Nobela lekcijas
19.05.2009

Japānas skaistums un es. Nobela lekcija 1968. gadā

Komentē
0
Saglabā

Pavasarī — ziedi,
Vasarā — dzeguze,
Pilnmēness — rudenī,
Ziemā — sniegs,
Mirdzošs un auksts.

 

Dzena priesteris Dogens (1200—1253) šo savu tanku nosauca «Pirmējais veidols».

 

Ziemas mēness,
No mākoņa iznācis,
Ceļā pavada mani.
Vai vējš ir tik ass?
Un sniegs — vai tik salts?

 

Šo dzena priestera Mjoes (1173—1232) tanku un Dogena tanku «Pirmējais veidols» es izvēlos, kad mani lūdz rakstīt kaligrāfijas paraugus.

Mjoe savai tankai ir uzrakstījis garu ievadu, kurā, pārstāstot poētisko situāciju, skaidri atklāj dzejoli ietverto noskaņu: «Gennina laikmeta (1224. gads) 12. decembra naktī visa debess bija mākoņu pārvilkusies un mēness nebij redzams, kad es, iegājis Kakjū dzena zālē, meditēju. Pusnaktī pēc meditācijas es atgriezos no kalna virsotnes uz māju ielejā. No mākoņa šāvas parādījās mēness, nakts bija pilna blāvas mēnesnīcas, kuras gaismā sniegs vizēja. Ielejā gaudoja vilki, bet baiļu man nebij, jo mēness bij kopā ar mani. Pēc kāda laika atkal devos uz meditācijas telpu kalngalā. Mēness, mākoņos slēpies, bija neskaidrs, tikko redzams. Taču, kad ceļš jau gāja kalnā un es soļoju, klausīdamies dziļā naktī zvanu skaņas, mēness, no mākoņa iznācis, mani pavadīja. Es sasniedzu kalna virsotni un jau grasījos ieiet meditācijas zālē, kad mēness, no mākoņa bēgdams, teju teju taisījās paslēpties aiz pretējā kalna muguras. Tas viss izskatījās tā, it kā mēness mani slepus pavadītu.»

Kad Mjoe bija sasniedzis meditācijas telpu kalna virsotnē un mēness, viņu pavadījis, tai brīdī nozuda aiz kalna kores, dzena priesteris sacerēja tanku:

 

Es iešu projām
Lejup aiz kalna malas.
Nāc arī tu, mēness!
Nakti pēc nakts kā draugi
Kopīgi tad vadīsim.

 

Mjoe uzrakstīja arī ievadvārdus tankai, kuru viņš sacerēja, vai nu visu nakti pavadot dzena zālē, vai arī to atstājot pirms rītsvīdas: «Dzena meditācijas laikā, kad es atvēru acis, rītausmas mēness gaisma blāzmoja loga priekšā. Es pats sēdēju tumsā, tālumā vērsdamies, un man bija tāda sajūta, it kā mana sirds izstarotu gaismu, kura saplūst ar mēness gaismu.»

 

Kad mana sirds,
Kurā nav tumšu stūru,
Izstaro gaismu,
Nav šaubu — mēness domā,
Ka tā ir viņa gaisma.

 

Par Saigjo saka, ka viņš ir sakuras dzejnieks, bet Mjoe tiek dēvēts par mēness dzejnieku. [..] Šajās tankās, kurās dziļā aizkustinājumā rakstīts par mēnesi, to attēlojot no pusnakts līdz rīta ausmai, Mjoe seko Saigjo vārdiem: «Kad saceru tanku, es nemaz nedomāju, ka tā ir tanka.» Saigjo vārdi ir Mjoes dzejoļu gars, 31 zilbes dzejolī ar vienkāršiem, naiviem vārdiem risinot sarunu ar mēnesi. Pārsteidz ne tik daudz vārdi «būt draugos ar mēnesi», kā pavisam jauns skatījums uz mēnesi: es, kas redzu mēnesi, kļūstu par mēnesi, mēness, manis skatīts, kļūst par mani. Dzena priesteris un dzejnieks Mjoe iegrima dabā, it kā saplūda kopā ar to. Pirmsausmas mēness uzskata par savu gaismu dzenbudistu mūka apskaidrotās sirds starojumu, kad tas sēž tumsā pirms rīta gaismas atsvīdas meditācijas zālē.

