Izdzīvošanas aplis

Par LTV1 dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" (2021, režisors Uģis Kronbergs).

Kad man palūdza uzrakstīt rakstu par LTV dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola", mana pirmā doma bija – vai tad es jau neesmu par šo tēmu rakstījusi? Jā, nedaudz vairāk nekā pirms gada tepat "Satori" publicēts mans raksts "Lūdzu, vienkārši esi "normāls"!".

Vai es varu pateikt par šo tematu kaut ko jaunu? Arī šī filma, godīgi sakot, nepasaka neko jaunu un nezināmu un nepiedāvā revolucionārus risinājumus mobinga situācijas uzlabošanai Latvijā. Tomēr vardarbībai, arī mobingam, patīk klusums. Tādēļ katra filma un katrs mēģinājums informēt sabiedrību ir nozīmīgs.

Ja vien vecākiem ir tāda iespēja, viņiem noteikti jānoskatās šī filma kopā ar bērniem. Tā ir ērta platforma, no kuras sākt vai turpināt sarunu par mobingu skolās. Šādu sarunu nekad nevar būt par daudz, un katram bērnam būtu jāzina, ka pat viena gada laikā iespējams pabūt visās trīs lomās: upura, pāridarītāja un vērotāja. Šādas sarunas palīdzēs bērnam saprast, ka viņš pieredz mobingu, savukārt skolotājiem un vecākiem atgādinās, ka mobings eksistē un var skart jebkuru bērnu un skolu.

Tomēr katrs sižets un kampaņa, kas veltīti mobingam, visvairāk šokē ar to, ka stāsti nemainās. Tos esmu piedzīvojusi es, un tos piedzīvo mani bērni un bērnu draugi. Kā aplis, no kura nav izejas.

Aplis, kura ietvaros LTV katru gadu uzņems filmas par vardarbību ģimenē un mobingu skolās, un katru reizi tur dažādi cilvēki stāstīs vienus un tos pašus stāstus un vieni un tie paši eksperti nenoguruši klāstīs, kā mobings izpaužas, kāpēc tas notiek un kādas ir mobinga sekas ilgtermiņā.

Upura profils

Mēs zinām, ka Latvijā katra trešā sieviete cieš no vardarbības ģimenē, un mēs zinām arī to, ka katrs trešais skolēns cieš no vardarbības skolā. Mūsu skats ir vērsts uz upuriem, mēs meklējam, kas ar viņiem nav kārtībā. Kas viņiem bija mugurā? Viena pagale taču nedeg! Kā viņi uzvedās, vai tas tomēr nebija arī nedaudz provocējoši? Vai viņi nebija pārāk dīvaini? Varbūt pārāk resni? Pat tad, ja mēs tiešā veidā nemēģinām upurus vainot, mums tomēr izdodas atrast atšķirības zīmi, kas uz viņu pieres uzlika mērķi.

Dokumentālajā filmā redzam, ka mobinga upuris biežāk ir tas, kurš ir citāds – no cita veida ģimenes, ar atšķirīgu stilu, ķermeņa uzbūvi vai jaunietis, kas cīnās ar garīgās veselības problēmām. Jā, tā ir tiesa, ka citādība ir iemesls, kādēļ varmākas kādu izvēlēsies par upuri. Tomēr vai šādā veidā mēs neiekrītam domāšanas rāmī, kurā tiek vainoti upuri? Mēs sīki analizējam, kas nebija kārtībā, it kā atrodot pareizo iemeslu, šī situācija kādā mistiskā veidā atrisināsies vai neatkārtosies nākotnē.

Varmākas sejas

Kur paliek varmākas šajā un citos stāstos par vardarbību? Uz žurnāla "Privātā Dzīve" vāka gozējas šarmantais un draudzīgais Kristaps Strūbergs. Visiem, kurus žurnālisti aptaujāja, pieredze ar viņu bijusi tikai pozitīva: viņš ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, pazīstams ar to, ka mīl savu sievu un bērnus. Viss tik jauki, un tomēr sieva apgalvo, ka attiecībās cietusi no vardarbības; to pierāda arī policijas sniegtā informācija. Tomēr atkal un atkal medijiem ir grūti, teju neiespējami noticēt, ka varmāka var būt cilvēks ar divām sejām. Skaistā, šarmantā un smaidīgā veltīta ārējai pasaulei. Neglītā un ļaunā paliek mājiniekiem.

