Ar bērniem
15.05.2015

Izrāde skatlogā

Komentē
0

Recenzija par izrādi bērniem "Istabas fabulas" galerijā "Istaba"

Režisors: Jānis Znotiņš

Kad mani ikdienas ceļi ved gar Kr.Barona ielu 31a, ar prieku iemetu aci galerijas "Istaba" lielajos skatlogos. Tur paveras skats uz kārtējo jauno izstādi, jautru burziņu vai vienkārši uz galerijas krāsām un faktūrām. "Istaba" ir telpa ar stāstu, kur ikviens stūrītis un mākslas priekšmetu centimetrs iekārtots ar izjustu garšu. Skatiens apstājas pie neparastiem objektiem un domas rosinošām grāmatām, no kurām nelielā telpa it kā iegūst plašumu. Nav nejauši, ka radošās brīvības gaisotnē iedzīvojies arī jauns mākslas piedāvājums mazajiem skatītājiem. Te pietiek vietas apmēram trīsdesmit skatītājiem. "Istabas fabulas" un "Istabas fabulas. Turpinājums" ir divas variācijas par Ivana Krilova fabulu tēmām, ko spēlē divi aktieri – Ance Muižniece un Jānis Znotiņš (viņš arī režisors). Tās ir vienas ieceres divas daļas.

Nodoms izmantot skatlogu kā fonu izrādei ir riskants un pretrunīgs. No satura aspekta aicinājums ielūkoties sadzīvē, kurā jānošķir labais no nevēlamā, saskan ar fabulas žanru, no otras puses – uzmanību novērš Kr. Barona ielas garāmgājēji un kustīgas reklāmas uz tramvaju spožajiem sāniem. Tiktāl iecere ar daudziem nezināmajiem, bet tās īstenojums pārliecina, ka nekas netraucē uztvert mērķtiecīgu dramatisku darbību.

Izrādes sākumā aktieri uznes audumu kā priekškaru, nodalot spēles telpu no skatītājiem, un Jānis Znotiņš saka: "Jūs esat ieradušies, lai iepazītos ar fabulu gudrību," – un līdz ar šo mirkli sākas priekšnesums. Esam aicināti izvēlēties vienu no tēmām, ar ko tiksim iepazīstināti. Fabulu tēmas ir dažādi netikumi, kā slinkums, meli, liekulība u.c., ko aptuveni pirms 200 gadiem, Lafontēna iedvesmots, Ēzopa valodā aprakstījis krievu rakstnieks Ivans Krilovs. Viņa sacerēto fabulu dialogi galerijā "Istaba" skan kā neliels, dažu teikumu papildinājums aktieru pašsacerēto tekstu improvizācijām. Toties fabulas raisa impulsus mazu notikumu un konkrētu dzīvnieku raksturīgo īpašību atveidojumam. Attiecības starp vilku un zaķi, lapsu un ziloni un citiem zvēriem raisa skaidrus morāles secinājumus, kas, pārcelti mūsdienu valodas izteiksmē, skan tā: "slinkos neviens neņem līdzi, un viņi neēd saldējumu" vai "meļiem neviens netic". Ar lieliem burtiem šīs gudrības tiek uzrakstītas uz skatlogiem. Par scenogrāfijas galveno elementu tapušais stikls, uz kura tiek rakstīti morāles spriedumi, būtībā ir klasiskas tāfeles princips. Flomāstera kā krīta lietošana aizrauj mazos skatītājus un iekļaujas spēles stilistikā. Ceru, ka piebilde – nedarīt tā mājās – tiks ņemta vērā. Viens no daudzajiem asprātīgajiem priekšnesuma piemēriem ir uz abu aktieru briļļu stikliem uzrakstītais noslēguma vārds "draudzība".

Pietuvinājumu mūsdienām veido arī tas, ka personāži tiek darināti no galerijā esošiem priekšmetiem. Aktieri īpaši uzsver, ka šoreiz lietot gatavas zvēra maskas, kuru galerijā "Istaba" ir pietiekami, nevar – tēli ir jārada un jāizdomā pašiem.

