Lai gan atvaļinājumu laikā par ziemu domāt negribas, nāksies uzmanīgi sekot tam, ko Eiropas Savienības līderi lems 26. jūlijā enerģētikai veltītajā ārkārtas sanāksmē.
Aizvadītajā nedēļā Saeimas deputāti pulcējās uz ārkārtas sēdi, lai ne tikai atbalstītu Somijas un Zviedrijas pievienošanos NATO, bet arī lemtu par jautājumiem, kas saistīti ar enerģētiku ("Grozījumi Enerģētikas likumā", "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā" u.c.). Mediju telpā parlamentā apspriestais un lemtais lielā mērā fokusējās uz aizliegumu, sākot ar 2023. gada 1. janvāri, importēt Krievijas dabasgāzi. Tomēr debates bija ne tikai par šo tēmu, un, arī paturot prātā vēlēšanu tuvuma ietekmi uz politisko retoriku, kaut kas no teiktā ir vērā ņemams.
Piemēram, atļaušos šeit ievietot vairāku Viktora Valaiņa teiktā citātu kopsalikumu, izmantojot sēdes stenogrammu. "Ziemai mēs esam tieši tik gatavi, lai nodzīvotu līdz janvārim, vairāk ne." "Ja mēs runājam par gāzes šībrīža cenu – visi arī lieliski zina, kāda tā ir. Un viss, ko mums varēja pateikt ekonomikas ministre, ka viņa mudina, mudina pašvaldības, lai vai kā būtu, tomēr sākt jau tagad iepirkt energoresursus, vienalga, par kādām cenām iet runa. Bet, no šodienas skatpunkta skatoties, tā situācija nav vairs tik vienkārša, jo, manuprāt, lielākais izaicinājums drīz vien būs iespēja vispār kaut ko nopirkt…" Protams, var teikt, ka opozīcijas pārstāvis sabiezina krāsas, tomēr Valaiņa teiktajam fonā ir ziņa, ka Krievija, kura jau vairākus mēnešus samazinājusi dabasgāzes piegādes Eiropai, nu paziņojusi, ka šīm piegādēm ārkārtīgi būtiskajā cauruļvadā "Nord Stream 1" 11. jūlijā sākšoties, sauksim tā, remontdarbi, tādēļ gāze tajā neplūdīs vispār. Krievija šobrīd apgalvo, ka remontdarbi beigšoties 22. jūlijā, tomēr daudzi Eiropā tam netic un prognozē, ka piegādes tā arī neatsāksies. Principā tā var notikt – ja naftas eksports Krievijai ir svarīgs, jo ienākumi no tā veido apmēram 10% no šīs valsts IKP, tad ienākumi no dabasgāzes eksporta – tikai 2%, tādēļ Kremlis šādu pilnīgu piegāžu pārtraukšanu Eiropai var atļauties.
Ko par situāciju saka valdība? Ja lasām pēdējo ierakstu (15. jūlijā) Ministru kabineta vietnē, tonis ir mierīgāks: "Krievijas gāzes aizvietošanai tiek izmantota sašķidrinātā gāze, kas šobrīd tiek pirkta un ievesta caur Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli, bet līdz gada beigām plānots, ka to varēs ievest arī caur sašķidrinātās gāzes termināli, kas tiks izveidots Igaunijā. Ņemot vērā prognozes, ka gāzes cena turpināsies saglabāties augsta, tas ietekmēs arī siltumapgādes izmaksas gaidāmajā apkures sezonā, tādēļ valdība ir lēmusi par mērķēta atbalsta pakotni iedzīvotājiem 350 miljonu eiro apmērā…" Tātad valdību vairāk nodarbina energoresursu cena, nevis to deficīts. Skaidrs, ka svarīgi ir abi aspekti, tomēr atšķirība ir – opozīcija runā par resursu trūkumu, pozīcija par to, cik saprotams, uztraucas mazāk.
Varētu ierasti teikt, ka patiesība kārtējo reizi ir "kaut kur pa vidu", tomēr šoreiz noderīgs ir cits banāls izteiciens – par "vidējo temperatūru slimnīcā". No vienas puses, situācija nav tik drūma – piemēram, jūlija sākumā Eiropas Savienības dabasgāzes krājumi jau ir piepildīti līdz 60% no glabātuvju tilpuma (vēl martā – tikai 26%), un eksperti uzskata, ka, pat gadījumā ja "Nord Stream 1" piegādes neatsāksies, plānotie 80% līdz 1. novembrim tiks sasniegti. Piemēram, misēkļi Norvēģijas ieguves vietās galu galā nav mūžīgi, savukārt Nīderlande var atlikt plānoto ieguves slēgšanu Groningenas reģionā. No otras puses, situācija dalībvalstīs atšķiras – piemēram, Bulgārija, Rumānija un Ungārija ir uzkrājusi mazāk par pusi no nepieciešamā. Ja runājam par Latviju, atļaušos būt nedaudz uzbrūkoši tiešs: es vairāk paļaujos uz to, ka Eiropas Komisija (līdzīgi kā jau minēto Bulgārijas &Co gadījumā) seko līdzi tam, kas notiek Baltijā, un neļaus pašmāju virsaišiem uzvesties pilnīgi nejēdzīgi.
