Par izrādi "Kur pazuda valsts" Dailes teātrī.
Katrai nācijai ir savas vēsturiskās personības un notikumi, kas, neskatoties uz laika ritumu, spēj raisīt aizvien jaunus minējumus, interpretācijas, skaļus strīdus un pamazām apaugt ar mītiem. Latvijā viens no tiem ir Kārlis Ulmanis un viņa vadītās valdības liktenīgie lēmumi 1940. gadā. Arī paša Ulmaņa darbība, gan vienlaikus stāvot pie valsts dibināšanas šūpuļa, gan sagraujot demokrātisko iekārtu, tāpat kā rīcība Latvijas okupācijas brīdī un ar minējumu oreolu apvītā privātā dzīve nepazūd ne no politiskajām diskusijām, ne akadēmiskiem pētījumiem un dzeltenās preses lappusēm.
Karš Ukrainā ne tikai uzplēsis latviešu kolektīvās atmiņas brūces par Krievijas okupāciju, bet arī, skatoties uz ukraiņu drosmīgo pretošanos, liek no jauna uzdot jautājumu – vai ir vērts pretoties šķietami nepārspējamam pārspēkam? Tas kļuvis par vienu no vadmotīviem Dailes teātrī tapušajai izrādei "Kur pazuda valsts", kas no jauna mēģina izsekot līdzi Ulmaņa rīcībai un lēmumiem īsi pirms Latvijas okupācijas.
Kaut arī par dokumentālu detektīvu nodēvētās izrādes mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti notika pirms vairāk nekā 80 gadiem, tomēr tajā gan netieši, gan tieši ir nolasāmas atsauces uz šodienas notikumiem. Ironiski paradoksālā kārtā Ulmanis ir bijis klātesošs vienā no pērnā gada skaļākajiem notikumiem Latvijā – pieminekļa nojaukšanā Uzvaras parkā. Galu galā tieši "Ulmaņa laikos" šis parks ieguva savu tagadējo nosaukumu, un, ja ne vien okupācija, tad tur būtu slējies autoritāro Latviju slavinošs pieminekļa komplekss.
Tieši ar videomateriāliem no nu jau nogāztā pieminekļa vietas, kur 2022. gada maijā pulcējās atbalstītāji Krievijas sāktajam karam Ukrainā, savu stāstu sāk viens no izrādes varoņiem, mileniāļu paaudzei piederošais pētnieks Kārlis Ulmanis, kurš dodas uz arhīvu, lai saprastu ko vairāk par savu vārda un uzvārda brāli. Nonākšana arhīvā viņam paver iespēju satikties ar liktenīgo 1939.–1940. gada notikumu galvenajiem varoņiem – Ulmani, ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu, ģenerāli Jāni Balodi un vadoņa privātsekretāru Jāni Rudumu.
Toma Veličko atveidotais pētnieks Ulmanis azartiski metas noskaidrot faktus, uzdodot tā laika varoņiem visus tos jautājumus, kurus ne reizi vien savā prātā uzdevis teju katrs latvietis – kāpēc Latvijas valdība atļāva izvietot Krievijas militārās bāzes, kāpēc armija nepretojās, kāpēc prezidents ne tikai "palika savā vietā", bet mēģināja vēl rast kādus kompromisus ar padomju režīmu, cik lojāli valstij bija Munters un Bērziņš un tamlīdzīgi. Lai arī izrāde tapusi, iedvesmojoties no divām Raimonda Staprāna lugām – "Četras dienas jūnijā" un "Gūsteknis pilī" –, tai ir gan plašāks hronoloģiskais tvērums, gan izmantots pamatīgāks faktoloģiskais materiāls. Izrādes dramaturgs ir Matīss Gricmanis, viens no konsekventākajiem vēstures izzinātājiem mūsdienu teātrī un kino. Viena no izrādes panākumu un veiksmes atslēgām ir visas komandas rūpīgais darbs pie izrādes dramaturģiskā materiāla tapšanas, sadarbojoties Gricmanim un režisoram Tomam Treinim. Lugas gaitā pētnieks Ulmanis it kā nevērīgi velk ārā no arhīvu mapēm un "bāž sejā" tā laika varoņiem dažādus vēsturiskus dokumentus, protokolus un līgumus, taču ir redzams, ka tam pamatā bijušas pamatīgas komandas diskusijas, ieklausoties arī vadošos vēstures pētniekos.
