Apvienoto Nāciju Organizācija pasludinājusi 25. novembri par dienu pret vardarbību, kas vērsta pret sievietēm. Paužot solidaritāti, šajā dienā tiek valkāta baltā lentīte, kas piesprausta pie vīrieša apģērba un demonstrē nosodījumu vardarbībai pret sievietēm. Domājot par vardarbības mazināšanu, svarīgi ne tikai ārēji demonstrēt attieksmi pret vardarbību, bet arī veicināt sabiedrībā diskusiju par to. Šajā kontekstā būtiski runāt ne tikai par vardarbību pret sievietēm, bet arī par vardarbību pret visām sabiedrības grupām, veicinot nevardarbīgas savstarpējās attiecības caur vardarbības apzināšanos.
Manā pētnieciskajā pieredzē vairāk skatīta vardarbība pret sievietēm un bērniem. Esmu piedalījusies vairākos pētījumos par vardarbību dažādos kontekstos un arī pašlaik strādāju pētījumā "Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē". Tomēr vardarbība ir tēma, kas caurvij arī citus jautājumus, piemēram, bērnu plānošanu un ģimeņu savstarpējās attiecības, jo pārestības diemžēl ir daudzu ģimeņu ikdienas realitāte.
Vardarbība ir noteikts uzvedības veids, kas var izpausties cilvēku attiecībās un negatīvi ietekmē viņu labklājību un veselību. Zinātniskajā literatūrā izdala dažādas vardarbības formas: fizisko, seksuālo, emocionālo un ekonomisko. Katra no šīm vardarbības formām iekļauj arī citus elementus un izpausmes. Par emocionālo vardarbību liecina verbāla pazemošana, draudēšana, noniecināšana, šantāža, iebiedēšana, vainošana un mazvērtības sajūtas radīšana. Viena no emocionālās vardarbības pazīmēm ir arī pārmērīga kontrole, ierobežojot cilvēka komunikāciju, izsekojot vai izolējot viņu no tuviem cilvēkiem. Ekonomiskā vardarbība izpaužas finanšu kontrolē un manipulācijās ar finanšu līdzekļiem, piemēram, ja cilvēks rīkojas neatbilstoši varmākas vēlmēm, notiek naudas atņemšana vai piemērotas finansiālas sankcijas. Interviju pieredze liecina, ka fizisko vardarbību cilvēki atpazīst labāk – visbiežāk tiek minēta grūšana, speršana, sišana, žņaugšana. Salīdzinoši retāk cilvēki pētījumos piekrīt atklāti runāt par seksuālās vardarbības gadījumiem, kas izpaužas kā piespiedu seksuālās attiecības. Runājot par vardarbību pret bērniem, tiek minētas arī tādas vardarbības formas kā pāraprūpe vai atstāšana novārtā, ko cilvēki ne vienmēr atpazīst kā vardarbību.
Vardarbība var tikt pieredzēta dažādās vietās – skolā, bērnudārzā, publiskās vietās, tomēr visbiežāk ar to cilvēki saskaras tieši ģimenē un varmākas ir ģimenes locekļi. Lai arī pētījumi Latvijā liecina, ka vardarbībā biežāk cieš sievietes un bērni, tomēr tai var būt pakļauts jebkurš cilvēks neatkarīgi no vecuma, izglītības vai ieņemamā amata. Pēdējā laikā arvien plašāk tiek runāts arī par vardarbību pret veciem cilvēkiem, tos fiziski ietekmējot vai atstājot novārtā.
Pētījumu pieredze liecina, ka vardarbība var būt pārejoša attiecību forma kādā krīzes situācijā, piemēram, šķiroties, taču ir cilvēki, kuri ilgstoši dzīvo vardarbīgās attiecībās un nespēj tās atrisināt gadiem un gadu desmitiem. Nesen veicu interviju, kurā sieviete atklāja, ka vardarbīgās attiecības tika pārtrauktas tikai pēc 35 gadu kopdzīves, kad bērni bija jau izaudzināti. Sieviete šajās attiecībās periodiski cieta no vardarbības visu kopdzīves laiku un tikai vecumdienās izlēma dzīvi mainīt.
