Māksla
20.02.2020

Jaunā Gulbja paradokss

Komentē
0
Saglabā

Par Ērika Apaļā personālizstādi "Ģimene" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē (skatāma līdz 29. martam).

*
... man patīk arī Maksimiliana Vološina (1877–1932) veiktais atdzejojums:

Могучий, девственный, в красе извивных линий,
Безумием крыла ужель не разорвёт
Он озеро мечты, где скрыл узорный иней
Полётов скованных прозрачно-синий лёд?

И Лебедь прежних дней, в порыве гордой муки
Он знает, что ему не взвиться, не запеть:
Не создал в песне он страны, чтоб улететь,
Когда придёт зима в сиянье белой скуки.

Он шеей отряхнёт смертельное бессилье,
Которым вольного теперь неволит даль,
Но не позор земли, что приморозил крылья.

Он скован белизной земного одеянья,
И стынет в гордых снах ненужного изгнанья,
Окутанный в надменную печаль.

Franču simbolista Stefana Malarmē (1842–1898) sonets "Gulbis" – tā atdzejojumu krievu valodā tikko lasījāt – atkal ir Latvijas mākslas līdzjutēju uzmanības lokā, jo Ērika Apaļā 2016. gada izstāde galerijā "Alma" nu kļuvusi par plašāka pasākuma nozīmīgu daļu – tā, gan jau simboliski, noslēdz apjomīgo līdz šim padarītā retrospektīvu "Ģimene", kas nule atvērta apskatei Latvijas Nacionālā muzeja Lielajā izstāžu zālē. Noslēdz? Nu nē, patiesībā vēl uz atvadām ir relatīvi neliela izmēra glezna ar ūdensrozēm, un, ejot projām, uz kāpņu pakāpieniem var lasīt mazu fragmentu no zviedru režisora Ingmara Bergmana (1918–2007) scenārija filmai "Fanija un Aleksandrs".

Par galerijā "Alma" piedzīvoto "Gulbi" savulaik skaisti rakstīja Anna Auziņa, jau tolaik ieinteresētās personas varēja iepazīties arī ar Malarmē dzejoļa oriģinālversiju, angļu tulkojumu un Agneses Irbes veikto latviskojumu. Ēriks Apaļais dzimis 1981. gadā, skolā sācis iet gados, kad jau tuvojās vēsturiskās pārmaiņas, tāpēc, pieļauju, nav sirsnīgos draugos ar krievu valodu. Bet tiem potenciālajiem viņa izstādes apmeklētājiem, kuri krievu valodu apguva padomju laikos, varbūt tieši Vološina atdzejojums, sevišķi elegance, ar kādu dzejnieks atveido (un pārveido) Malarmē izvēlēto soneta formu, noderēs, pirms sākt izstādes apskati un Atēnās dzimušās, Briselē dzīvojošās kuratores Katerinas Gregosas (Gregos) pavadošo tekstu lasīšanu. Iespējams, kādam gribēsies atsaukt atmiņā tālajos skolas gados obligāti studēto Viļa Plūdoņa poēmu "Uz saulaino tāli" – kā nācās to "analizēt" un kā oficiāli tika "traktēts" Jaunā Gulbja tēls. Pēc izstādes izstaigāšanas un iespaidu gūšanas uz pārdomām orientētam apmeklētājam būs jau četras Malarmē dzejoļa versijas, gūzma vizualitātes iespaidu un, kas zina, varbūt vēlme padomāt par kariem, kas nemitīgi norisinās kultūras "iekšējos orgānos".

Ēriks Apaļais piederīgs, aizņemoties Viļņa Vēja formulējumu, vidēji jaunākajai Latvijas gleznotāju paaudzei, un varētu vecmodīgi teikt, ka tagad iegājis brieduma posmā. Tātad ir, uz ko atskatīties, radīt ne nu gluži memuārus, bet, paša mākslinieka vārdiem runājot, īstenot vēlmi pastāstīt (par sevi). Tiesa gan, šī vēlme Apaļajam bija jau agrāk – izteikti tā izpaudās 2013. gadā, kad "Kim?" sarīkotās izstādes ietvarā klajā nāca viņa eseja "Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija" (Andas Baklānes veikts esejas tulkojums latviešu valodā). Viņš rakstīja, ka "vēlme stāstīt var tikt ietverta gan rakstītā vārdā, gan gleznotā attēlā kā autobiogrāfiska refleksija". Nekavējoties sīkāk pie esejas (to katrs var izlasīt pats), vēl tikai viena pirms septiņiem gadiem tapusi Ērika Apaļā atziņa, ko viņš pauž saistībā ar Sartra autobiogrāfiskajām refleksijām: "Runa ir nevis par stāsta kā dokumentāla kāda cilvēka vēstures izklāsta nozīmi, bet par rakstīšanas procesu, par izaicinājumu nonākt aci pret aci ar bezjēdzīgo esamības bezdibeni."