Kā izskatās un uzvedas varmākas? Gribētos cerēt, ka viņi būtu atpazīstami uz ielas! Reiz man gadījās nopirkt viltotas koncerta biļetes no vīrieša, kas izskatījās jauks un uzticams, – viņš teica, ka ar sieviņu netiks, jo viņas tēvam ir dzimšanas diena. Īsti krāpnieki ir tik efektīvi tieši tādēļ, ka izskatās uzticami. Tāpat arī ar varmākām.

To mēs redzam arī filmā – varmāka ne vienmēr izskatās ļauns. Tas var būt cilvēks, kas labi mācās, ir atvērts un kam ir daudz draugu. Varmāku vecāki neko nenojauš un bieži arī nespēj noticēt, ka viņu mazais pumpuriņš kādam dara pāri. Vai tik tā nav skaudība vai provokācija, jo viņš ir tik draudzīgs un populārs!  

Reiz manu draugu ģimene atklāja, ka viņu ļoti komunikablais, asprātīgais dēls kopā ar draugiem bija iesaistījies mobingā pret klasesbiedru. Situācija atrisinājās, kad upuris mammai izstāstīja, kādēļ baidās iet uz skolu. Mammas sazvanījās, un agresors pēc pārrunām mainīja savu rīcību. Tomēr varmākas mammai tas bija pazemojošs un mokošs brīdis. Mēs varam iedomāties, ka mūsu bērni varētu būt upuri. Bet varmākas? Nekad.

Kad runājam par upuriem, mēs cenšamies tos ielikt saprotamās kastēs, un tieši to pašu mēs darām arī ar varmākām. Rakstos par mobingotājiem parasti izcelts, ka tie ir bērni, kuriem mājās trūkst drošības, kas ir piedzīvojuši stresu vai traumu, kam ir zems pašnovērtējums un kuri nejūtas droši savās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tātad bērni, kas nenāk no parastām, laimīgām ģimenēm. Šķiet, ka viņus varētu viegli atpazīt.

Fakts, ka mans bērns nodarījis pāri citam, rada sajūtu, ka esmu slikts vecāks, ka man kaut kas nav izdevies. Vai vēl sliktāk – ir jābaidās, ka tagad klasesbiedru vecāki uzskatīs, ka ģimenē notiek vardarbība, bērns nesaņem gana daudz mīlestības, ir traumēts.

Jebkurš bērns var nonākt gan upura, gan varmākas lomā, gan būt vērotājs. Pēc tam, kad viņš ir bijis upuris, viņš var kļūt par varmāku. Un, lai kā mums gribētos atrast pareizo, precīzo upura, varmākas un viņu ģimenes profilu, realitāte ir tāda, ka tas var notikt ar jebkuru. Tomēr, lai tas notiktu, nepieciešama labvēlīga augsne vardarbībai – fiziska un mentāla telpa, kurā tiek ignorēts un netiek pamanīts bērns un viņa sajūtas, vajadzības. Kurā netiek pieņemts, ka bērni ir dažādi un tieši šī dažādība ir tā, kas bagātina skolas un bērnības pieredzi.

Kā atpazīt mobingotāju?

Mēs pārāk daudz esam runājuši par upuriem, meklējuši pazīmes, iemeslus, kādēļ viņi ir cietuši, un analizējuši, kādas sekas tas radījis viņu nākotnes dzīvē. Varbūt ir laiks parunāt nevis par upura profilu, bet gan par varmākas profilu? Kurš bērns varētu iesaistīties mobingā, kādām pazīmēm vecākiem un skolotājiem jāpievērš uzmanība?

Līdzīgi kā upuri, arī mobingotāji ir dažādi. Tie ne vienmēr ir bērni no ģimenēm, kurās tiek piedzīvota vardarbība. Bieži vien tie ir jokdari, kam daudz draugu un kuri ir sociālās hierarhijas augšpusē – sportisti, izcilnieki, meitenes, kam ārējais izskats un stilīgums ir ļoti svarīgs.

