Foto - Ģirts Raģelis
 
Video
17.11.2012

Izgudrošana ir tas, ko es daru

Komentē
0

Kimmo Pohjonens ir dzimis 1964. gadā, spēlē akordeonu un piedalās daudzos muzikālos projektos. Izdevis trīs solo albumus, kopā ar stīgu kvartetu "Kronos Quartet" ierakstījis instrumentālu svītu "Uniko", kopā ar ģitāristu Treju Gannu un bundzinieku Pītu Masteloto spēlē grupā KTU, kopā ar filozofu, teologu un folkloristu Heiki Laitinenu ierakstījis tautas balāžu albumu. Filmējies režisora Kimmo Koskelas pilnmetrāžas dokumentālajā filmā "Soundbreaker" ("Skaņlauzis"). Šonedēļ ar solo programmu uzstājās "Palladium" koncertzālē, bet pirms tam ar viņu sarunājās "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins.

Kā jūs izvēlējāties spēlēt akordeonu?

Es sāku spēlēt, kad man bija desmit gadi. Mans tēvs spēlēja akordeonu, tas bija viņa hobijs, savukārt es biju viens no tiem labas uzvedības bērniem, kurš vienmēr atbildēja "jā", lai tēvu iepriecinātu. Un es turpināju spēlēt akordeonu, lai arī patiesībā vēlējos nodarboties ar sportu un citām lietām vai dauzīties apkārt ar draugiem, nevis spēlēt akordeonu. Taču, zināt, es ar laiku sāku pie tā pierast. Septiņdesmitajos gados Somijā akordeons bija ļoti nestilīgs instruments, es nemaz neuzdrošinājos atzīties saviem draugiem, ka es to spēlēju.

Vai šobrīd akordeons jums šķiet labākais un iespējām bagātākais instruments pasaulē?

Ja jūs jautājat, vai tas ir viens no iespējām bagātākajiem instrumentiem, tad es drīzāk teiktu, ka tas ir ļoti ierobežojošs un aizspriedumains instruments. Un tas bija viens no iemesliem, kāpēc es  tik daudzus gadus cīnījos, lai atrastu sevi  kā akordeonistu.  Ja es saku "ierobežojošs", es ar to domāju… nav cita instrumenta, kas, būdams tik lielisks, būdams vesels orķestris vienā instrumentā – tajā ir basu taustiņi, melodijas taustiņi, to pat var izmantot kā sitamo instrumentu, sitot pa plēšām – tiktu izmantots pārsvarā tikai tautas mūzikā vai klasiskajā mūzikā. Un starp šiem diviem mūzikas žanriem ir milzīga plaisa. Man pašam svarīgākais notikums bija deviņdesmito gadu sākumā, kad es sāku strādāt ar elektroniku, efektiem un skaņu cilpām. Pateicoties tam, ko esmu darījis šos pēdējos piecpadsmit gadus, akordeons ir kļuvis par ļoti attīstītu instrumentu, kas mani pievelk aizvien vairāk. Akordeons Somijā ir ļoti populārs. Neoficiāli tas ir mūsu nacionālais mūzikas instruments līdzās kantelei, kas ir līdzīga jūsu koklei. Visi zina un mīl veco laiku akordeona mūziku. Taču laimīgā kārtā ir arī jaunā paaudze, kas to spēlē un sacer jaunu mūziku – šobrīd akordeona spēle Somijā plaukst un zeļ.

Kā jūs pats saucat to, ko jūs spēlējat – par džezu, par pasaules mūziku?

Es esmu spēlējis ļoti daudzos džeza festivālos. Esmu spēlējis rokkoncertos – 30 tūkstošiem dejojošu skatītāju, esmu spēlējis arī  nelielās zālēs, kur cilvēki uzvalkos sēž pie galdiņiem. Es negribētu ielikt savu mūziku kādā plauktā – lai to dara mūzikas žurnālisti vai klausītāji. Man tā ir tikai mūzika, ko es radu. Es nemēģinu iedomāties, ka tagad es radīšu viena veida mūziku, bet tagad – cita veida mūziku. Es saceru mūziku visu laiku, visdažādākā veida projektos. Es daudz improvizēju, es meklēju jaunas skaņas, bet tad, kad es strādāju ar skaņu, izdzirdu kaut ko interesantu, es to ierakstu un attīstu, veidojot kompozīciju. Kad es iznāku uz skatuves, man ir tikai aptuvena ideja par to, kāda būs kompozīcija – vismaz solo projektos tā ir, jo es gribu saglabāt brīvību un telpu improvizācijai uz skatuves. Savukārt tāds skaņdarbs kā "Uniko" jau ir daudz vairāk iepriekš uzrakstīts. Taču nosaukt šo žanru kādā vārdā, uzlikt tam zīmogu – tas mani neinteresē.

