Dārta Sarma
pirms 6 gadiem
Luiza Briede
pirms 6 gadiem
Krista Vitola
pirms 6 gadiem
Inga Zeide
pirms 6 gadiem
Circus Maximus
pirms 6 gadiem
Joks, protams.
Jānis Vētra
pirms 6 gadiem
martell
pirms 6 gadiem
Otra lieta, kas ieduras acīs. Kā abstraktas un bezpersoniskas diskusijas objekti, Jūsu argumenti ir saprotami un pieņemami. Bet tas ir tā robotizēti, racionāli un bezgala loģiski. Un ar tādu kā maksimālisma piedevu. Kamēr neiesaistās personīgās emocijas. Taču kad tas notiek, tad Dievs vien zina - sagribēsiet kļūt par daudzbērnu māti vai doties uz Afganistānas tuksnešiem. Jūs taču zināt, ka cilvēku lēmumi mēdz būt iracionāli, uz kompromisiem orientēti..
Godo
pirms 6 gadiem
Dead Bull
pirms 6 gadiem
Būt par sievieti, kā es – vīrietis to saprotu, ir dabas dota privilēģija caur sevi radīt komplicētāko Visumā zināmo fizisko struktūru un gādāt, lai tā izdzīvo un tajā tiktu ielikti pamati izaugsmei par personību un intelektuālu būtni. Atkarībā no laikmeta izturēšanās šabloni, kas veicina šo misiju, ir sievišķība.
Nevēlos tevi noniecināt, bet ja tu pretendē būt par vīrieti sievietes ķermenī – tev jāraksta par savas personības būtību, nevis visādām ārišķībām, ar kurām te piesmērēts, es atvainojos, pilns palags. Tas, kurā vietā un ko tu skuj, vai neskuj, kādu apģērbu un apavus valkā, kādu kosmētiku lieto vai nelieto, kā izturies gultā vai sadzīvē, pats par sevi tevi nepadara par vīrieti.
Ja tev nav pieņemama sievišķība, lai ko tas šajā laikmetā arī nenozīmētu, atceries, ka vīrieši ir tie, ar kuru starpniecību dabas māte eksperimentē un meklē sugas izdzīvošanai perspektīvākos risinājumus, un vīrišķīgu personību raksturo dziņa piedalīties šajā spēlē. Daudzveidīgajās fiziskajās un intelektuālajas izpausmēs tā ir ekstrēma laimes spēle, un laikabiedriem daudzas no tām var šķist Darvina balvas cienīgas muļķības.
Maskulīnas personības iekšējais dzinulis ir sasniegt un pārbīdīt savu spēju robežas. Vīriešu vēsturiskos sasniegumus zinātnē, tehnoloģijās, militārajās prasmēs utt. neizvērsīšu – sievietēm it kā neesot bijis ļauts piedalīties. Bet mūsdienās šo dziņu visuzskatāmāk var novērot ekstrēmo sportu jomā, kurā jaunas disciplīnas izgudro praktiski tikai vīrieši. Par maskulīnu personību tevi padara nevis pati nodarbošanās kā tāda, bet mentālā attieksme, ar kādu tu nododies un sevi veltī tai vai citai nodarbei. Tas, ka tev patīkot cīņas māksla un ieroči, tevi nepadara vīrišķīgāku. Kļūšana par cīnītāju vispirms nāk ar apziņu, ko dziļākajā būtībā nozīmē cīņa un kādam nolūkam domāti ieroči, un kaislību un drosmi meklēt prasmju robežas un tās pārbīdīt. Ja sāpes, ievainojumi, traumas un "šoreiz-gan-bija-tuvu" sajūta tevi izaicina vēl vairāk Tai pietuvoties – visu cieņu, bet tavs teksts bija tik pilns visādu mazsvarīgu bābisku ārišķību, ka piedod – neticu.
