Raksts 1985. gadā publicēts žurnāla "Liesma", bet 2016. gadā pārpublicēts grāmatā "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš", Ieva Astahovska, Māra Žeikare (sast.), Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.
Kā jūs domājat, vai jaunais vilnis jau ir aiz muguras? Bet varbūt vispār vēl nav vēlies?
Lai nu kā tas būtu, šis apzīmējums nemaz nav tik jauns. Pirmais šo jēdzienu lietoja kinorežisors Žans Liks Godārs 60. gados, apzīmējot jaunu tendenci tā laika franču kino. 1977. gadā šis termins tika attiecināts uz grupas "Blondie" mūziku. Apzīmējums ātri pielipa visai jaunajai 70. gadu beigu rokmūzikai. Šodien šis jēdziens ieguvis vēl plašāku pielietojumu – to attiecina uz modi, dizainu, arhitektūru un pat dzīves stilu. Apzīmējums "jaunais vilnis" pats par sevi norāda, ka tas ir kaut kas jauns attiecībā pret visiem iepriekšējiem, tagad jau "vecajiem viļņiem". Bet kādēļ gan šie "vecie" pēkšņi izrādījās nederīgi?
Visvienkāršāk to var izskaidrot, aplūkojot modi. Mode mainās, jo cilvēka būtībai ir raksturīga psiholoģiska prasība pēc pārmaiņām. Mums jāizsaka sevi, jākomunicē ar citiem. Ar izvēlētā modes stila palīdzību cilvēks vizuālā veidā paziņo citiem: "es esmu izsmalcināts", "es esmu lietas kursā", "es esmu pārticis". Šīm vajadzībām analogas, starp citu, ir dizainera prasības "būt oriģinālam" vai "radīt savu koncepciju".
Arhitektūrā un dizainā ģenerālās koncepcijas mainās lēnāk nekā apģērbā vai frizūrās. Šodien jaunais vilnis arhitektūrā un dizainā parādās kā reakcija pret "racionālās pagātnes" garlaicību. Kas slēpjas aiz šīs "tradicionālās pagātnes"? Piemēram, "kastīšu arhitektūra". Vai "totālais dizains", kura projekti paredzēja veidot visu vidi, sākot ar pilsētu un beidzot ar karoti, vadoties pēc vienas koncepcijas, aprēķina un standarta. Pie "racionālās pagātnes" pieder mājas "tikai pārgulēšanai" un universālas mēbeles visiem gadījumiem gan laikā, gan telpā. Tās ir industrializācijas negatīvās sekas – standartizācija, vienveidība, stereotipu tiražēšana.
Šī "racionālā pagātne" bieži vien ir arī tagadne un pat nākotne. Aplūkojiet savus un paziņu dzīvokļus! Lielākā iekārtas daļa tajos ir gan mērķtiecīga un lakoniska, toties garlaicīga un vienveidīga. Ar kādu pārliecību vēl nesen no mūsu dzīvokļiem tika izskausti apaļie galdi kā vecmodīgi, neērti un traucējoši "sliktas gaumes" piemēri! Tomēr tie, pateicoties savai formai un ģimenes locekļu izvietošanās iespējām ap tiem, arī slēpj kādu graudiņu šodien mums tik nepieciešamā rituāla, siltuma, maģiskuma, simbolikas!
Pie "racionālās pagātnes" var pieskaitīt arī diskokultūru, kas uzplauka īsi pirms jaunā viļņa parādīšanās mūzikā. Funkcionāla, ērta, nevainojama mūzika tikai vienam mērķim — dejošanai, funkcionāli, ērti tērpi tam pašam mērķim, arī mūzikai nevainojami atbilstoši gaismas efekti. Šķiet, arī pašlaik vēl daudzas diskotēkas nav atbrīvojušās no šīs "racionālās pagātnes" skavām. Simetriski izvietoti prožektori, kas tikpat simetriski un pareizi izgaismo zāli, funkcionāli diapozitīvi ar attiecīgās mūzikas izpildītāju sejām, visa centrā – aiz dekoratīvā paneļa vai bez tā – standartveida diskžokejs. Vai tas viss nav pārāk garlaicīgi? Iespējams, ka mūzikā šīs diskotēkas orientējas uz jauno vilni vai pat breakdance (lauztajām dejām), bet kas notiek ar scenogrāfiju? [..]