Kas ir grūtāk – spēlēt vienam vai grupā?

Solo uzstāšanās vienmēr ir grūtākais uzdevums – sešdesmit minūtes, septiņdesmit piecas, deviņdesmit minūtes es esmu viens pats, es esmu atbildīgs par visu, kas notiek. Tas vienmēr ir vislielākais izaicinājums. Taču savā ziņā tas man ļoti patīk. Tas ir kaut kas ļoti īpašs. Spēlējot kopā ar citiem, ir lielisks tas komunikācijas process, taču arī mazāka ir katra atbildība. Tāpēc tas ir grūtākais – spēlēt solo.

Jūs esat ierakstījis arī "Slepkavību balādes". Tas atgādina "The Tiger Lillies", kas arī spēlē akordeonu un dzied par slepkavām.

Jā, tas ir jaunākais kompaktdisks kopā ar manu lielisko skolotāju Heiki Laitinenu. Viņš bija mans skolotājs Sibēliusa akadēmijā, Tautas mūzikas fakultātē. Viņš bija viens no labākajiem skolotājiem manā dzīvē, kurš arī iedrošināja mani komponēt mūziku. Viņš man vienmēr teica, ka tradīcija nav tas, kas ir pagātnē, tā ir kaut kas, kas ir nākotnē, kaut kas, ko tu vari tikai iztēloties. Tāpēc es viņu joprojām uzskatu par savu labāko skolotāju. Mēs ierakstījām balādes, kas Somijā ir ļoti populāras – droši vien Latvijā arī tādas ir – balādes par slepkavībām, dažādas – ir gan žēlabu dziesmas, kurās slepkava pauž nožēlu, gan jautras dziesmas, taču tās visas vieno slepkavības tēma. Tas ir mazliet nopietnāks ieraksts par to, ko dara "The Tiger Lillies", somu humors vienmēr ir melns, "The Tiger Lillies" liek cilvēkiem smieties, somu humors ir tāds, ka, dzirdot joku, vienmēr ir jāizlemj pašam, vai vispār uztvert to kā joku. To mēs saucam par melno humoru.

Vai jums ir kādi īpaši paņēmieni, kā noskaņoties pirms koncerta?

Es vēlos radīt mūziku tik bezapzināti, cik vien iespējams. Ir interesanti ieraudzīt, kas nāk ārā no tavas apziņas vai galvas, cik tālu tu vari aiziet savā pagātnē vai nākotnē. Tu nekad nezini, kas radīsies, un tas ir fascinējoši. Kad es eju uz savu darbnīcu, es reizēm vienkārši sāku spēlēt un… kaut kas notiek. Es nemēģinu iedomāties, ko es tagad radīšu, kāda veida mūziku vai noskaņu. Es tikai skatos, kas notiek.

Un kā ar skaņdarbu nosaukumiem?

Tas ir grūti. Skaņdarbu nosaukumi ir ļoti grūta lieta, jo nosaucot to vārdā, tu pienaglo tam kaut kādu tēlu. Es vienmēr cenšos atrast nosaukumus, kas patiesībā neko daudz nenozīmē. Tādus, kas dod klausītājam plašu redzesleņķi. "Uniko" ir labs piemērs. Kā vārds tas patiesībā neko nenozīmē. Man bija daudz ideju, kāpēc es to izvēlējos, taču es joprojām nevaru pateikt – "uniko" nozīmē to un to. Tas noliktu mūziku konkrētā plauktā. Es gribu, lai jums ir dota brīvība atnākt uz koncertzāli, apsēsties un atslābināties, un padomāt par to, kas ir jūsu galvās.

Jo vairāk koncertā tu esi iekšā mūzikā un vispār nedomā, jo labāk. Dažreiz, kad mūzika plūst un tev nav jādomā, tu vienkārši spēlē, un rodas īpaša sajūta – tu esi uz skatuves, un jebkas, ko tu dari, tev izdodas. Pat ja tu iziesi cauri šai sienai, tev izdosies. Tas ir lielisks brīdis koncertā, kad izdodas sasniegt šādu sajūtu, kad viss ir tik viegli. Bet tad, kad tu sāc domāt, sākas problēmas un nekas vairs nav viegli. Tas ir tas mērķis, kas jācenšas sasniegt – tā sajūta, ka tu vairs vispār nedomā. Tas ir pats radošākais process. Ne vienmēr to panākt ir viegli, jo uz tevi skatās ļoti daudz cilvēku, tu esi uz skatuves, un cilvēki skatās, viņi no tevis gaida kaut ko. Dažkārt labākais ir par viņiem aizmirst. Protams, tu nevari par viņiem aizmirst, tu zini, ka tur kaut kur ir klausītāji, taču jācenšas nonākt situācijā, kurā tu nedomā par viņiem pārāk daudz, tu necenties viņiem pārāk izdabāt. Bet tas nav viegli.

