Atšķirīgie novērtējumi pēdējam PSRS līderim neapzināti ignorē veco labo diskusiju par personības lomu vēsturē.
Ja 30. augustā mirušā Gorbačova vietā būtu bijis kāds cits, vai PSRS būtu sabrukusi? Vai Lietuvā un Latvijā 1991. gadā vienalga būtu lijušas asinis? Vai Vāciju atkalapvienošanās būtu notikusi? Un tā tālāk un tā joprojām. Šie jautājumi ietver sevī vai nu pārliecību, ka Gorbačovs ir vainīgs pie kaut kā, vai arī varbūt otrādi: pateicoties tieši viņam, kaut kas ir noticis. Problēma ir tā, ka šāda pārliecība par izcilu (pieņemsim šo izplūdušo raksturojumu) personību ietekmi uz procesiem manā skatījumā ir diezgan pavirša.
Gados jaunāki lasītāji droši vien neatceras dedzīgās diskusijas Gorbačova valdīšanas laikā, kuras īsi un vienkāršoti varētu raksturot tā – ja pēc Ļeņina nāves varu nebūtu ieguvis Staļins, varbūt boļševiku režīms būtu attīstījies citādi (proti, ne tik asiņaini). Ja nebūtu bijis Staļina, kurš esot "izkropļojis" Ļeņina "mantojumu", tad… Atzīšos: mani vienmēr ir uzjautrinājusi (vai kaitinājusi) doma, ka, lūk, citi lielinieku vadoņi gan bija kaut kādā ziņā veģetārāk noskaņoti – gan pret pašu valsts, gan pret citu zemju cilvēkiem. Šajā kontekstā interesanta ir diskusija (cik nu tāda iespējama Putina Krievijā), ko raisījis krievu valodas tulkojums izcilā amerikāņu vēsturnieka Stīvena Kotkina daudzsējumu pētījumam par Staļinu. No vienas puses, Staļina izvirzīšanās nebija, kā saka, akmenī iecirsta, bet tas nenozīmē, ka režīms noteikti būtu veidojies saprātīgāks. Vienā no tulkojumu komentējošiem tekstiem [1], piemēram, minēts, ka 1924. gadā pēc Ļeņina nāves specdienesti ziņojuši – ļaudis ļoti baidoties, ka pie varas nākšot Ļevs Trockis vai, vēl trakāk, Felikss Dzeržinskis. Es ne mirkli neapšaubu, ka Staļins bija diktators un slepkava, bet tas, ka viņš vēlāk represēja dažādus biedrus Rikovus, Buharinus un Zinovjevus, nenozīmē, ka šie biedri būtu lielāki demokrāti. No šī viedokļa raugoties, PSRS būtu izveidojies totalitārs režīms jebkurā gadījumā – ar Staļinu vai bez.
Es nenoliedzu "personības lomu vēsturē", bet, pirmkārt, "loma" nav tas pats, kas "visu izšķiroša loma", un, otrkārt, manā skatījumā vēsturi ietekmē procesi, kas ir, ja vēlaties, vispārīgāki, grūtāk personificējami, bet vienalga spēcīgi. Minēšu divus piemērus.
