Jāatver lāde, un jālaiž viss ārā. Saruna ar "Clit Comedy Club"

Mēs Latvijā esam diezgan samulsuši. Samulsuši par to, vai geji un lesbietes ir heteroseksuāliem vīriešiem līdzvērtīgi cilvēki, vai sievietēm ir līdzvērtīgas tiesības uz izdzīvošanu, samulsuši par to, vai sievietēm ir atļauts izteikties par to pašu, par ko vīriešiem. Un, ja viņām ir tiesības saukt lietas īstajos vārdos, tādos, kā viņas grib, – kā mums uz to būtu jāreaģē?

Mūsu nacionālais raksturs droši vien nāk no tiem pašiem dāņu lūgšanā pieminētajiem kuršiem, kuri acīmredzot bija diezgan spītīgi, ja jau tika nosaukti vienā rindā ar mēri un uguni, visai apņēmīgām substancēm. Un varbūt tieši šīs spītības dēļ pārmaiņas mūs biedē ne tik daudz tāpēc, ka tās nodarītu mums pāri, bet gan tāpēc, ka tad mums būtu jāmaina trajektorija. Un tas būtu grūti mūsu mazliet sastingušajiem locekļiem. Ar locekļiem es domāju kājas, rokas un galvas, protams.

Mums ir grūti vai gandrīz neiespējami runāt par seksu, tāpēc, ja pie mums atbrauc komēdijšovs ar nosaukumu "The Clitoris Act", mēs sastingstam savā tradicionālajā, spītīgajā samulsumā un ļaujam, lai ar to tiek galā feisbuka komentētāji. Feisbuka komentētāji, kuri mēģina komiķes skaidrā latviešu valodā kaunināt ar pasīvi agresīviem "jokiem" par to, ka tas būšot šovs, kur mācīšot sievietēm masturbēt (jo latviešu sievietes, protams, nemasturbē).

Anšita Koula ir kašmiriešu izcelsmes komiķe, kas šobrīd dzīvo Vācijā, kur arī 2020. gadā iepazinās ar igaunieti Mari Volaru. Abas kopā viņas ir "Clit Comedy Club". Otrdien, 27. jūnijā, Anšita un Mari uzstāsies Rīgā, "Blues House", Alunāna ielā 2, un mēs varam tikai cerēt, ka viņas mums kaut ko mācīs, jo tas noteikti būs gan smieklīgi, gan gudri, gan aizkustinoši.

Inga Gaile 

Inga Gaile: Es noskatījos jūsu izrādi "Queens of Comedy", lai justos drošāk pirms došanās uz Indiju, jo man bija dažādi stereotipi par šo valsti. Skatoties šovu, man šķita, ka Indijā ir daudz vairāk feminisma nekā pie mums. Vai šovs turpinājās tikai vienu sezonu?

Anšita Koula: Jā. Es nedomāju, ka šovs ir nopietni saistīts ar feminismu vai spēj radīt lielāku drošības sajūtu. Tas bija pirmais šāda veida realitātes šovs – stendaps sievietēm – Indijā. Pēc "Queens of Comedy" ir bijis daudz citu šovu, noteikti daudz labāku. Tomēr "Queens of Comedy" pavēra jaunus ceļus. Cilvēki teica: "Ja viņas var taisīt komēdiju, tad arī mēs varam." Tas radīja sava veida vilni – parādīja, ka sievietes var kāpt uz skatuves un taisīt stendapu, kas ir ļoti rietumniecisks komēdijas stils un Indijā joprojām nav izplatīts. Stendaps Indijā arvien ir ļoti elitārs mākslas veids un notiek lielākajās pilsētās. Tas vēl nav intersekcionāls. Ar interneta, tiktoka, instagrama palīdzību tas pamazām mainās.

Inga: Kā katra no jums nonāca stendapā? Kā jūs nolēmāt strādāt kopā?

Anšita: Es sāku nodarboties ar stendapu šajā šovā. Pirms tam nebiju saistīta ar stendapa pasauli. Man tā bija interesanta pieredze, jo ar komēdiju sāku nodarboties jūtūbā. Savā kanālā daudz uzstājos ar skečiem savā dzimtajā kašmiriešu valodā, kā arī hindi un angļu valodā. Publicēju aptuveni 100 video. Es nāku no Kašmiras, kas ir ļoti interesants un politizēts reģions starp Indiju un Pakistānu. Es gribēju runāt par kaut ko ne tik nopietnu kā terorisms vai militārā okupācija. Domāju, ka tieši tāpēc tas izpelnījās lielu uzmanību, jo pirms tam neviens cits to nebija darījis, īpaši sieviete. Tā bija mana iepazīšanās ar komēdiju. Pēc tam, kad es kā māksliniece, tolaik jūtūbere, izaugu, sāku risināt patriarhālās problēmas, ar kurām uzaugu ģimenē un sabiedrībā. Rakstīju daudz satīrisku tekstu.

