijas par dvēseli, karmu un tamlīdzīgām lietām, bet gan lektora nepiespiestā izturēšanās, kas studentos parasti rada lielu cienīšanu. Piemēram, viņš familiāri stāstīja, ka “Bhagavadgīta”, lūk, dialektikas jomā esot daudz pārāka “par kaut kādu tur Hēgeli vai pilnīgi deģeneratīvo agrīno Marksu”. Šādi izteikumi par “kaut kādu tur” Hēgeli lika auditorijai sajūsmā noelsties par lektora augsto filosofiskās domas lidojumu – nemaz nerunājot par Pjatigorska ieradumu saukāt visus par idiotiem, kā arī manieri, nejauši nometot zemē flomāsteru vai ko tamlīdzīgu, to skaļi komentēt ar ļoti demokrātisko “b**ģ” (jūs mani sapratāt).

Otrā reize, kad man, šoreiz neklātienē, iznāca saskarties ar Aleksandru Pjatigorski, bija dažus gadus vēlāk, kad vasaras vidū piezvanīja kāda anonīma jaunkundze, kura par samērā ievērojamu naudas summu (šķiet, trīsdesmit vai piecdesmit latiem) piedāvāja man Rīgā noklausīties neapšaubāmi ģeniālā Aleksandra Pjatigorska neapšaubāmi ģeniālo lekciju par politikas filosofiju. Tā kā es sava aroda dēļ mazliet orientējos politikas filosofijā, zināju, ka Pjatigorska uzvārds šās nozares dižvīru sarakstā pavisam noteikti nefigurē. Turklāt pēc dabas esmu diezgan skops, un savu klejojumu gadu laikā par baltu velti esmu dzirdējis krietni dižākus vārdus. Tādēļ jaunkundzei pieklājīgi pateicu “nē”, vienlaikus aicinādams nenokārt degunu un turpināt meklējumus.

Trešā saskarsmes reize ar Pjatigorski iegadījās, kad latviešu tulkojumā iznāca viņa grāmata “Kas ir politikas filosofija”. Iepriekšējās pieredzes dēļ, saprotams, biju mazliet piesardzīgs pret šo filosofu. Tomēr jāatzīst, ka piesardzība bija nevietā. Grāmata kopumā ir labi lasāma, un ikviens, kurš to nopirks, kopumā tīri labi varēs pavadīt laiku. Pjatigorskis ir asprātīgs un ar tēlainu domāšanu apveltīts; viņa domu gaita ir saistoša. Viņa spriedumi par politiku un domāšanu ir interesanti; piemēri vairumā ir nenodrāzti. Īpaši priecīgi par šo lekciju krājumu būs tie, kam patīk krieviem raksturīgais mistiski didaktiskais lekciju lasīšanas stils. Lieta tā, ka runātājs ik pa mirklim sniedz klausītājiem dažādas “pamācības svētlaimīgai dzīvei”, kā teiktu Fihte. Tas droši vien vienam otram ļauj justies piederīgam izredzēto pulkam un kādai iedomātai “Pjatigorska skolai”: piemēram, padomi neko nepierakstīt, nebaidīties no analoģijām, sadot pa galvu kārtējam “idiotam” un tā tālāk.

Cits jautājums, vai tam visam patiesi ir kāds sakars ar politikas filosofiju. Ja vadāmies pēc tā, kas mūsdienās vairāk vai mazāk tiek institucionāli atzīts par politikas filosofiju, rakstot rakstus, publicējot grāmatas un diskutējot par jautājumiem, kurus pieņemts pieskaitīt politikas filosofijai, tad Pjatigorska lekcijām ar to visu ir ļoti maz sakara. Uz vārdu “filosofija” neviens līdz šim autortiesības nav izņēmis.Taču smagi kļūdīsies tie, kas cerēs no Pjatigorska grāmatas iegūt kādu priekšstatu par mūsdienu politikas filosofiju kā filosofisku disciplīnu kopumā. Šī grāmata ietver humanitāri plaši izglītota postpadomju intelektuāļa brīvus pārspriedumus par tēmu: “kas varētu būt politikas filosofija, ja es pēkšņi izdomātu ar to nodarboties”. Taču faktiski tā ir tāda kā intelektuāla mājražošana, kuras produktus vispatīkamāk ir baudīt pie alus glāzes, nevis kādās zinātniskās institūcijās. Pjatigorskis gan ir pazīstams orientālists; taču viņa pārdomas par politikas filosofiju norisinās tikai viņa paša mazdārziņā ārpus šās nozares konteksta.

