Vakar publicējām Lindas Gabarejvas sarunu ar baltkrievu aktīvisti Anastasiju, kuru nemaz nesauc Anastasija. Savu vārdu viņa baidās atklāt, jo publiska kritika par Lukašenko režīmu – pat tik mazā valodā kā latviešu, pat tik mazā žurnālā kā "Satori" – var nozīmēt, ka pret viņas ģimeni, kura palikusi Baltkrievijā, tiks vērstas represijas.
"Represijas" ir ērts, nekonkrēts, sterils vārds, ko lietot, jo tas ļauj nedomāt par šausmām, kas aiz tā slēpjas – apcietināšana, spīdzināšana, salauzta dzīve un dzīvības atņemšana. Kā intervijā saka Anastasija: "Ja tu izietu [uz ielas] ar dzeltenām kedām, kurām ir zilas šņores, viņi varētu tevi apcietināt. Atkarīgs no garastāvokļa. Viņi aizliedz krāsas."
Aptverot, cik tuvu man – Minska ir nepilnu 500 kilometru attālumā – cilvēki dzīvo nepārejošā baiļu un draudu ēnā, es aizvien skaidrāk apzinos, cik ļoti man ir paveicies piedzimt Latvijā. Jā, par spīti tam, ka esmu gejs un šī valsts man liedz tiesības. Es ne tikai varu iziet ielās ar dzeltenām kedām un zilām šņorēm, es varu arī kritizēt šo valsti par tās politiku un piedalīties vēlēšanās, kurās mana balss ir no svara un kurās varu balsot par labāku nākotni – iespēja izvēlēties ir privilēģija.
Šajā pavasarī, jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, saņēmām ziņu, ka mūsu projektam "Balso par kultūru" piešķirts finansējums, lai plašā publikāciju un diskusiju ciklā aktualizētu un pieprasītu politiķus risināt sen pūžņojošas kultūrpolitikas problēmas. Tobrīd – Ukrainas kara sākumā – mani šī ziņa atstāja diezgan vienaldzīgu, jo runāt par kultūru šķita gan nesvarīgi, gan neiespējami.
Kara sākuma šokam atkāpjoties, sapratu, ka runāt par kultūrpolitiku šobrīd ir būtiskāk nekā jebkad agrāk. Kā piesauktās sērijas rakstā, atsaucoties uz Benediktu Andersonu, precīzi fiksē Olga Procevska: "Kultūra ir līme, kas satur valsti kopā." Un turēties kopā ir svarīgi, lai mēs būtu drošībā. Kultūru nevar nolikt uz bremzēm kara dēļ un kultūra ir tas, par ko karā cīnās – to pierāda ukraiņi. Diemžēl, klausoties politiķu priekšvēlēšanu diskusijās, šķiet, ka lielākā daļa deputātu amata kandidātu to nav sapratuši. Vai arī blefo, kā podkāstā norāda Vents Vīnbergs, un atbalstu pauž tikai vārdos.
Pārskatot savas redakcijas slejas, redzu – katra otrā ir veltīta tam, kāpēc kultūra ir svarīga, kāpēc svarīgi ir domāt, cienīt citus un pildīt savu pilsoņa pienākumu vai varbūt drīzāk – izmantot savu pilsoņa privilēģiju. Brīžiem šķiet, ka šī atkārtošanās ir tādēļ, ka man nav nekā svarīga, ko teikt, lai gan zinu, ka ir otrādi – svarīgais nemainās un tādēļ to atkārtoju. Tāpēc pirmajā oktobrī ejiet uz iecirkņiem un balsojiet par kultūru.
1