Bērni, kas vēlas būt topa augšpusē, uzvarētāji. Bērni, kas sevi var izrunāt no jebkuras situācijas un nekad neuzņemsies atbildību. Lielākoties mēs uzskatām, ka tās ir līdera dotības, tomēr tam būtu jākalpo arī kā sarkanajam karogam, ka ir laiks pavērot bērnu – vai viņš izjūt empātiju pret citiem un kā runā par klasesbiedriem.

Mobingā biežāk iesaistās bērni, kas aizraujas ar topiem un popularitāti. Nereti vecāki viņus iedrošina – ir nozīmīgi būt labākajam, veiksmīgākajam, ātrākajam. Piemēram, ir nozīmīgi tikt prestižā skolā, kur mācās mākslinieku, politiķu un uzņēmēju atvases. Vajag būt pirmajam, tādam, kas patīk skolotājiem un pelna labas atzīmes. Tas ir svarīgi, tomēr ir viegli pārkāpt robežas un panākumus vērtēt augstāk par cilvēcību, draudzību un empātiju pret tiem, kam varbūt mācībās neveicas tik labi. Kas nav tik skaisti, no tik veiksmīgas ģimenes, tik stilīgi un tā tālāk.

Bērni, kas varētu būt varmākas, mēdz būt tie, kuriem patīk visu kontrolēt, būt "galvenajiem" un kas lepojas par to līdz arogances līmenim. Mēs esam pieņēmuši, ka varmākas ir tie, kam ir zems pašvērtējums, lai gan patiesībā daudziem varmākām pašvērtējums – tieši otrādi – ir ļoti augsts. Viņi zina, ka sociālais statuss ir vērtība, un apzinās, ka tas sasniedzams ar mobinga palīdzību, piespiežot citus darīt to, ko tu vēlies.

Kurus stāstus izvēlamies?

Skaidrs, ka dokumentālajā filmā nevar izstāstīt katru stāstu, to ir daudz, un tie ir dažādi. Tomēr viena lieta man aizķērās. Visi attēlotie mobinga upuri bija jaunas sievietes no reģioniem, mēs nezinām viņu uzvārdus un ar ko viņas nodarbojas. Iespējams, atrast zēnus, kas gatavi par to runāt, ir ļoti grūti. Meitenēm varētu būt vieglāk nomainīt skolu, atrast jaunus draugus un atskatīties uz šo pieredzi kā uz kaut ko pagātnē palikušu. Zēniem pat pēc jaunu draugu atrašanas un skolas nomaiņas upura pieredze varētu būt kauna traips, kuru tev nepiedod un kas tevi vajā vēl ilgi. Zēniem jābūt izturīgiem un drosmīgiem, nevis vājiem – šāds uzskats prevalē daudzu cilvēku, arī vecāku un skolotāju, prātos.

Savukārt par vīrieti, kas stāstīja par savu mobinga pieredzi no varmākas puses, mēs uzzinām diezgan daudz – viņa uzvārdu un nodarbošanos. Viņš ir jauns un izskatīgs – kā mēdz teikt, viņam "dzīvē viss notiek". Iemesls, kādēļ viņš nodarbojās ar mobingu, ir sociālā statusa celšana, jo kopā ar draugiem to darīt bija forši un jautri. Viņš neapzinājās savas rīcības sekas, un šķiet, ka tas bija vairāk par sava statusa uzturēšanu un mazāk – par upura sāpināšanu.

Iespējams, neviena filma par mobingu nevar būt citāda. Tas ir naratīva aplis, kurā mēs visi esam iestrēguši. Varbūt arī es – aplī, kurā reizi gadā par to rakstu "Satori". Varbūt esam šajā aplī tādēļ, ka neatnāks nekādi revolucionāri risinājumi un brīnumprojekti, kas izbeigs mobingu. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir par to runāt ar bērniem un pieaugušajiem, lai skolas nekļūtu par labvēlīgu vidi, kurā mobings notiek un paliek nepamanīts.

Turklāt runāt nevis reizi gadā, bet visu laiku, līdz nelabumam. Kopā ar bērniem izspēlēt lomu spēles, aicināt nevalstiskas organizācijas, kas iemāca atpazīt mobinga situācijas. Mācīt skolotājus un veidot visiem zināmus un saprotamus noteikumus, kuri gan skolotājiem, gan vecākiem dod skaidras norādes, kā rīkoties. Jo atcerieties – vardarbībai patīk klusums!