Arī dominēšana attiecībās ar vīriešiem pati par sevi nepadara tevi vīrišķīgu. Kapteinis uz kuģa ir nevis tas, kurš izrīko, kaut arī ārēji tā izskatās, bet tas, kurš par visu atbild – gan par saviem lēmumiem, gan par komandas kļūdām, un kritiskā situācijā – ar savu dzīvību. Atbildi, kas esi pāra attiecībās – patiesi maskulīna līdere, vai vienkārši bargās kundzes fetiša apmierinātāja, varētu sniegt "Titānika tests", kad vienam no jums būtu "jāpaliek aiz glābšanas laivas borta". Vai tu izvēlēsies un pavēlēsi, lai izdzīvo tavs partneris, un viņš pakļausies, ka tev pieder galavārds arī šādas dilemmas priekšā, būs patiesības mirklis, kas galu galā jūs abi esat. Tas, ko tu apraksti, kas vīriešiem attiecībās ar tevi atļauts un kas aizliegts, vairāk izskatās pēc princeses kaprīzēm, nevis autoritatīva līdera izvirzītām pamatotām prasībām.
akmens
pirms 6 gadiem
ievaj
pirms 6 gadiem
šīs pārdomas eksplicīti pozicionētas kā atbilde uz "būt sievietei", taču mūsu izpratne par augšminētā raksta nozīmi atšķiras, spriežot pēc diviem fragmentiem, kuros atstāstāt tā uztverto saturu:
1) [..] tiek aprakstīta itin bieži sastopama situācija: bērns piedzīvo pubertāti, konstatē, ka viņa ķermenis ir kļuvis par sievietes ķermeni, un secina – jāsāk uzvesties kā sievietei. Rezultātā arī apkārtējie ļaudis sāk pret viņu izturēties kā pret sievieti.
2) [..] rakstā aprakstījusi situāciju, kurā bērns pusaugu gados pakļaujas grupas spiedienam un ne tikai sāk uzvesties noteiktā veidā, bet arī pats savu personību sāk asociēt ar attiecīgo dzimumu.
kā fellow filoloģi un autori mani tīri praktiski interesē, kā tieši jūs nonācāt pie šādiem secinājumiem? līdztekus izvērstāka interpretācija palīdzētu saprast arī jūsu pašas rakstu iespējami adekvāti - saprast, kā tieši darbojas tā iecere, kas ir tas saturs, uz ko tas tiecas atbildēt.
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
0
Saruna par sievieti un neprātu kultūrā
Man bija brīnišķīga saruna ar vienu kundzi pansionātā, viņai ir 85 gadi. Es jautāju: kas mainās, novecojot kā sievietei? Viņa atbildēja, ka foršākais, kas ar viņu kā sievieti notiek – viņa var atļauties būt pilnīgi traka. Nevienam tas vispār vairs nerūp. Tā esot viena no atbrīvojošākajām sajūtām, ar ko viņa saskārusies.
Reičela Kaska
0Šekspīra māsas
Kad sieviete 21. gadsimtā apsēžas, lai rakstītu, viņa, iespējams, jūtas gandrīz kā bez dzimuma. Viņa netiecas to nedz izpaust, nedz noliegt; drīzāk vēlas, lai viņu liek mierā, un vēlas turpināt iesākto. Viņa pat varētu auklēt zināmu nepatiku pret "sieviešu rakstības" ideju.
Elīna Lībiete
0Neļauj nabaga radībām sevi apčakarēt
Ačgārns otrā viļņa feminisms, kam sekss šķiet transgresīvākais, ko sieviete var izdarīt, satiek "dumpinieciska" pusmūža vīrieša seksuālās fantāzijas, lai kopā radītu Frankenšteina briesmoņa "Pornhub" versiju. "Nabaga radības" ir skaista, vizuāli žilbinoša, mākslinieciski drosmīga un brīžiem smieklīga filma, taču saturiski tukša.
Agra Lieģe-Doležko
0Sieviešu literatūra
Instinkts dzimumu pārstāvniecības nelīdzsvarotību skaidrot drīzāk samiernieciski un ne-politiski (jo politiska pieeja šajā kontekstā automātiski varētu tikt pielīdzināta tā dēvētajam "karojošajam feminismam"), manuprāt, skaidrojams ar izplatīto kultūrā strādājošu sieviešu nevēlēšanos tikt pieskaitītām pie "autorēm-sievietēm".
Viedokļi
12.07.2016
12
Izvēle būt sievietei