Gombroviča* uzbrukums dzejai (Przeciw poetom) nepavisam nav pieskaitāms skarbākajiem apvainojumiem, kādus gadsimta gaitā saņēmuši dzejnieki. Gombroviča eseja drīzāk atgādina ģimenes strīdu: dzejnieks-prozaiķis pārmet dzejniekiem-liriķiem galvenokārt to, ka tie pārlieku kondensē dzeju, ka tie liek par daudz cukura klāt savām kūkām.
Gombroviča arguments turklāt vairāk attiecas uz dzejas uztveri, nevis uz tās dabu; tiesa, netrūkst dienu, kad dzeja mums šķiet pārāk intensīva barība („par saldu”). Mirkļi, kad esam gatavi pieņemt un saprast intensīvu dzeju, negadās bieži. Bet līdzīgi taču ir arī ar mūziku un ar mākslu; vienīgi kino mūs gaida ik dienas un apsola uz brīdi izpestīt no mūsu vienaldzības.
Cikreiz niknāks, radikālās un primitīvāks gan bija pamflets The School of Abuse, kā autors bija Stīvens Gasons (Stephen Gosson), angļu puritānis. Gasons uzskatīja, ka dzejnieki demoralizē lasošo sabiedrību un ka tie nepavisam nav labāki par ceļojošajiem aktieriem (un zināms jau, ko no tiem var sagaidīt!). Gasona kunga uzbrukums – sešpadsmitajā gadsimtā – noteikti tiktu aizmirsts, ja nebūtu kļuvis par pamatu daudz lielāka autora vēlāk izsacītam pārmetumam. Šis lielais autors bija Filips Sidnijs (Philip Sidney), agri miris dzejnieks un prozaiķis, un arī dzejas mecenāts. Viņa The Defence of Poetry kļuva par angļu literatūras klasiku. Sidnijs aizstāv dzeju, aizstāv kaismīgo, kvēlo dzeju – un kvēle ir dievu dāvana! – kuras lielākie sasniegumi paceļas pāri filozofijai un vēsturei. Pēc nāves – 1595. gadā – izdotā Sidnija runa aizstāv iztēli un pārliecina, ka tā kalpo labiem, nevis sliktiem mērķiem.
Katrs, kas jelkad ir pieredzējis dziļu iegremdēšanos iztēles darbos, zinās, par ko es runāju: par mirkli, kad pēc ilgākas koncentrēšanās iznirstam virspusē un kādu laiku atrodamies tādā kā no mans land. Mūs jau ir palaidušas vaļā draudzīgās un nerimtīgās iztēles liesmas, bet vēl neesam nostājušies uz cietās veselā saprāta sauszemes. Brīdi esam iekārti starp divām sfērām, kas laikam kaut kur tomēr saskaras, taču mums nav zināms, kur (jo ne mūsos un ne mums). Tas ir visnedrošākais brīdis; tam, kurš tobrīd dodas gatavot pusdienas vai vakariņas, ir ļoti jāuzmanās, lai neizraisītu ugunsgrēku vai, kas zina, zemestrīci.
* *
Dārgumi: viņš uzaicināja tos uz mājām. Gribu jums parādīt savus dārgumus, viņš teica. Man mājās ir neizsakāmi dārgumi.
Viņi brauca gar saule spīdošu upi. Ceļā klusēja. Viņš – aiz pāri plūstošā prieka, jau iepriekš sajūsminoties par mirkli, kad atklās tiem savas bagātības, viņi – tā kā aiz uztraukuma, tā kā no ceļa noguruši.
Kad viņi izkāpa no mašīnas, viņš, sparīgi žestikulēdams, gāja pa priekšu.
Taču māja bija tukša. Nekādu dārgumu nebija. Parasta māja. Virtuvē murmināja ledusskapis, ēdamistabā gulēja televizors ar bālu neattīstīta bērna seju. Grāmatas plauktos stāvēja nekustīgi, piespiedušās pie sienas.
Viesi izturējās diskrēti, neuzdeva neērtus jautājumus. Taču bija acīm redzams, ka viņi ir vīlušies.
Prom devās nesteigdamies, slavējot mājās valdošo klusumu.
Vismaz to, vismaz tik daudz.
Viņš atvadījās, neveikli taisnodamies, atvainodamies, ka pievīlis.
Pēc tam viņš ilgi sēdēja uz grīdas un skatījās logā. Papeļu zariņi kustējās lēni, un nebija saprotams, vai tur pūš vējš vai tikai putni spēlējas ar lapām.
Pēc kāda laika viņš gandrīz jau bija aizmirsis par atgadījumu. Un pēkšņi dārgumi atgriezās. Māja atkal bija dārgumu pilna.