Kā redzams no garā ievada Mjoes tankai, kurā «ziemas mēness, no mākoņa iznācis, ceļā pavada mani», mēness smalki sastīgo ar Mjoes sirdi, kad budistu mūks ir iegrimis dziļās pārdomās par reliģiju un filozofiju. Rakstot savus kaligrāfijas paraugus, es izvēlos šo Mjoes tanku, jo dzejolī var just patiešām liegu atsaucību. Ziemas mēness, no mākoņa atkal iznācis, dara gaišus soļus, dodoties meditēt uz kalna virsotni un no tās atgriežoties; tas pat atvaira bailes, dzirdot vilku kaucienus. Vai vējš ir tik ass un sniegs — vai tik salts? Es izvēlos šo tanku un rakstu to kaligrāfiski, jo dzejolī jaušama silta, dziļa atsaucība pret dabu un cilvēkiem. Līdz sirds dziļumiem tankā atklājas japāņu gara liegums.

Profesors Jasiro Jukio, visā pasaulē pazīstamais Botičelli pētnieks ar plašām zināšanām visu laiku Austrumu un Rietumu mākslā, reiz teicis, ka japāņu mākslas savdabību īsi var raksturot ar vienu poētisku frāzi: «Kad vērojam sniegu, mēnesi, ziedus, vairāk kā jebkad domājam par tuvu draugu.» Kad priecājamies par mēness skaistumu, kad priecājamies par sniega skaistumu, citiem vārdiem sakot, kad četru gadalaiku skaistums mūsos rada laimes un stipra saviļņojuma izjūtu, tad īpaši ilgojamies pēc drauga. Skaistuma pārdzīvojums izsauc vēlēšanos būt kopā ar draugu, un vārds «draugs» tad skan kā vārds «cilvēks».

Sniegs, mēness, ziedi, kas simbolizē skaistumu gadalaiku mijā, pēc japāņu tradīcijas ietver sevī skaistumu vispār: kalnu, upju, zāles, koku, bezgalīgo dabas parādību un cilvēka jūtu skaistumu. Arī japāņu tējas ceremonijas pamatā ir šī izjūta — «kad vērojam sniegu, mēnesi, ziedus, vairāk kā jebkad domājam par tuvu draugu». Tikšanās tējas paviljonā — tā ir tā pati «jūtu tikšanās» (kankai): patīkama sabiedrība, patīkami ļaudis, patīkams gadalaiks. Nav pareizi, ka par manu romānu «Tūkstoš dzērvju» raksta, ka tas atklājot Japānas tējas ceremonijas iekšējo un ārējo skaistumu. Drīzāk šajā romānā es gribēju brīdināt no vulgaritātes, kurā iegrimusi mūsdienu tējas ceremonija.

 

Pavasarī — ziedi,
Vasarā — dzeguze,
Pilnmēness — rudenī,
Ziemā — sniegs,
Mirdzošs un auksts.

 

Protams, ja vien ir vēlēšanās, šajā Dogena tankā par četru gadalaiku skaistumu var nesaskatīt neko vairāk kā konvencionālu, banālu četru sezonu tēlu kopā salikumu ļoti parastā veidā. Tā ir tanka, kaut gan varētu teikt, ka īstenībā tā nemaz nav tanka. Un tomēr ir kāda šim dzejolim ļoti līdzīga dzenbudistu priestera Rjokana (1758—1831) pirmsnāves tanka:

 

Par piemiņu
Kas gan paliks pēc manis?
Pavasars ziedos,
Kalnos dzeguzes balss,
Kļavlapas rudenī.