Neesmu nedz simboliskās "Briseles" fans, nedz lamātājs, tomēr jāatzīst, ka šādās krīzes situācijās Eiropas Komisijai ir liela nozīme, jo kādam ir jāveido puslīdz vienoti spēles noteikumi, lai katra dalībvalsts nevilktu deķi uz savu pusi. Šādi spēles noteikumi nekad nav perfekti – tā nebija nedz eiro, nedz migrācijas krīzes laikā, tāpat vēl samērā nesen pandēmijas un vakcīnu kontekstā – tomēr šādi noteikumi ir nepieciešami. Proti, viss liecina, ka ES nepieciešamo resursu gan jau tiešām sagrābstīs kopā, bet var veidoties atšķirības starp dalībvalstīm, un tad jābūt struktūrai, kas pasaka: "Būs tā!" Piemēram, sliktākā scenārija gadījumā nevar būt tā, ka viena dalībvalsts, kurā X stundai noteiktais minimums ir, teiksim, slimnīcu un skolu apgādes, no sava viedokļa diezgan pamatoti nevēlas dalīties energoresursos ar citu dalībvalsti, kurā X stundai noteiktajā minimumā ir arī pieminekļu izgaismošana un peldbaseinu apkure. Ir jābūt vienotiem kritērijiem un skaidram mehānismam, kā dalībvalstis palīdz viena otrai. Tātad Komisija ir apņēmusies savus priekšlikumus izstrādāt līdz 20. jūlijam, un pēc tam 26. jūlijā tos apspriedīs dalībvalstis. Objektīvu iemeslu dēļ visvairāk nobažījusies ir Vācija, kura lielu daļu enerģijas patērē rūpniecībā, bet, iespējams, Vācija tādēļ arī visrūpīgāk gatavojas. Te arī parādās aspekts, kura man pietrūkst Latvijas gadījumā neatkarīgi no attieksmes pret Krišjāņa Kariņa valdību. "The Economist" 16. jūlija numurā informē par Vācijas valdības trīspakāpju plānu (57. lpp.), kurā tiek modelēta arī situācija, kad resursu trūkst un rodas jautājums par esošo resursu sadali starp uzņēmumiem. Manuprāt, lai cik nepatīkami, tomēr ir pareizi, ja valsts, tēlaini izsakoties, jau savlaicīgi pasaka: ja ir izvēle starp diviem ražotājiem, kas patērē daudz energoresursu, priekšroka tiks dota tam, kura produkts ietekmē citu nozīmīgu produktu ražošanu, savukārt tas uzņēmums, bez kura produkta dzīve, kā saka, gluži neapstāsies, būs spiests domāt par darbības iesaldēšanu uz laiku (žurnāls kā piemērus min ķīmijas produkcijas un porcelāna trauku ražotājus). Protams, var būt, ka arī Latvijas varas gaiteņos kaut kur šādi modeļi ir izstrādāti, bet pirms vēlēšanām par tiem tiek kautri klusēts. Zināmā mērā šādu klusēšanu varētu pat saprast – pilnai laimei iegūt vēlēšanu rezultātā meļus un populistus pie varas nebūtu labi. Tomēr man ticamāk liekas, ka šādu modeļu un plānu nav, tādēļ atliek cerēt, ka tādus formulēs un, ja tā var teikt, priekšā izpildei noliks "Brisele".
Pamatots ir jautājums, vai nav vieglprātīgi paļauties uz "Briseli", kurai galu galā nav tēvišķi (vai mātišķi) jārūpējas par siltumu un gaismu Latvijā. Es neesmu tik naivs, tomēr liekas, ka arī "Briseles" interesēs ir novērst pārāk dramatiskas krīzes dalībvalstīs. Proti, ja Krievija pārtrauc dabasgāzes piegādes, Eiropas Savienībai kopumā tas nozīmēs IKP samazinājumu par 3,4% un papildus 2,7% inflācijai – ļoti nepatīkami, tomēr pieciešami. Tomēr, kā jau minēts, šī ir "vidējā temperatūra slimnīcā", kas neko daudz neizteiks un nenozīmēs, ja dažas dalībvalstis piedzīvos vēl smagāku "iekritienu". Enerģētikas krīze šādā izpratnē sevišķi neatšķiras no, piemēram, pandēmijas – kāda jēga puslīdz labai epidemioloģiskajai situācijai kaut vairumā dalībvalstu, ja citās situācija būtu katastrofāla.
0