Nav viegli izsekot mehānismam, kura ietvaros bērni viens otru apceļ, jo apsmiets tiek ikviens – tu esi gara žirafe, tu esi sīks smirdelis, tev ir lielas ausis, a tev ir lielas pēdas, ko tu tik tievs, kas tevi mājās nebaro, ko tev tik gari mati, kas tev frizieris nomira, ko tev tik īsi mati, kas tu puisis esi, kas tu meitene esi, kas tu puisis esi, kas tu meitene esi, kas tu debils esi, kas tu meitene esi, davai, aizej pasūdzies skolotājai, briļļainais mīzēj. Tevi var apsmiet pat par to, ka tu nāc no labi situētas ģimenes, tomēr tas, kā esmu novērojusi skolās, kurās man sanācis pabūt pietiekami daudz, ir rets gadījums, salīdzinot ar pretējo. Skaidra lieta, ka bērnībā un pusaudžu gados visi grib būt ne vien paši krutākie, bet arī bagātākie – arī tad, ja tu nolem kļūt par tuksneša princesi, kas dzīvo starp leopardiem, tu pusdienās vēlētos ēst marcipāna kūku un mazgāties tikai burbuļvannā. Tādā ar slidkalniņu. Nebūtu brīnums, ja izrādītos, ka visi mani draugi kādā bērnības brīdī izjutuši kaunu par to, ka viņiem ir drēbes no humpalām.
Skaidrs, ka iemesli iegādāties lietotas preces var būt visdažādākie, bet tikpat skaidrs ir arī tas, ka laikā, kad gan es, gan mani draugi mācījās pamatskolā, mēs visi labi zinājām vārdu savienojumu "ekonomiskā krīze". Attiecīgi tie pamatā bija ekonomiski apsvērumi, kas mūs ārēji atšķīra no tā kretīna, kuram ne vien bija mobilais telefons, bet viņš to arī speciāli saplēsa, kad gribēja, lai viņam nopērk jaunu. Skaidrs, ka viņš bija gan viskrutākais, gan vistuvāk burbuļvannai. Tie priekšstati neizveidojas uzreiz, bet tos ātri iemācās. Vienai manai draudzenei, piemēram, bērnībā šķita brīnumaini tas, ka viņai vannasistabā aug piepes – līdz brīdim, kad viņa par to palielījās klasesbiedriem. Un tādu stāstu ir daudz.
Tagad intuitīvi liekas, ka būšanā bagātam nav nekā morāli laba, un tas attur no stāšanās attiecībās ar šādu vēlmi. Te, pieaugušo pasaulē, morālei ir galvenā nozīme, tai jāpielāgo katrs spriedums, un no tās izriet katrs lēmums – mums kaut kas jāiesāk ar to, ka cilvēki ik dienu mirst apšaudēs, mirst no bada, mirst no nesanitāriem dzīves apstākļiem, mirst, mirst, mirst, mirst uz ūdens, gaisā un smiltīs, mirst ugunī. Mēs nedrīkstam ļaut citām kultūrām iznīcināt mūsējo, mums jāpalīdz cilvēkiem, kuri citādi mirst, mēs nedrīkstam pakļaut briesmām mūsu pašu dzīvību, mums jāstrādā ar katra paša lietām, un tikai tā augs mūsu labklājība un dzīves līmenis, mums ir jāpārstāj piesārņot dabu, vai arī mēs gluži vienkārši izmirsim, mēs nedrīkstam atņemt darbu miljoniem neizglītotu cilvēku, mēs nedrīkstam pieļaut genocīdus, mēs nedrīkstam saasināt attiecības ar vadošajām valstīm ražošanā un ekonomikā, citādi jau tagad varam sevi izgriezt no kartes.
Ap tām koordinātēm, kurās es atrodos uz politiskā kompasa, pieauguši cilvēki nekādā ziņā nemēdz attiekties pret iepirkšanos humpalās negatīvi. Drīzāk otrādi, (paš)pārmetumi ir par iepriekš nelietotu, nepārstrādātu un nepārstrādājamu preču patēriņu. Reizēm kāds kaunīgi atzīst, ka tās foršās zeķes ir no H&M vīriešu nodaļas, bet tās vismaz ir tikai zeķes – un otrs saprotoši pamāj, jo tās jau ir tikai zeķes. Un no vīriešu nodaļas, kas ir labi, jo tādējādi tu nepakļaujies standartiem par to, kas kuram dzimumam būtu jānēsā. It kā tas mīkstinātu faktu, ka atbalsti kompāniju, kura par kapeikām nostrādina tos bērniņus Bangladešā vai kur tur. Droši vien labākais, ko vispār varētu darīt, būtu turēt skapī tikai dažus apģērba gabalus, visus izgatavotus Latvijā no dabīgiem un ilgtspējīgiem materiāliem, bet cilvēkiem, kas ar mani sarunājas, nav raksturīgi turēt makā liekus piecsimt eiro brīžiem, kad zābakam nokrīt zole vai jakai izdilst elkoņi kā miegs pirms sesijas.