 

Rjokana un Dogena tankas ir ārkārtīgi līdzīgas — it kā parasta situācija, triviāli vārdi. Taču bez svārstīšanās var teikt, ka šī tik parastā poētiskā situācija, šie triviālie vārdi, dzejnieku izvēlēti un kopā salikti, atspoguļo Japānas skaistuma būtību. Nemaz jau nerunājot par to, ka šī ir slavenā dzejnieka un dzena priestera Rjokana pirmsnāves tanka.

 

Kad vieglā miglā
Tinusies ir šī garā
Pavasara diena,
Ar bērniem spēlēju bumbu,
Līdz vakara rēnums nāk.


***


Šajā pasaulē,
Kaut arī ļaužu pūlis
Allaž apkārt man, —
Taču tomēr labāk vienam
Ir par dzīvi priecāties.

 

Rjokana dzīvi caurstrāvoja šo tanku gars. Dzena priesteris dzīvoja vientuļnieka būdā; nabadzīgās drānās tērpies, viņš klīda pa lauku ceļiem, spēlējās ar bērniem un runājās ar zemniekiem. Rjokanam bija dziļas zināšanas reliģijā un literatūrā, tur viņam nebija nekā grūta. Dzīvē un literatūrā viņš vadījās pēc budistu principa — mierīga seja, laipni vārdi. Rjokans ar savu dzeju un kaligrāfiju stāvēja tālu pāri Edo laikmeta pēdējā perioda (no 18. gs. beigām līdz 19. gs. sākumam) vulgaritātei. Dzena priesteris labi orientējās iepriekšējo gadsimtu izsmalcinātajā skaistumā, un viņa dzeja un kaligrāfija ārkārtīgi augstu tiek vērtēta arī mūsdienu Japānā.

Rjokana pirmsnāves dzejolis pauž to, ka viņam nerūp, vai par viņu paliks kādas atmiņas, bet visas domas ir vērstas uz to, ka daba pēc viņa nāves būs tikpat skaista, — tāds ir viņa novēlējums. Šajā tankā jaušams gan tradicionālais jūtu izpaudums japāņu dzejā, gan arī dzirdama reliģiozā sirds.

 

Nepacietīgi
Domāju, kad atnāks, kad...
Nu ar mīļoto
Beidzot kopā mēs esam,
Ko gan domāt man tagad?

 

Rjokanam ir arī šāda mīlestības tanka, un tā man ļoti patīk. Dzena priesteris 68 gadu vecumā satika 29 gadus veco mūķeni Teisinu un tika svētīts ar skaistu mīlu. Šajā tankā izskan gan prieks, ka atnākusi mīļotā, kuru gaidot viņš jau bija noguris, gan prieks, ka nejauši satikta mūžīgā sieviete. «Beidzot kopā mēs esam, Ko gan domāt man tagad?» Šīs pēdējās rindas ir vienkāršības paraugs.

Rjokans mira 74 gadu vecumā. Viņš bija dzimis sniegu valstībā Ečigo, tagadējā Niigates prefektūrā, Japānas ziemeļdaļā, kas pavērsta pret Japāņu jūru, kur no Sibīrijas pāri nāk salti vēji. Šo novadu esmu aprakstījis romānā «Sniegu valstībā». Visu savu dzīvi Rjokans pavadīja šajā sniegu valstībā, bet dziļā vecumā, jūtot nāves tuvumu, viņa sirds pārdzīvoja satori un ieguva apgaismību. Un man liekas, ka pirmsnāves dzejolī — dzena mūka «pēdējā skatienā» — sniegu valstības daba atspoguļojās visā tās skaistumā.

Esmu uzrakstījis eseju «Pēdējais skatiens»; teiciens «pēdējais skatiens» ir ņemts no Akutagavas Rjūnoskes (1892—1927) pirmsnāves vēstules, un šie vārdi uz mani atstājuši ārkārtīgi dziļu un spēcīgu iespaidu.

