Recenzija
23.10.2014

Jauki ļaudis

Komentē
2
Saglabā

Par Gundegas Repšes romānu "Jauki ļaudis", 2014, Dienas Grāmata

Gundegas Repšes jaunākā romāna "Jauki ļaudis" preses relīzē ir teikts, ka tas ir "filozofiski un emocionāli izkāpināts cilvēka neizbēgamās vienatnības šifrējums". Pati autore, kā lasāms uz grāmatas muguras, saka – "šī grāmata ir mana atbilde miesas kultam, cilvēcības komercializācijai, egocentrisma triumfa strupceļiem, nemākulībai mīlēt un atmiņas zudumam, ka esam šajā dimensijā mirstīgi ļaudis". Šādi kruzuļaini apraksti parasti liekas aizdomīgi, tāpēc ar interesi ņēmu un izlasīju grāmatu, lai paskatītos savām acīm, kur tas šifrējums, kur tie egocentrisma triumfa strupceļi. Izlasīju divreiz.

Romāna darbība notiek veco ļaužu pansionātā, kas apvienots ar jauniešu rehabilitācijas centru. Lai gan nevarētu teikt, ka pansionātā notiek kāda īpaša darbība. Tur dzīvo romāna tēli, bet darbība lielākoties notiek viņu galvās, piezīmēs un atmiņās. Tur ir Kustons, Vijole, Džesika Lū, Santa, Lilija, Bella. Daži no viņiem ir veci un slimi, daži – jauni un slimi. Kas viņi tādi ir, par to izlasāms visai maz, arī apraksta par to, kādi ir šie varoņi, tikpat kā nav. Pansionāta iedzīvotāji ir drīzāk karkasi, robežas krāsojamā grāmatā, iekrāsoti ar paralēlu stāstu krāsu. Piemēram, Džesikai Lū raksta tētis, un no šīm vēstulēm mēs daudz uzzinām par tēti, bet neko – par Džesiku. Kustons lasa mammas atstātās piezīmes, aizraujošu vēstījumu par mātes dzīvi, kas dod ļoti miglainu priekšstatu par pašu Kustonu. Vijole lasa savas jaunības dienasgrāmatas – poētiskas un jūtīgas ainas no sena brauciena uz Krimu, kas asi kontrastē ar vēlāko Vijoles monologu, kurā tas atklājas kā aprobežots un rupjš vecis. Bet, labi, par visu pēc kārtas.

Romāns, kā jau var noprast no iepriekšminētā, ir neviendabīgs. Iesākumā tas ir ainu mudžeklis, kurā tēli pansionātā satiekas, dalās domās vai domā pie sevis. Šis sākums pirmajā lasīšanas reizē ir pagrūti saprotams, dažiem fragmentiem šķietami trūkst konteksta. Tikai otrreiz pārlasot, kopaina kļūst skaidrāka. Brīžiem rodas sajūta, ka autorei nepatīk cilvēki, par kuriem viņa raksta. Medmāsa raksturota kā "četrdesmitgadīga pagurusi trīsbērnu māmuļa, no kuras pirms pieciem gadiem notinies vīrs". Šis nicīgais, pat mizantropiskais autora tonis romānā ieskanas vairākkārt un atstāj nepatīkamu iespaidu. Ja tā cits citu aprunā romāna tēli, izteiksme raksturo aprunātājus, bet, ja to dara autors, tas izskatās augstprātīgi. Fragmentāri romāna pirmajā daļā parādās pastāvošās iekārtas kritika, tiek piesaukta "nabadzība korumpētā valstī", piemēram, "jaunais drēbju pievedums bijis manāmi skopāks un paviršāks, laikam viss labākais, kas domāts pansionātiem un bērnunamiem, nozagts un pievākts humpalu veikaliem". Vispār jau tā ir būtiska un nopietna tēma, bet, ieliekot to vecas sievas zūdīšanās monologā, tā izklausās pēc seklas vaimanāšanas.

Vecums – savs, tuvinieku –, nodzīvotā mūža pārcilāšana vai tieši otrādi – atmiņas zudumi, arī nelaimes, slimības – ir pateicīga tēma, kas ļautu savērpties dažādiem literāriem pavedieniem, taču šeit pansionāts šķiet vien fons stāstiem no malas. Pirmais no tiem – jaunās meitenes Džesikas Lū tēva vēstules.

