Festivālā "Komēta". Foto: Alvils Bijons
 
Mūzika
25.07.2019

Jaunais vilnis Dienvidamerikas elektroniskajā folkmūzikā

Komentē
0

Raksts publicēts sadarbībā ar festivālu "Komēta", kas no 26. līdz 28. jūlijam norisināsies Daugavgrīvas cietoksnī Rīgā.

Tas bija, šķiet, 2015. gads, Berlīne. Draugi mani aicināja doties dejot uz "Kater Blau" – "jauniņo" starp pilsētas klubiem. Man no tiesas patīk dejot, bet tā klubu mūzika, ko toreiz pazinu, – monotons, smags tehno ritms, kas liek drūzmēties rindās ar skatu pret Dievam līdzīgo dīdžeju un neveikli stampāt kājas, – neradīja manī dejošanas prieku. Un tomēr beigās piebiedrojos draugiem. "Kater Blau" lielākā deju zāle mani nepārsteidza – tajā pavērās tieši tāda pati aina, kas daudzos citos Berlīnes klubos, un arī mūzika bija tā pati. Sāku maldīties apkārt un pēc brīža nonācu citā telpā, kur man burtiski aizrāvās elpa. Tajā, krāsainu gaismu ieskauti, organiskām, plūstošām kustībām dejoja smaidoši cilvēki. Un mūzika – tai piemita ritms, bet temps bija lēnāks, un elektroniku papildināja jūras, meža un dažādu instrumentu skaņas. Tas bija maģiski un skaisti, un es nekad nebiju dzirdējusi neko līdzīgu. Pēc brīža sāku dejot. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju Nikolā Kruzu (Nicola Cruz), vienu no šī brīža galvenajiem tā sauktā Dienvidamerikas elektrofolka māksliniekiem.

Tagad šī mūzika pavada mani ikdienā, un daudzas reizes esmu redzējusi, kā tās pieklusinātajā ritmā, dabas un elektronisko skaņu pavadībā dejo priecīgi cilvēki. Lai gan festivālā "Komēta" pat ir atsevišķa skatuve tikai šāda veida mūzikai ar nosaukumu "Pachamama Tribe", kuras organizēšanā piedalos arī es, nekad nebiju pētījusi šo mūziku dziļāk. Iedvesmojoties no Džefa Titona [1], līdz šim biju ļāvusies tikai melodijai un tās izraisītajām sajūtām, bet nu vēlos saprast, kas šajā mūzikā ir tāds, kas manī un citos raisa tik spēcīgas emocijas. No kurienes tas nāk? Kā tas rodas? Kāds mūzikas kultūras paveids tas ir?

Kā to nosaukt?

"Džungļu bugi. Folktronika. Minimālistiskā kumbija. Andu steps. Tropiskais bass. [..] Pacilājošs downtempo, spirituālais hauss. Čillreivs. Aya Tech. Šie un daudzi citi nosaukumi raksturo tā pašā brīvdomīgā mūzikas gara nebeidzamās variācijas, kurš nu jau kādu laiku pārņēmis pasaules klubu kultūru. Elektromūzikas laukā starp Buenosairesu, Sanpaulu, Ķelni un Berlīni notiek kaut kas aizraujošs un neapstādināms [..] Šķiet, ka elektroniskā mūzika atkal kļūst inteliģenta." [2]

Aplūkojamo mūziku šķiet neiespējami ievietot konkrēta žanra rāmjos. Iemesls tam ir gan ritma un ģeogrāfisko ietekmju dažādība, gan mūsdienu mūzikas žanriskā daudzveidība vispār [3]. Turklāt šī mūzika ir salīdzinoši jauna – pašreizējā formā tā sāka attīstīties tikai ap 2012. gadu [4].

Paturot prātā šo daudzveidību, es tomēr izmantošu apzīmējumu "elektroniskais folks" (saīsināti – elektrofolks), ko ierosinājis argentīniešu producents Barrio Lindo, īstajā vārdā Agustins Rivaldo [3]. Tas nepieciešams, lai dziļāk pētītu dažādos attiecīgās mūzikas aspektus un tās vietu Dienvidamerikas kultūrā, kur šī mūzika radusies.