Akutagava rakstīja, ka laikam viņš pakāpeniski zaudējis dzīvības spēku, dzīvnieka dzīves instinktu. «Pašreiz es dzīvoju kvēlojošu nervu pasaulē, caurspīdīgs kā ledus. [..] (Kavabatas izlaidums). Es pat nezinu, kad saņemšu drosmi un noslēgšu rēķinus ar dzīvi. Tikai daba man tagad šķiet skaistāka nekā jebkad. Iespējams, šī pretruna izsauks Jūsu smieklus — mīlēt dabas skaistumu un gatavoties aiziet no dzīves. Varbūt daba man liekas tik skaista tādēļ, ka tā atspoguļosies manā pēdējā skatienā.»

1927. gadā, 35 gadu vecumā, Akutagava Rjūnoske izdarīja pašnāvību. Toreiz esejā «Pēdējais skatiens» es rakstīju: «Lai cik noguris un cik tālu no šīs pasaules būtu aizgājis cilvēks, bet pašnāvība nav saistīta ar sirds apgaismību. Lai cik arī cildens būtu pašnāvnieks, viņš ir tālu no gudrā.» Pat tas, ka pašnāvību izvēlējās Akutagava Rjūnoske un pēckara periodā arī Dadzai Osamu (1909—1948), nerada manī simpātijas un atzinību. [..]

Es atceros dzena priesteri — kādu Ikjū (1394—1481), kurš, kā zināms, divas reizes bija mēģinājis izdarīt pašnāvību. Ar vārdu «kāds» Ikjū apzīmēju tāpēc, ka par viņa ekscentrisko uzvedību, nepakļaušanos nekādām vispārpieņemtām normām ir daudz anekdotisku nostāstu. Atjautīgo virspriesteri Ikjū zina pat bērni.

Par Ikjū raksta: «Bērni rāpās viņam uz ceļiem, glaudīja bārdu. Meža putni no viņa rokām ņēma barību.» Spriežot pēc visa, Ikjū bijis ārkārtīgi vienkāršs, mierīgs un laipns. Tai pašā laikā Ikjū bija īsts dzena priesteris — bargs, pamatīgs un dziļi domājošs.

Runā, ka Ikjū bijis imperatora dēls. Sešu gadu vecumā Ikjū iestājies budistu templī, bet dzejnieka talanta mirdzums viņā parādījies jau pusaudža gados. Ikjū tirdījušas šaubas par dzīves un reliģijas būtību: «Ja dievs ir, lai tas palīdz man! Ja dieva nav, es metīšos ezera dibenā un kļūšu zivīm par barību!» Un patiešām — viņš jau grasījies mesties ezerā, taču laikus izglābts. Reiz, kad Daitokudzi templī kāds mūks izdarījis pašnāvību, daži mūki tikuši apcietināti un Ikjū, juzdams atbildību, «ar smagu nastu uz maniem pleciem» devies atpakaļ kalnos, nolēmis mirt, atsakoties no ēdiena.

Savu dzejoļu krājumu Ikjū nosauca «Neprātīgā Mākoņa dzeja», un pats sevi viņš dēvēja par Neprātīgo Mākoni (Kjo Un). Šajā, tāpat kā nākamajos dzejoļu krājumos, dominē mīlestības dzeja, kurai nav precedenta ķīniešu un it īpaši Japānas viduslaiku dzena mūku dzejā. Ikjū attēlotie guļamistabas noslēpumi pārsteigumā lika pat satrūkties.

Ikjū ēda zivis, dzēra sake, padevās sieviešu valdzinājumiem; viņš neievēroja budisma baušļus un aizliegumus. Ikjū sacēlās pret sava laika reliģiju un caur dzenu kara, sajukuma un morālo normu degradācijas laikā tiecās apstiprināt cilvēku eksistences, dzīves dabisko atjaunotni.