Režisoram izdevies no faktoloģiski smagnējā, daudziem emocionāliem slāņiem apaugušā vēstures posma izveidot aizraujošu stāstu, ļaujot izsekot būtiskākajiem notikumiem 1939.–1940. gadā. Lai arī, no vienas puses, "Kur pazuda valsts" sagaida pamatīgu skatītāja iedziļināšanos un koncentrēšanos, tā vienlaikus saglabā zināmu devu ironijas un komisma, gan vēstot par pagātnes notikumiem, gan šodienu. Kaut vai izvēloties nosaukt mūslaiku "detektīvu" par Kārli Ulmani, kurš uz savas ādas spiests izjust visu veidu stereotipus un priekšstatus par "īsto" Ulmani.
Aktieriem un režisoram izdevies radīt varoņu niansētu un pamatīgu psiholoģisko portretu. Lai arī, no vienas puses, Andra Buļa tēlotais Vilhelms Munters un Kaspara Dumbura Alfrēds Bērziņš liktenīgajā stundā, sakot mūsdienu politiskajā žargonā, Ulmani "uzmet", viņu iekšējās motivācijas izklāsts ļauj saskatīt šo varbūtējo nodevēju cilvēciskās rīcības iemeslus. "Kur pazuda valsts" arī konsekventi atsakās no jebkādu mītu radīšanas vai pastiprināšanas, kas spilgti izpaužas Mārtiņa Upenieka atveidotajā Ruduma tēlā, radot smalku attiecību saspēli ar Ulmani, taču nepārkāpjot pieejamo vēsturisko faktu robežas. Tā kā notikumi izrādē norisinās vienlaikus mūsdienās un 1940. gadā, netiešo sasaisti nodrošina kostīmu mākslinieces Martas Treines radītie tērpi – izņemot Ulmani, šie varoņi, sastapti jau minētajā arhīvā, šķistu pavisam ikdienišķi. Tā ģenerāļa Baloža atveidotājs Juris Bartkevičs valkā mūslaiku opjiem raksturīgo brezenta krāsas vestīti ar daudzām kabatām un – tikpat raksturīgi – pamanās iestarpināt savu, ļoti konkrēto viedokli par teju katru notikumu.
Arī lakoniskā scenogrāfija, kas veidota no pāris aizslietņiem un transformējamiem koka kubiem, neļauj uz notikušo skatīties tikai no vēstures prizmas. Notikumi, kurus apspriež lēmumu pieņemšanā iesaistītie, Ukrainas kara apēnoti, nav vairs tikai vēstures fakti. Kad tiek runāts par tūkstošiem Krievijas karavīru, kas 1940. gadā stāv pie Latvijas robežas, nevar nedomāt par notikumiem pie Ukrainas robežām 2021.–2022. gadu mijā.
Būtiska ir Kārļa Ulmaņa atveidotāja Imanta Strada spēja abstrahēties no klišejām, kas gadu gaitā radušās par vadoni. Viņa interpretācijā Ulmanis ir traģiskais varonis, kas līdz pēdējam ir pārliecināts, ka jebkuram viņa solim ir bijis tikai viens mērķis – saglabāt paša līdzdibināto Latviju un tās tautu. Kaut arī pētnieks Ulmanis līdz pēdējam cenšas uzrādīt vadoņa kļūdas un maldus, kļūst skaidrs, ka prezidentam Ulmani cita ceļa nebija. Pat tad, kad izrādes finālā, stāvot asarām acīs, Strada varonis apjauš, ka zaudējis ne tikai savas pozīcijas, bet zudusi arī Latvijas valsts.
Tiesa, izrādes nobeigumā nepaliek skaidrs, pie kādiem secinājumiem nonāk mūsdienu pētnieks un detektīvs. To varētu vērtēt kā vienu no retajiem izrādes trūkumiem. Taču, iespējams, tas ir tīšs izrādes veidotāju nodoms – "Kur pazuda valsts" nesniedz skatītājam vienu "pareizo" atbildi uz izrādes nosaukumā uzdoto jautājumu. Katram ir jāizdara sava izvēle gan attieksmē pret Ulmani, gan – vēl jo vairāk – par savu iespējamo izvēli X stundā. 1940. gada notikumu kontekstā vēl būtiskāka kļūst šodienas Latvijas līderu rīcība un nostāja, apjausma, ka ikvienam lēmumam, ikvienam solim var būt valstij liktenīga nozīme nākotnē. Iespējams, tas ir galvenais izrādes spēks – apjaust, ka gala lēmumi ir katra paša rokās.
1