Par Andra Caunes grāmatu "Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem", Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2013
Staigājot, braucot ar riteni vai ar sabiedrisko transportu (jo ar mašīnu tādām lietām parasti nesanāk pievērst uzmanību), parasti ar prieku pamanu uz ēku fasādēm saglabājušās izdzisušu uzrakstu un reklāmu pēdas. Tur bijusi kaut kāda fabrika, tur veikals, tur frizētava vai fotosalons, invalīdu biedrības tirgotava vai Otrā pasaules kara gados vāciešu ierīkota pretgaisa aizsardzības patvertne. Krāsu slāņi ir klājušies pāri kārtu kārtām, tad atkal lobījušies nost vai notīrīti, bet vecie burti stāv kā stāvējuši.
Ar vecām pastkartēm ir līdzīgi – bieži vien tajās labi pazīstamais, ikdienā vēl arvien redzamais sajaucas ar sen bezcerīgi zudušām un neesošām lietām. Iela un pat ēkas ir tādas pašas kā tagad, bet, piemēram, tramvaja sliežu vairs nav, mājas ir, bet koku nav, koki ir, bet pieminekļa nav u.tml.
Andra Caunes (76) Rīgas apkaimju vēsturei veltītās grāmatas (līdz šim iznākuši darbi par Rīgas vecpilsētu, Pārdaugavu un tagad – arī Latgales priekšpilsētu) ir lielisks palīgs šādās pārdomās, varētu pat sacīt – pārdomu ceļvedis.
Ainavu pastkartes ir interesanta vēsturiska liecība, jo, lai gan visbiežāk tajās iemūžinātas dažādas "ievērības cienīgas" vietas, laiku pa laikam tajās pamanījušās iesprukt arī, no šodienas skatupunkta raugoties, aizkustinoši ikdienišķas un pat pārsteidzošas ainas un skati. Pastkaršu kolekcionāriem un vēstures interesentiem dzīvi krietni vien atvieglo fakts, ka pastkartes ir daudzos eksemplāros tiražētas un pa malu malām izsūtītas pagātnes liecības, un līdz ar to cerība, ka būs saglabājies, teiksim, tādā vai citādā rakursā uzņemts Rīgas vecās dzelzceļa stacijas attēls, ir krietni vien lielāka, nekā iespēja ko līdzīgu atrast kāda attiecīgā laika posma fotogrāfa arhīvā.
"Katrs senais attēls ar līdzās esošo īso paskaidrojumu ir kā neliels ūdens piliens," Caune raksta grāmatas "Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem" ievadvārdos. "Saplūstot vairākiem šādiem pilieniem kopā, rodas lielāka lāse, un tā jau ir grāmatas viena nodaļa. Grupējot šīs nodaļas citu aiz citas, veidojas neliela straumīte. Ja piepildīsies mana iecere uzrakstīt vēl trīs šādas grāmatas – vienu par Vidzemes priekšpilsētu, otru par Rīgas centrālo daļu, trešo kā papildinātu iepriekšējo izdevumu par Vecpilsētu, tad mans stāstījums būs pabeigts – kā izrakta liela upes gultne. Tajā būs radīta plaša straume, kas aiznesīs grāmatas lasītājus mūsu Rīgas ne pārāk senā pagātnē tikai pirms simt gadiem."
Caunas darbs nebūt nav pirmais Rīgas pastkartēm veltītais izdevums. Līdz šim apjomīgākais un ambiciozākais laikam ir Intas Štamgutes "Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs" (Rīga: Puse, 2000). Tomēr Štamgutes veikumu, kaut gan tas ir saturiski apjomīgs un poligrāfiski krāšņs, pamatīgi sabojāja tieši grāmatas dizainiskās ambīcijas. Ar vākiem divi kopā sajūgtie ap 800 lappušu biezie un smagie sējumi, kurus pētīt var, vienīgi novietotus uz galda, ir, iespējams, viens no nepraktiskākajiem Latvijas grāmatniecības paraugiem. Turklāt tekstuālās informācijas apjoma ziņā Štamgutes darbs no Caunes grāmatām ievērojami atpaliek.