Elektrofolks ir salīdzinoši ļoti jauna parādība, par to nav veikts teju neviens teorētisks pētījums. Tādēļ jāizmanto empīriska pieeja un jāklausās to balsīs, kuri ir daļa no šīs kultūras, – māksliniekos, producentos, kolektīvos. Šī iemesla dēļ rakstu veido fragmenti no intervijām ar māksliniekiem, kuri pārstāv šo kultūru, maniem personīgajiem novērojumiem un pieredzes, kas gūta, klausoties šo mūziku un vērojot tās performatīvās izpausmes festivālos un uz deju grīdām visā Eiropā.

Elektroniskās folkmūzikas mūziķi, citējot Barrio Lindo, "iedziļinās Dienvidamerikas mitoloģijā un kultūras atmiņā un pārveido to atbilstoši digitālajam laikmetam [..] Tas ir veids, kādā mūsu paaudze interpretē to mūziku, kas nāk no pašiem mūsu pirmsākumiem. To iedvesmojusi tradicionālā mūzika un folklora, bet tās radīšanā tiek izmantoti mūsdienīgi rīki, tehnoloģijas un iedvesmas avoti." [3]

Šis citāts daudz pavēsta par konkrētās izcelsmes elektroniskās folkloras dažādajiem aspektiem: ģeogrāfiski tā nāk no Dienvidamerikas, vēsturiski mūzikas saknes meklējamas pirmiedzīvotāju tradicionālajā mūzikā un folklorā, tehniskajā ziņā tiek izmantotas dažādas digitālās tehnoloģijas – datorprogrammas un MIDI kontrolieri –, savukārt sociālā ziņā to rada mākslinieki, kuri dzīvo šeit un tagad, vienlaikus veidojot saikni ar iepriekšējām paaudzēm.

Rezultāts ir mūzika, kurā folkloras mantojums, dabas skaņas un tradicionālo instrumentu spēle saplūst ar elektronisko mūziku. Tai raksturīgs arī palēnināts ritms un downtempo stilistikas iezīmes (harmoniskas tekstūras, grūvīgas perkusijas un temps – 60 līdz 90 sitieni minūtē) [5].

Vērts mazliet apstāties pie elektroniskās mūzikas definīcijas kā tādas. Kā norāda Ariela Saibera (Arielle Saiber), "nav vienprātības par to, kas ir elektroniskā mūzika jeb kas to padara elektronisku un kas – par mūziku" [6], tāpēc šajā rakstā elektronisko mūziku traktēšu plašākā un vispārīgākā nozīmē – kā mūziku, "kas tiek radīta un izpildīta ar digitāliem līdzekļiem [..]: datoru, sintezatoru, lauka ieraksta ierīcēm un citiem rīkiem, šīs skaņas jaucot kopā ar akustisku instrumentu un cilvēka balss ierakstiem" [6], un, citējot Nikolā Kruzu, "kur noteikumu pārkāpšana vienmēr ir klātesoša".

Idejas mūzikā

Mākslinieki, kuri pieder elektrofolka kultūrai, to nesaraujami saista ar garīgumu, senčiem un dabu, turklāt piešķir tai arī spēju nest politisku vēstījumu:

"Ar mūziku iespējams izteikt vārdiem nepasakāmo. Tā var atvērt mūsu dvēseli un vienot ar noslēpumaino, pacelt ekstāzē vai pārcelt laikā. Mana mūzika rodas no nepieciešamības iemācīties vadīt šo enerģiju tā, lai atkal un atkal radītu to transu, kurš mazina nemieru, paceļ plīvurus un dara skatienu skaidrāku," tā intervijā stāsta argentīniešu izcelsmes elektrofolka mākslinieks Uji.

"Es domāju, ka interese par šo mūziku rodas no vajadzības dziedēt pasauli. Dažādas mākslas izpausmes vienmēr ir atsaukušās uz savu laiku, lai modinātu sirdsapziņu, atmaskotu, dumpotos, kritizētu. Katrs mākslinieks to dara savā veidā. Es nāku no vietas, kas glabā ļoti senas, mums visiem nozīmīgas zināšanas. Šādā veidā mēs varam šo mantojumu uzturēt dzīvu," citā intervijā uzsver jau pieminētais Nikolā Kruzs.