Tā bija mana iepazīšanās ar publisko uzstāšanos un komēdiju. Pēc tam es aizbraucu uz Indiju, piedalījos vienā brīvajā mikrofonā. Tās bija stendapa sacensības. Tur bija 12 vīrieši, un es uzvarēju. Domāju, ka tajā laikā biju vēl ļoti nezinoša. Mana izpratne un pasaules uzskats vēl nebija pārāk intersekcionāls. Man likās – ja es uzvarēju 12 vīriešu konkurencē, man vajadzētu nodarboties ar stendapu. Tagad vairs neticu, ka feminisms nozīmē būt vienlīdzīgai ar vīriešiem. Tā ir ideja, kurai esmu ticējusi lielāko daļu savas dzīves, bet nedomāju, ka tas ir feminisms. Tāpēc tolaik par to biju ļoti sajūsmināta.

Ar šīs uzstāšanās video piedalījos atlasē uz "Queens of Comedy". Izturēju atlasi, atgriezos Indijā un sāku filmēties šovā. Kopā ar mani bija vēl septiņas citas dalībnieces, un viņām visām bija vismaz sešu mēnešu līdz viena gada stendapa pieredze. Man tādas nebija. Es uzreiz sapratu, ka stendaps un skeči ir divas pilnīgi atšķirīgas mākslas formas. Jutos ļoti nedroši un nevietā. Bet es iemīlēju šo mākslas veidu un, tā kā man nav pārmēru liels ego, atļāvos pārējām dalībniecēm uzdot muļķīgus jautājumus. Es biju vecākā, jo man tobrīd bija apritējuši 30 gadi. Pārējām bija 20, 21, 22 gadi. Es viņām jautāju visu par komēdiju, un viņas prasīja: "Kāpēc tu esi te? Kā tu šeit tiki? Tu neko nezini par stendapu un tomēr esi šeit, šajā šovā." Es atbildēju: "Stendaps ir vai nu smieklīgs cilvēks, vai cilvēks, kas uz skatuves stāsta smieklīgas lietas. Vienkārši pamāciet mani, gan jau es iemācīšos." Tā es sāku nodarboties ar stendapu. Tad pārcēlos atpakaļ uz Vāciju, kur jau dzīvoju, un nolēmu taisīt stendapu angļu valodā. 2019. gadā atradu savu vietu Eiropas komēdijā un sāku uzstāties vairāk. 2020. gadā satiku Mari. Mums bija lielas cerības un plāni, bet tad sākās pandēmija.

Mari Volara: Mana izglītība ir saistīta ar teātri un operu. Es mācījos par operdziedātāju Tallinā. Pēc tam nonācu Ķelnē, jo tur atradu skolotāju. Kad pabeidzu skolu, sapratu, ka visi uz mani skatās tā, it kā es jau būtu par vecu, jo sāku mācīties vēlāk un turklāt man bija nelielas problēmas ar balsi. Tā es nonācu pie komēdijas. Tā bija manā sarakstā ar lietām, kas dzīves laikā jāizdara. Kad man bija 20, dažus gadus dzīvoju Londonā. Skatījos komēdijas un stendapus, jo Apvienotajā Karalistē tie ir ļoti populāri. Ir dažādi televīzijas šovi. Man stendaps ļoti patika, bet es nekad nedomāju, ka varētu to darīt. Man pat prātā neienāca, ka es varētu būt kaut drusku smieklīga un uzstāties cilvēku priekšā. 2019. gadā, kad pārcēlos uz Ķelni, sapratu, ka doma par stendapu neliks man mieru, kamēr vienreiz to neizmēģināšu. Es esmu diezgan spītīgs cilvēks. Tā es pieteicos uz brīvo mikrofonu. Teicu: "Es to darīšu vienu reizi. Pirmkārt un galvenokārt pierādīšu sev, ka tas nav domāts man. Es neesmu laba. Un tad es varēšu izsvītrot komēdiju no sava saraksta ar lietām, kas man obligāti dzīves laikā jāizdara. Varēšu par to pastāstīt saviem hipotētiskajiem mazbērniem vai nejaušiem bērniem lielveikalā pēc 50 gadiem."

Es pierakstījos un sagatavojos. Ļoti uztraucos. Visi mani draugi atnāca noskatīties uzstāšanos, un man veicās ļoti labi. Ne visiem komiķiem pirmā uzstāšanās labi izdodas. Daudzi absolūti izgāžas, tomēr viņiem pietiek drosmes atgriezties un uzstāties vēlreiz. Nedomāju, ka man būtu bijusi tāda drosme un apņēmība, ja es būtu izgāzusies, bet savu pirmo setu pabeidzu labi. Atceros sajūtu, noejot no skatuves: "Fuck, man tagad arī šis būs jādara." Es ļoti iemīlējos stendapā. Man gadiem ilgi bijusi šī tieksme būt uz skatuves bez jebkādas pieredzes un jebkā, ko teikt. 2020. gadā, pandēmijas laikā, mēs ar Anšitu satikāmies, jo es vēlējos, lai Ķelnē uz skatuves būtu vairāk komēdijas angļu valodā. Uz Ķelnes skatuvēm biju uzstājusies divas reizes. Tad bija lokdauns, un es domāju: "Kad tas beigsies, man kaut kas jādara, jo te nekas nenotiek." Tikko biju pabeigusi skolu, pārcēlusies uz citu valsti, un tad – lokdauns. Man arī nebija naudas. Nevarēju nekur doties uzstāties. Viss bija slēgts. Es sapratu – savu vietu šajā industrijā varēšu atrast tikai tad, ja pati to radīšu. Es biju ļoti pārdroša. Par Anšitu man pastāstīja kāda cita komiķe, kuru biju iepazinusi, jo viņa zināja, ka mēs dzīvojam vienā pilsētā. Mēs nebijām viena par otru dzirdējušas. Es uzrunāju viņu, un tad mēs tikāmies kafejnīcā un sākām runāties. Pēc tam nolēmām, ka rīkosim stendapa pasākumus.

