Dzejā daudz lielākā mērā kā citu daiļo mākslu gadījumos autors, nevis daiļdarbs ir lasītāja uzmanības un mīlestības centrā. Šis princips savulaik izvirzījās priekšplānā populārajā mūzikā, taču nu jau sen ir garām - pat viskvēlākie „fani” mūsdienās vairs necenšas klausīties un izprast tās sava elka radītās dziesmas, kuras viņiem nepatīk, daudz izplatītāka ir kļuvusi utilitāra attieksme „šis viņam ir izdevies, bet šis - nē”. Glezniecībā autora vārds nozīmē naudā izsakāmu zīmolu, protams, ja neskaita tos dažus svētlaimīgos, kam izdevies dzīves laikā ciest vairāk un nomirt traģiskāk, lai paliktu viņu gleznu pircēju atmiņās, piešķirot precei (gleznai) papildus vērtību, taču ne vairāk.
Dzejā joprojām autora personība (vienalga, īstā vai izdomātā) nosaka lasītāja uztveres specifiku, attieksmi un lojalitāti pret jebkuru tā sarakstītu darbu. Šķiet, ka dzeja arī ir viens no nedaudzajiem radošiem procesiem, kur tikpat kā nav iespējama līdzautorība, kolektīvs darbs un industrija kā tāda (saprotams, izmetot ārā no šī žanra reklāmas saukļus, mūziklus un propagandas tekstus). Aiz katra dzejoļa, laba vai slikta, stāv vai guļ konkrēts cilvēks, kuru mēs pazīstam tā dēļ (un lielā mērā - tikai tā dēļ), ko viņš ir uzrakstījis. Pazīstam, un tāpēc viņš mums ir tuvāks par jebkuru kinorežisoru, gleznotāju vai komponistu. Citu mākslinieku garadarbi iedarbina mūsu estētiskās jūtas ar to, ka veido jaunu realitāti mūsu acu vai citu uztveres orgānu priekšā, bet dzejnieka radītais (ja vien mēs to klusiņām lasām no papīra vai monitora) top tieši tajā brīdī un top mūsu apziņā, šādi veidojot realitāti no tām domām un sajūtām, kas jau ir bijušas mūsos pirms tam. Arī šis ir vēl viens iemesls, kāpēc viena un tā paša autora dzejoļus mēs uztveram kā savdabīgu emocionālu faktu kopumu, nevis vairāk vai mazāk izdevušos tekstu krājumu.
Žebers ir viens no tiem veiksmīgajiem gadījumiem, kad subjektīvu vai māksliniecisku motīvu radīts virtuāls autors attaisno savu eksistenci savos dzejoļos, nevis kur citur. Paņemiet jebkuru, pašu labāko no viņa dzejoļiem, ielieciet kāda cita autora krājumā un jūs pārliecināsieties, ka viens pats vai, kas vēl trakāk - citā kontekstā šis dzejolis kļūst par muļķīgu un bezjēdzīgu vārdu spēli. Lielisks pretaizdzīšanas līdzeklis vispārēja plaģiātisma un nelegālas lejupielādes laikmetā - Žebera dzejoļus nav iespējams izmantot ārpus tās vides un koncepcijas, kurā tie ir „Žebera dzejoļi”. Pat atsevišķi veiksmīgi mēģinājumi izmantot tos kā dziesmu tekstus (astoņdesmito gadu beigās Jura Kulakova komponētās „Pelēkā dziesma”, „Lūgums”, „Svešs transparents un Maija svētku rīts”, „Mums pieteikts gaidīt kaut ko lielu”) radīja īpatnēju nerealitātes un neērtuma sajūtu, koncertos kalpojot drīzāk par performances elementiem, nevis rokgrupas repertuāra dziesmām.
Šogad Žebers ir izdevis jaunu divkrājumu „Šnabji/Blaknes”, pierādot, ka visu šo laiku turpinājis eksistēt kā dzejnieks arī ar vienu vai diviem dzejoļiem gadā, taču paliekot uzticīgs savam žanram un aicinājumam. Viņa dzejoļi ir konceptuāli tajā nozīmē, ka necenšas „būt par dzeju”. Teksti, kuros ietērptas domas un sajūtas, ir tikai īsākā un vienkāršākā forma, kas nepieciešama, lai pateiktu galveno. Līdzīgi Harmsa „gadījumiem” kā arī japāņu haikistu/tankistu īsrindēm, šie dzejoļi apraksta noteiktu dzīves uztveri kādā acumirklīgā un vārdos grūti izsakāmā apziņas momentā.