Templis, kurā dzīvoja Ikjū, — Daitokudzi templis Kioto, Murasakino — arī mūsdienās ir tējas ceremonijas centrs, kurā tiek apbrīnoti Ikjū kaligrāfijas paraugi tējas paviljona tokonomā. Arī es glabāju divus viņa kaligrāfijas paraugus. Viens no tiem: «Viegli ir ieiet Budas pasaulē, grūti ir ieiet dēmona pasaulē,» — mani ir tik dziļi iespaidojis, ka arī es pats bieži kaligrāfiski rakstu šo teicienu. [..]

 

Kad jautāju,
Tu atbildi man.
Kad nejautāju,
Arī tu klusē.

Kas sirdī tev, Daruma?[1]


***

Kas tā tāda sirds,
Kā vārdiem pateikt to? —
Vēja salka priedē
Tušas gleznā —
Sumie.

 

Šajā Ikjū tankā ir austrumu tušas glezniecības (sumie) dvēsele — tukša, neaizpildīta, brīva telpa, viss, kas atstāts neuzzīmēts. [..] Dogens saka: «Vai gan bambusa šalkoņā nav ceļš uz satori, vai sirds mirdzums nav persiku ziedos?» [..]

Arī japāņu dārzi simbolizē dabas varenību. Rietumu dārzi pārsvarā ir veidoti pēc simetrijas principa, bet japāņu dārzi galvenokārt ir asimetriski. Tas ir tādēļ, ka asimetrija un nevis simetrija var izteikt dabas plašuma bezgalību un tās formu dažādību. Protams, šo asimetriju līdzsvaro japāņiem raksturīgā smalkā izjūta. Nekas nav tik sarežģīts, dažāds un līdz sīkumam pārdomāts kā japāņu dārzu mākslas veidošanas likumi. Vienā no japāņu dārzu veidiem — «Sausajā ainavā» (kare san-sui) — lieli un mazi akmeņi izvietoti tā, lai to sakārtojums radītu kalnu un upju iespaidu un pat ļautu iztēlē skatīt okeāna viļņus triecamies pret krasta klintīm. Kulmināciju lakonisms sasniedz bonsai[2] un bonseki[3] mākslā. Japāņu vārds «ainava» — «san-sui» — sastāv no diviem hieroglifiem — «san» (kalns) un «sui» (ūdens) — un var apzīmēt ainavu dabā, gleznā vai dārzā; tajā var būt ietverta vientulības, pamestības, skumju koncepcija. Nav šaubu, ka vabi[4] un sabi[5] estētiskajās kategorijās, kas augstu tiek vērtētas tējas ceremonijā ar tās četriem pamatprincipiem: harmonija, cieņa, tīrība, miers, — ir ietverta liela gara bagātība, bet tējas paviljons, tik šaurs un necils, rada bezgalīgas telpas un neierobežotas elegances izjūtu.

Viens zieds satur vairāk spožuma nekā simts ziedu. Arī slavenais ikebanas meistars Rikjū mācīja neizmantot ziedu kārtošanā izplaukušus ziedus. Līdz pat mūsdienām tējas paviljona tokonomā ir pieņemts likt tikai vienu ziedu — un to pašu pumpurā. Ja ir ziema, tad tējas ceremonijai izvēlas ziemas sezonas ziedu, piemēram, kādu no kamēlijas šķirnēm — vai nu «siratama» vai «vabisuke». Ikebanā izmanto baltas kamēlijas, un der tikai zieds pumpurā. Balts, kas ir bez krāsas, ir kā tīrākā starp krāsām un satur sevī visvairāk krāsu. Pumpuram ir jābūt ar rasu — tam jāuzslaka nedaudz ūdens pilienu.

