Toms Harjo.
 
Teātris
28.01.2022

Jaunā maiņa

Komentē
1

Par izrādi "Jaunie latviešu stāsti" Jaunajā Rīgas teātrī (2021).

Lieki teikt, ka izrāde "Jaunie latviešu stāsti" ir nozīmīgs pieturas punkts Jaunā Rīgas teātra personīgajā vēsturē. Izrādes režisors Vilis Daudziņš un aktieri apzinās, kādās pēdās iet, un programmiņā lieliem burtiem izcēluši vārdu "Jaunie", bet aizmiglojuši "latviešu stāsti", nepārprotami mudinot skatītājus doties uz izrādi ar atvērtu prātu, nevis gaidīt leģendārās izrādes rimeiku. Galu galā tie JRT aktieri, kuri veidoja pirmos "Latviešu stāstus", tobrīd jau bija sava talanta un prasmju virsotnē, turklāt ar šim uzdevumam noderīgu dzīves pieredzes bagāžu, savukārt JRT jaunā maiņa vēl tikai sāk ceļu profesijā. Uzdevuma sarežģītība gan nav mainījusies – aktierim pašam jāatrod savs varonis, jāpieraksta viņa dzīvesstāsts un jāizveido no tā monologs.

JRT inteliģentie, jūtīgie, domājošie aktieri ir teātra personības kodols, tāpēc, kaut arī "Jaunie latviešu stāsti" ir diplomdarba izrāde, vairāk par jauno aktieru profesionālo prasmju līmeni mani interesēja viņu skats uz pasauli. Zinot, ka JRT modelis ir ļoti demokrātisks un labākajās izrādēs aktieri bijuši režisoram līdzvērtīgi autori, vēlējos uzzināt, cik bažīgi vai neapmierināti apkārt raugās teātra jaunā maiņa, jo personīgi mani jau kādu laiku no JRT emocionāli atsvešinājusi Alvja Hermaņa alarmiskā, bet, manuprāt, mākslinieciski neauglīgā retorika, kas teātra tēlam pievienojusi smagnēju nostalģiju pēc idealizētas pagātnes, kurā sievietes bija sievietes, Rietumu civilizācija – varena, jaunieši mācēja dzīvot un kuplas ģimenes katrā mājā klausījās opermūziku. Tāpēc, citējot fotogrāfa Arņa Balčus grāmatas nosaukumu "nākotne pieder nākotnes cilvēkiem" un skatoties izrādi, arvien pieķēru sevi meklējam norādes – kas interesē, satrauc, ierosina JRT "nākotnes cilvēkus"? Vai viņi ir gatavi mest tiltu pretim tiem skatītājiem, kuri nebūt neuzskata, ka viss labākais ir pagātnē?

Atsaucoties uz izrādes nosaukumu, viens no caurviju motīviem un jauno aktieru intereses objektiem, ir latviskums – daudz apviļāts jēdziens, kas, vismaz manā apziņā, izplūdis tiktāl, ka teju zaudējis nozīmi. Ko vispār nozīmē būt latvietim – valodu, Dziesmu svētkus, Atmodu, barikādes? Savas atbildes meklē Ritvars Logins ar divu dažādu paaudžu latviešu vīriešu portretiem: reperis Reinis sacer bītus, spriež, kā čeindžojas latviešu valoda, un, netaupot sulīgākās detaļas, stāsta par skolas laika episkāko ballīšrautu nedēļas garumā – Dziesmu un deju svētkiem, savukārt emocionāli ieturētais televīzijas operators Haralds, kurš pieder Atmodas devītā viļņa paceltajiem un vēlāk sausumā izmestajiem, atskatās uz savu dzīvi, meklēdams piepildījumu un vērtēdams reiz izdarītās izvēles. Uz kontrasta pamata asprātīgi samērotie stāsti ne tikai parāda Ritvaru Loginu kā asredzīgu novērotāju, bet piedāvā arī veselīgu perspektīvu uz latviskumu – kā raibu un mainīgu mozaīku, nevis priekšrakstu kanonu, kas par katru cenu jāsaglabā neskarts. Vēl vienu gabaliņu šai mozaīkai pievieno arī Dāvida Pētersona "krietnais kareivis" – sirsnīgs lauku puisis, kurš atbruņojoši godīgi stāsta par armijas likstām un sapņo dibināt ģimeni un uzcelt savu māju, bet, kamēr viss vēl priekšā, stundām ilgi stāv sardzē pie Brīvības pieminekļa un mācās no galvas visu pretējo māju logu skaitu. Smejos, bet vienlaikus ir arī skumji, jo īsti latviskā garā manā apziņā šādus stāstus turpina drīzāk ainas no "Dvēseļu puteņa", nevis no laimīgām vecumdienām.

