Par grāmatām
21.05.2020

Īstās dzīves čerņa

Komentē
0
Saglabā

Par Janas Egles stāstu krājumu "Dzimšanas diena", izdevniecība "Latvijas Mediji" (2020).

Reiz sensenos laikos mēs sēdējām grāmatnīcā "Bolderāja", runājām un dzērām alu, un vienā tādā reizē draugs nokristīja tobrīd nesen iznākušo Janas Egles grāmatu "Svešie" par mazdārziņu čerņu. Mēs pasmējāmies, un saruna aizplūda citur, kā jau tas notiek, kad īsti nav vairs, ko piebilst. Arī tagad – pusotru gadu, vienu grāmatu un mūžību vēlāk – šis ciniskais apzīmējums diezgan precīzi aptver Egles rakstību, kas kopš autores pirmās grāmatas ir maz mainījusies.

Stāstu krājums "Gaismā" iznāca 2016. gadā un sagādāja pārsteigumu – Jana Egle par to saņēma Latvijas Literatūras gada balvu prozā, kaut patiesībā bija šī žanra debitante. Tas, starp citu, ir pirmais un vienīgais stāstu krājums, kas kopš 2005. gada šo balvu saņēmis. Kā katru gadu, arī tolaik ļaudis runāja un sprieda, vai balvu patiesībā nav pelnījis kāds cits, tomēr bija skaidrs, ka Egle ir sevi pārliecinoši pieteikusi kā nobriedušu prozaiķi, kas tieši, lakoniski un bezkaislīgi runā par sāpīgām un smagām tēmām, bet vienlaikus saglabā distanci, nevērtē un nenosoda, pārāk neiedziļinās varoņu psiholoģiskajos mehānismos. Laikā, kad iznāca "Gaismā", literatūrkritikā bieži piesauca īsā stāsta un reālisma atdzimšanu, un šķiet, ka šīs tendences Egles grāmatā savā ziņā arī kulminēja – šādu spriedumu izteikt ļauj gan tas, ka grāmata ieguva LALIGABU, gan pēdējos gados aktualizējusies interese par absurda stilistiku un īsākām stāstu formām.

Stāstu krājums (vai varbūt romāns – kas to lai zina) "Svešie jeb miļeņkij ti moi" iznāca 2018. gadā un bija tiešs "Gaismā" aizsākto tēmu un stilistikas turpinājums, bet intriģējoša bija grāmatas īpatnā tīklveida struktūra ar savā starpā cieši saaustiem stāstiem, kas kopā veido vienotu veselumu, atklājot, kā trauma, vardarbība un sāpes tiek mantotas un izplatās starp cilvēkiem kā viļņi no ūdenī iemesta akmens. Arī "Svešie" tika nominēti LALIGABAi.

Salīdzinot ar abām iepriekš izdotajām grāmatām, "Dzimšanas diena" noteikti ir līdzīgāka krājumam "Gaismā" – lai gan stāsti izkārtoti, vadoties pēc skaidra koncepta, proti, katra nākamā stāsta galvenā varone ir vecāka par iepriekšējā stāsta galveno varoni, teksti savā starpā nav tieši saistīti, tāpat tie konsekventi neatklāj unikāli sievišķu pieredzi kā, piemēram, Ingas Gailes "Piena ceļi". Egle paliek uzticīga iepriekšējās grāmatās izkoptajai stilistikai un tēmu lokam – vardarbībai, traumai, pašdestrukcijai –, taču sitieni, kurus stāsti atvēzē pret lasītāju, ir maigāki un nesāpīgāki nekā pirmajās grāmatās.

Tā, piemēram, stāsts "Dačuks un dvīņi" tiek izstāstīts no mazas meitenes naivā skatpunkta. Viņai kaimiņos dzīvo nelabvēlīga un alkoholismā slīgstoša ģimene, bet bērna skatījums uz notikumiem mīkstina realitātes durstīgās šķautnes un akcentē citas detaļas, notiekošo pārvēršot piedzīvojumā. Protams, tas nav nekas jauns – līdzīgi veidota Māras Zālītes grāmata "Pieci pirksti", Ineses Zanderes "Puika ar suni" un daudzi citi stāsti, tomēr lasot vistiešākās asociācijas veidojas ar filmu "Floridas projekts", kurā maigos pasteļtoņos attēlota karsta un nedarbu pilna bērnības vasara, ar kuru kontrastē skatītājam nojaušamie šausminošie apstākļi, kuros dzīvo galvenā varone.

