ASV prezidents Džo Baidens aizvadītajā nedēļā pavēstīja, ka "kodolarmagedona" risks šobrīd ir augstākais kopš 1962. gada Kubas krīzes un Putins "nejoko", draudot lietot taktiskos kodolieročus Ukrainā.
Kodolkara tēma ir viena no retajām, kurā tēmas apspriedēju runāšana "riņķī un apkārt" ir piedodama. Proti, ir virkne tēmu, kuru gadījumā ir skaidrs, ka runāšana par tām ir tukšu salmu kulšana (der arī rupjāks apzīmējums). Piemēram, ja cilvēks ir puslīdz saprātīgs, viņš apzinās, ka ņemšanās ap jautājumu "vai tev ir bail no nāves?" ir ne tikai bezjēdzīga, bet arī nevajadzīga. Savukārt kodolkara iespējamības un seku gadījumā tas, ko mēs par šo tēmu vispār varam pateikt, ir tikpat bezsaturīgi, tomēr attaisnojums ir tāds, ka mūs šī tēma patiešām satrauc (atšķirībā no nāves, ko mēs tāpat uz sevi tā īsti neattiecinām un nevaram attiecināt).
To, ka patiesībā vienīgais mentālais stāvoklis, kāds iespējams kodolkara tēmas kontekstā, ir neziņa, apliecina arī tas, ka pat eksperti, kuru patmīlība parasti liedz atzīt, ka viņiem nav atbildes uz jautājumu, savos izteikumos pinas pretrunās. Piemēram, samērā labi pazīstamais Krievijas politikas analītiķis un agrāk arī tā saucamais polittehnologs Gļebs Pavlovskis kādā intervijā 5. oktobrī, no vienas puses, sev raksturīgajā (ne)veselīgajā cinismā apšauba minējumu, ka Krievija varētu lietot kodolieročus pret Ukrainu Melnās jūras reģionā, jo tad ciestu arī Krievijas elite, kurai sankciju rezultātā liegta pieeja Eiropas kūrortiem un kura tādēļ atpūšas Melnās jūras piekrastē. No otras puses, Pavlovskis apgalvo, ka šobrīd karš Ukrainā ir sasniedzis to līmeni, kad turpmāk var notikt tikai eskalācija. Kāds ANO struktūrās strādājošs militārais eksperts tajā pašā dienā skaidro, ka no militārā viedokļa kodolieroču lietošanai Ukrainā "lielas jēgas nebūtu", vienlaicīgi atzīstot, ka tā var notikt, lai iebiedētu Ukrainas "sabiedrību" kopumā. Varētu domāt, ka Ukrainas militārpersonas ir kaut kā hermētiski izolētas no "sabiedrības" noskaņojuma… Kāds Ukrainas eksperts kopumā ļoti "sausā" – labā nozīmē! – situācijas izvērtējumā 4. oktobrī norāda, ka taktisko kodolieroču lietošana pret, piemēram, Kijevu kā pilsētu būtu tāds noziegums pret cilvēci, ka Putins tādu neatļausies.
Arguments, ka Kremlim ir palikušas kaut kādas sarkanās līnijas tieši jautājumā par civiliedzīvotāju Ukrainā pasaudzēšanu, manuprāt, ir diezgan apšaubāms. No vienas puses, eksperti (tādu ir pārāk daudz, lai šeit visus pieminētu) pēdējo nedēļu laikā daudz un smalki apspriež zināmu pretrunu parādīšanos Krievijas elites ietvaros, kas vismaz teorētiski varētu mazināt kodolieroču pielietošanas iespējamību. No otras puses, ir eksperti, kuri norāda, ka taktisko kodolieroču gadījumā tiesības pieņemt lēmumu ir daudz zemāka līmeņa personāžiem varas hierarhijā, kas savukārt vismaz teorētiski nozīmē, ka, iespējams, kāds ģenerālis frontē var sapsihoties un rīkoties atbilstoši savai subjektīvajai izpratnei.
Īsi sakot, esam situācijā, kad par patiešām būtisku jautājumu neko nevaram pateikt, racionāli (mūsuprāt) sarakstot uz vienas lapas visus "par" un "pret". Jāpiezīmē, ka šādu situāciju veicina arī tas, ka vēl pirms nepilna gada ļoti daudzi – gan eksperti, gan vienkāršie pilsoņi – uzskatīja, ka Krievija "spēlē uz nerviem" Ukrainai un Rietumiem, nodarbojas ar šantāžu, blefošanu utt., bet reāli Ukrainā neiebruks. "Tas nevar būt, jo tas nevar būt." Izrādījās, ka var, un tas, protams, vājina argumentu "Krievija nelietos kodolieročus tāpēc, ka nelietos – tie tomēr ir kodolieroči". Man arī šķiet, ka kopš 2022. gada februāra ir mazāk ilūziju par tāpat jau tukšo jēdzienu "starptautiskā sabiedrība", kas kaut ko nepieļaus, vienprātīgi nosodīs, izolēs, bla-bla-bla, un tādēļ ir lietojams kā arguments prognožu veidošanā. Šajā kontekstā rekomendēju nevaļīgākiem lasītājiem, kuri prot krievu valodu, īsu pārskatu par to, cik atšķirīgi no Eiropas, ASV un Krievijas Otro pasaules karu interpretē, teiksim, Mongolijā, arābu pasaulē vai Meksikā. Par kādām vispārpieņemtām prioritātēm un vērtībām varam runāt, tostarp Krievijas un Ukrainas gadījumā?