Manuprāt, Andris Caune "nelielo ūdens pilienu" apkopšanai un aprakstīšanai ir atradis, iespējams, nebūt ne oriģinālu, tomēr ģeniāli vienkāršu, saprotamu un ērti pārskatāmu metodi. Katram attēlam ir veltīts viens grāmatas atvērums, labajā pusē ir pati pastkarte – kreisā lappuse atvēlēta atainotās vietas, ar to saistītu vēsturisku notikumu vai ļaužu aprakstam. Būtiski, ka šis vienas lappuses piegājiens nekur netiek pārkāpts, un tādējādi rakstītie komentāri ne mirkli neieslīgst tukšvārdībā, bet burtiski mutuļo kā aizraujošu faktu koncentrāts. Piedevām Caune šajā formātā darbojas tik eleganti, ka ne mirkli nerodas sajūta, ka īsuma dēļ kas būtisks būtu ticis pamests novārtā vai kodolīguma vārdā izsvītrots – katra lappuse ir kā pastkartē redzamajai pagātnei veltīta miniatūra eseja ar sākumu un beigām. Ja nu uzrodas vēlme par rakstītajā pieminēto izdibināt ko vairāk, teksti ir lielisks iedvesmas avots doties uz arhīviem, muzejiem vai vismaz uzmeklēt attēlos redzamās vietas mūsu dienās. Šādai iedvesmai arī ļāvos, kādā svētdienas rītā kāpu uz velosipēda un minos uz Latgales priekšpilsētu.
Pretēji plaši izplatītajam priekšstatam, ka Latgales priekšpilsēta jeb Maskavas forštate ir vienīgi Maskavas un Lubānas ielu apkaime, saskaņā ar pašreizējo Rīgas pilsētas administratīvo iedalījumu, Latgales priekšpilsētā ikviens nonāk brīdī, kad Ziemeļu-Dienvidu virzienā šķērso Marijas/Čaka ielu. Var jau būt, ka tieši tas arī ir izskaidrojums, kāpēc, piemēram, uz Marijas un Elizabetes ielu stūra centra rajona pusē, piemēram, ir tik smalks iekārtojums kā Berga bazārs, bet Latgales priekšpilsētas stūrī jau kopš 90. gadu sākuma klukn viens no Rīgas slavenākajiem graustiem.
Šāds nošķīrums, Latgales priekšpilsētu norakstot nabadzīgu ieceļotāju, strādnieku, dzērāju un bezpajumtnieku, narkotiku tirgoņu vai citu specifisku sabiedrības slāņu pārziņā, droši vien nozīmētu uzspiest nepelnītus zīmogus – tomēr zīmogu šai Rīgas daļai trūcis nav nekad. Kādreiz šī pilsētas daļa ir bijusi tikai pēc noteikta reglamenta un tikai no koka būvējamas, bet kara gadījumā vieglu roku nosvilināmas un tātad par "īsto" pilsētu mazvērtīgākas priekšpilsētas; tie ir bijuši no Krievijas iebraukušu krievu tirgotāju, ebreju un no laukiem ienākušo dažādu fabriku strādnieku rajoni, bet jaunākajos laikos – nu, jums katram ir kāds noteikts priekšstats par "Maskačku".
Savā pirmajā ekspedīcijā pa jaunatklāto Latgales priekšpilsētu devos vispirms pa Ģertrūdes ielu, pēcāk turpinot virzīties "tumsas sirdī" pa Matīsa ielu. Šādos pārbraucienos pārsteidz ne tik daudz atsevišķu ēku vietā palikuši tukšumi, drupas vai grausti, cik nami un vietas, kas šos simts gadus, spītējot kariem, jukām, vienaldzībai un nemākulīgai saimniekošanai, tomēr ir saglabājuši savu kādreizējo izskatu, bet reizēm pat ir labākā stāvoklī nekā pērnā gadsimta sākuma atklātnēs.
Ja abi ūdenstorņu milži pašā Matīsa ielas galā nesatricināmi stāvējuši visu savu mūžu, turpat līdzās esošos gāzes torņus vēl savā bērnībā atminos kā bezcerībai lemtus pagātnes lieciniekus ar cauriem jumtiem. Laimīgā kārtā tos nav piemeklējusi nojaukšana, un tiem ir atrasts labs pielietojums. Bēdīgāks liktenis ir pēc arhitekta Aleksandra Klinklāva projekta celtajai Sarkanā krusta slimnīcai Jāņa Asara ielā, kas pēc slēgšanas 1995. gadā tā arī gaida labākus laikus.