Veidojot ikebanu maijā, zaļpelēkā porcelāna vāzē liek vienu peoniju — visskaistāko no visiem ziediem, ko vien izmanto tējas ceremonijā. Arī peoniju izvēlas baltu, rasas lāsītēm klātu. Bieži ūdens lāsītes ir ne tikai uz zieda, bet arī uz trauka. [..]

Ikebanas meistars Ikenobo Seno darbā «Tradīcija, glabājama no paaudzes paaudzē» ir teicis: «Kalniem, laukiem, ūdeņu krastiem ir jāparādās to dabiskajās formās.» Savā ikebanas skolā viņš radīja unikālu garu: viņš atrada «ziedus» saplēstās vāzēs un uz nokaltušiem zariem — arī no šiem «ziediem» var iegūt sirds apgaismību. «Senie, kārtojot ziedus, spēja sasniegt satori.» Dzena iespaidā ziedu meistara sirds atmodās Japānas skaistumam. Iespējams, ka viņa ziedu mākslā izpaudās arī tā cilvēka sirds, kurš dzīvoja Japānā ilgo iekšējo karu un nesaskaņu radītajā postā, sabrukumā.

Kādā no īsstāstiem Japānas senākajā lirisko miniatūru krājumā «Ise monogatari» (10. gs.) teikts: «Būdams cilvēks ar gaumi, viņš bija ielicis vāzē neparastu glicīnijas zaru — trīs sjaku[6] un sešus sunus[7] garu.» Tas ir stāsts par Arivaru Jukihiru, kas bija ielūdzis pie sevis viesus un vāzē ielicis šādu neparastu glicīnijas zaru. Tas, ka glicīnijas zars bija trīs sjaku un sešus sunus garš, tik tiešām skan neticami, tā ka pat rodas šaubas par vārdu patiesību. Taču es šajā glicīnijas zarā izjūtu Heianas laikmeta kultūras simbolu. Glicīnijas zari ir japāniski, tiem piemīt sievišķīga elegance. Kad tie vieglā vējā, ziediem klāti, līgani šūpojas, lokani, izsmalcināti un maigi, agras vasaras zaļplaukumā te parādīdamies, te pazuzdami, tie it kā ietver sevī skumjo burvību — «mono no avare»[8]. Ir apbrīnojams šāds glicīnijas zars — trīs sjaku un sešus sunus garš. Apmēram pirms tūkstoš gadiem japāņi, veiksmīgi adaptējot un piemērojot sev Ķīnas Taņu dinastijas kultūru, radīja lielisko, spožo Heianas laikmeta kultūru, kura iedibināja Japānas skaistuma tradīciju, un tas tiek uzskatīts par tādu pašu brīnumu kā šis dīvainais, skaistais glicīnijas zars.

Gan tankas, sākot jau ar krājumu «Kokinsjū» (905. g.), kas tika sastādīts pēc imperatora norādījuma, gan arī «Ise monogatari», gan romāni — Murasaki Sikibu (apm. 970—1002 ?) romāns «Stāsts par princi Gendzi», Sei Sjonagonas (pēc pēdējiem Japānā publicētajiem dzīves datiem apm. 966—1017) romāns «Pagalvja piezīmes» — tie visi ir japāņu klasiskās literatūras izcilākie šedevri. Heianas laikmetā Japānā izveidojās skaistuma tradīcija, kura ne tikai ietekmēja nākamo 800 gadu literatūru, bet arī noteica tās garu. It īpaši «Stāsts par princi Gendzi» līdz pat mūsdienām palicis visu laiku japāņu romāna augstākā virsotne. Nav romāna, kas spētu līdzināties šim šedevram. Tagad arī ārzemēs uzskata par pasaules brīnumu, ka 10. gadsimtā Japānā uzrakstīts tik mūsdienīgs romāns. Bērnībā, vēl labi neprazdams senvārdus, es daudz lasīju Heianas laikmeta literatūras klasiku, arī «Stāstu par princi Gendzi», kas mani dziļi saviļņoja. Visa japāņu literatūra bija šī Heianas laikmeta romāna fascinējuma gūstā, un vairāk nekā simt gadus turpinājās dažādas imitācijas un pakaļdarinājumi. «Stāsts par princi Gendzi» cauri gadsimtiem bija skaistuma avots, kas plaši un dziļi ietekmēja mākslu, lietišķo mākslu, dārza mākslu, par tankas žanru nemaz nerunājot.