Radniecīgs paņēmiens sastopams arī grāmatas pēdējā stāstā "Balta māja kalna galā", kas izklausās pēc viegli sirreālas un saldi smaržojošas pasakas, kaut patiesībā attēlo vientuļas, ar demenci sirgstošas sirmgalves apmaldīšanos laikā un telpā. Stāsta realitāti atbilstoši vēstītājas uztverei Egle deformē arī darbā "Labākais laiks tavā dzīvē", kura varone sirgst ar šizofrēniju – lasītājs tiek lēzeni ieslidināts tekstā, un viņam pašam jāsavieno pieturpunkti, lai atklātu realitātes skaudrumu. Slikti atceros grāmatu "Gaismā", un pandēmijas apstākļos man ir maz iespēju savu atmiņu atsvaidzināt, tomēr šķiet, ka tik cieša vēstījuma formas un varoņa pasaules uztveres sajūgšana Egles rakstības kontekstā ir jauns triks – iepriekš ar rakstnieci saistījās galvenokārt gandrīz faktoloģisks un vienkāršs notiekošā un notikušā atstāsts.

Nevaru iedomāties citu rakstnieku mūsdienu latviešu prozā, kas tik mērķtiecīgi būtu pievērsies vardarbības un traumas izgaismošanai kā Egle – viņa apraksta objektīvi sūdīgas situācijas, šķietami marginālas, bet patiesībā diemžēl bieži sastopamas pieredzes jeb "īstās dzīves čerņu", tomēr "Dzimšanas diena" šķiet drīzāk veltīta nevis pašām sāpīgajām pieredzēm, bet gan klusumam, kas tās ieskauj, ikdienībai un normalitātei, ar ko sāpes bieži tiek apaudzētas, tāpēc pirmajā acu uzmetienā nav redzamas. Visskaidrāk tas, šķiet, nolasāms stāstā "Parāds", kas vēsta par kāda pāra saticīgo ģimenes dzīvi, kas ir tik saskanīga tieši tādēļ, ka vīrs ar sievu nesarunājas un sāpes patur pie sevis. Tāpat dara arī ģimene stāstā "Runaway train", izvēloties apdullinošā klusumā turpināt spēlēt savas lomas, nostumt ēnā emocijas un vainu, jo tas ļauj viņiem palikt kopā un uzturēt dzīvu ilūziju. Trauma un sāpes Egles varoņos ir dabiska viņu patības un dzīves daļa, ap kuru apaudzis viss pārējais, jo tā ir vienīgā normalitāte, ko varoņi pazīst.

Atceros pēc iepriekšējās Egles grāmatas "Svešie" žurnālā "Punctum" publicēto Ievas Melgalves recenziju, kurā Melgalve pārmeta Eglei apzinātu mērķēšanu pa lasītāja emocijām, līdzjūtības asaru provocēšanu un ne līdz galam ticamas situācijas. Lai arī šī grāmata ir daudz maigāka un gaišāka par abām iepriekšējām, arī "Dzimšanas dienas" sakarā ir iespējams izvirzīt šīs pašas iebildes. Atzīšos, ka lielākā daļa stāstu manī neraisīja sevišķu līdzcietību un atsevišķi no tiem, piemēram, "Pīle", šķita pārāk shematiski un neticami sava īstuma dēļ – apmēram kā tad, ja man kādu interviju vai reportāžu žurnālā mēģinātu uzdot par literāru darbu. Dzīve gluži vienkārši mēdz izklausīties vai nu pārāk sadomāta, vai vienkāršota literatūrai. Tomēr neesmu drošs, cik jēdzīgi ir to pārmest – manuprāt, Egle ir sociāli aktīva rakstniece un viņai ir būtiski runāt par šķietami marginālu pieredzi, vairot izpratni, piešķirt balsi tiem, kas dzīvo (un cieš) klusumā. Šāda literatūra ir vajadzīga, un ko vērts man šķiet jau tas vien, ka stāsts "Aleksandra ir skaista" par bibliotekāres homoerotisko mīlestību pret invalīdi nodrukāts grāmatā, kuru izdevusi izdevniecība "Latvijas Mediji", kas cieši saistīta ar visnotaļ konservatīvo "Latvijas Avīzi".

"Dzimšanas dienā" ir saskatāmas gan zīmes, ka Egles līdzšinējā stilistika un pieeja kļūst paredzama un tuvojas punktam, kurā tā sevi izsmels, gan iepriekš neredzēts vieglums un mājieni par jauna virziena meklēšanu. To tad arī gribētos sastapt Egles nākamajā grāmatā.

Vēl viena mazliet nenopietna piezīme: Egles nākamās grāmatas sakarā mani visvairāk interesē, vai arī tajā būs tieši astoņi stāsti kā visās trīs līdzšinējās.

Tēmas

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!