Ritvars Logins.

Savulaik no "Latviešu stāstiem" izauga vesels izrāžu cikls, kas, izmantojot latviešu kolektīvajā apziņā iekodētus raksturus un situācijas, JRT skatītājiem spoguļoja viņus pašus. Jaunie aktieri, sekojot Alvja Hermaņa "Latviešu stāstu" receptei ("ikviena nejauši uz ielas satikta cilvēka dzīves stāsts ir desmitreiz jaudīgāks par Romeo un Džuljetas ciešanām"), nav baidījušies stāstus meklēt arī šķietami rāmās, drošās, materiāli un visādi citādi stabilās neatkarības paaudzes dzīvē. Šeit atsevišķā triptihā gribu grupēt trīs portretus: Jāņa Grūtupa enerģisko, bet trīsdesmitgadnieku krīzes piemeklēto bārmeni, kurš turpina meklēt savu vietu dzīvē; lidmašīnas pilotu, kurš, piepildījis savu un daudzu mazu zēnu sapni, tagad vada rāmu ģimenes dzīvi un par savu profesiju stāsta kā par visparastāko darbu, kā arī Lolitas Stūrmanes topošo māmiņu, kura mēģina aprast ar jauno lomu un atbildību, vienlaikus atvadoties no daļas "es". Tie nav traģikomiski, šekspīriski dzīvesstāsti, bet gan atpazīstamas mūsdienu divdesmit un trīsdesmitgadnieku dzīves. Šai paaudzei piederu arī es, un, iespējams, daļēji tāpēc stāstu labi pazīstamais ikdienišķums mani sākotnēji garlaikoja, bet, izejot no teātra, tieši par tiem turpināju domāt visilgāk. Līdzīgi kā Elmāra Seņkova izrādē "Medības", arī šeit jauni aktieri cenšas skatuves piedāvātajā palielinājumā paraudzīties uz savas vides un paaudzes cilvēkiem, ne tikai uz Rīgas publikai eksotiskiem varoņiem. Zīmēt portretus, kur nav spilgtu triepienu, gan prasa īpaši smalki kalibrētus aktiermeistarības un dramaturģijas instrumentus, kuru vēl brīžiem trūkst, bet pats fakts, ka jaunie aktieri uzņēmušies šo grūto uzdevumu, manuprāt, kļūst svarīgāks par rezultātu.


Lolita Stūrmane.

Protams, dzīva ir arī interese par ekscentriskiem varoņiem – brīnišķīgs dubultportrets ir Toma Harjo un Agates Kristas pāris, kuri, reizē ievīstījuši kājas pašu tirgotajā kāju sildītājā, aizrautīgi reklamē savu alternatīvo dziedniecības veikaliņu un pa vidu risina amizantas laulāto domstarpības. Finālā – pāris precīzas detaļas un aiz šiverīgās sadzīves atklājas slēpta vientulība un ilgas pēc mīlestības. Gerda Lapoškas 20. gadsimta sākuma dendijam līdzīgais astrologs pats ir dzīves aktieris un viens no kolorītākajiem izrādes tēliem, taču vismaz pirmizrādes vakarā stāsta emocionālā atslēga nogrima starp spilgtākām detaļām. Neticamiem pavērsieniem pilns ir Telmas Auziņas atveidotās grafoloģes stāsts, bet pašā stāstījumā un tēlā vēl trūkst īsto uzsvaru.