Murasaki Sikibu, Sei Sjonagona, Idzumi Sikibu (979—?), Akadzome Emona (957?—1041) bija tanku dzejnieces, kuras kā galma dāmas kalpoja imperatora galmā. Heianas laikmeta kultūra bija galma kultūra, līdz ar to — sievišķīga. Romānu «Stāsts par princi Gendzi» un «Pagalvja piezīmes» tapšanas laiks ir Heianas kultūras augstākā uzplaukuma laiks, pilnbrieda zenīts, no kura sākās lejupslīde. Slavas un lieliskā mirdzuma beigu posmā, sākoties lejupslīdei, jaušamas skumjas, melanholija, rezignācija. Kamakuras laikmetā (1192—1333), vājinoties imperatora varai, politisko varu un spēku ieguva samuraju kārta, augstākā militārā vadība — sjogunāts. Kamakuras laikmetā izveidojies sjogunāts valdīja līdz pat Meidzi laikmeta pirmajam gadam (1868. g.), t. i., gandrīz 700 gadus. Bet tas nebūt nenozīmē, ka nepastāvēja imperatora dinastiju, galma aristokrātijas kultūra. Kamakuras sākuma perioda tanku antoloģijā «Sinkokinsjū» (1205), kura arī bija sastādīta pēc imperatora norādījuma, tanku sacerēšanas likumi bija ievēroti tikpat prasmīgi kā Heianas krājumā «Kokinsjū». Kaut gan «Sinkokinsjū» bija arī vārdu spēles, taču augstu tika vērtēta suģestivitāte, burvība, slēptais dziļums — jūgens. Tas viss līdz ar poētisko tēlu veidošanas paņēmieniem sasaucas ar mūsdienu simbolistu dzeju. Mūks Saigjo (1118—1190) bija tanku dzejnieks, kurš savienojis šos abus — Heianas un Kamakuras — laikmetus.


Es gāju gulēt,
Cerot, ka mīļotais mans
Sapnī jel atnāks.
Zinātu, ka tas ir sapnis, —
Es nekad nemostos...


***

Kaut manas kājas
Bez stājas pie viņa skrien
Pa sapņu takām, —
Šīs naktis nav brīža vērts,
Kad es viņu dzīvē redzu.

 

Tās ir dzejnieces Ono Komači (10. gs.) tankas no krājuma «Kokinsjū»; par sapņiem viņa rakstīja tiešā, reālā manierē. Laikposmā pēc «Sinkokinsju» iznākšanas tankās parādījās vel vairāk liega, smalka, tieša tēlojuma:

Saules staru raksts
Bambusu birzi mirdzot,
Kur zvirbuļi čiepst,
Savos atspulgos pieņem
Rudenīgos krāstoņus.


***

Hagi ziedi birst
Šai asā rudens vējā,
Kas sirdi izpūš...
Rietošās saules gaisma
Arī no sienas jau zūd.

 

Šīs tankas rakstīja Kamakuras beigu perioda dzejniece Eifuku Moina (1271 —1342), kuras daiļradē jūtama melanholija, delikāts, patiess tēlojums. Es domāju, ka šo tanku gars ir tuvāks mūsdienām.

