Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša instalācija "Biežņa" Ventspils koncertzālē "Latvija". Foto: Kristaps Anškens
 
Redakcijas sleja
28.01.2022

Jauno sajūsmu meklējot

Komentē
12
Saglabā

Apritējis pusotrs mēnesis kopš pēdējās operācijas – novembra beigās es nokritu, braucot ar riteni, un salauzu kāju. Vairākas nedēļas pavadīju slimnīcā, lūzums ir sarežģīts, un ar kruķiem man būs jāpārvietojas vēl pāris mēnešus. Slimnīcā pavadītās nedēļas bija pirmā reize ilgu gadu garumā, kad es tiešām neko īsti nedarīju. Man tāds stāvoklis nav pierasts, un cita starpā tas kalpoja par tādu kā sistēmas restartu attiecībā uz visu, kas šķiet patiešām interesants un uzmanības vērts.

Vēl dažus mēnešus iepriekš – pērnā gada rudenī – cīnījos ar sajūtu, ka interese par notiekošo, tostarp kultūru, manī ir apsīkusi. Teju nekas neiekustināja ne sirdi, ne prātu – ļoti drūma pozīcija, ko var skaidrot gan ar privātiem iemesliem, gan globālo noskaņojumu. Vienā brīdī sāku domāt, ka tas tomēr ir tīrs pandēmijas efekts, kas nokāvis iekšējo kompasu, un nonācu pie formulējuma, ka sākušies jaunas sajūsmas meklējumi.

Tagad, pateicoties tuvu draugu entuziasmam un atbalstam, pēdējā mēneša laikā ar visiem kruķiem esmu bijis gan kino, gan koncertos, gan vairākās izstādēs, gan operā. Un sajūsma ir atgriezusies, tiesa, pilnīgi citā formātā – tā sākas, jau iekāpjot auto un vērojot to, kas redzams uz ielas. Iespēja klātienē dzirdēt orķestri – piedzīvojums pats par sevi, pat nedomājot par repertuāru vai izpildījuma kvalitāti. Kā saglabāt sajūsmu, bet neieslīgt nekritiskā apbrīnā? Vai varbūt par to nav jāsatraucas, jo šāds stāvoklis emocionāli ir ļoti izdevīgs?

Tomēr drīz vien vajadzība pēc kritikas kļūst uzskatāma. Pirmkārt jau tāpēc, lai spētu izprast piedzīvoto. Piemēram, Edgara Mākena skatījums uz jauno "Hamletu" man palīdzēja pārbaudīt savus minējumus par dzirdētā niansēm. Taču daudz būtiskāk – skaties, kā gribi, bet kopumā mūsu kultūras kvalitāte šobrīd tomēr ir zema. Nogurums, ambīciju, mēroga un gaumes trūkums ir fiziski jūtams kā sastāvējies gaiss. Kas bija pēdējā izstāde, par ko runāja visa pilsēta? Kas bija pēdējā teātra izrāde, kas mainīja izpratni par to, kas dzīvē ir svarīgs? Par ko strīdējās recenzenti visos medijos?

Par laimi, liela vēriena notikumu trūkumu zināmā mērā kompensē intīmi, šaurai auditorijai paredzēti notikumi. Janvāra sākumā Ventspilī atkal savu nacionālā dārguma statusu apliecināja Miks Magone – viņa rīkotais komponista Maikla Gordona darba "Timber" koncerts perkusionistu ansambļa "Koksnes sekstets" izpildījumā patiešām bija izcils kombinācijā ar Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša instalāciju "Biežņa", kas kalpoja par koncerta scenogrāfiju. Tomēr gribētos, lai šāda kvalitāte būtu pieredzama arī plašākā, nacionāla mēroga ainā, kur joprojām – it īpaši politiskā līmenī – valda konservatīvisms un viduvējība. 

No vienas puses, šķiet, ka visi šobrīd pārlaiž jauno vīrusa vilni tādā kā ziemas miegā, un tas ir prātīgi: mums visiem vajag atpūtu, nāks laiks, nāks padoms. Taču no otras puses – gribas tomēr visus bakstīt un prasīt – kur lai atrod to jauno sajūsmu? Ko mēs varam darīt, lai iemeslu tai būtu arvien vairāk?

Normunda Naumaņa balvu kritikā šogad saņēma Kārlis Vērdiņš. Ceremonijā, atbildot uz jautājumu par to, ko viņš ir iemācījies doktorantūras studijās ASV, Kārlis atbildēja: "Tur es iemācījos to, ko man Latvijā neiemācīja ne Kultūras akadēmijā, ne Latvijas Universitātē. Atkal ir pienācis tas laiks, kad latviešu dzejniekam ir jāauj kājas un jādodas pasaulē uz kādu citu valsti un augstskolu, kur viņš var iemācīties to, ko Latvijā šobrīd vēl nevar iemācīt. Tāpēc, ja jau mēs te esam sapulcējušies, var jau, protams, pajokot, bet ir ļoti skumji apzināties, ka Latvijas valstī ne izglītība, ne zinātne netiek īpaši augstu vērtēta. Tā ir tāda tūtiņdreijeru izprieca, kas lielā mērā ir katra paša entuziasma jautājums. Un, kamēr nebūs ļoti nopietna attieksmes maiņa pret to, kas ir izglītība un pētniecība, tikmēr mēs arī būsim tāda maza, provinciāla jaunā valsts, kas vienmēr ar savu veco zirgu centīsies panākt ātrvilcienu. [..] Es šobrīd neredzu iespēju Latvijā kvalitatīvi apgūt humanitārās zinātnes, vismaz tajā lokā, kas ir interesants man."

Šī ir pirmā redakcijas sleja 2022. gadā. Gribējās teikt ko gaišu un iedrošinošu, bet sanāca pretēji. Raugoties uz pārgurušajiem kultūras ļaudīm, meklējot jaunus kritiķus, kuru mums katastrofāli trūkst, nākas secināt – no Kārļa aprakstītajiem faktiem nevar izvairīties. Šogad vajadzētu pienākt lūzuma punktam laikmetīgās mākslas muzeja un Rīgas koncertzāles jautājumos, Rīgā notiks laikmetīgās mākslas biennāle, vēlāk gaidāmas vēlēšanas, attiecīgi – jaunas izmaiņas Kultūras ministrijas vadībā. Ir jātur roka uz pulsa un par to aktīvi jārunā, jādiskutē, jāvērtē.

Līdz ar to novēlējums un apņemšanās reizē – šogad strādāt tā, lai būtu vairāk iemeslu strīdiem, kritikai, piedzīvojumiem un sajūsmai.

Tēmas

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks un interneta žurnāla "Satori.lv" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!