Par kora operu Neoarctic
Uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves 2016. gada 25. augustā Latvijas Radio koris Kaspara Putniņa vadībā deva pirmo iespēju iepazīt latviešu mākslinieku jaunākās sadarbības paraugu ar dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas izveidoto radošo apvienību Hotel Pro Forma – kora operu NeoArctic. Latvijas Radio kora pieredzē šis ir jau trešais piemērs visnotaļ oriģinālajam žanram "kora opera" – 2007. gadā tapa iestudējums "Operācija: Orfejs", bet 2011. gadā sekoja uzvedums "Kara daba". Vienlaikus Rīgas Krievu teātrī redzētais un dzirdētais atsauca atmiņā vēl kādu iestudējumu ar Kirstenas Dēlholmas līdzdalību – 2014. gada izrādi "Rienci. Triumfs un sakāve", kurā Riharda Vāgnera jaunības gadu grandiozā piecu cēlienu opera tika konsolidēta divu cēlienu formā, klāt toties pievienojot Rīgā rakstītu Vāgnera kameropusu un Voldemāra Johansona radīto elektronisko skaņu celiņu baleta ainai. Turpretī izrādes skatuviskais risinājums, režisorei apzināti abstraktā un simboliskā formā vēstot par cilvēka un varas, personības un politikas dramatisko mijiedarbību, sasaucās ar Viestura Meikšāna inscenējumu Viljama Šekspīra traģēdijai "Ričards III" un Džuzepes Verdi operai "Makbets". Šāda asociāciju ķēde tad arī ļāva identificēt kora operas NeoArctic koncepciju un tajā izmantotos izteiksmes līdzekļus kā radniecīgus iepriekšminētajiem uzvedumiem. Arī šeit izrādes veidotāji pievērsušies sabiedriski aktuālām tēmām, vēstot – NeoArctic vadmotīvs ir stāsts par to, ka "cilvēki ietekmējuši apkārtējo vidi tik pamatīgi, ka ir mainījušās Zemes ekosistēmas". Arī šeit operas skatuviskais veidols īstenots bez kādas piesaistes psiholoģiskā teātra estētikai, tā vietā nākot vispārinātam un postmodernam redzējumam. Un, visbeidzot, opera NeoArctic, tieši tāpat kā "Kara daba", ir vairāku autoru kopdarbs – operai "Kara daba" muzikālo partitūru radīja Santa Ratniece, Žilbērs Nuno un grupa The Irrepressibles, bet NeoArctic komponista pienākumus dalījuši Krists Auznieks, kurš radījis korim paredzēto skaņurakstu, un Endijs Stots, kura pārziņā bijusi elektroniskā partitūra.
Līdztekus Kirstenas Dēlholmas režijai nozīmīgu vietu NeoArctic muzikāli skatuviskajā audumā ieņem arī citu Hotel Pro Forma dalībnieku veikums – scenogrāfiju veidojusi Anne Mete Fiskera-Langkēra, kostīmus – Vali Mohammeds Barrečs, Ādamam Raidam Ankarfeltam uzticēta videomākslinieka un videorežisora loma, Jesperam Kongshaugam – gaismu mākslinieka pienākumi, bet precīzā, lakoniskā poēzijā rakstītā libreta autors ir islandiešu dzejnieks Sjons. Skaidrās un loģiskās aprisēs būvēta arī operas NeoArctic dramaturģiskā struktūra – viendaļīgais uzvedums nepilnas pusotras stundas garumā sastāv no divpadsmit apjomā aptuveni vienādām daļām, divpadsmit ainām, kur katrā no tām pieteikta jauna tēma – "Dziesmai par plastmasu" seko "Dziesma par putekļiem", "Dziesma par dubļiem" un tā tālāk; netrūkst arī elektrības, turbulences un, galu galā, tīri eksistenciālu motīvu aplūkojuma.