Žurnāla "Rīgas Laiks" šīgada jūlija numurā publicēts interesants teksts, kas, pārstāstot īsi un vienkāršoti, saka: kodolkara seku šausmas nevajadzētu arī pārspīlēt. Negrasos argumentāciju apspriest, jo neesmu eksperts, tomēr šķiet, ka vēstījums ir racionāls ar vienu nosacījumu – ja kodoltrieciens nav vērsts konkrēti pret jūsu teritoriju. Un te mēs nonākam pie vienas no retajām racionālajām "lietām", ko varam teikt Kremļa draudu kontekstā, vienlaicīgi secinot, ka šī lieta ir ļoti nepatīkama savā egoismā. Proti, ir patīkami liela varbūtība, ka šie draudi neattiecas uz NATO valstīm, jo viss iepriekš ieskicētais attiecas uz Ukrainu. Formulēšu citādi: ja neesam liekuļi, tad mums jāatzīst, ka šāda prognoze ir labāka nekā tad, ja draudi tikpat droši skartu mūs. Turklāt mēs patiešām – bez ironijas – esam Ukrainas pusē un, kā saka, no sirds dzīvojam līdzi Ukrainas bēdām un priekiem. Bet vēlreiz: mums nāksies vien samierināties ar to, ka Putina kodoldraudu kontekstā mēs varam justies samērā droši, savukārt traģēdija būtu Ukrainā.
Pirms turpinu, jāpaskaidro, kādēļ kodoluzbrukumu NATO valstīm uzskatu par mazticamu. Es īsti nezinu, ko darīt ar argumentu, ka Krievija to nedarīšot tāpēc, ka tad sekos tāda pati atbildes reakcija no NATO puses. Neesmu pārliecināts, ka saprotu Kremļa režīma domāšanas veidu – varbūt šī režīma cilvēki ir pārliecināti, ka viņi varēs droši paslēpties kaut kādos bunkuros. Man ticamāka liktos versija, ka režīms nav ieinteresēts tūlītēja kodolkara izraisīšanā tādēļ, ka vēlas arī turpmāk brangi pelnīt attiecībās ar Rietumiem un nav prāta darbs iznīcināt peļņas avotu (ar Ķīnu un Indiju pierastās apetītes apmierināšanai būs par maz…).
Atgriežoties pie iespējamās kodolieroču vēršanas pret Ukrainu – mums būtu jāsaprot, ka, pat gadījumā ja, vulgāri izsakoties, Rīgai "bumbu neuzmestu", pēc taktisko kodolieroču pielietošanas Ukrainā mēs vienalga saskartos ar tādu krīzi, ar kuru salīdzinot līdzšinējās nepatikšanas liktos ziediņi. Domāju, ka var apgalvot: Baltijas un vēl dažas citas valstis Rietumos – politiskajā, nevalstisko organizāciju un tā saucamo ierindas cilvēku līmenī – līdz šim ir godprātīgi atbalstījušas Ukrainu un palīdzējušas tai. Mums nav, par ko kaunēties, bet skaidrs, ka runa ir bijusi par samērā komfortablu (ja neskaita problēmas enerģētikā) atbalsta veidu: brīvprātīgiem ziedojumiem un palīdzību, atbalstu no publiskās naudas avotiem utt. Ja Kremlis patiešām izmantos kodolieročus Ukrainā, tad, visticamāk, Krievijas un Rietumu (tātad arī Latvijas) konfrontācija saasināsies n-tās reizes un tajā var parādīties Krievijas diversijas kritiskās infrastruktūras objektiem mūsu teritorijā un Baltijas jūrā (optisko kabeļu iznīcināšana), bruņotas provokācijas uz robežas un gaisa telpā un tā tālāk. Pavisam tieši un ciniski izsakoties, ar to, ka konkrēti mums "bumbu neuzmetīs", mēs cauri netiksim.
Rezumēju. Mums ir jāaprod ar domu, ka a) mēs nevaram ar apmierinošu drošuma līmeni prognozēt Kremļa rīcību, b) celties un gulties ar domu par gaidāmo "kodolkaru" nevajag, c) ļoti iespējams, ka, ja var šādi izteikties tik nopietnā tēmā, lielākas ziepes – salīdzinot ar līdzšinējām – būs. Ņemot vērā, ka esmu pieradis relatīvā mierā lasīt grāmatas un maz interesēties par t.s. realitāti, nejūtu ne mazāko vēlmi un jēgu kairināt sev un citiem nervus ar pašmērķīgi drūmām prognozēm. Neesmu arī gatavs piepūst braši vaigus, solot "maksāt jebkuru cenu" Rietumu uzvaras vārdā. Šāda visnotaļ plaši novērojama dižošanās arī ir, atvainojiet, tukšu salmu kulšana, jo, pirms rēķins ir izsniegts, solīt jau var daudz ko. Tas, ko, iespējams, ir vērts darīt, ir vismaz saprast iespējamo cenu, lai pēc tam vispirms jau pašam sev godīgi noskaidrotu, ko tu par šo cenu domā.
2