Inga: Vai jūs domājat, ka ir lietas, par kurām nedrīkst jokot?

Mari: Es domāju, ka par lielāko daļu lietu var jokot, bet ir lietas, par kurām jājoko ļoti uzmanīgi, un tas nav domāts visiem. Es nedomāju, ka visi var jokot par visu. Pirmkārt un galvenokārt nevienam nav pietiekami daudz zināšanu un dzīves pieredzes par katru lietu.

Anšita: Es nedaudz nepiekrītu. Es domāju, ka jokot var par visu. Komēdijā mēs bieži sakām: punch up, punch down, side-punch*. Ja joko par kaut ko, kam pamatā nav tevis izdzīvota pieredze, tu staigā pa trauslu ledu. Tas var izdoties. Bet, ja tu joko par kādu cilvēku un šis cilvēks nesmejas, tas nozīmē, ka tu neesi darījis pietiekami, lai šis cilvēks justos iekļauts. Ilgstoši nodarbojoties ar komēdiju, tu saproti, kā veidojas smieklīgais. Tu nonāc līdz tam, ka vari jokot par jebko, jo esi profesionālis. Es saprotu, kā rakstīt jokus. Man jāpasēž 10–15 minūtes, lai punch down joku pārvērstu punch up jokā. Tas ir kā vingrinājums. Dažreiz, kad dusmojos uz cilvēkiem, kuri raksta punch down jokus, es tos paņemu un kā rakstīšanas vingrinājumu mēģinu pārrakstīt punch up veidā.

Mēs varam runāt arī par low hanging fruit – viegliem mērķiem. Daudzi komiķi stāsta tādus jokus, par kuriem zina – lielākā daļa viņu auditorijas smiesies. Viņi neiegulda papildu darbu un nepadomā par tiem desmit cilvēkiem auditorijā, kuriem joks varētu nepatikt. Jādomā, kā iekļaut arī viņus. Tas ir grūts papildu darbs, kas reizēm jāveic. Bet kā komiķe es nevienu necenzētu. Es noteikti norādītu kādam, ja man šķistu, ka viņa joks ir šis "low hanging fruit" vai nesmieklīgs punch down joks. Ir iespējams izsmiet visus, bet katrs profesionāls komiķis, kurš ar to pelna iztiku, zina, kāda ir viņa auditorija un kas smiesies. Komiķim vajadzētu saprast auditorijas noskaņojumu. Ja viņš kļūdās vai aiziet pa šo trauslo ledu un ielūst un cilvēki viņam to norāda, komiķim jābūt gatavam sekām. Lai gan es neticu izslēgšanas kultūrai, kas ir vēl viena problemātiska lieta.

Mari: Ja tev ir dota platforma, kaut vai necila, un tu esi visskaļākais cilvēks telpā (kas tu kā komiķis ar mikrofonu noteikti būsi), tev ir pienākums pārliecināties, ka nevienam nenodari pāri. Ir ļoti viegli likt lielai auditorijai smieties, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgi uzskati. Bet jautājums – vai šiem uzskatiem jākļūst vēl skaļākiem? Bieži vien komiķi vienkārši tiek pārprasti. Tad viņi iet un saka: "Nē, tas nav tas, ko es gribēju pateikt. Tie nav mani uzskati." Ja tu no tā gūsti peļņu, tas ir ētiski problemātiski.

Inga: Kāds ir skarbākais joks, ko esat pateikušas? Vai arī visgrūtākā tēma, par ko esat runājušas?

Anšita: Indijā ir kastu sistēma, un es uzaugu dominējošas kastas ģimenē. Lai gan esmu pret kastu sistēmu un uzskatu, ka diskriminācija ir nepareiza, reizēm arī es, runājot par to, ka tā ir nepareiza, aizņemu platformu. Atceros, ka sākumā mēdzu jokot par kastām no augstākas kastas cilvēka perspektīvas. Uzstājos ar šo joku Vācijā, un ļoti reti manā auditorijā bija cilvēki no dažādām kastām. Bet, jo vairāk uzzināju par kastām, jo vairāk sapratu savu privileģēto statusu šajā sistēmā. Es pārtraucu izmantot šo joku, jo tas vairāk bija domāts, lai šokētu. Joks bija par laulībām starp dažādām kastām Indijā.

Mari: Es neteiktu, ka man ir kāds īpaši riskants materiāls, jo esmu samērā garlaicīgs cilvēks. Bet tas ir ļoti atkarīgs no tā, kur tu uzstājies. Kad uzstājos Austrumeiropā, redzu, cik liela ir pretestība noteiktām tēmām, par kurām cilvēki atsakās runāt vai domāt. Vācijā cilvēkiem nav tik daudz emocionālu saikņu ar šīm tēmām un viņi var pasmieties. Ja šo pašu materiālu izpilda cilvēkiem, par kuriem tas ir, var redzēt pretestību pret to, ka tiek apstrīdēta viņu pārliecība.

Inga: Vai jūs abas jau esat uzstājušās Igaunijā? Kā tas bija?

