Bibliotēka
19.01.2004

Istaba (2. daļa)

Komentē
0

(Lasīt 1. daļu)

Bija jauka diena, vēsa un skaidra, saule spīdēja garāmgājēju sejās. Darbedā kungs bija pārsteigts par viņu sejas izteiksmju vienkāršību — dažas bija garlaikotas, citas apmierinātas, bet visas tās atspoguļoja savu prieku un rūpes.

“Es taisnīgi pārmetu Evai,” viņš pie sevis nodomāja, ejot pa Sen-Žermēna bulvāri. “Es viņai pārmetu dzīvi ārpus cilvēcības robežām. Pjērs vairs nav cilvēciska būtne, un visas tās rūpes un mīlestība, ko viņa tam velta, ir nolaupītas citiem cilvēkiem. Nedrīkst atraidīt citus cilvēkus, kad tevi apsēdis velns. Mēs taču dzīvojam sabiedrībā.”

Darbedā kungs uzlūkoja garāmgājējus ar simpātijām — viņam patika to smagie un dzidrie skatieni… Šajās saules apspīdētajās ielās, starp cilvēkiem, viņš jutās drošībā kā lielas ģimenes lokā. Kāda sieviete ar kailu galvu bija apstājusies pie vaļējas vitrīnas. Pie rokas viņa turēja mazu meitenīti.

— Kas tas tāds? — meitenīte jautāja, rādot uz T.S.F. aparātu.

— Neaiztiec, — māte sacīja, — tas ir mūzikas aparāts.

Kādu mirkli aiz sajūsmas viņas nevarēja izrunāt ne vārda. Darbedā kungs bija visu to dzirdējis, viņš noliecās pār mazo meitenīti un uzsmaidīja tai.

 

“Viņš ir prom.” Durvis aizvērās ar sausu klikšķi, Eva palika salonā viena: “Es gribētu, lai viņš nomirst.” Viņas rokas krampjaini savilkās virs krēsla atzveltnes, viņa atcerējās tēva acis. Darbedā kungs bija noliecies pār Pjēru, viņš sacīja: “Labs ir”, ar tādu skatu, it kā prastu apieties ar slimniekiem, viņš skatījās Pjērā, un Pjēra seja bija kā iezīmēta viņā žiglajās acīs. “Es ienīstu tēvu, kad viņš skatās uz Pjēru.”

Evas rokas slīdēja pa atpūtas krēslu, viņa pagriezās pret logu un apžilba. Telpa bija pilna saules, tā bija visapkārt — kā bāli riņķi uz paklāja, kā žilbinoši putekļi gaisā. Eva bija atradusi no šīs uzbāzīgās žirgtās gaismas, kura visu izložņāja, apskrēja visus kaktus un pulēja mēbeles, darot tās spožas līdzīgi labai saimniecei. Viņa piegāja pie loga un pacēla muslīna aizkaru, kas karājās virs stikla. Tajā pašā mirklī Darbedā kungs izgāja no mājas. Eva pēkšņi pamanīja viņa platos plecus. Viņš bija pacēlis galvu un skatījās debesīs, mazliet piemiedzis acis, tad attālinājās platiem soļiem kā jauneklis. “Viņš cenšas,” Eva nodomāja, “tūlīt būs savā elementā.” Viņa vairs nenīda tēvu — viņam tik vien bija galvā kā tās niecīgās rūpes — izskatīties jaunam. Kad Eva redzēja Darbedā kungu pagriežamies pa Sen-Žermēna bulvāra stūri un pazūdam, viņu atkal pārņēma dusmas. “Viņš domā par Pjēru. Druska viņu dzīves bija izsprukusi no istabas un vilkās pa ielām, saulē, starp cilvēkiem. Vai tad reiz nevarētu likt mūs mierā?”

Baka iela bija gandrīz tukša. Kāda veca dāma maziem solīšiem šķērsoja braucamo daļu, smiedamās pagāja garām trīs jaunas meitenes. Tad viņa ieraudzīja vīriešus, smagus un stiprus vīriešu ar portfeļiem rokā, tie sarunājās savā starpā. “Normāli cilvēki,” Eva nodomāja, izbrīnīta, ka viņā pašā ir tik daudz naida. Kāda tukla eleganta sieviete skrēja pretim skaistam vīrietim. Viņš to apskāva un noskūpstīja uz lūpām. Eva izgrūda smagu smieklu un nolaida aizkaru.

