Ir bijušas visādas filmas par rakstniekiem – ne viena vien par Šekspīru, par Virdžīniju Vulfu un Airisu Mērdoku, par Trūmenu Kapoti un Ernestu Hemingveju, par Sergeju Jeseņinu un Fjodoru Dostojevski, pat par Raini. Parasti tās vieno kāds kopīgs trūkums.
Tas ir trūkums, kura apjoms (ja vien trūkumu būtu iespējams kaut kā izmērīt) ir pat vēl krietni vien lielāks nekā līdzīga vaina, kas mēdz piemeklē filmas par matemātiķiem, fiziķiem vai, Dies’ pas’, filozofiem.
Filmām par trīs pēdējo jomu pārstāvjiem parasti vēl kaut kā var līdzēt dažādas blakus tēmas – teiksim, garīga slimība, kā "Brīnišķīgajā prātā" vai balagāniski abstrakta ākstīšanās (Džārmena "Vitgenšteins").
Turklāt rakstnieki nav tik pieprasīta profesija kā ārsti. (Vai esat kādreiz lidmašīnā dzirdējis kādu iekliedzamies – vai salonā ir kāds rakstnieks? Lūk, lūk!) Un laikam tāpēc arī seriālu par rakstnieku sūri grūto ikdienu ir krietni vien mazāk. Pat ja rakstnieka galvā norisinās vēl traģiskāki un aizraujošāki notikumi nekā neatliekamās medicīniskās palīdzības uzņemšanas nodaļā, tos ir grūti parādīt uz ekrāna.
Līdz ar to parasti rakstnieki filmās tiek padarīti par stereotipiskiem leļļiem, kas nodarbojas ar daudz dažādām interesantām lietām, par kaut ko pārdzīvo, par kaut ko cieš, pin intrigas, lieto apreibinošas vielas, dzen sevi postā, iekuļas azartspēļu parādos, krīt politiskā nežēlastībā, ceļo pa eksotiskām zemēm u.tml., un tad – ne no šā, ne no tā reizēm pagadās jau iznākusi grāmata. Vai arī negadās, un tad atkal ir iemesls ciest un darīt visu iepriekš uzskaitīto.
Jo, būsim godīgi, parasti ar viņiem nekas īpašas ievērības cienīgs nenotiek. Tad nu vienīgais, uz ko šādi "filmu rakstnieki" spējīgi, ir sapņaina vēršanās datorradītā 19. gadsimta Parīzes ainavā pa sava nožēlojamā bēniņu dzīvoklīša logu, smagas nopūtas par nepieejamo mīlu un rakstāmmašīnas paklabināšana (vai dziedāšana visam tam piedevām, kā to darīja Makgregora atveidotais literāts Lurmana "Mulenrūžā").
Uz šīm pārdomām mani pamudināja ne vien nupat piešķirtie Amerikas Kinoakadēmijas "Oskari", bet arī šim notikumam pieskaņota Rodžera Rozenberga eseja "Kā jums tīk", kas publicēta "The New York Times Book Review" 24. februāra numurā.
"Rakstniekiem patīk skatīties filmas par sevi. Tās nodrošina mūs ar kaut ko, ko darīt," viņš raksta, taču jau nopietnākā tonī piebilst: "Tas, ko filmas nerāda mūs darām, ir pati rakstīšana. Komponistus rāda komponējam, jo mēs varam noklausīties viņu domu gājienus filmas skaņu celiņā. Gleznotājus rāda gleznojam, jo ikviens var patiešām redzēt mākslas darba tapšanas procesu. Kērkam Duglasam izdevās ļoti labs van Goga atveidojums. Eds Hariss tā satrokojās "Pollokā", ka pēc filmas noskatīšanās varēja rasties pat vēlme iegādāties kādu "Harisu". Taču rakstnieki tiek reti parādīti viņu darbu tapšanas procesā, ja vien neņem vērā Nikolsona varoni ar frāzi "tikai darbs, nekāda prieka" (All work and no play ir frāze, kuru atkal un atkal Džeka Nikolsona atveidotais un nenoliedzami trakais rakstnieks Džeks Torenss klabina uz rakstāmmašīnas Kubrika "Spīdēšanā" – P.B.) Es pieļauju, ka tajā, ar ko nodarbojamies, nav nekā vizuāli dramatiska, lai gan mēs spējam pamatīgi nogurt, virpinot un metot uz grīdas papīra lodītes vai visādi grozot galvu."
Tomēr uz visa šī bēdīgā fona Rodžers Rozenbergs (starp citu, pats būdams vairāku grāmatu autors) pamanās atrast vairākas apmierinošas vai viņam pat mīļas rakstniekiem tā vai citādi veltītas filmas.
Šajā tēmā man kaut kas šķita aizplīvuroti pazīstams, līdz sapratu, ka pagājušajā gadā arī man ir gadījies noskatīties pāris filmu, kurās, kā man šķitis, par rakstniekiem ir bijis kaut kas nedaudz vairāk par bezcerīgu ciešanu apdvestu smēķēšanu pie loga vai matu pluinīšanu pie rakstāmmašīnas.
Taisnību sakot, pirmā filma īsti nemaz nebija par rakstnieku – tās centrālais tēls ir kaprīza un nejauka "radio personība" Šeridans Vaitsaids (viņa lomā Montijs Vūlijs), un tā ir 1942. gadā uzņemtā amerikāņu komēdija "Cilvēks, kurš nāca uz vakariņām". Filmas sižets ir gaužām vienkāršs. Amerikas tūres laikā Vaitsaids tiek ielūgts vakariņās pie turīgas ģimenes, paslīd uz apledojošām kāpnītēm, sasitas, savārgst, tiek gādīgi izmitināts un jau nākamajā mirklī viesmīlīgajiem īpašniekiem pasludina, ka nams būs viņa "izbraukuma rezidence" visu Ziemassvētku laiku. Saprotams, tikt vaļā no viņa vairs nav iespējams.
Kaut gan Vaitsaida tēls, bez šaubām, ir "kariķēts", tajā pazīstamas izdarības un niķus vajadzētu saskatīt un pazīt ikvienam, kam bijusi darīšana ar tā dēvēto "radošo industriju" pārstāvjiem vai pašam gadījies par tādu citu acīs kļūt. Arī rakstnieki skaitās. Un, atzīšos, skatoties šo filmu, aizdomājos par to, kā gan tas nācies, ka vēl nav tapusi neviena komēdija par Raini.
Otra filma uzņemta 70 gadus vēlāk. Tā ir franču režisora Fransuā Ozona "Mājās" (Dans la maison), kas veidota pēc spāņu dramaturga Huana Mejorgas lugas "Zēns no pēdējā sola". Tas ir stāsts par kādreiz literāta ambīcijas perinājuša literatūras skolotāja un skolnieka attiecībām, par mēģinājumiem savas nepiepildītās cerības pārnest uz kādu citu, par sevi jaunāku, kā arī par rakstnieku mūžīgo vēlmi iejaukties pašu radīto varoņu likteņos. Tas tā, pavisam vienkāršā izklāstā. Taču filmā patiesi patīkami pārsteidza rakstītāju darbošanās, domu gājienu un apziņas stāvokļu atveidojums, pašu rakstīšanu kā fizisku darbību gandrīz nedemonstrējot.
Iespējams, arī jums atmiņā ir kāda filma vai filmas par rakstniekiem, kas šķiet par citām pārākas vai pat labas.
11