Anšita: Mari ir no Tallinas, un gan pagājušajā gadā, gan šogad mēs piedalījāmies "Tallinn Fringe Festival". Tikko atgriezos no komēdijfestivāla Horvātijā, esmu pabijusi dažās Austrumeiropas un Balkānu valstīs. Kā indietei man šķiet, ka šī pasaules daļa ir ļoti atpalikusi no mūsdienu izpratnes par rasismu. Viņi ir rasisti, bet tas ir savā veidā ļoti piemīlīgi. Viņi ir ļoti nevainīgi rasisti, un reizēm tas ir nekaitīgi. Tie ir stereotipi, kurus cilvēki citur pasaulē pārstājuši teikt skaļi, citādi tiktu izslēgti. Man ir bijusi arī laba pieredze, īpaši tad, kad uzstājāmies ar "The Clitoris Act". Šai izrādei ir ļoti specifiska auditorija. Uzstājoties mēs runājam par tādām lietām kā ķermeņa tēla uztvere, patriarhāts, mūsu personīgā pieredze ar ķermeņa kaunināšanu un savas vietas ieņemšanu pasaulē. Mēs piesaistām auditoriju, kas saprot mūsu sāpes. Kad izrādījām "The Clitoris Act", bija sajūta, ka uzstājamies tāpat kā jebkur citur – Briselē vai Vācijā.

Kad strādājam ar jauktu programmu vai vienkārši uzstājamies, jūtu, ka man vajadzētu tādus jēdzienus kā koloniālisms, rasisms un feminisms skaidrot vienkāršā valodā. Cilvēki ne vienmēr tic šiem apzīmējumiem, bet saprot emocijas. Tas pats notiktu, ja es dotos uz Indiju. Ja es tur lietotu tādus lielus vārdus kā "gaslighting", "mizogīnija", "patriarhāts", viņi, iespējams, būtu par tiem dzirdējuši, bet nejustu ar tiem saikni. Ja es cilvēkiem paskaidroju, ko šie vārdi nozīmē, viņi jūtas vairāk saistīti. Mēs dzīvojam patriarhālā pasaulē, un visi izjūt tā sekas, bet katrs tās izjūt citādi. Katram ir atšķirīgi vārdi un mehānismi, kā ar to tikt galā.

Inga: Latvijā būtu tāpat – varbūt mēs vienkārši neesam izglītoti. Tas ir diezgan dīvaini, jo kaut kādā ziņā mēs esam ļoti izglītoti, bet vienlaikus redzam sekas tam, ka piecdesmit gadus dzīvojām Padomju Savienībā, kurā "seksa nebija". Un tāpēc ir daži jautājumi, kuros ar mums ir jārunā kā ar bērniem un jālieto tieša vai vienkārša valoda.

Mari: Es domāju, ka cilvēkus trigero lieli vārdi, jo tieši pēdējos gados tie ir kļuvuši par semantisku ieroci. Austrumu blokā redzu, kā problēma rodas no saskarsmes trūkuma, jo cilvēki nav bijuši pietiekami tuvā saskarsmē ar atšķirīgo. Kad mēs šopavasar tūres ietvaros bijām Čehijā, ar Anšitu brīnījāmies, kāpēc cilvēki mums sarunās uzdod šādus jautājumus. Tie ir jautājumi, kurus pirms 15 gadiem klusībā iegūglēja, piemēram, Vācijā. Izlasīja un saprata: "Ak, jā, man nevajadzētu to teikt skaļi." Tāpēc mums par to jārunā. Jāatver lāde, un jālaiž viss ārā.

Anšita: Es bieži saku un ticu, ka nezināšana patiesībā nav problēma. Nezināšanā ir potenciāls. Kamēr esi nezinošs un to nenoliedz, tikmēr viss ir labi. Tas, ko es nevaru paciest, ir, ka daudzi nezinātāji aizstāv savu viedokli, sakot, ka zina ļoti maz, bet tas viss, ko viņi zina, ir pareizi. Tā ir problēma. Ja kāds man pasaka kaut ko, kas nodod viņa zināšanu trūkumu, es nekad viņu par to nenosodīšu. Man ir piecu jautājumu kopums, ko uzdot cilvēkam, ja man viņš rūp. Ja atbildes uz šiem jautājumiem liecina, ka cilvēks vienkārši nezina, bet ir gatavs uzzināt vairāk, tā ir iespēja sarunai. Ja cilvēks vēlas aizstāvēt savu nezināšanu, tad es ar viņu labāk neiesaistīšos sarunā, jo tā ir tikai laika izšķiešana.

Inga: Ko jums nozīmē feminisms?

Mari: Mana izpratne par feminismu mainās, jo vairāk es uzzinu. Nezināt ir svētlaimīga sajūta, jo tu jūties ērti. Jo vairāk zini, jo vairāk mācies, jo vairāk saproti, cik daudz vēl ir jāizglītojas un jāaug. Man galvenais ir tas, ka visiem cilvēkiem jāļauj droši eksistēt, un nedomāju, ka tas ir radikāls uzskats. Diemžēl kaut kādu iemeslu dēļ tas kļuvis tāds.

Galvenais ir būt laipnam un uzmanīgam pret citiem, kas cilvēkiem ar atvērtu domāšanu parasti padodas. Es vēlos pārtraukt justies vainīga par to, ka neesmu perfekta. Tas būtu patiešām faking lieliski.