"Manā izpratnē mūzika ir tuva reliģijai. Vēsturiski tai bija ļoti nozīmīga sociālā funkcija, īpaši rituālos. Tad nāca modernitāte, un mūzika tapa arvien vairāk komercializēta, savukārt sabiedrība kļuva ciešāk saistīta ar izklaidi, patērējot mūzikas produktus. Tāpēc es domāju, ka modernitātes neskartā mūzika izceļas; tā ir mūzika, kas turpina piesaukt dabas spēkus, mūzika, kas nāk no citām dimensijām, mūzika, kas cilvēkam dod spēku un dziedina. Domāt par šo mūziku, pārveidot to, uzklāt jaunu krāsas kārtu, lai tā saglabātos un turpinātu īstenot savu misiju, nozīmē izrādīt tai cieņu," norāda argentīniešu mūziķis Lagartijeando, īstajā vārdā Mati Zundels.

"Senču mūzikā man visvairāk patīk tās jēga. Šī mūzika ir drīzāk funkcionāla, tā radīta ar noteiktu mērķi, piemēram, palīdzēt darbā, rituālā, garu izsaukšanā vai slimo dziedināšanā, un galvenokārt balstīta dabas skaņās. Daži pielāgo flautas vai marimbas skanējumu putnu dziesmām, ritmi atdarina vēja vai jūras kustības, un es tajā jūtu ko maģisku, šī mūzika aizskar ļoti dziļas stīgas. Tieši tāpēc jūtu iedvesmu to glābt un atjaunot tās laika gaitā zudušo vērtību, pievienojot šos senos mūzikas elementus kaut kam tik mūsdienīgam kā elektronika," citā sarunā atzīst Zundels.

"Laika gaitā esmu nonācis pie atziņas, ka mūzika ir arī politiska. Īpaši, ja runājam par folkloru un tradīcijām, kas tiešā veidā cieš no kapitālisma, tāpēc līdz šim savā mūzikā esmu pētījis tieši šīs tēmas. Soli pa solim esmu sapratis, cik liela nozīme ir mūzikai kā kustībai, kas iekļauj kultūru, sabiedrību un, protams, arī politiku," norāda Nikolā Kruzs.

"Šīs mūsdienu Latīņamerikas mūzikas idejas radīja atsvaidzinošu sajūtu klausītājos, kuru gaumi galvenokārt veidojusi rietumu mūzika. Tas bija brīdis pārmaiņām. Rietumu mūzika dominēja daudzus gadus, līdz mūsu ausis no tās nogura. Latīņamerika lika galdā jaunas iespējas," Kruzs.

"Es mīlu šīs mūzikas dziļumu, atšķirīgo skanējumu. Tā ir kā milzīga bungu mašīna vai unikāls sintezators: putnu dziesmas, lapas, ūdenskritumi, lietus lāses, soļi un citas skaņas, ko var savīt, modulēt, atbalsot vai arī atstāt neskartas, lai veidotu kaut ko elektroniski organisku," saka britu mūziķis El Buho.

Lai arī smalkās skaņu tekstūras dēļ interesanta un iedvesmojoša ir jau elektrofolka klausīšanās vien, liela nozīme šīs mūzikas kultūrā ir klātienes aspektam un dejošanai dzīvo dīdžejsetu pavadījumā klubos, koncertos, festivālos.

"Visu iepriekš minēto žanra raksturlielumu saplūšanas brīdī rodas jauns garīgums, kas dzimst klubos. Tas lēnām, bet pārliecinoši pieprasa inteliģentāku deju mūziku un festivālus visā pasaulē." [2]

"Es daudz esmu domājis par to, kā dejošana klubā vieno cilvēkus. Tur nepastāv sociālas grupas un atšķirības starp cilvēkiem. Reizēm dejotāji izvēlas vientulību, katrs dara kaut ko savu. Ir kompānijas, kurās visi dejo aizvērtām acīm, paši par sevi, ne ar vienu nerunājot. Citreiz tās ir draugu grupas, kas dejo aplī, vai pāri. Dejojot veidojas intensīvi dialogi, kuri, bez šaubām, nāk no ļoti seniem laikiem," stāsta jau pieminētais Uji.