"Jaunie latviešu stāsti" vairāk nekā to priekšteči par izrādes objektu padara pašu stāsta būvēšanas mehānismu un attiecības starp aktieri un viņa varoni. Minu, ka daudziem, kuri skatījušies vai klausījušies* Hermaņa "Latviešu stāstus", prātā ienācis jautājums – kā aktieriem izdodas pietuvoties stāstu varoņiem un iemantot viņu uzticību tiktāl, lai tie izliktu savu dzīvi kā uz paplātes? Patiesībā – reizēm arī neizdodas, un viss notiek tieši tik neveikli kā ļoti godīgajā un tāpēc šarmantajā fuck up story par jaunas aktrises mēģinājumu tuvoties sava stāsta varonei, ko izspēlē Lolita Stūrmane un Agate Krista. Savukārt daudz bagātāku toņkārtu Jaunā Rīgas teātra dežurantes stāstam par bērnības sapni – dziedātājas karjeru uz lielās skatuves – un dzīvi, kas izvēlējusies iet pavisam citu ceļu, piešķir tieši tas, ka pretī viņai skatītāji var iztēloties sēžam jauno aktrisi Martu Lovisu, kura sapni par skatuvi izdzīvo pašlaik.

Marta Lovisa.

Līdzīgi kā citās JRT "latviešu cikla" izrādēs, arī šajā nav lielu varoņu vai notikumu, savukārt cilvēka dzīvesstāstā lielāka vērtība ir nevis zelta medaļām, bet starp grāmatas lapām nejauši atrastam kaltētam ziedam. Tie arī neuzkrītoši atgādina vērtīgu patiesību – dzīves mums līdzās reti ir tādas, kā var šķist paviršam vērotājam. Dāvida Pētersona lopkautuves strādnieks bezkaislīgi stāsta par nokaušanas procesu, bet mierinājumu no vientulības meklē, klausoties Debisī plati, ko savulaik pircis mīļotajai, savukārt Matīsa Ozola allaž praktiskais braukšanas instruktors ar visu sirdi jūt līdzi savai gados vecākajai kursantei eksāmenā.

Protams, šī ir izrāde ne tikai par stāstiem un to varoņiem, bet tikpat lielā mērā par pašiem stāstītājiem – aktieriem. Ar grūto uzdevumu viņi tiek galā atšķirīgiem panākumiem: daži stāsti paliek drīzāk aktiermeistarības uzdevuma līmenī, citi sasniedz to, ko varētu kautrīgi saukt par mākslas līmeni. Tā ir vairāku iemeslu summa: vēl trūkst pārliecības par sevi, prasmes turēt publikas uzmanību, strukturēt stāstījumu, turklāt savu dara lampu drudzis, ko droši vien pastiprina pandēmijas piespiedu dīkstāve un pirmizrādes vakara atbildība, taču šķiet, ka nekas no tā visa neattiecas uz Tomu Harjo – viņa medbrālis Pēteris ir blieziens, latviešu Forests Gamps, līdz asarām smieklīgs un brīnišķīgi dīvains. Aktierspēles jaudai netraucē arī video formāts, tieši otrādi – Harjo talantīgi strādā sev tuvajā žanrā un dokumentālas fiksācijas vietā tapusi pilnvērtīga īsfilma, ko mierīgi varētu demonstrēt arī ārpus izrādes (uz ko es klusi ceru, lai parādītu visiem, kas gatavi skatīties).

Visbeidzot – ko man izdevās uzzināt par JRT jauno maiņu? To, ka tajā turpina dzīvot teātra aktieru nerakstītais "ētikas kods" – raudzīties uz citiem un sevi ar iejūtīgu, maigu skatu, pamanot komiskā un skumjā, poētiskā un ikdienišķā radniecību visās dzīves izpausmēs. Iespējams, tā ir perspektīva, kas mums šobrīd īpaši vajadzīga, bet viss pārējais ir laika jautājums.

Anna Andersone

Anna Andersone ir teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!