Anšita: Feminisms noteikti ir kustība. To mēs nedrīkstam aizmirst. Tā ir kustība, kas aizsākās ekonomisku, sociālu un politisku iemeslu dēļ. Kopš tā laika feminisms ļoti mainījies un nemitīgi mainās. Es teiktu, ka esmu piektā viļņa feministe. Man patiešām svarīga intersekcionalitātes principa ievērošana. Kustība ir sasniegusi konkrētu punktu, tā nav ideāla, bet neviena kustība nav ideāla. Tomēr mums jāturpina iet uz priekšu, mācoties no savām kļūdām. Ja tu kā feministe neesi intersekcionāla, tad tu neesi feministe. Tu nevari teikt: "Es esmu feministe, jo cīnos par sieviešu tiesībām, bet uzskatu, ka trans sievietes nav sievietes."

Manuprāt, feminisms domāts ikvienam, kurš ir marginalizēts, nonācis institūciju un sistēmu, kas lielākoties ir patriarhālas, nomalē. Feminisms visur maina savu formu. Piemēram, Indijā ir vietas, kur sievietes cīnās par tualetēm, jo mājās nav tualešu. Viņām ar kājām jāiet divus kilometrus, riskējot tikt izvarotām. ASV sievietes diemžēl joprojām cīnās par tiesībām veikt abortu, bet Indijā aborti ir likumīgi. ASV ir "brīvo cilvēku zeme". Tajā pašā laikā tur ir ļoti daudz vardarbības pret kvīriem un dzimtes minoritātēm. Sievietēm un ikvienai, kam var iestāties grūtniecība, nav tiesību uz abortiem, nav reproduktīvās veselības aprūpes. Feminisms dod platformu, lai iestātos un cīnītos par savām tiesībām pret sistēmu, kas pēc būtības ir varmācīga, patriarhāla un trans-mizogīna. Ja esi feministe, tev nav jācīnās par katru lietu, bet tev jāatzīst ikviena vieta sistēmā.

Inga: Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai kļūtu par komiķi?

Anšita: Bieza āda.

Mari: Karstgalvība. Neizturama spītība. Bieza āda. Dažreiz tas ir demoralizējoši.

Inga: Cik ilgi komiķis var mēģināt uzstāties, ja publika nesmejas?

Mari: Esmu pārliecināta, ka ir cilvēki, kas to mēģina darīt pēdējos 50 gadus. Un viņi joprojām nesaprot, ko dara nepareizi.

Inga: Ko jūs teiktu tādam komiķim, ja viņš būtu jūsu draugs?

Anšita: Pirmkārt, ir ļoti svarīgi saprast, vai ar komēdiju nodarbojies profesionāli vai izklaides nolūkā. Vai tas ir vienkārši veids, kā atbrīvoties no ikdienas rūpēm, kāpt uz skatuves un likt cilvēkiem smieties? Atbilde uz šo jautājumu katram būs atšķirīga. Ja mēģini to darīt profesionāli, ir noteikts ceļš, pa kuru jāiet. Nozīme ir arī iespējām. Stendaps nav karjera, ar kuru var sākt. Tā ir jāveido gadiem ilgi, jāiegulda laiks un nauda. Ir jābūt pastāvīgam darbam, lai maksātu rēķinus. Tad vari lēnām veidot savu stendapa karjeru paralēli darbam kā manā gadījumā. Ja vēlies to darīt kā izklaidi, tev jābūt tur, kur ir daudz stendapa, kur vari iet un skatīties citus komiķus, rakstīt materiālu un ik pa laikam uzstāties. Piedalīties stendapa darbnīcās, ja ir grūtības ar uzstāšanos. Ja vēlies profesionāli nodarboties ar stendapu, pirmais komēdijas mācību grāmatas likums ir – vispirms jāizveido stundu gara solo izrāde, ar kuru jādodas turnejā. Ja tev ir aģents, tas ļoti palīdz. Pašlaik esmu Vācijā un vēlos vairāk uzstāties ar komēdiju angliski, bet nevaru atrast aģentu. Tas nozīmē, ka man, iespējams, būs jāpārceļas uz vietu, kur varu atrast aģentu un kur ir pieprasījums. Viss ir atkarīgs no tā, kāpēc tu vēlies būt par komiķi.

Inga: Vai komiķim vajadzētu uztraukties par to, vai skatītāji smejas?

Anšita: Esmu satikusi cilvēkus, kuri ar komēdiju nenodarbojas profesionāli, un, ja viņiem ir slikta izrāde, viņi vienkārši paņem ilgu pārtraukumu. Tad viņi atgriežas ar jaunu joku, un viss atkal sanāk. Tas ir atkarīgs no tā, kur tu atrodies. Berlīnē ir daudz brīvo mikrofonu un šovu, tāpēc var daudz trenēties. Bet sliktāk par nesmiešanos ir tad, ja tu gadiem ilgi stāsti vienus un tos pašus jokus. Brīvie mikrofoni, neizdošanās un tas, ka cilvēki nesmejas, ir daļa no stendapa profesijas.

Inga: Vai jums ir bijusi auditorija, kas nesmejas? Ko jūs darāt tādā brīdī?