Kora operas mūzika liecināja gan par autoru iztēli, gan arī par viņu profesionalitāti, spējot kora dziedājuma harmoniskās vertikāles un elektronisko tembru, tekstūru un intonāciju saspēles sakausēt viengabalainā un savstarpēji papildinošā izteiksmē. Krists Auznieks te izpaudies viņam vistuvākajā postminimālisma estētikā, mūzikas emocionālajai tēlainībai iegūstot pastāvīgi variablas liriskas nokrāsas, savukārt formas struktūrām – plašās, pakāpeniskās līnijās ietvertus intonatīvā materiāla izvērsumus, kam kolorītas krāsas un polifonu daudzslāņainību piešķīra uz skatuves dzirdamā kora priekšnesuma un iepriekš ierakstītās vokālās partitūras sabalsošanās. Katrā daļā komponists bija atradis nedaudz atšķirīgu noskaņu gammu, ikreiz piedāvājot nedaudz citādāku modeli skaņdarba tematisma izklāstam un melodikas, harmonijas un faktūras konfigurācijai, līdz ar to par garlaicību sūdzēties nenācās. Līdzīgi ar Endija Stota muzikālo ieguldījumu, kas uzskatāmi vēstīja par elektroniskās un tehnomūzikas vidē augstu novērtētā autora vērā ņemamo pieredzi un mākslinieciskās gaumes izjūtu – visas elektroakustiskās plūdmaiņas šeit tika īstenotas ar saudzīgu attieksmi pret skaņu, tās akustiskajām iespējām un intonatīvo potenciālu, rezultātam izklausoties poētiskam un fantāziju rosinošam. Protams, netrūka arī krāšņāku akcentu, skaņurakstā vairākkārt ievijoties elektroniskās deju mūzikas motīviem, un tie tikai padziļināja NeoArctic partitūras polistilistisko daudznozīmību.
Kā jau tas bija gaidāms, Kaspara Putniņa vadītās Latvijas Radio kora grupas priekšnesums kļuva par vienu no veiksmīgākajiem NeoArctic rakursiem. Katram no divpadsmit dziedātājiem šeit nācās darboties kā solistam, iedzīvinot sev piešķirto lomu mūzikas polifoniskajā audeklā, saskaņojoties ar pārējiem vokālistiem un atrodot īsto vietu starp elektroniskā skaņu celiņa faktūrām un ritmiem. Un kur nu vēl iesaistīšanās operas skatuviskajā koncepcijā, taču visus šos uzdevumus Radio koris atrisināja pārliecinoši, mākslinieku sniegumam saistot ar tembrālu kolorītu, intonatīvu precizitāti un niansētiem emocionāliem skārumiem. Kaspara Putniņa pārraudzībā izrādes temporitms bez aizķeršanās tika pāri viskomplicētākajiem brīžiem elektronisko un vokālo struktūru dialogā, mūzikas autoru iecerēm līdz ar to šeit gūstot atraisītu un plūstošu īstenojumu.