Taču tas nemazina grāmatas kā visnotaļ inteliģenta laika kavēkļa vērtību. Pjatigorskis savā tekstā pieskaras vairākām, manuprāt, ļoti nozīmīgām problēmām, kuras es šeit iezīmēšu. Savukārt raksta beigās es atgriezīšos pie dažiem jautājumiem par Pjatigorska aktualitāti un viņa reputācijas fenomenu mūsdienu Latvijā.

 

Ar Huserlu pa totalitārismu

Iesākumā daži vārdi par Pjatigorska specifiski filosofiskajām premisām, no kurām viņš piedāvā runāt par politiku. Ja es Pjatigorski pareizi saprotu, viņš izvēlas tādu plašā nozīmē fenomenoloģisku pozīciju, runājot ne tik daudz par politiku kā tādu, cik par “politisko refleksiju”, proti, veidiem, kā mēs domājam un runājam par politiku. Tā noteikti var darīt kultūras semiotiķis vai vēsturnieks, kuri, līdzīgi Pjatigorskim, lielākoties nodarbojas ar politikas ideoloģiskām reprezentācijām. Pjatigorskim politika ir apziņas fenomens, kā arī simbolisks fenomens. Viņu faktiski neinteresē nedz politiskās institūcijas, nedz arī tie politiskās varas leģitimitātes jautājumi, kuri šodien nodarbina “meinstrīma” politisko filosofiju.

Otrkārt, politika Pjatigorska skatījumā vispirms ir vēsturisks fenomens, un tas ir ļoti jauki šajā laikā, kad sociālā doma pakāpeniski ir kļuvusi ahistoriska. Lasītājs gan diezgan ātri pamanīs, ka Pjatigorskis par politikas par excellence vēsturisko iemiesojumu uzskata 20. gadsimta totalitārismu. “Politika” viņam vispirms ir Ļeņins, Staļins, Hitlers un diskusijas par to, kurš no viņiem ir bijis “totalitārāks”. Tiesa, viņš reizēm piemin arī seno Romu, Asīriju un revolūcijas laika Franciju, taču noteicošais atskaites punkts tomēr ir un paliek Staļins, par kuru tiek runāts ar tādu savdabīgu mazohistisku bijību. Mūsdienu politikas problēmas liberāli demokrātisko valstu kontekstā viņa domāšanā faktiski vispār neparādās, vai viņš vismaz neuzskata tās par pietiekoši “politiskām”, lai veltītu tām kādu uzmanību.

Vienlaikus dažas lietas viņa pārspriedumos ir patiesi interesantas. Piemēram, viņš norāda, ka liela daļa veidu, kā mēs mūsdienās runājam par politiku ir ārkārtīgi “sintētiski” – visi šie “-ismi” un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti izdevies apzīmējums: ļoti daudz spriedumu par politiku tiek izteikti tādā abstrakcijas pakāpē, kurai nav nekādas saiknes ar cilvēku tiešo pieredzi. Tiek būvētas jēdzieniskas konstrukcijas, tiek veidoti pētījumi, izdarīti secinājumi par lietām, kuras balstās nevis pieredzētajā, bet gan milzīgā daudzumā klusējot akceptētu kolektīvu pieņēmumu. Lai iekļautos šajā diskursā, nav nepieciešams patiešām saprast, kas notiek politikā. Ir nepieciešams vienkārši pārvaldīt žargonu un zināt attiecīgās valodspēles noteikumus. Pjatigorskis pareizi norāda, ka šeit mums ir darīšana ar vērienīgām mistifikācijām, un taisnība, ka filosofijai vajadzētu izgaismot šīs sintētiskās konstrukcijas. Arī Pjatigorskis pats to sakās darām, un tas ir ļoti saistoši.

Otrkārt, interesi raisa arī Pjatigorska nobeiguma pārdomas par revolūcijām, kas patiešām veido interesantu tēmu politiskajā vēsturē un teorijā. Runādams par šiem mēģinājumiem radīt pilnībā jaunu sabiedrisko iekārtu, viņš izdara dažus patiešām spilgtus novērojumus ideju vēsturē – piemēram, par revolūcijas aculiecinieka Gorkija vēlmi uzcelt “jaunu sadzīvi” un naidu pret “vienkāršo, reālo krievu cilvēku, pret Vaņku”. Šīs pārdomas cenšas skaidrot to aizrautību, ar kuru revolūcijas laika domātāji tās atbalsta pavisam brīvprātīgi.