Mari: Dažkārt cilvēki nesaprot, ka komēdija ir ļoti publiska. Tā ir nedaudz pazemojoša profesija. Ja esi mūziķis vai aktieris, tu vari ieslēgties telpā un trenēties, līdz esi objektīvi labs. Tu vari sasniegt noteiktu standartu, cilvēkiem neredzot. Stendapā to nevar, jo tu nezini, vai tas, ko tu dari, patiešām ir smieklīgi. Tev tas ir jāizmēģina ar publiku. Tu nevari uzstāties tikai saviem draugiem, jo viņi tevi pazīst. Vienīgais veids, kā trenēties, ir būt cilvēku priekšā. Dažreiz tas ir pazemojoši, dažreiz ļoti atalgojoši, bet lielākoties tas ir kaut kur pa vidu. Tu vienkārši ej un izmēģini dažādas lietas, cerot, ka kaut kas no tā šķiet īstāks nekā pārējais un ka tu atradīsi savu balsi un to, ko vēlies pateikt. Bieza āda arī nāk talkā.

Inga: Kas ir jūsu stendapa iecienītākie mākslinieki?

Anšita: Man ļoti patīk Hanna Gedsbija (Hannah Gadsby). Arī Maiks Birbiglia (Mike Birbiglia) un Džeimss Akasters (James Acaster). Vēl ir pāris komiķu no Indijas, kas man ļoti patīk. Urodža Ašfaka (Urooj Ashfaq), viena no "Queens of Comedy" dalībniecēm, man daudz ko iemācīja, jo šova laikā mēs bijām istabas biedrenes. Man ļoti patīk viņas komēdijas stils. Nesen iepazinos ar Atsuko Okatsuku, kas ir jauna Āzijas izcelsmes amerikāņu komiķe. Viņas stendapu var noskatīties HBO šovā "The Intruder". Viņai ir boba griezums, un viņa savā jūtūbā publicē daudz video no šova. Man viņa patiešām iepatikās. Viņa darbojas arī instagramā un tiktokā.

Mari: To stendapa mākslinieku, kas man patīk, ir daudz, un tie arī mainās. Man ļoti patīk Roza Matafeo (Rose Matafeo), komiķe no Jaunzēlandes, kura tagad arī sarakstījusi un producējusi seriālu "Starstruck" BBC. Kanādietēm Mejai Mārtinai (Mae Martin) un Katrīnai Raienai (Katherine Ryan) ir ļoti atšķirīgs stils, bet viņas abas ir izcilas. Arī Džo Likets (Joe Lycett) – veids, kā viņš savā komēdijā iekļauj aktīvismu, ir absolūti izcils.

Inga: Kā ir ar Igauniju? Kāda ir Igaunijas komiķu scēna?

Mari: Tā nepārtraukti aug. Igaunijā ir profesionāli komiķi – daži runā tikai igauniski, daži arī angliski. Šogad es uzstāšos kopā ar Annu Vaidu (Ann Vaida) "Edinburgh Festival Fringe", ko es ļoti gaidu. Igaunijas komiķu scēnā, tāpat kā lielākajā daļā pasaules valstu, dominē vīrieši. Komiķes joprojām veido mazāk nekā divdesmit procentus no visiem komiķiem. Taču Igaunijā ir kolektīvs "Pussy Jam Comedy". Viņi bija arī Rīgā. Tajā parādās ļoti spēcīgas sieviešu balsis, kas ir arī krietni daudzveidīgākas. Man patīk, ka Igaunijā tagad ir arī krievvalodīgo komēdijas skatuve.

Inga: Latvijā ir "Riga Comedy club", kuri uzstājas krievu valodā. Starp viņiem ir arī pāris sieviešu.

Mari: Krieviski runājošo kopienu vēsture Baltijā ir sena un ļoti sarežģīta. Taču, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka arī šīs balsis izskan arvien vairāk.

Inga: Vai jūs uzstājaties arī igauņu valodā?

Mari: Esmu mēģinājusi, bet esmu pārliecināta, ka igauņu valodā es patiesībā neesmu smieklīga.

Inga: Anšita, kā tev šķiet, vai tu esi smieklīgāka kašmiriešu vai angļu valodā?

Anšita: Kad esmu dusmīga vai saku kaut ko smieklīgu dusmīgā tonī, es jūtos smieklīgāka kašmiriešu valodā. Dzimtajā valodā ir tik daudz kaislību un emociju, kas izplūst no tās.

Mari: Ja vien tava dzimtā valoda nav igauņu.

Anšita: Kad sāku uzstāties angļu valodā, man pietrūka hindi un kašmiriešu valodas. Es nepārtraukti domāju: "Tu neesi smieklīgāka angļu valodā, kāpēc tu to dari šeit? Dodies atpakaļ uz Indiju!" Man bija grūti atrast savu balsi. Atceros – kad sāku uzstāties angļu valodā, aizbraucu uz Indiju, kur pirmo reizi aizvadīju turneju hindi valodā un joprojām daudz pārliecinošāk jutos tajā. Kad uzstājos šeit – jo angļu valoda nav mana dzimtā valoda – dažreiz uzstāšanās laikā izspruka daži hindi vārdi. Tad es sāku sev jautāt: "Kāpēc ar mani tā notiek?" Bet, kad pēc ilgāka laika devos uz Indiju, uzstāšanās laikā hindi izskanēja arī vārdi angļu valodā. Viss bija sajaucies. Šis ir mans septītais komēdijas gads, un esmu uzstājusies hindi, angļu un kašmiriešu valodā. Tagad jūtos tā, ka varu būt smieklīga jebkurā valodā. Kašmiriešu un hindi valodā ir vairāk atsauču, vārdu un frāžu, par kurām varu runāt. Angļu valodā man dažreiz ir jāpameklē, kā tās pateikt, lai tās būtu saprotamākas un smieklīgākas.