Lai arī medijos ir pieejama diezgan plaša informācija par dažādām vardarbības formām un izpausmēm, cilvēki joprojām nezina, kā rīkoties vardarbības gadījumā un kā atpazīt situācijas, kurās kāds līdzcilvēks cieš no vardarbības. Veicot pētījumu par vardarbībā cietušām sievietēm, viņas intervijās norādīja, ka cilvēki apkārt visdrīzāk par to nojauta, jo ikdienā bija redzami regulāri miesas bojājumi un veselības pasliktināšanās. Tomēr vairums sieviešu norādīja, ka, arī zinot, ka kāds blakus cieš no vardarbības, ne vienmēr cilvēki var palīdzēt, kamēr upuris nav gatavs situāciju risināt. Katram no cietušajiem gatavība risināt situāciju iestājas citā brīdī, taču ir svarīgi laicīgi saņemt informāciju par pieejamo atbalstu un palīdzību.
Vardarbības pētīšana ir izaicinājums arī pētniekam, jo liek citādi paskatīties uz sabiedrību, apzinoties cilvēku ievainojamību un neaizsargātību. Būtiski atšķiras vardarbības pētīšanas pieredze gadījumā, ja tiek pētīta sabiedrības attieksme pret vardarbību, un tad, ja pētīta vardarbības pieredze. Ja tiek pētīta sabiedrības attieksme pret vardarbību, tad bieža problēma ir vardarbības neatzīšana vai apzināta neredzēšana: intervijās tiek norādīts, ka tā notiek kaut kur citur, citā novadā, laukos vai nomalē un tiek saistīta ar alkoholismu vai nabadzību. Arī identificējot konkrētus gadījumus, kas notiek intervējamajam blakus, piemēram, novārtā atstāti bērni, piekauta sieviete, tie bieži tiek pārdefinēti un nosaukti citādi.
Cilvēki ne vienmēr atpazīst vardarbību, kas vērsta pret viņiem, un neatpazīst vardarbību, ko paši vērš pret cilvēkiem sev apkārt, nosaucot to citos vārdos, piemēram, par strīdiem, šķiršanos vai bērnu audzināšanu un disciplinēšanu. Tas nenozīmē, ka latviešu valodā trūktu vārdu vardarbības raksturošanai, tomēr tas ir veids, kā vardarbība tiek padarīta sociāli akceptējama un kļūst mazāk nosodāma. Veicot analīzi, var identificēt situācijas, ka cilvēki, kuri neatbalsta vardarbību, tomēr var atbalstīt bērnu sodīšanu vai pēršanu. Tas liecina, ka vardarbīgas rīcības nosaukšanai var būt ietekme uz tās uztveri.
Veikt intervijas ar vardarbībā cietušajiem ir sarežģīti, jo nākas runāt par emocionāli sāpīgu pieredzi, kuru cilvēki drīzāk vēlas aizmirst. Nav patīkami runāt par traumatisku pieredzi un atzīt, ka esi ievainojams un nespēj sevi pasargāt. Vēl grūtāk atzīt, ka vardarbīgs ir cilvēks, kurš tev ir bijis tuvs, ar ko joprojām dzīvo vai esi dzīvojis kopā un audzini bērnus. Ciešot no vardarbības ģimenē, tā kļūst par daļu no cilvēka biogrāfijas un nav atsevišķa epizode, bet ikdienas realitāte, kas regulāri atkārtojas un savijas ar citiem dzīves notikumiem.
Daļai cilvēku intervijās vieglāk ir stāstīt par savu pieredzi, vairāk koncentrējoties uz savu un vardarbīgā cilvēka rīcību vai notikumiem, mazāk runājot par sajūtām, ko tas rada. Vairākas sievietes, kuras intervēju pētījumiem, to skata kā vardarbības sekas, jo, lai izdzīvotu ilgstošā vardarbībā, emocijas tikušas ilgstoši ignorētas un apspiestas. Citas sievietes, kuras intervēju, atzina, ka viņām piedzīvotās sajūtas mēdz būt ļoti pretrunīgas - kauns, bailes, vienlaikus arī vēlme attaisnot un piedot pāridarītājam. Tas kavē vardarbīgo attiecību risināšanu un palīdzības meklēšanu.