Ar tām iezīmējas romāna nākamā daļa – pavisam tālu no pansionāta –, Džesikas tētis apraksta, kā viņš no Berlīnes, kur dzīvo un glezno, dodas ceļojumā uz Altaja Republiku, Beluhas virsotni. Tur būdams, viņš pārvērtē savu dzīvi un par secināto raksta meitai. Jāatzīst, nepatīkams tips. Starp baudāmiem un dzīviem ainavu aprakstiem, viņa vēstulēs ir daudz sūdzēšanās, skats uz pasauli un dzimteni – žultains. "Es vairs nespēju palikt dzīvs, būdams mazohistiskas, savus bērnus aprijošas tautas tipisks produkts" un "runā, it kā visu zinātu, nu, taisni kā tava māte un vispār sievietes Latvijā". "Neciešu kāpienu augšup [..], rāpšanās man tik ļoti atgādina cilvēces dievišķoto karjeru, kas man savukārt tik dziļi riebj [..]" Viņam raksturīga problēmu meklēšana ārpus sevis, pietrūkst skata iekšup. Tikai vienā fragmentā, kas ir vēstuļu lasāmākā un interesantākā daļa, viņš apraksta sapni – apziņas plūsmas veidā, caur lūgšanu "mīļais Dievs, es neprotu atmest šo izsmējīgo toni". Kopumā šī nodaļa atstāj nepatīkamu pēcgaršu, jo aprakstīta no nepatīkamas personas viedokļa. Tāpēc nākamā nodaļa – Kustona mātes piezīmes – pārsteidz un dziļi aizkustina.

Kamēr Džesika Lū lasa savas vēstules, Kustons lasa mātes atstātās piezīmes – jaunas sievietes dzīvesstāstu par jaunību laukos, vēlāk pilsētā, Otrā pasaules kara sākumu un apcietinājumu, izsūtījumu un dzīvi spaidu darbu nometnē. Tas ir bezkaislīgs, bet asinis stindzinošs apraksts, kur iespaidu atstāj nevis valodas mežģīnes vai emocionāli izpušķojumi, bet gan atstāstītie notikumi. Tieši pieklusinātais vēstījums aizkustina, stāsts it kā izstāsta pats sevi, tam nav nepieciešams stāstītāja vērtējums. Daudz nozīmīgu detaļu, laba dramaturģija – šis fragments ir viens no interesantākajiem tekstiem, kas pēdējā laikā lasīts. Tāpēc jo dīvaināk kontrastē ar pārējo grāmatu.

Pēc tam cits pansionāta iedzīvotājs – Vijole – lasa savas jaunības dienasgrāmatas. Tās vēstī par laiku pirms piecdesmit gadiem, par ceļojumu uz Krimu kopā ar sievu. Valoda dienasgrāmatās ir dzejiska, bet ne eksaltēta, drīzāk atturīga un vērojoša. Arī šo lasīt bija patīkami. Taču vēlāk Vijoles mūsdienu atainojums liek vilties. Tagad, deviņdesmit gadu vecumā, viņš runā prastā, aprautā, teju prātu izkūkojuša veča valodā, kas ļoti kontrastē ar jaunības atturību un pašcieņu. Tas raksturo vispārēju problēmu ar veco ļaužu attēlojumu šajā romānā. Visi ir rūgti, pat maziski, nicina pārējos, strīdas, tukši muld. Vai tās ir likumsakarīgas vecuma blakusparādības? Vai tas nozīmē, ka vecumā cilvēks vienmēr nozaudē to, kas viņš ir bijis līdz šim, pazaudē saikni ar pagātni, izdzīvo prātu? Vai kāds vecumdienās tiešām lietotu frāzes "uzpūtīgie mazgadeņi" un "nāvele"? Lai arī tie ir vērtīgi temati, par kuriem padomāt, man šķiet, ka šāds vienpusējs attēlojums ir negodīgs.

Autore šai grāmatā ir runājusi par daudzām tēmām – vēsturi, latvietību, laiku, attālumu, vecāku un bērnu attiecībām, mākslu, darbu, ticību, Dievu, nelaimi, atmiņu, laimi, apjukumu un apskaidrību. "Jauki ļaudis" nav monolīts darbs, kurā visas tēmas savijas vienā stingrā bizē, aiz kuras turoties var uzkāpt tornī pie daiļavas. Tās drīzāk pavīd un atkal izzūd, atklājas smalki un viegli, dažbrīd rupji un riebīgi. Lielākoties grūti izprast, kur autore nosoda tēlu rīcību, kur – piekrīt un izmanto to sava pasaules skatījuma ilustrācijai. Man tuvāka ir literatūra, kurā valda jautājums, interese pasaules noslēpumā, nevis viedoklis, vērtējums, tiesāšana. Te dominē pēdējais.

Viendabīga vēstījuma neesamību romānā negribas uzskatīt par trūkumu, tieši otrādi – tas ir līdzeklis, kas autoram ļauj izvērsties dažādos virzienos, bet lasītājam sagādā neparastu lasīšanas piedzīvojumu. Taču šajā romānā ne visas daļas ir vienlīdz izdevušās, dažas rada iespaidu, ka ierakstītas starp jēgpilnākām daļām. Dažās – izdevušajās – ir atsevišķu romānu potenciāls.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!