Treškārt, ļoti simpātiski ir viņa novērojumi par dažu Eiropas kreiso intelektuāļu “bērnišķīgo kreisuma slimību”. Pjatigorskis raksta par Žana-Pola Sartra vizīti Maskavā septiņdesmito gadu sākumā un vispārējo sajūsmu par viņa personu un maoistiskajām simpātijām. Taisnība vai nē, bet Pjatigorskis jau tad esot pamanījis, ka Sartrs savos uzskatos ir “krietni totalitārāks, neteiksim, ka par Staļinu, bet par visiem padomju vadītājiem, no kuriem daži piedalījās viņa uzņemšanā.” Tas izklausās ticami: iluzoru simpātiju daudzums pret šiem despotiskā valsts sociālisma režīmiem, kurš pat pēc PSRS sabrukuma raksturīgs daudziem kreisi progresīviem Eiropas intelektuāļiem, savā noturībā ir vienkārši mulsinošs.

Pjatigorska grāmata ir daudz interesantāka nevis kā teorētisks darbs, bet gan kā sava laikmeta dokuments. Interesanti, ka cilvēks, kurš jau kopš 1974. gada dzīvo Lielbritānijā, ir tik pamatīgi saglabājis tieši Krievijas politiskajai domai raksturīgās iezīmes. Viņa priekšstatus par politiku nav skārusi anglosakšu liberāli demokrātiskās domas ietekme. Nav grūti iedomāties, kā šīs tradīcijas politiskie filosofi šodien izturētos pret terminiem, kurus Pjatigorskis novieto savu pārspriedumu viduspunktā: “absolūtā vara”, “absolūtā valsts”, politiskais subjekts, politiskais objekts utt. Vairums no viņiem droši vien domātu, ka runa ir par Hēgeli, De Metru, Karlu Šmitu vai varbūt par kādiem 19. gadsimta sociālistiem, bet ne jau nu par mūsdienām. Tādi mūsdienu politikas filosofijas jēdzieni, kā līdzdalība, limited government, taisnīgums, varas leģitimitāte un citi Pjatigorska garīgajā apvārsnī neparādās. Tā vietā viņš uzskata par iespējamu skaidrot politisko dzīvi ar anekdotēm no Staļina biogrāfijas, kas varbūt ir saistoši tādam klausītājam, kuru māc garlaicība, bet diez vai tādam, kurš mēģina aiz tā visa saskatīt kādu konsekventu uzskatu kopumu.

Vienlaikus šķiet, ka Pjatigorskis pats vismaz daļēji apzinās sava skatījuma ierobežotību. Galu galā, ja reiz runa ir par vēsturiski ievirzītu fenomenoloģiju politikas analīzē, ir skaidrs, ka visi šie autoritāri hēgeliskie termini patiesībā attiecas uz paša autora vēsturiski nosacīto izpratni par to, kas ir politika. Tas, ka valsts ir kaut kas tāds, kas “pilnībā dominē” politiskajā refleksijā, vispirms apliecina paša Pjatigorska izpratni par lietām. Valsts pilnībā dominē politiskajā sfērā, kurā nekas tāds, kā pilsoniska aktivitāte nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs. Atslēgas vārds šeit ir государственность – jēdziens, kurš vienmēr ir dominējis krievu politiskajā kultūrā. Politika šeit ir tas, ko varas virsotņu retinātajā gaisā taisa Staļins, Hitlers un Rūzvelts. Politiskā vara Pjatigorskim ir tīri faktiskas dabas: par tās leģitimitāti nav jēgas runāt. Tā vienkārši dažiem ir, citiem – vairākumam –  nav.

Pjatigorska grāmata pieder tiem filosofiskajiem darbiem, kas rosina pārdomas par izplūdušo robežu starp brīvu filosofisku improvizāciju un, es atvainojos, vienkārši pļurkstēšanu par tēmām, par kurām runātājam patiesībā nav lielas sajēgas. Cienījamais orientālists savā grāmatā diezgan brīvi pastaigājas turpu šurpu pāri šai robežai. Klasisks piemērs tam ir epizode, kur Pjatigorskis prāto par “tiesisku valsti”, kas, viņaprāt, ir tāda valsts, kas nodrošina sabiedrisko kārtību. Tas, ka patiesībā šis jēdziens ietver krietni vairāk filosofiska pamatojuma, proti, konstitucionālismu un pārvaldes tiesājamību, viņam šķiet pilnīgi nebūtiska detaļa “idiotiem”. Viņa stāstītās anekdotes gan klausītājam ir saistošas, tomēr viņš sniedz diezgan daudz kļūdainu faktu: revolūcija Vācijā notiek 1918., nevis 1919. gadā, Hēgelis nekad nav bijis Prūsijas izglītības ministrs u.tml.