Mari: Es arī sākotnēji domāju, ka man būs vairāk atsauču igauņu valodā. Tad sapratu, ka visas atsauces ir nākušas specifiski no manas ģimenes un no tā, ko mēs patērējām. Izrādās, mēs vienkārši esam ārkārtīgi dīvaini cilvēki, un neviens cits šīs atsauces nesaprot. Tā kā es aizbraucu prom no Igaunijas, kad biju samērā maza, un pēc tam biju iegrimusi klasiskās mūzikas pasaulē, kas ir ļoti nopietna lieta, man nav daudz igauņu popkultūras atsauču, ko lietot, jo neesmu tur dzīvojusi. Man arī šķiet, ka stendaps ir kā muskuļu treniņš. Ja tu to dari noteiktā veidā, noteiktā vidē, tu kļūsti labāks. Ja tu dari lietas tikai vienā valodā un pēc tam mēģini pāriet uz citu, bet iepriekš neesi to darījis vai arī tev prātā trūkst valodas struktūras, tad tas automātiski izsit no līdzsvara.

Inga: Vai jūs domājat, ka komēdijas galvenā valoda būs angļu valoda, vai arī tā mainīsies?

Mari: Kamēr vien būs "Netflix", galvenā starptautiskā komēdijas valoda joprojām būs angļu. Bet, protams, kas zina? Varbūt pēc 50 gadiem tā būs mandarīnu valoda.

Anšita: Tā varēja būt vācu valoda, bet, paldies Dievam, kāds zaudēja karu

Mari: Tā joprojām varētu būt arī krievu valoda. Turēsim īkšķus, lai tā nebūtu.

Inga: Vai jūs kādreiz esat tikušas cenzētas?

Anšita: Kāpēc, tavuprāt, es aizbraucu no valsts? Man nācās saskarties ar cenzūru, bet tas nebija ļoti nopietni. Tagad, kad skatos no malas, tas varēja pāraugt par ko nopietnāku. Es uzaugu politiskā konfliktā. Man bija trīsarpus gadi, kad mana ģimene piedzīvoja genocīdu Kašmirā, un viņiem nācās sapakot somas. Mēs kļuvām par bēgļiem savā valstī. Es uzaugu ar politiku. Protams, kad sāku nodarboties ar komēdiju, šīs bija tēmas, par kurām es gribēju jokot, jo tādā veidā mēs kā ģimene tikām galā ar grūtībām, īpaši es. Mans tēvs vienmēr mēdza jokot, ja notika sprādziens vai kaut kas cits, lai padarītu situāciju vieglāku. Citādi viss bija ļoti saspringti. Kad sāku nodarboties ar komēdiju, stāstīju politiskus jokus. Indijā jokot par reliģiju joprojām ir nelikumīgi. Var saņemt FIR (policijas pavēsti), pāris manu komiķu draugu nonāca cietumā. Dažiem no viņiem draudu dēļ nācās uz kādu laiku pazust. Es jokoju par kādu politisku personu un saņēmu vairākus nāves un izvarošanas draudus. Spriedu, vai man jāturpina nodarboties ar komēdiju Indijā vai arī jāatgriežas Vācijā, jo Vācijā es jau dzīvoju. Es arī sapratu, ka nevis es izvēlējos stendapu, bet gan stendaps izvēlējās mani. Es sapratu, ka esmu ļoti dusmīga patriarhāta, mizogīnijas un visu to politisko uzskatu dēļ, kas man ir. Tāpēc nolēmu, ka mans komēdijas žanrs būs ļoti vērsts pret patriarhātu. Tā kā man jau bija tā privilēģija dzīvot Vācijā, nolēmu tur atgriezties. Taču mājās es jutos cenzēta.

Inga: Vai jūs esat saskārušās ar pretreakciju no auditorijas puses?

Mari: Noteikti. Esmu saņēmusi pāris komentārus, kuros mani joki tika pārprasti, vai arī ir ticis pārprasts, kurā joka pusē es esmu. Īpaši tad, kad sāc risināt sarežģītas tēmas, bet saproti, ka tev nav pietiekami lielas dzīves un komēdijas pieredzes, lai šobrīd risinātu šīs lietas. Visvairāk mani cenzē tas, ka es apzinos savu ierobežotību un to, ka man vajag vairāk izglītoties un iegūt reālas zināšanas par lietām, pirms es tās varu ielikt labā un cilvēkiem saprotamā jokā.

Inga: Vai esat kādreiz saņēmušas naida komentārus?