Pastāv virkne sociālu ierobežojumu, kas vardarbības upurim traucē atrisināt vardarbīgo situāciju vai pārtraukt vardarbīgās attiecības: vardarbības neatpazīšana, upura vainošana, savstarpēja finansiāla atkarība, vardarbības definēšana kā ģimenes lieta, bailes no sociālajiem darbiniekiem u.c.
Nespēja atpazīt, ka tas, kas notiek, ir vardarbība, ir biežs kavēklis situācijas risināšanai. Par to runā daudzi cilvēki, kuri cietuši no vardarbības. Upuri bieži vaino paši sevi, meklē problēmas savā uzvedībā, un tas tieši pamudina otru cilvēku kļūt vardarbīgam. Daļa cietušo uzskata sevi par provokatoriem varmākas agresīvajai uzvedībai. Cilvēki tic, ka devuši iemeslu vardarbībai, nav bijuši pietiekoši labi, skaisti vai citādi apmierinājuši otra cilvēka gaidas, un tas ir bijis pamatots iemesls vardarbībai.
Vienā no intervijām, ko veicu, sieviete stāstīja par gadījumu, kad vīrs viņu piekāvis, jo mājās bija tikai pupiņu zupa un kartupeļi ar karbonādi, bet viņš gribējis soļanku. Sieviete norādīja: "Es ticēju, ka pati esmu atbildīga, jo nebiju gana čakla un neapmierināju vīra vēlmes." Veicot pētījumus, var identificēt, ka tipiska varmākas uzvedība ir otra cilvēka noniecināšana un vainošana par savas agresijas izraisīšanu. Ja tas notiek ilgstoši un sistemātiski, ar laiku arī upuris pilnībā tic, ka ir pelnījis vardarbību pret sevi. Tas ir iemesls, kāpēc bieži upurim nepieciešama citu cilvēku palīdzība, lai vardarbību pārtrauktu.
Upura vainošana ir izplatīta arī sabiedrībā un traucē cilvēkiem pārtraukt vardarbīgās attiecības. Būtiski, ka šos argumentus mēdz izmantot arī vardarbībā cietušu cilvēku tuvinieki. Man ir bijušas vairākas intervijas, kurās cilvēki stāsta, ka tuvinieki mudina saglabāt attiecības (arī tad, ja tās ir vardarbīgas), lai bērniem būtu ģimene. Viena sieviete norādīja, ka šādu argumentu viņas radinieki lietoja arī pēc tam, kad kādas vardarbības epizodes rezultātā viņai bija salauzts žoklis. Tas liecina, ka viņai nebija iespēju saņemt atbalstu no tuviniekiem un bija jāatrod cits atbalsts, lai vardarbīgās attiecības pārtrauktu.
Nepieciešamība pierādīt to, ka cilvēks cieš no vardarbības, intervijās sanikno sievietes un rada sajūtu par aizsardzības neesamību. Neticība izjusta ne tikai no tuvinieku puses, bet arī no valsts institūcijām. Vairākas no sievietēm, kuras cieta no vardarbības, man ir stāstījušas savus gadījumus: piemēram, policija sūdzībām neticēja arī tad, ja sieviete bija nofilmējusi to, kā varmāka griež viņas mašīnai riepas. Svarīgi apzināties, ka bieži varmākas un upuri nav tādi, kādus sabiedrība viņus iedomājas. Nereti varmākas un arī upuri var būt sabiedrībā veiksmīgi cilvēki un apkārtējie nenojauš un nevar pat iedomāties, ka cilvēks ikdienā ir vardarbīgs vai cieš no vardarbības.