Arī no Hotel Pro Forma radošās komandas saņēmu tieši to, ko biju gaidījis, – ne vairāk un ne mazāk. Starptautiskās mākslinieku grupas veikumam raksturīga vizuāli pārsteidzoša un spilgta izteiksme, un tā nelika vilties arī šoreiz – kopā ar daudzveidīgajām videoprojekcijām Annes Metes Fiskeras-Langkēras radītā scenogrāfija ieguva trīsdimensionālu efektu, uz skatuves redzamajām ainām viscaur saistot ne tikai ar krāšņiem tehnoloģiskiem risinājumiem, bet arī ar darba satura nopietnām un izteiksmīgām atklāsmēm. Otrkārt, par tikpat spilgtu un kolorītu saucams arī kostīmu mākslinieka Vali Mohammeda Barrača fantāzijas rezultāts – viņa modelētie tērpi paši par sevi bija spoži un neordināri (un Radio kora mūziķi tajos kļuva pavisam nepazīstami), vienlaikus paužot arī darba ideju par mūsdienu civilizācijas un no tās joprojām neatkarīgo dabas procesu neparedzamajām, biedējošajām un arī aizraujošajām sadursmēm. Līdzīgi kā Vāgnera operas Rienci uzvedums, arī kora opera NeoArctic atstāja visai enigmātiska darba iespaidu, režisorei Kirstenai Dēlholmai arī šeit postulējot precīzi definētu konceptuālu ideju, savukārt visu pārējo – detalizētu inscenējuma satura izklāstu, dramaturģisko struktūru, personu emocionālās attiecības, tēlu simboliku – aicinot līdz galam izveidot paša klausītāja un skatītāja fantāzijai un prātam. Un atkal jāraksta – ja operas apmeklētājam ir tuvi postmodernisma teātra spēles noteikumi, tad režisores piedāvāto pieeju viņš var uztvert kā iedvesmojošu, bet pretējā gadījumā šie izteiksmes līdzekļi drīzāk tiks uztverti kā simulakri, aiz kuriem neatrodas nekāda psiholoģiski piesātināta realitāte.
Tur – un ne tikai tur – slēpjas kora operas NeoArctic ēnas puses. Līdzīgi kā jau pieminētie iestudējumi – "Kara daba", Rienci, "Makbets" –, NeoArctic uztverams kā stilistiski viengabalains un estētiski vēss uzvedums, kurā forma prevalē pār saturu, bet koncepcija – pār emocionāliem viļņojumiem un kontrastiem. Nav nejaušība, ka šo izrādi radījuši tieši skandināvu mākslinieki, kuru mītnes zemēs sabiedriski kontroversiālas tematikas aplūkojumam, tostarp politiskajam teātrim, ir īpaši senas tradīcijas, taču to pārcēlums uz Latvijas teātru skatuves rada sajūtu, ka šis tas pārlikts tīri mehāniski un bez iedziļināšanās radošā vēstījuma metafiziskajos slāņos un paradoksālajās zemstrāvās. Līdz ar to skatītājs ne bez iemesla var uzdot jautājumu – ar ko īsti šis stāsts par klimata izmaiņām atšķiras no parastām dokumentālām reportāžām? Un kāda gan viņam daļa gar pasauli, ar kuru viņam nav ne mazāko saskares punktu, kurā viņš nekad mūžā nenokļūs un kur viņu arī neviens negaida? Otrkārt – par NeoArctic mūziku iespējams paust tādu pašu kritisku viedokli kā par Santas Ratnieces un viņas ārzemju līdzgaitnieku veikumu operā "Kara daba". Komponistu estētiskās nostādnes šeit realizētas skaidri un precīzi, tomēr pietrūkst kādas spilgtākas intonācijas, kas paliktu atmiņā, kāda dramatiska sastrēdzinājuma vai negaidītāka pavērsiena. Mūzikas autori te ir uzticīgi savam stilam, savai radošajai valodai, taču pat izkoptākais rokraksts, ja tas nesniedz nekādus pārsteigumus, līdzi sev nes zināmu vienmuļību. Protams, no svara šeit arī apstāklis, ka Santa Ratniece un Krists Auznieks pārstāv līdzīgu mākslinieciskās uztveres un pasaules redzējuma tipu, tādēļ pavisam cits rezultāts būtu, ja nākamā Latvijas Radio kora un Hotel Pro Forma kopīgi veidotā izrāde skanētu ar Andra Dzenīša, Platona Buravicka vai Ērika Ešenvalda mūziku. Un vilinoši ir arī iztēloties šādu jaundarbu, kuram kā komponisti tiktu uzrunāti Rolands Kronlaks, Jānis Petraškevičs, Gustavs Fridrihsons, Kristaps Pētersons vai Ruta Paidere. Īsi sakot – līdz šim neizmantotu iespēju vēl palicis tik daudz.
0