Mari: "The Clitoris Act" mēs nosaucām šādi, jo vārdiem "The Clitoris Act" ir ļoti daudz slāņu. Tas varētu būt teātris, pornogrāfija, visdažādākās lietas. Tā kā tas ietvēra tik daudz dažādu tēmu un nosaukums bija tik tuvs mums pašām, atzinām to par piemērotu. Kad tīklos palaižam reklāmas, ik pa laikam komentāros parādās kāds ļoti dusmīgs cilvēks, kurš apgalvo, ka tās ir muļķības, kaut arī tikai ieraudzījis šos trīs vārdus, bet nav izlasījis nevienu tekstu, kas tam pievienots, nav klikšķinājis uz saitēm, nav veicis nekādu izpēti. Latvija šobrīd ir ļoti aktīva šajā jomā. Mums ir tik daudz interesantu komentāru – cilvēki ir noraizējušies, ka mēs mācīsim sievietēm masturbēt uz skatuves, ko mēs nedarīsim.

Inga: Bet vajadzētu.

Mari: Tieši tā. Teicu: "Velns, mēs palaidām garām patiešām labu iespēju." Mums noteikti vajadzēja to iekļaut mūsu priekšnesumā. Viņi uztraucās, ka mēs radikalizēsim viņu sievietes, lai viņas kļūtu par prostitūtām. Es publicēju dažus reakcijas video mūsu instagrama storijos, jo tas bija tieši tik mulsinoši, un man bija mazliet patīkami, ka mēs šos aizspriedumainos cilvēkus varam sadusmot.

Inga: Vai komēdija var glābt pasauli?

Mari: Zelenskis ir izcils, bet ne visi komiķi ir tādi. Pārāk daudz tiek uzkrauts uz mūsu pleciem.

Anšita: Kad sāku nodarboties ar komēdiju, tas bija atvieglojums – es varēju kāpt uz skatuves un mikrofonā teikt, ko vien gribēju, bet pēc tam teikt, ka es tikai jokoju. Sākumā mana balss mazliet atšķīrās no tām, ko cilvēki bija pieraduši dzirdēt, it īpaši sievietes un kvīri, – cilvēki mani ļoti atbalstīja un teica: "Tu izmainīji manu dzīvi. Tu padarīji manu dienu labāku." Tad es sev jautāju: vai es kā komiķe patiešām mainu cilvēku dzīvi? Ik pa laikam, saņemot kādu ziņu, var rasties šāda sajūta. Bet, jo vairāk es uzstājos, jo vairāk sapratu, ka tas vairāk attiecas uz mani, nevis uz kādu citu. Komēdija nav īsti domāta pasaules glābšanai vai mainīšanai. Ir cilvēki, kuri strādā 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, lai kaut ko reāli mainītu, un es gribētu viņiem likt smieties. Ikreiz, kad tu – īpaši kā sieviete – uzkāp uz skatuves, dalies pieredzē un izstāsti savu stāstu, tas tikai palīdz un dod iespēju citām izstāstīt savējo. Viņām rodas sajūta, ka ikvienam ir atšķirīgs veids, kā mācīties, atšķirīgs temps, kā tikt galā ar problēmām. Bet dažkārt ir tādas muļķes kā mēs, kuras neiebilst, ka viņām mazliet salauž sirdi. Dažreiz mums ir iespēja un prasme pateikt to, ko cilvēki domā un jūt. Tas tikai dod citām un citiem signālu, ka arī viņi to var izdarīt. Pat ja viņi neuzkāpj uz skatuves, viņi to var darīt savā dzīvē, darbavietā, draugu lokā, iestājoties par sevi. Tas arī ir stendaps. Daudzveidīgākas balsis komēdijā tikai palīdzēs talantīgiem, unikāliem, smieklīgiem, interesantiem un vienkāršiem cilvēkiem vairāk justies piederīgiem. Stendaps padara cilvēkus laimīgus. Tu nevari mainīt visu pasauli, bet tu vari mainīt savu tuvāko pasauli, jo sāc sevi cienīt, zini, ko vēlies pateikt. Ja ikviens koncentrēsies uz to, lai mainītu savu tuvāko pasauli, mēs varētu redzēt vairāk pārmaiņu.

Mari: Komēdija ir mūsdienu mākslas veids. Tā patīk cilvēkiem, ir daudzslāņaina, ar to var darīt dažādas lietas. Tai ir milzīgs spēks. Visa māksla ir radīta, lai sniegtu prieku, citu perspektīvu, validāciju un atelpu no reālā darba, ko cilvēki dara. Ja cilvēki, kas patiešām smagi strādā, lai kaut ko mainītu, nāk uz šoviem un jūtas novērtēti, droši un gūst prieku, viņiem ir vairāk enerģijas, lai atgrieztos pasaulē un turpinātu reāli radīt pārmaiņas. Tā ir liela daļa no tā, ko mēs darām.

Inga: Un tagad pats pēdējais jautājums: kā jūs domājat, kāpēc vīrieši nav smieklīgi un vai viņiem ir iespējams tādiem kļūt?

Anšita: Es saprotu, ko tu mēģini pateikt, un paldies par to. Man bieži jautā, kā ir būt sievietei un strādāt komēdijā. Es esmu tik ļoti nogurusi no šī jautājuma. Tāpat kā no jautājuma, kā es, būdama sieviete, varu vienlaikus būt smieklīga. Bet tavs jautājums mani sasmīdināja.

* Punch down – joki, kuru objekts ir diskriminēti, marginalizēti, mazāk privileģēti cilvēki vai cilvēku grupas, bet jokotājs ieņem augstāku statusu vai varas pozīciju (joki par gejiem, rasistiski joki u.tml.). Punch up jokos šī varas pozīcija ir apgriezta – joku objekts ir dominantā sabiedrības grupa vai cilvēki.