Pirmais ir nedaudz "aiz matiem pievilkts" – 1. septembra kontekstā. "The Point" nupat publicēja tekstu [2], kas veltīts t.s. kultūrkariem ASV izglītības sistēmā. Mēs, protams, varam šos konfliktus reducēt uz personībām – Donaldu Trampu vai, teiksim, Baraku Obamu – tomēr tekstā tiek apskatīta arī pirmā "villošanās" par skolās mācāmā saturu. Tā notika 1844. gada pavasarī Filadelfijā starp katoļiem un protestantiem, bet beidzās ar 15 dzīvību zaudējušiem un 2 nosvilinātām katoļu baznīcām, par nopostītām dzīvojamām ēkām nemaz nerunājot. Nedaudz ciniski izsakoties, konfliktējošās puses iztika arī bez "izcilām personībām" un "līderiem". Protestantus vienkārši uzvilka fakts – katrs trešais imigrants laika posmā no 1820. līdz 1840. gadam bija katolis (lielākoties no Īrijas), savukārt katoļi tikpat vienkārši nesaprata, kādēļ viņu bērniem jāmācās skolās ar protestantu "mācību saturu". Otrs piemērs ir saistīts ar "Jauno vēsturnieku zinātnisko lasījumu" jaunāko sējumu [3]. Tajā starp citiem ir divi Baltkrievijai un baltkrieviem veltīti teksti. Ja atkal īsi un vienkāršoti: kādēļ baltkrieviem 1918.–1919. gadā neveicās ar savas valsts izveidošanu? Skaidrs, ka bija specifiski ģeopolitiskie apstākļi, tomēr cēloņi nav meklējami tikai tajos. Arī starp baltkrieviem bija spilgtas personības ar valstiskuma izveides mērķi, bet – atšķirībā no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – vietējā sabiedrība, ja tā drīkst teikt, vienkārši nepavilkās uz savas valsts ideju. Un ko tu padarīsi?
Mana skepse pret personības lomas absolutizēšanu ir saistīta ar vēl kādu apsvērumu: mums ir niķis koncentrēties uz vienām un piemirst par citām personībām, kuras varbūt arī uzskatāmas par "vēsturiskām". Te atļaušos viena teikuma apmērā nekaunīgi nodarboties ar pašreklāmu – šai tēmai veltīta vēstures zinātņu doktora Mārtiņa Mintaura un šī teksta autora grāmata, kas, cerams, iznāks šogad. Iegansts darbam (te pašreklāma, kā solīts, beidzas) "visiem zināmais" – proti, latvju dainas un Krišjānis Barons ir nesaraujami jēdzieni. Tomēr kādā senā foto redzam trīs kungus ar samērā bagātīgu sejas apspalvojumu. Viens no tiem ir Barons, otrs – kaut kur arī dzirdētais Fricis Brīvzemnieks, trešais – "kaut kāds" Henrijs Visendorfs. Liekam malā jautājumu par to, kas būtu noticis ar dainu vākšanu un apkopošanu, ja Barona nebūtu. Bet, ja nebūtu Visendorfa? Eksperts Valdis Muktupāvels [4]: "Interesants fakts, ka tautasdziesmu krājuma nosaukumā izmantot vārdu "daina" Henrijam Visendorfam ieteikuši divi panbaltisti – latvietis Jānis Sanders un lietuvietis Jons Šļūps." Muktupāvela teksts ir ievads pētnieka Viļa Bendorfa tekstu krājumam, un krājumā ir arī šāds apliecinājums [5] "kaut kāda" Visendorfa nozīmei. 1893. gada 3. aprīlī Henrijs Visendorfs raksta Krišjānim Baronam: "Reiz Jūsu krājums būs iznācis drukā, būtu vēlējums iespiedumu atkārtot – ar melodijām…" Īsi sakot, mums, protams, ir ērti kaut ko būtisku (labu vai sliktu) asociēt ar vienu personību (šajā gadījumā – ar Baronu), bet tas nenozīmē, ka citu loma bijusi nenozīmīga, un tas savukārt viena dižgara (bez ironijas) izcelšanu vedina vērtēt piesardzīgi.
