Sleja
14.12.2020

Izteikt laikmetu

Komentē
1
Saglabā

Pirms kāda laika latviešu valodā izdota Juvāla Noas Harari grāmata "21 lekcija 21. gadsimtā" – to var uzskatīt par trešo grāmatu cilvēces attīstībai veltītajā triloģijā, kuru aizsāka viņa slavenākais darbs "Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture", kas latviski izdots 2018. gadā. Harari šobrīd ir slavenākais vēsturnieks pasaulē – intelektuāļu zvaigzne, recenziju par "21 lekciju" "New York Times" rakstīja Bils Geitss, "YouTube" var noskatīties viņa sarunas ar "Facebook" dibinātāju Marku Zakerbergu, kinozvaigzni un aktīvisti Natāliju Portmani un, piemēram, Kristīni Lagardu, kas sarunas laikā vēl bija Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja. Šo sarakstu varētu turpināt. Īpaši gribēju izcelt viņa piedalīšanos "The Late Late Show", kuru vada Džeimss Kordens, – nav tā, ka es pārzinātu ASV sarunu šovus, bet kaut kāds priekšstats ir, un es noteikti neesmu redzējis, ka tajos jelkad būtu uzaicināts vēsturnieks, kurš uzrakstījis kādu intelektuālu grāmatu.

Tas viss man rada problēmu. Kā lai kritizē grāmatu, kuras autoru tik daudzi slavē? Turklāt Harari ik pa laikam atļaujas vieglus uzbraucienus universitātes izglītībai un akadēmiskajai pasaulei, pie kuras vismaz daļēji piederu, atbilstoši jebkāda skepse izklausās kā skaudība vai apliecinājums Harari pārmetumu patiesumam.

Patiesībā Harari popularitāte un vienlaicīgi atrašanās uz akadēmiskās pasaules robežas ir interesanta problēma, kas kārtējo reizi liek pārdomāt universitāšu un zinātnes situāciju mūsdienu pasaulē. Harari ir nācis no akadēmiskās vides, attiecīgi sabiedrība no universitāšu cilvēkiem sagaida kaut ko līdzīgu Harari meistarstiķiem, bet ļaušanās šim pieprasījumam varētu beigties slikti ne tikai universitātei, bet arī sabiedrībai kopumā.

Es noteikti gribētu uzsvērt, ka tā nav gluži nejaušība, ka Harari grāmatas ir tik populāras. Harari spēj milzīgu tēmu daudzumu salikt vienotā stāstā – viņš ļoti veiksmīgi un ar jēgu atlasa būtisko no nebūtiskā, interesanto no neinteresantā, spēj sarežģītus jautājums pasniegt uzskatāmi un saprotami. "Sapiensu" – Harari pirmās grāmatas – pamatā ir ievadkurss cilvēces vēsturē, ko viņš Jeruzalemes Ebreju universitātē lasīja bakalaura programmu studentiem. Varu iztēloties, kā studentiem tas patika – no vienas puses, grandioza panorāma par cilvēces attīstību, no otras puses, viss pa plauktiņiem. Savukārt grāmatas "21 lekcija" pamatā nav universitātes kurss, bet dažādas publiskas uzstāšanās, kas notikušas jau pēc tam, kad Harari kļuva slavens. Viņš iet cauri virknei izaicinājumu, kas cilvēci, pēc Harari domām, sagaida 21. gadsimtā, un raksta par to, ka mūsdienās vairs nav dominējošu ideoloģiju jeb lielo naratīvu, kā tehnoloģiju iespaidā mainās darba dzīve, kāpēc nevienlīdzība nevis mazinās, bet pieaug, kā internets un sociālie tīkli izmaina sabiedrības struktūru, viņš raksta par nacionālismu, reliģiju, imigrāciju, terorismu, zinātni, viltus ziņām, izglītību u.c. Grāmata beidzas ar komentāru par personisko pieredzi – to, kā viņš praktizē meditāciju un kā tas ietekmējis viņa skatījumu uz lietām.

Nav tā, ka Harari mēģina dot kādus risinājumus problēmām, viņš drīzāk piedāvā distancētu skatpunktu, kas, viņaprāt, ļauj nošķirt problēmas no pseidoproblēmām. Es domāju, ka šeit ir arī viņa grāmatu spēks, un uzskatu, ka viņš to apzinās – Harari norāda, ka mūsdienu informācijas pasaule ir sadrumstalota un kļūst neaptverama, bet viņa grāmatas ir apzināts mēģinājums piedāvāt saprotamu perspektīvu uz to, ko mēs it kā jau zinām.

Vienlaicīgi te parādās arī grāmatas riski. Mums, lasītājiem, pietrūkst to spēju, kas ir Harari, – salikt daudzus elementus vienotā sakarīgā stāstā. Tāpēc var rasties priekšstats, ka mēs šeit sastopamies ar patiesību, nevis tikai ar stāstu. Es rakstīju, ka "tā nav gluži nejaušība", ka Harari grāmatas ir tik populāras, bet daļēji tā noteikti ir nejaušība, jo dažādi apkopojumi parādās diezgan regulāri, cilvēkiem šādas grāmatas patīk un ir vajadzīgas, bet vismaz man neizdevās pamanīt, kas Harari versijās būtu īpaši oriģināls un tāds, kas, piemēram, "21 lekciju" izceltu citu līdzīgu grāmatu vidū. Piemēram, Tomasa Frīdmana "Pasaule ir plakana", kas tulkota latviski, ir daudz bagātāka ar personiskiem novērojumiem – Frīdmans, pateicoties savam dažādos aspektos privileģētajam stāvoklim, ceļo pa pasauli, tikmēr Harari ir akadēmiķis, kurš sēž savā istabā un strādā ar bibliotēkā un internetā pieejamajiem tekstiem.