Viens no jaunā viļņa lozungiem ir šāds: "radīt objektus nevis funkcijai, bet tēlam". Tas nozīmē, ka krēsls obligāti nav domāts sēdēšanai. Protams, šāda krēsla kā sēžampriekšmeta noliegums ir radikāls solis. Tomēr starp abām galējībām – tīru utilitaritāti un tīru simboliku –pastāv daudzas pakāpes, turklāt šodien visa kustība virzās simbola virzienā.
Otrs raksturīgs jaunā viļņa lozungs ir "radīt objektus tikai šim mirklim, tikai šai vietai, tikai šai situācijai". Šis lozungs noliedz dažādu lietu absolūto universalitāti (krosa kurpes – kāzām, bērēm, darbam un atpūtai), taču neizslēdz objektu dubultu vai pat daudzkāršu nozīmi. Jaunajam vilnim raksturīgi nevis kopējās harmonijas meklējumi, bet gan katra brīža, mirkļa iekšējās būtības nozīmīgums. Tādēļ gan apģērbā, gan dizainā, gan arhitektūrā iespējams salikt kopā dažādas neviendabīgas daļas, kopskatā var parādīties nedaudz sagrozītas, izkropļotas dimensijas, caurspīdīgums mijas ar necaurredzamību, mīkstas detaļas ar cietām, kompozīcijā var parādīties negaidīti pārtraukumi (dažus no šiem principiem var atrast arī breakdance mūzikā un dejošanā, šo stilu var uzskatīt par jaunā viļņa kultūras sastāvdaļu).
Viens no raksturīgākajiem jaunā viļņa modes piemēriem ir asimetriskas, uz vienu pusi nobīdītas frizūras (kā itāļu grupas "Matia Bazar" vokālistei Antonellai Rudžero). Vai esat padomājuši, kāpēc tās ir tieši tādas un nevis gludas, kārtīgas, ar celiņu, universālas? Reizēm šķiet, ka jaunā viļņa frizūrās ir notverts un iemūžināts kāds dzīves mirklis – vēja pūtiens, kas izjaucis matu sakārtojumu. Bet šis vējš taču bija tik kolosāls! Un izbalinātā matu šķipsna... Tas droši vien ir saules zaķītis – kāds spožs stariņš, kāda cerība. Dzīves mirkļus var fiksēt arī apģērbā – nesen nodibinātā, bet šobrīd jau populārā angļu jauniešu apģērbu firma "Body Map" ražo zeķes ar elegantiem caurumiem...
Iespējams, ka jūsu vecāki nebūs apmierināti, ja jūs kādam no krēsliem piestiprināsiet vēl četras (un līkas) kājas, lai tas atgādinātu kādu dzīvnieku. Taču jūs varat sākt ar pavisam vienkāršām lietām. Nu, kaut vai karnevāli. Vai tie nav kļuvuši pārāk tradicionāli un vienveidīgi savā izskatā? Jaunā viļņa idejas gaida jūs.
Viens no itāļu dizaina jaunā viļņa dibinātājiem Etore Sotsass reiz intervijā teica, ka, pēc viņa domām, galvenais ir neieslīgt kādā noteiktā stilā. Jo stils – tās ir robežas, bet robežas nozīmē apstāšanos. Kaut gan nenoliedzams ir fakts, ka jaunais vilnis nebūt nav pēdējais vilnis. Tāpat kā rokenrols sekoja svingam, arī jaunajam vilnim kaut kas sekos. Un seko.
0