Vai jums patīk izgudrot?

Izgudrošana ir tas, ko es daru. Dažkārt es saku, ka es mēģinu sevi šādi izklaidēt – es ik dienas eju uz savu darbnīcu, ja vien neesmu koncertā, un ar ko es sāku – es sāku mēģināt jaunas skaņas, ko varu iegūt no akordeona, savā ziņā es izgudroju jaunas skaņas, kas aizrauj un ļauj kaut ko radīt. Es domāju, ka tas dod man iespēju atrast kaut ko jaunu arī pašam sevī. Tas nav tik viegli, pēc teju četrdesmit gadu ilgas muzicēšanas atrast kaut ko jaunu, taču tas ir vienīgais, kas liek man turpināt strādāt – izgudrot vai atklāt kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko es domāju, ka neesmu dzirdējis nekad agrāk. Es nezinu, vai klausītāji arī tā domā, taču galvenais ir tas, ka vismaz man ir šāda sajūta – ka tas kaut ko man nozīmē, tas ir kaut kas jauns. Lūk, labs piemērs – es jau vairākus gadus domāju par sava veida vokālu projektu, kurā būtu vairāk balss, un nupat es atklāju, ka varu ierakstīt balss semplus un nospēlēt tos caur akordeonu… un tas bija kā pilnīgi jaunas pasaules atklāšana, tas mani no tiesas aizrāva. Nākamnedēļ es koncertēšu Somijā ar šo jauno programmu – tikai vokāli skaņdarbi, vokalizācija un balss, kas tiek spēlēta caur akordeonu. Tas ir projekts, kas mani nodarbina šobrīd. Tas ir patiešām aizraujoši un tas ir kaut kas jauns.

Par ko ir filma, kurā jūs spēlējat galveno lomu?

Es ilgi nevarēju saprast, vai vajag iesaistīties dokumentālās filmas ["Soundbreaker"] tapšanā. Es galīgi nejutos, ka varētu būt tāda "runājošā galva" no dokumentālās filmas. Es teicu puišiem, ka negribu to darīt. Un viņi mēģināja mani pierunāt, mēs pat sākām filmēt mākslas filmu, taču nedabūjām tai finansējumu. Mēs dabūjām nedaudz naudas, un ar to kaut kas bija jādara, tāpēc palikām pie dokumentālās filmas. Un man šķita, ka tajā jābūt vēl kādam vēstījumam, izņemot mūziku. Ja reiz mēs to filmējam, ir jābūt kaut kādam vēstījumam, jābūt kaut kādam iemeslam, kādēļ mēs to darām. Es ceru, ka mums izdevās to parādīt – šo ideju. Tas, ko es gribēju pateikt… tas, kā man ir gājis manā dzīvē, tas nav bijis vienkārši, man vajadzēja atrast īsto ceļu jeb virzienu, kurp es vēlos doties, atrast savu personīgo balsi. Tas, ko es gribu, lai cilvēki un it īpaši mūziķi saprot pēc filmas noskatīšanās, ir tas, ka dzīve ir īsa, izlieto to prātīgi, atrodi savu personīgo ceļu, klausi pats sev, nevis vecākiem vai sabiedrībai, vai skolotājiem – dari to, ko tu pats vēlies darīt. Un es uzskatu, ka vienīgais veids, kā to paveikt, ir atrast savu personīgo skaņu, savu personīgo ceļu, savu personīgo virzienu, kādā tu radi mūziku, izdabā pirmām kārtām sev, nevis klausītājiem vai kādam citam. Tas bija iemesls, kādēļ es piekritu piedalīties šajā filmā.

Un jums ir izdevies atrast savu skaņu?

Es to atradu diezgan vēlu, faktiski trīsdesmit divu gadu vecumā – pēc daudzu gadu muzicēšanas. Es vienmēr atcerēšos to dienu, es par to stāstu arī filmā – tas bija tik nozīmīgs brīdis, es biju tik satraukts, ka uz kādu laiku nevarēju paspēlēt, es izgāju ārā, lai pastaigātos. Jo es biju tik ļoti satraukts, kad sapratu – lūk, tā ir tā lieta, ko es vēlos darīt. Pēc daudziem gadiem, kad es spēlēju tautas mūziku, klasisko mūziku, visu kaut ko... pēc divdesmit divu gadu muzicēšanas es to atradu – savu ceļu, kuru es šobrīd turpinu iet.

Kimmo Pohjonens

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!