Par Viestura Kairiša filmu "Melānijas hronika", 2016
Reiz, kad mācījos kādā no pašām pirmajām pamatskolas klasēm, valsts svētku nedēļā uz audzināšanas stundu pie mums ciemos atnāca krievu valodas skolotāja. Viņa bija uzaicināta, lai pastāstītu, ko bērnībā kopā ar ģimeni piedzīvojusi izsūtījumā Sibīrijā. Neko daudz no šī stāsta diemžēl neatceros, bet to, ka viņa raudāja un es kā bērns to nevarēju saprast, – gan. Brīnījos, ka vecāku klašu priekšmetu pasniedzēja pie mums tā pēkšņi atnāk, kaut ko stāsta un visu priekšā raud. Lai gan zinu, ka arī mana ģimene cietusi no jūnija deportācijām 1941. gadā, atgadījums ar skolotāju saistībā ar izsūtījumu tematiku man atmiņā iespiedies visdziļāk. Mazliet dīvaini, ka šīs atmiņas arī pēc mazliet pamatīgākas tēmas izpētes joprojām liek sev jautāt – vai man, nākušai no neatkarīgās Latvijas laikā dzimušas paaudzes, vispār ir iespējams kaut minimāli apjaust deportācijās notikušo? Šķiet, ar šo jautājumu mazliet plašākā mērogā nodarbojies arī teātra, operas un kino režisors Viesturs Kairišs sadarbībā ar studiju "Mistrus Media" un producentiem Inesi Boku-Grūbi un Gintu Grūbi, šī gada novembra sākumā nākot klajā ar filmu "Melānijas hronika".
Septiņdesmit piecus gadus pēc jūnija deportācijām ne vien tapusi uz latviešu rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu rakstiem "Veļupes krastā" balstīta vēsturiska spēlfilma, bet arī vairākas ar to saistītas akcijas – izstādes, atmiņu stāstu vākšana, atkārtota grāmatas izdošana un tās lasījumi filmas aktieru izpildījumā, komandas tikšanās ar skatītājiem ne tikai Rīgā, bet arī daudzviet citur Latvijā, sociālās atmiņas akcija, kas piedāvāja virtuāli sekot līdzi nofilmētam maršrutam Rīga–Tjutheta, proti, ceļam, ko Melānija mērojusi, dodoties uz Sibīriju, un pat kinodarbs par filmas tapšanas aizkulisēm "Visu laiku snieg. Melānijas hronika. Filma par filmu".
"Melānijas hronika", kļuvusi jau par šī gada skatītāko filmu Latvijā, stāsta par Melānijas sešpadsmit dzīves gadiem, sākot no došanās uz Sibīriju līdz pat mājupceļam un pirmajiem atgriešanās mirkļiem Latvijā 1957. gadā, un izmaiņām, kādas notikuma rezultātā pieredz ne tikai viņa pati, bet arī viņas līdzcilvēki un laikmets kopumā. Tomēr, par spīti publiski atzītajai filmas nozīmei Latvijas tautas identitātes un kā vēsturiskās, tā intelektuālās apziņas spēcināšanā, atmiņu uzrakšanai un jaunās paaudzes izpratnes veicināšanai darbs kopumā uzdod vairākus jautājumus.
Filmas scenāriju, balstoties uz Vanagas atmiņu pierakstiem, veidojis pats darba režisors. Ātrumā izskrienot cauri grāmatas nodaļām, kas varētu sasaukties ar filmā atveidoto, jāatzīst, ka daudzas ainas un varoņi darbā veidoti gandrīz identiski rakstnieces aprakstam vai arī mazliet pieslīpēti, lai veiksmīgāk ietilptu kinematogrāfiskajā interpretācijā. No grāmatas precīzi konstruēta gan viena no pašām pirmajām filmas ainām, kur šveiciešu aktrises Sabīnes Timoteo atveidotā Melānija un viņas vīrs Aleksandrs, ko spēlē latviešu aktieris Ivars Krasts, tiek pamodināti, kad dzīvoklī iebrūk varas pārstāvji, gan šķietami pārāk metaforiskā un pārspīlētā aina ar cimdu dāvināšanu, pirms varones ģimene tiek izšķirta. Lai gan Kairišs grāmatas naratīvu centies pielāgot kinematogrāfiskajai valodai un mēģinājis tajā pārnest literāri spēcīgākos punktus, dažas epizodes, tostarp Melānijas mātes sniegtā piena dzeršana pirms izbraukšanas, filmā šķiet pārspīlētas un mazliet neveiklas: tikai izlasot grāmatu, tās kļūst atkal iedarbīgas un saprotamas. Turklāt, lai gan "Melānijas hronika" gan sākas, gan beidzas ar galvenās varones operas apmeklējumu, prezentējot notikušās pārmaiņas kā viņā pašā, tā laikā, filmā tomēr dramaturģiski trūkst skaidrāka Melānijas ģimenes sākotnējās dzīves un tuvojošos draudu iezīmējuma, kas "Veļupes krastā" aprakstīts daudz skaidrāk un spēcīgāk, tādā veidā dodot lasītājam ietvaru, kurš vēlāk palīdz labāk izprast Melānijas piedzīvoto izmaiņu amplitūdu. Šķiet interesanti, ka uz lielāko daļu jautājumu, kas pēc filmas noskatīšanās radušies saistībā ar tās dramaturģisko izklāstu, var gūt atbildes, ieskatoties Vanagas grāmatā. Rezultātā, par spīti Kairiša mēģinājumiem kinematogrāfiski operēt ar grāmatā aprakstīto, rodas retorisks jautājums, kas bieži vien attiecināms uz daudziem literāro darbu ekranizējumiem: vai filma paredzēta kā vizuālais pielikums oriģinālajam literārajam darbam?