Gan dzenbudistu priesteris Dogens («Ziemā — sniegs, mirdzošs un auksts»), gan priesteris Mjoe («Ziemas mēness, no mākoņa iznācis, ceļā pavada mani») bija «Sinkokinsjū» laika cilvēki. Mjoe un Saigjo apmainījās tankam, sprieda par to sacerēšanu. «Kad atnāca mūks Saigjo, viņš mēdza spriest par dzeju. Saigjo atzina, ka viņa tanku rakstības veids ievērojami atšķiras no vispārpieņemtās tanku rakstības prakses. Viņa uzskats bija šāds: ziedi, dzeguze, mēness, sniegs — pat sastopoties ar visām daudzveidīgajām dabas formām aci pret aci, izdoma un pieņēmumi aizklāj mūsu acis un piepilda mūsu ausis. Bet vai vārdi, kas nāk no šīs izdomas un pieņēmumiem, nav īstie vārdi? Kad raksti par ziediem, īstenībā nedomā par ziediem, kad saceri tankas par mēnesi, īstenībā nedomā par mēnesi. Mēs saceram tankas, gan sekojot savai karmai vai iekšējam aicinājumam, gan prieka dēļ. Pāri debesīm nostiepjas sarkana varavīksne, un liekas, it kā Tukšā Debess nokrāsotos. Iemirdzas skaidra saule, un liekas, it kā Tukšā Debess atmirdzētu. Bet Debess pati par sevi nenokrāsojas un pati no sevis neatmirdz. Arī manā dvēselē kā Tukšā Debesī dažādas lietas iekrāsojas, bet pēdas neatstāj. Lūk, šādi dzejoļi atklāj īsto Budas patiesību.»

Šeit labi parādīta Japānas un Austrumu Tukšā Debess, Neesme. Arī par maniem darbiem raksta, ka tajos esot atklāta Neesme, bet tas nav tas, ko Rietumos saprot ar vārdu «nihilisms». Manuprāt, mūsu garīgie avoti ir atšķirīgi. Dogena tanka, kuru viņš nosauca «Pirmējais veidols» un kas atsedz gadalaiku maiņu skaistumu, īstenībā visā dziļumā atklāj dzena uztveri.

 

No japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte
Žurnāls „Grāmata” A.D. MCMXC II

 

© The Nobel Foundation, 1968


 

[1] Daruma — dzenbudisma nodibinātājs Japānā

[2] bonsai — dekoratīvs pundurkociņš traukā

[3] bonsekl — miniatūrs akmeņu dārzs uz paplātes

[4] vabi – japāņu estētikas kategorija, kurā uzsvērts vienkāršības, neciluma, parastības skaistums, arī tukšuma, vienatnes izjūta, laika plūduma jaušamās pēdas. Šajā kategorijā ietverta slēpta dzīves enerģija un izsmalcināta gaume. Izsmalcinātība caur vienkāršību – tējas paviljonu tukšā telpa līdzīga mūka cellei kalnos. Dārza oļu sudrabainais mirdzums mēness gaismā, aukstās rudens ēnas uz ūdeņiem, pamestas laivas slapjā smiltī.

[5] sabi – japāņu estētikas kategorija, kurā ietverta ielūkošanās Debesu ritmā, izjūtot „mūžīgo vientulību” (bez jebkāda akcenta uz indivīda „es”), - lietus vientulībā, cikādes vientulībā, kura vienmuļi čirkstina starp kailiem akmeņiem. Vinatnības bezpersoniskajā noskaņā ir sabi būtība.

[6] sjaku – japāņu garuma mērs (30,3 cm)

[7] suns – japāņu garuma mērs (3,03 cm)

[8] mono no avare – (burt. lietu burvība) Heienas laikmeta estētikas kategorija, kuras būtība – mūžīgās maiņas skaistums, izjūtot dzīves īslaicīgumu. Šo kategoriju tulko kā „skumjā burvība”

Kavabata Jasunari

Kavabata Jasunari (1899-1972) ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta japāņu rakstniekiem, 1968. gadā saņēmis Nobela prēmiju „par literāro meistarību, ar dziļu izjūtu atspoguļojot japāniskā domāšanas ve...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!