Sociālā organizācija

Britu muzikoloģe, Oksfordas Universitātes profesore Džordžīna Borna (Georgina Born) raksta, ka mūzikas sociālās organizācijas analīzē svarīgas četras kategorijas: sociālās attiecības, kas rodas, kopīgi radot un izpildot mūziku; kopienas vai sabiedrības grupas, kas identificējas ar noteikta veida mūziku; plašākas sociālās identitātes struktūras – klase, dzimums, rase, nacionalitāte u.c.; kā arī mūzikas radīšanas un izplatīšanas institucionālās formas [7].

Kā šie aspekti izpaužas Dienvidamerikas elektrofolka kontekstā? Dažas etnogrāfiskās liecības sniedz norādes par to, kāda ir šīs mūzikas kultūras sociālā organizācija. Jaunie mediji ļauj veidot saikni starp māksliniekiem un klausītājiem dažādās valstīs un kontinentos. Izmantojot sociālās platformas – "Soundcloud", "Facebook", "Mixcloud" un citas, mākslinieki var dalīties ar savu mūziku, sempliem, informāciju par gaidāmajiem koncertiem un daudz ko citu. Šī informācijas apmaiņa, kā arī producēšanas rīku pieejamība ir mainījusi producēšanas hierarhiju. Elektroniskās mūzikas mākslinieks Noema raksta: "Agrāk producenti galvenokārt bija baltādaini eiropieši, kuri aicināja mūziķus no Āfrikas, Brazīlijas, Indijas un citurienes uz ierakstu studijām. Mūsdienās producēšanas rīku demokratizācija, kā arī informācijas un zināšanu pieejamība internetā šajās valstīs ļāvusi izaugt jaunai producentu paaudzei. Šie producenti kopā ar elektroniku sajauc tradicionālo mūziku, kuras pavadībā tie uzauguši, tādējādi radot autentisku skanējumu."

Muzikoloģe, Melburnas Universitātes profesore Džeina Deividsone (Jane Davidson) raksta, ka "dažādi mūzikas žanri pievelk cilvēkus no dažādām sociālajām grupām" [8]. Kādas ir šīs sociālās grupas elektrofolka gadījumā? Tie varētu būt mākslinieki un klausītāji vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Attiecīgo mūziku lielā mērā rada mākslinieki no Dienvidamerikas, tomēr tās ietekme plešas arī krietni aiz šī kontinenta robežām – mākslinieki, dīdžeji, producenti un klausītāji, kas pieskaitāmi šai mūzikas kultūrai, atrodami visā pasaulē. Neapšaubāmi tie ir cilvēki, kuriem ir pieeja internetam un kuri apmeklē dažādus klubus un festivālus, jo tieši šajās platformās galvenokārt tiek atskaņota viņus interesējošā mūzika. Un, šķiet, tie ir arī cilvēki, kuriem ierastajā "pasaules kārtībā" kaut kā pietrūkst, piemēram, Dienvidamerikas mākslinieki, kuri caur elektronisko mūziku izaicina vēsturisko varas dinamiku un atgriežas pie savām saknēm, radot autentisku mūziku ar vietējo tradīciju pieskārienu, vai Rietumu klausītāji, kurus piesaista šīs mūzikas garīgums un tuvība dabai. Britu muzikologs Rūperts Tills (Rupert Till) norāda: "tā kā pamatstraumes kultūra arvien vairāk orientējas uz indivīdu, ne kopienu un ir zaudējusi sev raksturīgās tradīcijas, rituālus un reliģijas" [9], cilvēkus pievelk tās mūsdienu mūzikas kultūras, kurās ietverti garīguma un dziļākas jēgas elementi.

Pirmajā mirklī šķiet, ka šai mūzikas kultūrai var piederēt ikviens, un gribētos ticēt mūziķa Chancha Vía Circuito teiktajam: "Mūzika ir pati spēcīgākā universālā valoda, jo tieši mūzika vieno visu sociālo slāņu cilvēkus. Man šķiet pašsaprotami, ka mūzikas žanri nepieder konkrētām sociālām šķirām. Tas ir smieklīgi un bezjēdzīgi. Piemēram, hausam un tehno nevajadzētu būt tikai turīgāko slāņu mūzikai, jo arī trūcīgākās kopienas klausās elektronisko mūziku. Ir interesanti vērot, kā mūzika maina cilvēku domāšanu, kultūru un mazina aizspriedumus."