Var teikt, ka tieši bezdibeņa nosaukšana vārdā ir svarīga. Apaļajam kā filoloģiski orientētam cilvēkam, pieļauju, ir gadījies pārdomāt par diviem angļu valodas vārdiem: abyss un void. Ja pirmo varam lietot, piemēram, kā abyss of despair (izmisuma vai šausmu bezdibenis), tad otrais ir kaut kas grandiozāks – tas ir bezgalīgais, bezdibenīgais tukšums starp galaktikām, zvaigznēm un, jā, arī starp cilvēku iespējām pa īstam iepazīt sevi un citus cilvēkus.

Ērika Apaļā glezniecība ir par šiem diviem bezdibeņiem, un tajā atklājas arī mākslas faktiskā nespēja kaut ko būtisku par tiem pateikt, vienalga, vai pēc paša iniciatīvas, vai kārtojot savus mākslinieciskos izteikumus kuratores iztēlē skatītā sistēmā. Šajā nespējā tad arī manifestējas karš, kas norisinās kultūrā. Introspekcija, kas draud pārvērsties vienās vienīgās atsaucēs uz bērnības traumām un reducēties uz tām (sabiedriskajā dzīvē patlaban tā sasniegusi mazu apogeju diskusijās par "mobingu"), ir stājusies varoņstāstu vietā, vizītsvārkus un stērķelēto apkaklīti nomainījuši, piemēram, Palomo Spain tērpi, bet Plūdoņa Jaunā Gulbja vecmodīgās "taisnvirziena" patētikas vietā cilvēku diendienā uzrunā un mulsina jau Malarmē dekadentiskajos laikos aizsāktā nenoteiktība, netulkojamība, neskaidrība – bezdibenis, kurā pazūd itin viss, pat postmodernistu écriture ieskaitot. Pēc bērnudienu atmiņas vietu un priekšmetu apspēlēšanas ieejas "koridorā", pēc to attīstīšanas par tēmām nosacītajā tukšuma (void) "fotolaboratorijā" (darkroom), pēc ģimenes stāsta – jaunākā gleznu cikla, kas veltīts reminiscencēm par vecmāmiņas izsūtīšanu uz Sibīriju, – pēc šī gandrīz ilustratīvā konkrētības mirkļa izstāde aizved līdz Malarmē gulbim un cilvēka nespējai jel ko izrunāt laikā, kad mainās stihijas.

Ceļotājam pa Ērika Apaļā izstādi gribot negribot jādomā par spēka laukiem. Par to, cik šos laukus, to mijiedarbību nosaka pats gleznotājs, cik – kuratore. Domājams, ka pat tad, ja abus pratinātu zem vienas nežēlīgas lampas, skaidrības nebūtu. Kāda māksliniece sarunā ar mani izmeta ironisku piezīmi, ka Apaļais jau esot tāds "kuratoru bērniņš", ar to acīmredzot domājot, ka viņš tikai glezno, bet to, kā uzgleznotais jāsaprot, viņam diktē un iedveš kuratores. Tas noteikti tā nav – atliek vien palasīt Apaļā esejas, uz kurām jau norādīju. Tomēr bez kuratores atbalsta un vēlmes teoretizēt un kontekstualizēt Apaļais varbūt būtu izticis bez t. s. apropriācijām – beļģu mākslinieka Marsela Brodtersa (1924–1976) parakstu demonstrējuma, kāda Vijas Celmiņas darba, fragmenta no Andreja Tarkovska (1932–1986) filmas "Spogulis". Protams, šādas intermēdijas tiem izstādes apmeklētājiem, kuri iet nevis skatīties, bet prātuļot un ir pazīstami ar triju minēto "klasiķu" paveikto, ļauj doties eksotiskās ekskursijās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savā tekstā Katerina Gregosa Ērika Apaļā glezniecības intences sakarā atsaucas uz Žaku Lakānu (1901–1981), vienu no visdīvainākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem 20. gadsimta franču "gudriniekiem". Savulaik sapirkos Lakāna "Semināru" sējumus un mēģināju lasīt; atzīšos, man tās šķita pilnīgas, turklāt nesaprotamas blēņas. "Seminārus" izmetu un vēlāk ar prieku konstatēju, ka, tā darot, nepavisam neesmu bijis vientuļš. Ērika Apaļā izstādē redzamais, manuprāt, liecina, ka viņš, atskatījies uz līdz šim padarīto, ir pietuvojies brīdim, kad var izmest lekciju un semināru pierakstus un mierīgu prātu soļot tālāk. Lai tā notiek.

Pēteris Bankovskis

Old School apstākļos audzis un darbojies Paula Bankovska vecākais brālis. Old School izpaužas tā, ka vienā personā kontrastējoši apvienojas sūrs konservatīvisms ar tagadnes politkorektuma apstākļos ne...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!