Upuri bieži slēpj savu situāciju, jo viņiem ir kauns no apkārtējiem. Kaunam intervijās ir dažādi skaidrojumi. Daļa vardarbībā cietušo cilvēku kaunas, jo veikuši nepareizu izvēli un uzticējušies cilvēkam, kurš ir vardarbīgs. Vardarbība tuvu cilvēku starpā nav viennozīmīga, jo nereti cilvēks, ko mīli, ir arī tas, kas dara pāri. Vēlme noticēt, ka cilvēks var mainīties, ir iemesls, kāpēc cietušie nereti attiecības ar varmākām atjauno. Pretrunīgās jūtas pret pāridarītāju un arī sevis vainošana reizēm padara grūti saprotamas upura un varmākas attiecības, kas var tikt pārtrauktas un atjaunotas vairākas reizes. Veidojas vardarbības cikls. Tas nereti rada arī neizpratni apkārtējos, jo attiecības ar varmāku atkal tiek turpinātas un rodas kauns no cilvēkiem, kas centušies palīdzēt. Upuris norobežojas no viņiem, kļūst arvien vairāk sociāli izolēts, un viņam ir mazāk iespēju saņemt palīdzību.
Intervijās atklājami arī citi sociālie aspekti, kas traucē vardarbību risināt, piemēram, cilvēki ir savstarpēji ekonomiski atkarīgi. Atkarības cēloņi ir dažādi: upuris ar varmāku audzina kopīgus bērnus, upurim nav, kur dzīvot, un nav pastāvīgu ienākumu u.c. Ekonomiska atkarība biežāk ir tieši sievietēm: tas saistīts ar bērnu radīšanu un audzināšanu. Specifiska vardarbībā cietušo grupa ir turīgu vīriešu sievas, jo reizēm finansiāla atkarība ir ne tikai sievietei, bet arī viņas radiniekiem. Šajā gadījumā vīrieši bieži izmanto finansiālos un administratīvos līdzekļus, lai neļautu vardarbīgo situāciju risināt. Būtiski, ka bieži sabiedrība nevar pat iedomāties, ka šādās ģimenēs var būt vardarbība, jo sabiedrībā valda uzskats, ka tā notiek tikai trūcīgās ģimenēs un upuri vizuāli atšķiras no citiem cilvēkiem.
Vardarbības risināšanu kavē arī uzskats, ka vardarbība ir ģimenes lieta un tajā jaukties nevajag. Tas ir viens no tolerances pret vardarbību veidiem, kurš joprojām darbojas par spīti aktīvām sociālajām kampaņām.
Veicot pētījumu par vardarbībā cietušām sievietēm, secināju, ka daļa sieviešu nezina par iespējām saņemt palīdzību un baidās no sociālajiem darbiniekiem, lai nezaudētu bērnu aprūpes tiesības. Šo mītu ir svarīgi mazināt, jo personas, kuras cieš no vardarbības, griežoties pašvaldības dienestā, var saņemt atbalstu vardarbības seku mazināšanai un izmantot valsts apmaksātu rehabilitācijas pakalpojumu. To var saņemt arī Resursu centrā sievietēm "Marta".
Daudzi šķēršļi, kas traucē vardarbības novēršanu un atbalsta saņemšanu cilvēkiem, kuri cieš no vardarbības, ir mazināmi, veicinot sabiedrības diskusiju par vardarbību. Tā ļaus cilvēkiem labāk atpazīt vardarbību un uzzināt, kur un kā var saņemt palīdzību. Ne mazāk būtiski ir diskusijā iekļaut rīkus, kas ļauj risināt situācijas, kad vardarbība jau sākusies, un runāt par konfliktu risināšanu, lai veicinātu nevardarbīgu attiecību veidošanu.
Veicot pētījumus, saskaros ar cilvēkiem, kuri uzdod jautājumus par to, ko darīt un kur griezties gadījumos, ja pats vai apkārtējie cieš no vardarbības. Tas ļauj secināt, ka joprojām nav pietiekami daudz informācijas par vardarbības mazināšanu, trūkst konkrētu padomu, kur griezties un ko darīt. Plašāka informācija par vardarbību un tās mazināšanu pieejama "Martas", "Skalbju" un "Dardedzes" mājas lapās.
Raksts tapis ar pētījuma "Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē" (Projekta nr. lzp-2018/1-0068) atbalstu. Pētījumu finansē Latvijas Zinātnes padome.
Katra trešā sieviete savas dzīves laikā ir cietusi no partnera vardarbības.
Ja Tu ciet no dzīvesbiedra vardarbības, atceries - Tu neesi viena. Tev var palīdzēt!
Ja Tu pazīsti kādu, kas cieš no vardarbības, #neklusē, tici un atbalsti!
0