Ja tiktāl ir radies iespaids, ka es šo tagad stāstu, lai paziņotu, ka viss ir sūdīgi un man pienācis laiks pārvākties uz Antarktīdu, lai beidzot ietu pensijā, aptuveni no šīs vietas vajadzētu sākt saprast, kāpēc šis nebūt nav tas gadījums, lai gan, protams, tādas izjūtas man ir pazīstamas. Ziniet, kaut kas tajā kreiso–labējo diskursā ir ļoti neseksīgs. Zināt, kas tas ir? Es jums pateikšu. Tā ir vienam otra vainošana pie gaidāmās pasaules bojāejas. Man kā kristīgam cilvēkam šis jautājums zināmā mērā nekādas problēmas nesagādā, jo, no vienas puses, mēs pat ļoti gaidām, kad pienāks laika gals, bet pamatoti ir teikt, ka tas nevienu neatbrīvo no visādas sociālas un politiskas atbildības. Tomēr es šoreiz vēlos likt uzsvaru uz ko citu.
Man, piemēram, pienākuma, kauna un vainas izjūta nekādi nepalīdz dzīvot. Varētu likties, ka bez tām cilvēks kļūst nolaidīgs un neciešams, bet es domāju, ka īstenībā tās tikai ierobežo un ilgtermiņā rada vairāk problēmu nekā jēgas. Likt kādam nokaunēties – tas totāli ir nogurušas pamatskolas skolotājas gājiens. Arī tad, ja tu sevi nokaunini pats (kā tas visbiežāk notiek), tu it kā sadali sevi divās daļās, no kurām viena ir hierarhiski augstāka un attiecas pret otru kā pret dumju. Tas, ka skolotāja ir nogurusi, implicē to, ka, pirmkārt, skolēns jau atkārtoti neuzvedas adekvāti, tātad, iespējams, ir jau izmēģināti dažādi varianti, ko ar viņu iesākt, un, otrkārt, skolotāja tajā brīdī ne uz ko daudz nav spējīga. Protams, ka viņa to bērnu salamā.
Labi, bet kāpēc viņai tas vispār ir svarīgi? Vai tāpēc, ka šis skolēns ar savu uzvedību apkauno skolotāju? Tāpēc, ka viņai šī situācija smērē sejā pašas nespēju atbilst saviem ideāliem? Tāpēc, ka viņai jau tā maz maksā, visi no viņas kaut ko sagaida un šis bērns tikai nejauši pavilka klucīti no nestabila torņa apakšas? Jebkurā gadījumā lielākā atšķirība starp situāciju pamatskolā un tavā uz mirkli sašķeltajā personībā ir tāda, ka tos pārmetumus, kurus izsaka "skolotāja", "skolēns" pilnīgi noteikti ņem pie sirds. Mēs te no malas saprotam "skolotāju" viņas grūtajā brīdī, bet "skolēns" to, pat gribēdams, nespēj, jo pār viņu tobrīd gāžas tornis un viņam, dabiski, ir bail. Protams, tādi starpgadījumi notiek visu laiku un var nekādu traumu neatstāt – viens otru salamā, tad atvainojas un notikušo ātri aizmirst –, bet īpaši tad, ja šajā salīdzinājumā nomainām skolēnu un skolotāju ar vecākiem un bērnu, gadās arī tādi konflikti, pēc kuriem mazākais ilgi rausta valodu. Pēc analoģijas piedāvāju apdomāt arī citas pašapziņu bremzējošas emocijas, kā pienākuma, vainas u.tml. izjūtas, kuras visas, manuprāt, iet roku rokā un viena otru pamudina.
Es apzinos, ka tas, ko nupat apskatījām, nav universāla patiesība; mana motivācija izriet no tā, ka, analizējot dažādus piemērus, kuros es dažādos laikos esmu jutusies slikti, nepārsteidzošā kārtā secinu, ka tos visus vieno (brīžiem pretrunīga) sevis šaustīšana par to, ka es neesmu tāda, kādai man vajadzētu būt. Es jūtos tādējādi izčakarējusi pietiekami daudz laika un ar lielāko prieku šo nodarbi pārtrauktu, bet to ir tikpat kā neiespējami izdarīt. Tam ir vairāki iemesli – piemēram, katram cilvēkam galvā ir neirotiski mainīgas idejas par ideālo sevi, un būtībā visa reklāmas industrija stimulē šos ideālus iekārot.