Vēlreiz: mans mērķis nav "gāzt pieminekļus", vienkārši "pasaules nozīmes personību" veidošanās procesi ir daudz interesantāki – no psiholoģijas, varas, komunikācijas mehānismu un vēl citām prizmām. Vai reformācija būtu notikusi bez Mārtiņa Lutera? Mans nodoms tagad nav izgāzties speciālistu priekšā ar pašpaļāvīgu atbildi. Mani interesē speciālistu izpētītais [6], ka "visiem zināmā" ņemšanās ar pāvesta bullu dedzināšanu Vitenbergā 1520. gadā tā gluži nenotika, kā vēlāk Lutera piekritēji izbūvēja, smalki sakot, valdošo diskursu. "Sāls" ir tā, ka Luters bijis ļoti talantīgs vīrs arī PR jautājumos. Respektīvi, nav lielas jēgas strīdēties par to, vai Lutera kā "pasaules mēroga personības" darbībā ir vairāk plusu vai mīnusu (ar to aizrautīgi nodarbojas Gorbačova vēsturiskās lomas apcerētāji), jo šī aritmētika tāpat ir tieši atkarīga no skaitītāja izejas pozīcijām. Interesantāk lasīt par to, kā tad šie dižie vīri un sievas savu dižumu ir veidojuši – tostarp arī pateicoties prasmei izmantot nejaušību, "noķert gaisā" iespēju.
Manā izpratnē vispirms ir kaut kāda kustība (politiska, sociāla, reliģiska), vide, no kuras rodas vēlāk par "vēsturiskām personībām" apzīmēti personāži – Gorbačovi, Mao, Gandiji, Ulmaņi. Vai Robespjēri. Un, ja mūs interesē varas mehānismi, tad ir arī ļoti interesanti mēģināt saprast, kā vide šos līderus veido, kādēļ izvirzās tieši viņi. Piemēram, Maksimilians Robespjērs lielo pārmaiņu sākumposmā nebija nedz diktators, nedz revolūcijas līderis – viņš bija viens no daudzajiem 18. gadsimta nogales Francijas aktīvajiem ļaudīm, kurš turklāt ļoti maz ko jēdzis no militāriem un finanšu jautājumiem, ātri zaudējis interesi par likumdevēja darbu un, kā dzēlīgi atzīmējis laikabiedrs Žans Pols Marats, "viņa vienīgās ambīcijas saistījās ar iespēju runāt tribīnē" [7]. Bet, redz, tieši Robespjērs spēja savās rokās koncentrēt lielu varu – tātad sistēma ļāva izvirzīties tieši šādiem cilvēkiem. Un vēlāk "palikt vēsturē".
Vēsture ir daudz komplicētāka un tādēļ jo fascinējošāka par "dižām personībām". Mums, protams, vieglāk paturēt prātā, teiksim, viena vai divu Spānijas karaļu vārdus, tomēr procesu analīze [8] liecina, ka, vulgāri izsakoties, Spānija un tās koloniālā impērija funkcionēja neatkarīgi no tā, vai bija tāds Filips II tronī vai nebija. Komunistiskā Ķīna mums asociējas ar Mao, tomēr, šķiet, patiesībā sākotnējā reformatoru, dumpinieku un avantūristu "buljonā" šis biedrs bija tikai "viens no" [9], tādēļ Mao (Gandija, Gorbačova, Tečeres, Pilsudska utt.) izpratnei ir būtiski vispirms iespēju robežās izzināt konkrēto "buljonu".
[1] Почему Сталину удалось то, что было не под силу всем остальным (gorky.media)
[2] Education and Indoctrination | The Point Magazine
[3] Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII (lu.lv)
[4] Bendorfs, Vilis. Es nedevu nevienam savu dziesmu sarežģīt. Zinātne, 2021, 16.–17. lpp.
[5] Turpat, 185. lpp.
[6] Johnson, C.L., Luebke, D.M., Plummer, & M.J., Spohnholz, J. (Eds.). (2019). Archeologies of Confession : Writing the German Reformation, 1517– 2017. Berghahn Books, 222., 228., 231. lpp.
[7] Jones, C. (2021). The Fall of Robespierre : 24 Hours in Revolutionary Paris. Oxford University Press, 34. lpp.
[8] Bouza, F., Cardim, P., & Feros, A. (Eds.). (2021). The Iberian World : 1450– 1820. Routledge.
[9] Harper, T. (2020). Underground Asia : Global Revolutionaries and the Assault on Empire. Allen Lane.
3