* *
Tas, ka es kā dzejnieks debitēju ar niknu, politisku, pret sistēmu vērstu dzeju, mani reizumis kaitina; es jau sen esmu pārstājis piešķirt jebkādu svaru tādiem dzejoļiem. Sapratu, ka dzeja ir kur citur, aiz viegli uzliesmojošajām pušu sadursmēm un aiz pat vislabāk pamatotā dumpja pret tirāniju. Bet laikam tomēr nevarēja rīkoties citādi toreiz, sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā. Mēs – tagad es domāju tos „mēs”, kas tolaik bija jauni un debitējoši dzejnieki, mani vienaudži – paši bijām saindējušies ar dažām tās sistēmas indēm. Pārlasu savas septiņdesmito gadu piezīmes un atrodu tajās pārspīlētu interesi par kreiso lasāmvielu – tobrīd cītīgi studēju, piemēram, Gramši**, kuru taču uzskatīja par apgaismoto komunistu, – un kam arī bija virkne tukšu saukļu. Lāgiem es spēju no tiem atbrīvoties, bet gadījās arī, ka kritu tiem par upuri. Tam, kurš raksta, ir ļoti uzmanīgi jālasa gan labie, gan kreisējie idioti. Dzejnieks ir dzimis centrists; viņa parlaments atrados kur citur, un tā rindās sēž arī mirušie, ne tikvien dzīvie. Tieši šī iemesla dēļ dzejniekiem ir jābūt par parlamentāro sistēmu – par paplašinātu, kaut arī vienpalātas, parlamentu.
Mūsu dzeja, būdama vērsta pret sistēmu, palīdzēja mums atbrīvoties no kreisā automātisma, palīdzēja mums atbrīvoties no meliem, tā bija pašterapija. Mēs klausījām latīņu teicieniem: Medice, cura te ipsum. Pie iespējas mēs, domājams, sniedzām to pašu pakalpojumu dažiem saviem lasītājiem. Vienlaikus bija arī kaut kas spirdzinošs tajā, ka pievērsāmies ļoti konkrētiem mūsdienu pasaules elementiem; tā bija ielaušanās modernistiskā hermētisma varas robežās, kas vispār neatļauj dzejai nodarboties ar vēstures stihiju.
Arī Šellijs uzrakstīja aizstāvību dzejai – A Defence of Poetry. Viņš tajā min Sidniju. Tieši šajā darbā viņš lieto apzīmējumu, kas līdz pat šai dienai tiek piesaukts, tikai šobrīd jau visbiežāk ar vieglu, žēlu smaidu: ka dzejnieki ir cilvēces unacknowledged legislators – neatzītie likumdevēji.
Vakar pie draugiem tika runāts par novecošanu. Vienam no mums tuvojās sešdesmitā dzimšanas diena, un viņš tieši šī iemesla dēļ bija pavisam saīdzis. Tika runāts par jaunību un par to, kā komercija mākslā, piemēram, kino, pieprasa jaunību. Kāds bija uzrakstījis scenāriju filmai, kura varonei, kas pārdzīvoja intensīvu romānu, bija 37 gadi. Producentam tas jau šķita par daudz. Viņš pieprasīja augstākais 32. Bet novecošana nav traģēdija – ar noteikumu, ka prāts nesastingst, ka to negarlaiko pasaules teātris un ka to nav pametusi spēja brīnīties. Jaunos un vecos nedala nekāds bezdibenis. Patiesais bezdibenis stiepjas starp dzīvajiem un mirušajiem. Un vēl lielāks – starp tiem, kas nepiedzima, un mums, kas iepazinuši esamības garšu.
Kad izsludināja konkursu uz pravieša vietu, es pieteicos tādas apziņas vadīts, ka piederu taču sarūkošajam ticīgu ļaužu lokam un ka nepieklājas atteikties uzņemties misiju. Šā tā – vai vismaz man tā likās – izkūlos cauri eksāmeniem. Trešajā dienā mani pie sevis paaicināja eksaminācijas komisijas vadītājs, mazs vīriņš ar lielu galvu.
Ar labo gribu vien nepietiek, viņš teica. Teorētiskajos priekšmetos jums gājis pavisam ciešami, lai arī pie Vecās Derības jums vēl ir jāpiestrādā. Bet tā jūsu mīlestība uz pustoņiem, jūsu klusā balss, kaut kādi lieki domu līkloči, – o nē, tas jūs pilnīgi diskvalificē. Turklāt jūsos nav lielu dusmu!
Kad noskumis gāju laukā no paplukušā nama, uzskrēju vēl virsū skolas saimniekam. Tas mani pasauca sāņus un sazvērnieciski nočukstēja: atradušies, organizē konkursu uz pravieša vietu, bet viņi taču paši neapjauš, ko tādam pravietim vajadzētu runāt. No jums viņi gribēja to uzzināt! No jums, bērni. Paši nekā nezina.
Kāds kontrasts! Jauns dzejnieks, nopietni gatavodamies saviem nākotnes darbiem, lasa senos, dižos savas un arī citu valodu dzejniekus. Iepazīst brīnišķīgo dzejas pagātni, lasa par mirkļiem, kad iedvesmas liesma šķita apdraudam parastās, saprātīgās pasaules līdzsvaru, kad dzejnieki diktēja saviem līdzcilvēkiem dzīves noteikumus. Viņš studē poēmas, kas glabā to mirkļu karsmi. Pats arī pārdzīvo savus apgaismības brīžus un kautrīgi domā, ka varbūt arī viņš kādudien būs tā cienīgs, lai varētu droši nostāties pagātnes dzejnieku rindās.