kamēr cilvēks
skatās televizoru
viņš dzīvo
kad cilvēks nomirst
atbrīvojas vieta
pie televizora
Padomju subkultūras mantojums šeit ir piespēlējis kādu noderīgu māksliniecisku paņēmienu - ja tolaik tu nevarēji pateikt skaidri un gaiši to, ka, piemēram, komunisms ir murgaina ideja, tad šo atziņu bija iespējams inducēt lasītāja apziņā ar noteiktu zemtekstu vai „grūdienu”. Vidējā patērētāja dzīves absurdumu vai neizbēgamās un banālās bailes no nāves Žebers „izraisa” lasītāja apziņā, vedot viņu pa noteiktu tekstuālu taciņu, līdz sasniedz tur jau iepriekš paslēpto sprunguli vai gluži vienkārši - nogrūž no kraujas.
drīz atvaļinājums
varēs izvēdināt galvu
jāpabeidz iesāktie darbi
jāsakārto darbagalds
jānomaksā rēķini
jāiztukšo ledusskapis
jāiznes atkritumi
jāsameklē piemērots apģērbs
lai ar mierīgu sirdi
var doties apceļot
viņpasauli
Apzinoties, ka tas ir viens no banālākajiem salīdzinājumiem, tomēr jāatzīst, ka līdzīgi darbības principi ir izmantoti sanskrita mantrās (no manas - prāts, trā - sargātājs, glābējs) vai viduslaiku mnemoniskajos tekstos, ar kuru palīdzību tika iegaumēti garāki traktāti. Teksts te ir nevis kādreiz bijušas situācijas vai sajūtas apraksts, bet instruments, ar kura palīdzību šo situāciju un sajūtu ir iespējams radīt no jauna. Gluži kā sacenzdamies konkursā par īsāko rīku, Žebers virtuozi balansē uz dažu rindiņu robežas, kuras ir pietiekamas, lai izdarītu nepieciešamo lēcienu, apgriežot lasītāja sākotnējo apziņas stāvokli ar kājām gaisā.
smēķēšana nelabvēlīgi
ietekmē jūsu sejas ādu
āda kļūst sausa
zaudē elastīgumu
un kļūst nepiemērota
apavu izgatavošanai
Svarīgs nosacījums šādu „rīku” funkcionalitātei ir kopīgs pieredzes slānis, kas ļauj izmantot ierastās vārdu un domāšanas struktūras noteikta efekta radīšanai. Tas ir arī vēl viens iemesls, kādēļ Žebera dzeju spēj lasīt un novērtēt cilvēki, kuri automātiski viņu uztver par „savējo”. Būtiskāks par biogrāfisko pieredzi (kopīga padomju beigu gala atminēšanās, tie paši alkoholiskie dzērieni vai ēdieni) ir ieradums „vērot” apkārt notiekošo dzīvi, pamanot tajā vienas un tās pašas detaļas.
sēžot ēdnīcā
ēdot pelmeņus
un truli aplūkojot
apkaltušu sinepju trauku
viņam iešāvās prātā doma
kas iztaisījusi pieres apvidū
mazu apaļu caurumiņu
pa pakausi izlidoja ārā
no galvas nokrita cepure
un ieguva citu formu
tātad dažas lietas mainās
bet citas
kā piemēram sinepju trauks
paliek nemainīgas
Kaut ko līdzīgu būtu varējis uzrakstīt jau pieminētais Harmss vai nesen nomirušais Prigovs. Tomēr, atšķirībā no viņiem Žebers nav daudzrakstītājs, kurš sajūsminās par formāliem atkārtojumiem vai cenšas novest iespējamo lasītāju līdz fizioloģiskām reakcijām, nesmādējot arī šoku vai nelabumu. Pirmām kārtām Žebers ir mākslinieks un humānists, kuru vairāk interesē izlīdzināts un paliekošs estētisks efekts, cilvēka samierināšana ar realitāti, nevis vardarbīga apziņas transformācija. Tas, ko viņš mums piedāvā, ir sakārtota un mājīga istaba, kurā šur un tur izmētātie darbarīki nav domāti ikdienas lietošanai. Iespējams, tie pat nav domāti, lai mēs tos pamanītu. Ja nu vienīgi ar perifēro redzi.
kad tu ej pa ielu
vienmērīgi vēzējot rokas
paveries sev apkārt
un tu ieraudzīsi
ka tev blakus tāpat
vienmērīgi kustinot rokas
iet simtiem cilvēku
mēs esam blaknes
tu nodomā
0