Ne tik skumji klājies kādreizējo mazdārziņu vietā uzceltajai lielākajai 20. gadsimta 20. gadu Rīgas pilsētas pašvaldības dzīvokļu mājai – pēc Osvalda Tīlmaņa celtajam 188 dzīvokļu namam Jāņa Asara ielā. Dzīvokļi kaut kā nebūt ir apdzīvoti pat aiz noplukušās fasādes, un aizaugušajā pagalma dārzā apdrupušas un sausas strūklakas vidū vēl arvien pašapzinīgi sēd tēlnieka Rikarda Maura darinātais jūras lauva.
Taču vēl pārsteidzošāks šajos strādnieku kvartālos ir koka ēku liktenis. Tā, piemēram, Krēslinga jeb Krēsliņa nams Krāsotāju ielā 12 jau grāmatā publicētajā atklātnē neizskatās diez ko labā stāvoklī, bet mūsdienās ēka ir kā jauna, un tagad tur saimnieko centrs "Koka Rīga".
Mazāk veicies no koka celtajam "tipiskajam strādnieku dzīvojamajam namam" uz Dzirnavu un Ernesta Birznieka-Upīša ielu stūra, kur, kā lasāms Caunes grāmatā, reiz bijusi mēbeļu labošanas darbnīca. Pēc gadu desmitos uzkrātiem pielabojumiem ēka izskatās sakritusies, tās pirmajā stāvā ieriktējusies spēļu zāle, un šāda notikumu gaita šai Rīgas apkaimei ir visai tipiska – tur, kur uz ielu stūriem agrāk bijušas mazas tirgotavas, remontdarbnīcas vai pilsētniekiem nepieciešamu pakalpojumu sniegšanas vietas, tagad pārsvarā ir spēļu elles un lombardi. Jāšaubās, ka tas atspoguļo kaut kādu pieprasījumu, drīzāk tomēr liecina par ieinteresētu piedāvājumu.
Spēļu elle ir arī greznajā 1910. gadā pēc arhitekta Jāņa Alkšņa celtajā Dzirnavu un Marijas ielu stūra namā. Citādi šī ēka un arī iela gadsimta laikā nav neko daudz mainījusies – vienīgi tramvaju satiksmes pa Marijas un Čaka ielu vairs nav (starp citu, šo tramvaja maršrutu "dzīvē" vēl var redzēt Ivara Kraulīša 1961. gada filmā "Baltie zvani" http://www.youtube.com/watch?v=a7KmxllENfg).
Pavisam un gandrīz līdz nepazīšanai ir pārvērties tas, ko tagad pieņemts saukt par Stacijas laukumu un arī pati Centrālās dzelzceļa stacijas ēka. Nav vairs ne vecās Daugavpils stacijas, ne Tukuma stacijas, nav arī tagadējā laukuma vietā bijušās lokomotīvju remonta rūpnīcas, un arī stacijas priekšā uzceltās pareizticīgo baznīcas Sv. Ņevas Aleksandra pateicības kapelas.
Kapela tika uzcelta 1889. gadā, pieminot Krievijas cara ģimenes brīnumaino izglābšanos teroristu uzbrukumā. Mazā greznā celtne tika nojaukta 1925. gadā, kad latviskajām Rīgas varas iestādēm šādas pareizticīgo būves atrašanās, tā teikt, pie pašiem Latvijas galvaspilsētas vārtiem šķita aplama. Tomēr, pat ja kapela būtu pārcietusi Latvijas neatkarības zaudēšanu un Otro pasaules karu, padomju laikā, visticamāk, tā no laukuma būtu izčibējusi šā vai tā. Tomēr, manuprāt, zināšana par to, kāds, piemēram, Rīgas Stacijas laukums izskatījās pirms gadiem simts, tu nedaudz citādāk sāc raudzīties arī uz to, kā tas izskatās tagad.
Protams, dažādas vietas apceļot un aplūkot var arī tikai šeit un tagad, nelūkojot atsauces vecās pastkartēs vai vēstures faktos, taču man ir pārliecība, ka tikai šādi – tagadnē un ikdienā redzamo realitātes virskārtu papildinot ar pagātnes pilieniem, straumēm un dziļumiem – pasaule kļūst "telpiskāka", tā iemanto papildu dimensiju, itin kā jebkurā pilsētas vietā piepeši spētu sastapties un aprunāties visas te pagātnē dzīvojošas un patlaban mītošās paaudzes.
Lai Andrim Caunem sokas arī turpmākā pilienu vākšanā un iecerētā darba pabeigšanā! Ar nepacietību gaidīšu nākamās grāmatas.
4