Pjērs vairs nedziedāja, bet jaunā sieviete no trešā stāva bija apsēdusies pie klavierēm un spēlēja kādu Šopēna etīdi. Eva mazliet nomierinājās, viņa paspēra soli uz Pjēra istabas pusi, bet tūdaļ apstājās un atspiedās pret sienu, viņai bija mazliet skumji, kā katru reizi, kad viņa atstāja istabu, doma, ka vajadzēs tur atgriezties, viesa viņā paniku. Taču, neskatoties uz to, viņa zināja, ka nespēs dzīvot citādi — viņa mīlēja istabu. Ar aukstu, ziņkārīgu skatienu viņa uzlūkoja telpu bez ēnām un smaržām, it kā vēlēdamās iegūt laiku un gaidot atgriežamies drosmi. Šī telpa bija kā zobārsta kabinets. Rozā atpūtas krēsli, dīvāns, atturīgas taburetes, mazliet salkani, bet patīkami. Eva iedomājās nopietnus, gaišās drānās tērptus cilvēkus, līdzīgus tiem, kurus viņa redzēja pa logu, ienākam salonā, nepārtraucot iesākto sarunu. Viņiem nebūs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie atmosfēras, viņi drošiem soļiem dosies līdz telpas vidum, viens no viņiem garāmejot pasniegs Evai roku kā ķīli un pieskarsies spilveniem, lietām uz galda un nebīsies no šīs saskarsmes. Un, kad kāda mēbele būs tiem ceļā, viņi nemetīs līkumu, bet vienkārši pabīdīs to nost. Visbeidzot, iegrimuši savās darīšanās, viņi apsēdīsies, neskatoties sev apkārt. “Salons normāliem cilvēkiem,” Eva nodomāja. Viņa paskatījās uz aizvērto durvju rokturi, un skumjas sažņaudza viņas kaklu. “Man jāiet. Es nekad neatstāju viņu uz tik ilgu laiku.” Vajadzēja atvērt šīs durvis, Eva nostājās uz sliekšņa, mēģinot pieradināt acis pie pustumsas, un istaba atgrūda viņu visiem spēkiem. Droši vien Eva pārspīlēja šo pretestību un atleca līdz telpas vidum. Redzot Pjēru, viņu pēkšņi pārņēma liela skaudība, viņiem abiem patika ņirgāties par Darbedā kungu. Bet viņa nebija vajadzīga Pjēram. Eva nezināja, kā viņš to uzņems. Pēkšņi ar lepnumu viņa iedomājās, ka viņai vairs nav vietas nevienā pusē. “Normālie vēl iedomājas, ka es esmu viņiem. Bet es nevarētu pavadīt ar viņiem ne stundu. Man jādzīvo tur, tajā sienas pusē. Bet tur mani negrib.” Viņas apkārtne bija pamatīgi izmainījusies. Gaisma bija novecojusi, tā sirmoja un kļuva smaga kā vāzes ūdens, kad to nenomaina ar jaunu. Uz priekšmetiem šajā sirmajā gaismā Eva rada melanholiju, kuru viņa sev bija aizmirsusi, — vēla rudens pēcpusdienas melanholiju. Viņa neapņēmīgi, gandrīz bikli raudzījās visapkārt — tas viss šķita tik tāls, istabā nebija ne dienas, ne nakts, ne gadalaiku, ne melanholijas. Viņa neskaidri atcerējās sen pagājušus rudeņus, savas bērnības rudeņus, tad pēkšņi sastinga, viņai bija bail no atmiņām. Viņa izdzirdēja Pjēra balsi.

— Agate? Kur tu esi?

— Es nāku, — viņa atsaucās.

Eva atvēra durvis un iegāja istabā.

Smaga vīraka smaka pildīja nāsis un muti, viņa plaši atvēra acis un izstiepa uz priekšu rokas — smaržu un krēslu viņa jau ilgāku laiku uztvēra kā kaut ko sīvu un vatētu, tikpat vienkāršu un pierastu kā ūdens, gaiss vai uguns —, un viņa uzmanīgi virzījās uz priekšu uz bālā plankuma pusi, kurš it kā plīvoja miglā. Tā bija Pjēra seja, viņa apģērbs (kopš Pjērs bija slims, viņš tērpās melnā) bija nogrimis tumsā. Pjērs bija atgāzis galvu un aizvēris acis. Viņš bija skaists. Eva lūkojās uz viņa garajām izliektajām skropstām, tad apsēdās viņam līdzās uz zema krēsla. “Viņam ir ciešanu pilns skats,” viņa nodomāja. Evas acis pamazām pierada pie puskrēslas. Pirmais parādījās sekretārs, tad gulta un Pjēra lietas, šķēres, līmes podiņš, herbārijs, kas mētājās uz paklāja pie atpūtas krēsla.