Okei, Meļķe, bet kāpēc tad tu studē, tīri zobus ar bambusa zobu birsti un skalo saviem kursabiedriem smadzenes par sieviešu tiesībām, ja pienākumi ir stulbi un tiekšanās pēc izcilības ir toksiska? Paldies, ka pajautāji. Tāpēc, ka strādāt (ar sevi, savām izvēlēm, citiem cilvēkiem, ar kaut ko no sevis nošķirtu) var ne tikai lietderīguma, morāles un atbildības vārdā, bet arī tāpēc, ka darbs var pavērt ceļu uz skaisto, interesanto un visādā citā ziņā foršo. Un tāpēc, ka man rūp, proti, es gribu rūpēties par lietām, kuras man ir svarīgas, – tas ilgtermiņā sagādā man prieku un palīdz daudz ko izprast. Un te arī beidzot parādās otrā (jautrā, iepriecinošā un lieliskā) puse vārdam "pienākums". Protams, ka ir daudz jāiegulda, lai īstenotu savas idejas un jebko iemācītos, bet man šķiet ļoti svarīgi vienmēr atgriezties pie tā, ka šīs lietas tiek darītas tāpēc, ka tās ir foršas, – arī tad, ja ne viscaur procesā ir jautri. Kas attiecas uz cilvēkiem, kuri uzskata, ka nekam vispār nav jābūt jautram un viss ir tikai un vienīgi ļoti sarežģīti, – manuprāt, viņi palaiž garām ļoti daudz no dzīves burvības un, visticamāk, nav ielūgti uz manu dzimšanas dienas ballīti.
Pirms pāris gadiem biju samīlējusies vienā puisī, kuram nevaldāmi auga biezs sejas un ķermeņa apmatojums. Nu, tā, ka zem briļļu rāmja uzacis bija saaugušas kopā, rokas klāja melni mati un uz galvas bija kolosāls biezoknis. Tas gan nebija galvenais iemesls manām jūtām, bet, kad atgriezos atpakaļ uz planētas Zemes, beidzot pārstāju skūties, jo sapratu, cik tas ir skaisti, ka mums visiem mati spraucas ārā ne no galvas vien, bet ik stūra, kas tiem patīk. Līdz tam brīdim neskūšanās man saistījās ar politisku attieksmi, kuras specifiku es nekādi nevarēju atzīt par savu, bet tagad esmu tā pieradusi neskūties, ka gluds ķermenis man atgādina plastmasā iepakotus vistas stilbiņus, kuri savukārt gludi ievada sekojošo – mums pasaulē ir totāla atkritumu pārprodukcija, un es gribu aicināt visus tajā piedalīties, cik vien iespējams maz. Ja tu uzskati, ka tādējādi tu nekotēsies kā labāks cilvēks, tā nav tava vaina, tev ir aktuālākas lietas, par kurām domāt, un arī tad, ja tu pazīsti kādu cilvēku, kurš iepērkas beziepakojuma preču veikalos, un sakritības pēc tev viņš nepatīk, es tomēr atļaušos norādīt, ka, manuprāt, plastmasas plēvē ietīts siers ir neestētisks, tāpat kā maisiņos nosmakuši bruņurupuči, eži, nāriņas, skorpioni un pilnīgi jebkas cits, ko vien var iedomāties, un varbūt tu domā tāpat – ka tas nav estētiski.
Atšķirīgu interešu pārstāvjiem nevajadzētu baidīties kaut ko darīt tikai tāpēc, ka to dara tas otrs; ir riktīgi žēl, ka cilvēkiem bieži nekas nepielec, ja vien to nenoliek melnu uz balta. Varbūt tās lietas, kuras tev ir svarīgas, var darīt caur prieku? Tad tev būs vieglāk neienīst citus, turklāt biežāk izdalīsies visādas veselīgas ķīmijas smadzenēs. Nav jābūt nekādam lielajam intelektuālim, lai nonāktu ļoti drūmā prāta stāvoklī. Tu neizbēgami esi kauliņš kādā ļaunā shēmā, bet, ja tu piedomā par savām izvēlēm, tu vari izdarīt daudz laba, kas tev pašam sniegs jaudu dzīvot.
0