 

Blefs un logoss

Aleksandrs Pjatigorskis ir izcils orientālists, interesanta personība un ļoti apdāvināts lektors. Tomēr mūsu zemes kontekstā ievērību pelna fakts, ka Pjatigorska kungs šeit ir ieguvis teju vai neapšaubīta pasaules līmeņa filosofa reputāciju. Es nevēlos nedz izvērtēt šīs reputācijas atbilstību savam objektam, nedz arī spriest par vietējo aktīvistu nopelniem Pjatigorska tēla veidošanā. Tomēr mieru nedod kāds nopietnāks jautājums. Šā gada jūnija sākumā, Jesaja Berlina simtgades pasākumu ietvaros Rīgā uzstājās Stīvens Lūks (Lukes) no Oksfordas, kurš patiešām ir mūsdienu politiskās filosofijas klasiķis un patiešām atzīta autoritāte šajā jomā. Taču viņu bija ieradušies noklausīties gandrīz tikai ārzemnieki, nevis vietējā inteliģence, kurai acīmredzot tuvāks šķiet Pjatigorskis un viņam līdzīgi domātāji. Ņemot vērā, ka tas nebūt nav vienīgais šāds gadījums, šāds nesamērīgums prasa pēc skaidrojuma. Piedāvāšu dažus ļoti piesardzīgus minējumus par šo tēmu.

- Latvijā šodien dominējošie priekšstati par to, kas ir “laba filosofija” un par to, kā jārunā, jāizskatās un jāraksta “labam filosofam”, vismaz daļēji ir tapuši padomju laikā. Šī tēze ir pelnījusi paskaidrojumu. Padomju laika filosofija pēc Staļina nāves piedāvāja zināmu telpu intelektuālai autonomijai. Līdzās oficiālajam marksismam ļeņinismam PSRS tomēr pastāvēja iespēja arī nodarboties ar dažām politiski neitrālām filosofijas nozarēm – teiksim, filosofijas vēsturi, vai dažādu veidu apziņas filosofiju, ieskaitot arī fenomenoloģiju. Daudziem tas radīja sava veida privātas garīgas autonomijas iespēju – pa daļai reālu, pa daļai iluzoru. Pjatigorska persona lieliski rezonē ar šo pagātnes sentimentu. Nebūtu pareizi aizmirst, ka Pjatigorska Maskavas kolēģis un skolotājs, par kuru viņš bieži atgādina, bija Merabs Mamardašvili, kurš daudziem joprojām ir autoritāte arī pie mums (lai gan tikai retais lasa viņa darbus). Padomju laika opozicionārs Mamardašvili ir bijusi visai ietekmīga harizmātiska “skolotāja” figūra daudziem latviešu filosofiem, un Pjatigorskis piedāvā sava veida dzīvu saikni ar šo laiku un šo mentalitāti. Arī viņš pats lielākoties nelasa lekciju par “kaut ko”. Viņš lekcijā “māca dzīvot”, pacelties pāri “idiotiem” kā kādai iedomātai “domājošajai” elitei (liekot domāt, ka filosofiem patiešām būtu kāda ekskluzīva pieeja domāšanai, kādas nav citiem cilvēkiem). Lektors ar savu runāšanu eksponē pats savu personu kā ekspresīvu apliecinājumu šim padomiski introvertajam “domāšanas” patosam un personificē Filosofu kā nez kādu unikālu “eksistences formu”. Pietiek atcerēties pie mums valdošo sakāpināto interesi par jautājumiem: kas ir filosofs?; kas ir filosofija?; kas raksturo filosofa īpašo vietu pasaulē? u.tml., lai saprastu, kur meklējami Pjatigorska reputācijas iemesli. Pēc tādām lietām pie mums joprojām ir pieprasījums.

- Šis “domāšanas” fetišisms un filosofa pašpasludināšanās par kādu abstraktu sabiedrības eliti iet roku rokā ar citu fenomenu – proti, ar pārliecību, ka filosofijai ir jābūt principiāli nesaprotamai un neskaidrojamai. Tai vienmēr ir vairāk darīšanas ar meditāciju, nevis ar argumentāciju. Nīče savulaik pārmeta saviem tautiešiem vāciešiem, ka viņi izteiksmes neskaidrību “godājot kā tikumu”. Šis pats pārmetums laikam nebūtu nevietā arī daudzviet postkomunistiskajā Austrumeiropā. Filosofs šeit bieži nedrīkst izvirzīt nevienu daudz maz skaidru tēzi, par kuru varētu diskutēt ar normālu veselu saprātu apveltīts cilvēks, kurš neuzskata sevi par piederīgu kādai mistiskai “domāšanas” brālībai. Tā vietā viņam ap sevi ir jāuzbur tāda kā izredzētības migliņa, kuras aizsegā jebkuros pārpratumos ir jāvaino klausītāja vājā izpratne, nevis runātāja acīmredzamais argumentācijas deficīts un blefošana. Pjatigorskis šo mākslu pārvalda perfekti, un tie, kam šāds filosofēšanas stils patīk, būs sajūsmā arī par viņa grāmatu.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!