Kinodarbs, tāpat kā grāmatas teksts, nav piesātināts ar varoņu sarunām un dialogiem, bet vairāk koncentrējas uz galvenās varones vērojumiem un noskaņu būvēšanu. Tas savā veidā attaisno režisora galvenās lomas atveidotājas izvēli – Melāniju tēlo ārzemju aktrise, kuras tuvinieki nav saskārušies ar filmas tematu, tādā veidā māksliniecei šķietami spēcīgāk ļauj atveidot to, kas grūti iedomājams. Tomēr, pat ja Sabīne Timoteo diezgan veiksmīgi tiek galā gan ar spēli, gan runājamo – tikai pašu nepieciešamāko tekstu –, Melānijas dēla lomas atveidotāja Edvīna Mekša sniegums un filmas teksta saturs kopumā liek uzdot jautājumus. Tiesa, arī šī problēma varētu būt saistīta ar grāmatas teksta pārnesi scenārijā, un varbūt tādēļ tas dažviet kļuvis pārāk tiešs un samākslots. Skatoties filmu, dažbrīd rodas iespaids, ka varoņi sarunājas nevis savā starpā, bet gan drīzāk vēlas visu izskaidrot uzreiz skatītājam un komunicēt ar viņu. Tomēr kopumā aktieru atlase, kurā otrā un trešā plāna lomām izvēlēti tādi Latvijā pazīstami mākslinieki kā Guna Zariņa, Maija Doveika, Lilita Ozoliņa, Kirils Zaicevs, Baiba Broka u.c., kā arī vairāk nekā trīssimt neprofesionāli masu skatu dalībnieki, un viņu spēle filmas stāstam konkrētajā laika posmā liek noticēt un nešķiet īpaši samocīta. Uzteicams ir arī filmas mākslinieces Ievas Jurjānes un grima mākslinieces Mari Vālasrantas darbs, jo gan kadra iekārtojums, gan varoņu izskats filmā maksimāli pietuvināts konkrētā laika specifikai, kā arī varoņu vizuālajām izmaiņām, pieredzot milzu pārdzīvojumus, badu un aukstumu.
Lai gan "Melānijas hronika" sākotnēji gan vizuāli, gan dramaturģiski tiek pieteikta ļoti reālistiskā stilistikā, filmas attīstības gaitā parādās arvien vairāk art house kino iezīmes, iekļaujot monumentālus un pat drīzāk simboliskus kadrus, piemēram, visas izsūtītās varones, nekustīgas un izsalkušas, stāv kartupeļu laukā un skatās tālumā, kamēr ražas atlikumu notiesā izlaistās cūkas. Operatora Ginta Bērziņa sniegumā vairākkārt tiek parādīti lēni slīdoši dabas un tās mierīgā skaudruma skati, kas caur melnbalto prizmu savā starpā neuzbāzīgi ataino arī četru gadalaiku maiņu. Somu montāžas režisora Jusi Rautaniemi darbs filmā gandrīz nav manāms, kas tradicionāli kino vērtējama kā pozitīva iezīme, tomēr, jāatzīst, autoru nodod un par montāžu liek domāt atkāpes no reālisma māksliniecisko ainu un dabas atveidojumos, kas dažviet, šķiet, izceltas par ilgu. Būtisku lomu filmā spēlē arī skaņu celiņš, par ko atbildīgi komponisti Arturs Maskats, Aleksandrs Vaicahovskis un Kārlis Auzāns, kā arī skaņu režisori Aleksandrs Vaicahovskis un Roberts Slezāks. Lai gan daudzviet tieši skaņu pasaule darbam pieliek pēdējās svarīgās nianses, jāatzīst, ka dažbrīd filmā sadzirdami arī pārspīlējumi, piemēram, pieliekot pārāk spēcīgus basus, kas rezultātā skatītājam ar savu noskaņu sāk uzbāzties un tūlītēji ierobežo pašinterpretācijas brīvību.
Iedziļinoties filmas komandas darbā, jāsecina, ka tas veikts ar milzu ambīcijām un ideālistisku pieeju, kas savā ziņā, tik nopietni Latvijas kinematogrāfijā piesakot deportāciju tematiku, arī nedrīkstētu būt citādi. Tomēr tajā pašā laikā ne viss iecerētais diemžēl izdevies tik niansēti veiksmīgi un ir vai nu par šķipsniņu pārspīlēts, vai ne līdz galam noformēts un pārnests kinovalodā. "Melānijas hronika" nav tikai stāsts par viena varoņa piedzīvojumiem: tas drīzāk ļauj skatītājam caur šo varoni palūkoties uz notiekošo, ko patiesi pastāstīt un parādīt ir gaužām grūti. To savā grāmatā arī vairākas reizes uzsvērusi pati Melānija, kura raksta: "Cilāju notikumus kā smagus akmeņus, bet ne visus man pietiek spēka nolikt vietā." [1] Šķiet, šis varētu būt arī kods, kas, par spīti iespaidīgajam sniegumam un Latvijas masu aizkustinājumā izraudātajām acīm pēc filmas seansa, kinematogrāfisko darbu varētu raksturot vislabāk. Lieli akmeņi ir izkustināti, bet joprojām paliek jautājums, vai tos deportāciju laikus nepieredzējušajai paaudzei kādreiz būs iespējams savelt piramīdā.
[1] Vanaga, Melānija. Veļupes krastā. Rīga: Liesma, 1991, 454. lpp.
4