Tomēr, lai cik skaisti neizklausītos, tā vis nav. Vismaz dzimumu sadalījuma ziņā elektrofolka scēna ļoti līdzinās tradicionālās elektroniskās mūzikas pasaulei, kurā dominē mākslinieki-vīrieši. Lielākā daļa mūziķu, kas dzirdami koncertos un intervijās, ir vīrieši, un ir ļoti cītīgi jāmeklē, lai atrastu kādas sievietes vārdu. Tajā pašā laikā platformā "Soundcloud" nevienlīdzība ir mazāka. Ir daudz elektrofolka mākslinieču, producenšu un kolektīvu, kas publicē savus garadarbus tiešsaistē, lēnām veicinot sava veida kustību un aktualizējot jautājumu par dzimumu līdztiesību. Tas liek cerēt, ka puertorikāņu mūzikas pētniecei Amaijai Garsijai (Amaya Garcia) ir taisnība un, pateicoties tam, ka arvien vairāk sieviešu nonāk ierakstu kompāniju priekšgalā un vīriešiem nākas ar viņām konkurēt, seksisms tiešām mazinās.

Vēl aktuāls ir jautājums par kultūras apropriāciju. Pieaugot gados jauno amerikāņu un eiropiešu interesei par pirmiedzīvotāju garīgajām praksēm un Eiropas dīdžejiem, producentiem un mūziķiem tiecoties "uzlekt" uz elektrofolka jaunā viļņa, kas gūst ievērību ārpus Dienvidamerikas, un savā mūzikā iekļaut šim kontinentam raksturīgās skaņas un ritmus, rodas jautājums – vai šis process ir daļa no dažādu mūzikas žanru savstarpējām ietekmēm vai arī jauns veids, kādā rietumnieki piesavinās kaut ko, kas nepieder viņiem? Šķiet, ka dažiem šajā kultūrā iesaistītajiem māksliniekiem tas drīzāk ir jautājums par cieņu pret tradīcijām:

"Mūzika nav fiksēta, tā mainās. Ņemot to vērā, man ir svarīgi saprast, ko es izmantoju savā mūzikā, no kurienes tas nāk un ko tas nozīmē. Mani apbēdina tā mūsdienu mūzika, kas veidota pēc šāda principa: atrodam tradicionālo šamaņu dziedājumu jūtūbā, lejupielādējam to datorā, pārveidojam standarta ritmā noteiktā tempā un ethnic slow house gatavs. Diemžēl agrāk esmu tā darījis, bet tagad cenšos rakt dziļāk, kontaktēties ar cilvēkiem un sadarboties ar viņiem, gluži kā strādājot pie albuma, kā arī rediģēt, pārveidot dziesmas, kuras man kaut ko vēsta, kuras mani iedvesmo vai šķiet nozīmīgas vārdu vai melodijas dēļ," stāsta El Buho.

"Es neteiktu, ka tā ir kultūras piesavināšanās, tomēr ir svarīgi ievērot cieņu un būt informētam par tās tradīcijām. Es apzinos, cik spēcīgi mūs var iedvesmot pasaules skaņas un ritmi, jo pats esmu to izjutis, bet uzskatu, ka ir svarīgi veikt izpēti. Zināt, par ko tiek runāts, pieredzēt to," uzsver Nikolā Kruzs.

Kas atrodams skaņu celiņā?

Elektrofolka mūzika tiek nodota tālāk, publicējot albumus, miksus un dzīvo uzstāšanos ierakstus tādās platformās kā "Soundcloud", "Mixcloud", "Bandcamp" u.c. Plašs mākslinieku loks, kuri spēlē dienvidamerikāņu tradicionālajā kultūrā balstītu elektrofolku, atrodams arī dažādās šīs mūziķu kopienas mājaslapās, piemēram, "Vooodoohop".