Citkārt neatbildamais jautājums – uz kuru vecuma grupu mērķēta "izrāde bērniem" – šoreiz iet secen, jo priekšnesums mainās atkarībā no skatītājiem. Man nācās pārliecināties, ka visaizrautīgākā saspēle izdodas ar pirmklasniekiem un mazliet vecākiem bērniem, jo pavisam maziņajiem temps ir par strauju, savukārt tieši viņi vislabāk saprot priekšmetu kā dzīvu būtņu spēlēšanas principu. Spainis – vilks, kolba – ods, žurnāla vāks – lācis, papīra turziņa – zaķis un citi priekšmeti kļūst par darbībai nepieciešamām personām. Tā ir spēles atslēga. Pieaugušie vecāki un skolotāji atzinīgi novērtē iztēles iedarbināšanu kā rosinājumu, lai spēles dalībnieki aktīvāk līdzi justu un līdzi domātu. Taču bērnu vidū nākas novērot dažādas reakcijas. Redzams, ka dažiem mazajiem skatītājiem grūti iztēloties ūdens cauruli kā ziloņa snuķi vai skapīša atvilktnes kā lauvas vēderu, vai sērkociņu kā krītošas ozolzīles, viņi paklusām apstrīd un komentē. Tas, vai sarunā jāiesaista visi un vai tas iespējams, ir pedagoģisks jautājums. Šobrīd aktieri nesadzird visus bērnus, it īpaši malās sēdošos, kas būtu pārdomājams iespējamos nākamajos fabulu turpinājumos.

Uzdrošinos prognozēt nākamos fabulu turpinājumus, jo ir priekšnoteikumi šādai fabulu interpretācijai un saspēlei starp profesionāļiem un skatītājiem. Gan kvantitatīva nepieciešamība pēc bērnu izrādēm, gan režisora Jāņa Znotiņa nevairīšanās no citkārt nonievātās didaktikas, gan arī veiksmīgi izvēlētais spēles formāts. Risināma problēma ir objektu izveide konkrētu dzīvnieku veidolam, jo īpaši otrajā daļā, kurā skatītājiem piedāvātie spēles noteikumi mulsinoši paredz, ka visi ir redzējuši pirmo daļu.

Aktieri spēlējas viegli, mazliet improvizējot attiecības, mazliet imitējot improvizāciju. Jānis un Ance ir kā skolotāji, kuri rāda un stāsta dzīvnieku raksturus, liekot atpazīt iedomību, skopumu, melus, liekulību u.c. nosodāmus netikumus. Ne tik viennozīmīgas ir viņu savstarpējās attiecības. Brīžiem iezīmējas skaidri raksturi, tādi kā Kāpēcītis un Tāpēcītis. Jānis cenšas visu nopietni, sarežģīti un pamatīgi saprast, uzrakstīt, definēt un pamatot, savukārt Ance rosina uz vienkāršām, vieglām un jautrām atbildēm. Pirmajā daļā iezīmētais intriģējošais konflikts par to, kā labāk mācīties – vai ar nopietnību vai līksmību, – pamazām izplēn, un savstarpējā mijiedarbība kļūst tehniska.

Tomēr smieklu un atsaucības par lieliskām epizodēm ir daudz vairāk nekā neveiklību. Veiksmīga ir, piemēram, melošanas epizode, kurā tiek melots, ka netiek melots. Bērni tiek rosināti komentēt, iesaistīties un domāt.

Līdzi dzīvošana nosacītam tēlam veido mākslas uztveres ābeci. Arī saturiski I. Krilova fabulas par netikumiem ir uzvedības ābece. Veiksmīgi izvēlētais princips, ka viss top uz vietas, notur līdzsvarā pamācošo saturu, no vienas puses, ar tēlaino formu, no otras. Lai gan par klasisku izrādi šo spēli nevar nosaukt, tomēr tā ir ielūkošanās mākslas pasaulē, kas paplašina bērnu iekšējo pieredzi un domāšanas telpu.

 

Biļetes nopērkamas galerijā "Istaba" un "Biļešu paradīzes" tirdzniecības vietās. "Istabas fabulas. Turpinājums" – 17. maijā. Savukārt tiem, kuri nav paspējuši noskatīties "Istabas fabulas", 16. maijā būs iespēja to izdarīt. Izrādes sākums plkst. 11.00.

Ilze Kļaviņa

Ilze Kļaviņa ir skatuves mākslas kritiķe ar TV un teātra izrāžu režisores pieredzi. Pētniecisku, kritisku publikāciju autore. Gandarīta, saņemot praktiķu atzinību par nekomplimentāru kritiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!