Protams, var apbrīnot to materiālu, ko viņš ir pārstrādājis, un es vēlreiz uzsveru, ka, rakstot ar šādu atvēzienu, no spējas atlasīt un salikt akcentus ir atkarīgs tas, vai teksts ir lasīšanas vērts vai ne. Tomēr tas, ka Harari tekstā neatsaucas uz citiem pētniekiem, kurus izmanto, neļauj saprast, cik oriģināls ir viņa domu gājiens. "New Yorker" rakstā par Harari tiek atstāstīta viņa atziņa, ka cilvēki ir vienīgās būtnes, kuras spēj runāt par lietām, ko tās nav redzējušas, aptaustījušas vai saodušas, bet šī doma jau sen ir labi zināma tiem, kas interesējušies par valodas dabu. Bils Geitss iebilst Harari, norādot, ka dati nekļūs par galveno cilvēces vērtību (asset), jo zeme kā resurss saglabās savu nozīmi, bet doma, ka jaunajā laikmetā galvenais resurss ir informācija, nevis lietas vai zeme, nav paša Harari doma – tā tiek apspriesta vismaz kopš 1973. gada, kad Daniels Bells publicēja darbu "Postindustriālās sabiedrības tuvošanās". Harari atsaucas uz lielajiem stāstiem, kas tagad zuduši, bet tas ir 70. gadu Žana Fransuā Liotāra termins, kas kaut vai latviski lasošajai publikai varētu būt zināms kopš "Postmodernā stāvokļa" publikācijas, tomēr Harari ne viņu, ne Bellu atsaucēs nepiemin.

Visbeidzot – ir iemesls, kāpēc vēsturnieki un citi zinātnieki izvairās no grandioziem vispārinājumiem Harari stilā. Proti, pasaule ir pārāk sarežģīta, lai to varētu vienkārši izstāstīt. Un, jo plašāki vispārinājumi, jo vairāk jāiebrauc jomās, kuras tu pārzini slikti, atbilstoši lielāki riski sarunāt aplamības. Un, ja cilvēki tev uzticas, uzskata par viszinošu, tad palielinās risks aizvest cilvēkus neceļos. Sava veida dilemma – lai šādu grāmatu uzrakstītu, jāzina daudz – vai vismaz pietiekami, lai nošķirtu ticamo no neticamā, bet, jo vairāk tu zini, jo vieglāk pamanīt to, ko nezini un par ko nevari būt pārliecināts. Ja akadēmiskās jomas cilvēki un zinātnieki izdabātu sabiedrības pieprasījumam un producētu skaistus, aizraujošus stāstus un retoriskas pērles, viņi riskētu kritiskas zinātnes vietā radīt ideoloģijas un nepildītu vienu no saviem uzdevumiem – neļaut sabiedrībai aizrauties ar aplamībām. Vienlaicīgi, nemēģinot radīt šādus stāstus un neuzrunājot plašāku sabiedrību, zinātnieku, tai skaitā vēsturnieku, piesardzīgie pētījumi pazūd tekstu un informācijas jūrā, paliekot zināmi tikai profesionāļiem – un jau atkal veidojas tukša telpa, ko aizpildīt ar muļķībām. Secinājums: Harari grāmatas ir vajadzīgas, bet tās jālasa kritiski.

Pie tam Harari sarunā vairāk, nekā vajadzētu. Teju katrā otrajā lappusē gribas iesaukties: "Paga, paga, nav tik vienkārši!" Amizantas likās viņa pārdomas ievadā par to, vai vajadzētu kritizēt liberālismu, jo tādā veidā tiktu pateikts priekšā liberālisma kritiķiem, kam varētu piesieties, bet Harari galu galā dod priekšroku brīvai diskusijai, nevis pašcenzūrai. Pirmkārt, neredzēju nevienu iebildumu, kas varētu pārsteigt liberālisma kritiķus kā nezināms noslēpums, otrkārt, šajā kontekstā interesanta bija ziņa, ka Harari piekritis krievu izdevumā no "21 lekcijas" izņemt atsevišķus izteikumus, kuros kritizēta Krievija un Putins. Bet nobeigums par meditāciju mani patiešām nokaitināja. Harari raksta, ka, apgūstot meditāciju, sapratis, ka viņa "ciešanu dziļākais avots ir [viņa] prāta šabloni". Un grāmatas un studijas viņam šo atziņu nebija devušas. "Desmit dienu laikā es uzzināju vairāk par sevi un citiem cilvēkiem, nekā biju iemācījies līdz tam visā savā dzīvē." (289. lpp.) Pēc visa spriežot, vismaz viena klišeja ir iesprukusi no pieņēmumiem atbrīvotajā prātā.    

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!