Ir arī virkne ierakstu kompāniju, kas izdod elektrofolka māksliniekus, piemēram, "ZZK Records", "Tropical Twista", "Regional". Liela nozīme mūzikas popularizēšanā ir arī individuāliem dīdžejiem un kolektīviem Eiropā. Daži no Eiropas māksliniekiem, tādi kā Marta van Strātena (Martha van Straaten) un M.Rux no Berlīnes, ir kļuvuši par neatņemamu elektrofolka kultūras daļu un uzstājas arī festivālos Dienvidamerikā.

Daži no pazīstamākajiem šīs mūzikas pārstāvjiem Dienvidamerikā (lai arī vairāki no viņiem jau ilgstoši uzturas Eiropā) ir Nikolā Kruzs, Uji, Barrio Lindo, "Matanza", Chancha via Circuito, Derrok, Intiche, Barda, "Xique-Xique", El Buho, R Vincenzo; Eiropā –  M.Rux, Marta van Strātena, Noema, Fog Puma; Latvijā – K’an.

Nobeigumā

Elektrofolka kultūra, kas radās Dienvidamerikā ap 2012. gadu, šobrīd sāk savu uzvaras gājienu, un šķiet, ka tradicionālās mūzikas, dabas skaņu un mūsdienu elektroniskās mūzikas apvienojums sniedz labumu visām šīm kultūrām – tas bagātina un padara organiskāku elektroniskās mūzikas ainu, paverot jaunus ceļus tās attīstībai, kā arī pievērš uzmanību un dod jaunu elpu pirmiedzīvotāju mūzikas tradīcijām, neļaujot tām pazust paaudžu maiņas procesā un saglabājot, izmantojot digitālā laikmeta sniegtās iespējas.

Šī mūzika izplatās arī ārpus Amerikas un Eiropas robežām. "Atpakaļ pie saknēm" kustība gūst savu popularitāti arī Austrumos, kur veidojas sadarbība starp turku un latīņamerikāņu māksliniekiem, viņiem savstarpēji apmainoties ar tradicionālajām perkusijām un harmonijām[2] un tādējādi parādot, ka mūzikas kultūra ir dinamiska, nevis statiska un nemitīgi mainās, pielāgojoties "dzīvei uz šīs zemes"[1].

Šī ir mūzika, kas jādzird, jājūt un jāpieredz. Festivālā "Komēta" tam veltīta atsevišķa skatuve.

 

 

[1] Titon, Jeff Todd. 2009. "The Music-Culture as a World of Music." In Worlds of Music: An Introduction to the Music of the World’s Peoples, edited by Jeff Todd Titon, 5th editio. Schirmer Cengage Learning.

[2] Boskamp, George. 2016. "The Jungle Boogie."

[3] Grenrock, Ben. 2019. "‘Electronic Folklore’ Artists Blend Traditional Music & Contemporary Sounds"

[4] Noema. 2018. "It’s Cozmico. Do You Speak Magic."

[5] Diakopoulos, Dimitri, Owen Vallis, Jordan Hochenbaum, Jim Murphy, and Ajay Kapur. 2009. "21st Century Electronica: MIR Techniques for Classification and Performance." International Society for Music.

[6] Saiber, Arielle. 2007. "The Polyvalent Discourse of Electronic Music." PMLA 122 (5): 1613–25.

[7] Born, Georgina. 2012. "Music and the Social." In The Cultural Study of Music: A Critical Introduction, edited by Martin Clayton, Trevor Herbert, and Richard Middleton, 2nd editio. Routledge.

[8] Davidson, Jane W. 2004. "Music as Social Behavior." In Empirical Musicology: Aims, Methods, Prospects, edited by Eric Clarke and Nicholas Cook. Oxford University Press.

[9] Till, Rupert. 2009. "Possession Trance Ritual in Electronic Dance Music Culture: A Popular Ritual Technology for Reenchantment, Addressing the Crisis of the Homeless Self, and Reinserting the Individual Into the Community." In Exploring Religion and the Sacred in a Media Age, edited by Christopher Deacy and Elisabeth Arweck. Routledge.

Liene Jurgelāne

Liene Jurgelāne ir viena no festivāla "Komēta" organizatorēm, konsultāciju apvienības "New Visions" līdzdibinātāja, radošās apvienības "Library of People” dalībniece. Studē kultūras un sociālo antropo...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!