Pēc kāda laika pamazām un pakāpeniski viņš sāk piedalīties savas zemes literārajā dzīvē: piedalās autorvakaros, iepazīst vienaudžus, kuri, līdzīgi kā viņš pats, kopš neilga laika raksta un publicējas. Iedraudzējas ar dažiem no tiem. Vienlaikus tomēr rodas arī sarūgtinājums, cik liels ir šī mirkļa un slavas pilnās nākotnes kontrasts! Uz autorvakariem reizumis atnāk piecpadsmit cilvēku, reizumis, gadās, ka astoņi. Ne jau tikai skaits ir nožēlojams; ja piecpadsmit (astoņi) klātesošie labi pārstāvētu visu klāt neesošo sabiedrību, ar to vēl varētu samierināties. Bet galu galā tomēr večiņa pirmajā rindā, tas trakais otrajā un pusaudzis pēdējā rindā viņam nešķiet pienācīga delegācija tai pilsētai, uz kuru viņš ir atbraucis viens vai kopā ar pāris paziņām dzejniekiem. Un arī viens otrs no literātu vides, ar ko viņš iepazīstas (un iepazīstas viņš nemitīgi, tā, it kā dzejnieki birtu no pārpilnības raga; lasītāju gan nav daudz, bet toties autoru – tūkstoši!), un ne visi, protams, iedveš viņā bijību un bailes. Starp viņiem gadās arī komiski-dēmoniski tēli ar šaurām, gludenām sejām, kurās iezīmējas tikai divi vaibsti: apetīte uz dzīvi un ātri dzimstoša vilšanās un pat pazemojums; stipendiju mednieki, starptautisko festivālu ielūgumu iegūšanas speciālisti, kur tie nopelnīs pāris grašus un kur tos pāris dienas baros organizatori. Noteikti arī viņiem ir savas piecas minūtes dzejas – kad viņus neviens neredz – toties, kad apkārt ir cilvēki, priekšplānā izvirzās nevis dzeja, bet gan sīkas mācekļa skumjas, nerealizēta sapņa rūgtums, nabaga viltība un uzstājība, nelaimīga sāncenša nenovīdība.
Kāds kontrasts. Tur – lielums un mākonis, pērkons un cēlums, te – nebeidzas debates par autortiesību trauslumu, iesniegumi stipendijām, intrigas, strīdi, trūkums.
Sākumā varbūt par daudz vientulības, ekstātisku apskaidrības mirkļu, bet vēlāk, triviālās karjeras gaitā – tā visa par maz. Tā, it kā Dievs un pasaule nespētu saplūst vienā (vai tie jelkad ir spējuši?).
* *
Kāda veida jēga tiek izsacīta dzejā – ja to salīdzina, piemēram, ar filozofiju vai ar vēsturi? Atšķirību var izsacīt šādi: dzeja nodarbojas ar jauno jēgu, ar svaigo jēgu – tā atgādina kastaņus, kas nokrīt no koka un izņemti no mizas ir tik spoži jauni, iesārti kā rēta.
* *
Reiz, 1992. gadā, saviem studentiem Hjūstonā lasīju lekciju par tēmu „Iztēle un tās ienaidnieki”. Neatceros vairs, vai pateicu, ka starp iztēles lielākajiem ienaidniekiem ir iztēle pati – ja tā zaudē mērus un pārstāj pievērst uzmanību stingrajai, mākslā nešķīstošajai pasaulei. Tajā pašā laikā vieglāk ir runāt par revolūciju, kas pati sevi ierobežo, nekā par iztēli, kas pati sevi ierobežo.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
Fragmenti izvēlēti no tieši šādā - tēžveidīgā vai piezīmju grāmatiņu stilā sarakstītā krājuma "W cudzym pięknie" (Svešā skaistumā, 1998). Latviešu valodā izdotās dzejas izlases nosaukums, savukārt, nācis no dzejoļa ar tādu pašu virsrakstu.
* Vitolds Gombrovičs (Witold Gombrowicz, 1904.-1969) - viens no slavenākajiem poļu rakstniekiem, dramaturgiem. Īsi pirms II Pasaules kara devās uz Dienvidameriku, kara un pēckara gadus pavadīja galvenokārt Argentīnā. Starp lielākajiem romāniem minami "Ferdidurke" (1937) un "Transatlantik" (1953), "Pornogrāfija" (1966). Eseja "Pret dzejniekiem" ietverta Gombroviča dienasgrāmatās (Dzienniki, 1953-1969), kas pašas par sevi uztveramas kā vienots literatūras šedevrs.
*Antonio Gramši (Antonio Gramsci, 1891-1937.) - itāļu filozofs, kultūras analītiķis un politikas teorētiķis, viens no Itālijas Komunistiskās partijas dibinātājiem; vienu laiku arī tās vadītājs. Pazīstams citstarp ar jēdziena "kultūras hegemonija" izvērsumu un pielietojumu politiskās projekcijās.
0