— Agate?

Pjērs atvēra acis un smaidot skatījās viņā. 

— Tu zini, dakšiņai nebija nekādas vainas. Es to izdarīju, lai pabaidītu tipu.

Evas bailes izzuda, un viņa viegli iesmējās:

— Tev tas labi izdevās, — viņa teica, — tu viņu pilnīgi apstulbināji.

Pjērs smaidīja.

— Tu redzēji? Labu brīdi viņš bija apjucis, tad to sagrāba. Zini, kas ir, viņi neprot paņemt lietas, viņi tās saķer.

— Tā ir taisnība, — Eva atteica.

Pjērs viegli uzsita ar kreisās rokas plaukstu pa labās rokas rādītājpirkstu.

— Ar to viņi ņem. Viņi tuvina pirkstus priekšmetam un tad satver to, pārklājot ar plaukstu no augšas kā ar slazdu.

Viņš runāja steidzīgi, viegli kustinot lūpas — viņš izskatījās apjucis.

— Es tev jautāju, ko tad viņi īsti grib, — Pjērs beidzot sacīja. — Šis tips jau ir klāt. Kāpēc viņus pie manis sūta? Ja viņi grib zināt, ko es daru, tad var izlasīt to uz ekrāna, nekustot no vietas. Viņi kļūdās. Viņiem ir vara, bet viņi kļūdās. Es to nekad nedaru, un tas ir mans trumpis. Offka, — viņš sacīja, — offka. — Tad aptvēra pieri ar savām garajām rokām: — Nekrietnele! Offka, paffka, suffka. Tu gribi vēl?

— Tas ir zvans? — Eva jautāja.

— Jā, viņa ir prom. — Viņš bargi turpināja: — Šis tips ir tikai padotais. Tu viņu pazīsti, tu ar viņu aizgāji uz salonu.

Eva neatbildēja.

— Ko viņš gribēja? — Pjērs jautāja. — Viņš tev droši vien pateica.

Eva kādu mirkli vilcinājās, tad rupji izgrūda:

— Viņš gribēja, lai tevi iesloga.

Kad Pjēram teica patiesību maigi, viņš neticēja, vajadzēja bāzt to viņā pacietīgi, lai paralizētu šaubas. Evai labāk patika izteikties rupji nekā melot, kad viņa meloja, tad šķita, ka Pjērs tic un Evai radās tāda pavisam neliela pārākuma apziņa, kura radīja viņā bailes no sevis pašas.

— Ieslodzīt mani, — ar ironiju atkārtoja Pjērs. — Viņi nav pie pilna prāta. Ko gan man var padarīt sienas. Viņi domā, ka tās var mani apstādināt. Es dažkārt domāju, vai tik viņu nav divas bandas. Viena īsta, tā nēģera. Un vēl otra ķildnieku banda, kura visur bāž savu degunu un dara muļķību pēc muļķības.

Pjēra roka noslīga uz krēsla atzveltnes, un viņš uz to uzjautrināti paskatījās.

— Mūri ir pārvarami. Ko tu viņiem atbildēji? — viņš aiz ziņkārības pajautāja, pagriežoties pret Evu.

— Ka tevi neieslodzīs.

Pjērs paraustīja plecus.

— Nevajadzēja tā teikt. Arī tu kļūdies vai vismaz nerīkojies pareizi. Nevajag ļaut viņiem pārtraukt savu spēli. — Viņš apklusa.

Eva skumji nodūra galvu: “Viņi tos saķer!” Cik nicinoši viņš bija to pateicis, un cik ļoti viņam bija taisnība. “Vai arī es saķeru priekšmetus? Man vajag labi pavērot sevi, domājams, ka vairums manu žestu viņu kaitina. Bet viņš neko nesaka.” Viņa pēkšņi jutās tik nožēlojama kā tad, kad viņai bija četrpadsmit gadu un Darbedā kundze viegli un dzīvi noteica: “Šķiet, ka tu nezini, ko darīt ar savām rokām.” Eva neiedrošinājās pakustēties, un tieši šajā brīdī viņā radās neatturama vēlme mainīt pozu. Viņa mazliet pakustināja kājas, ar pūlēm sasniedzot tepiķi. Tad paskatījās uz galda lampu, kuras kupolu Pjērs bija nokrāsojis melnu, un uz šaha spēli. Uz dēļa Pjērs bija atstājis tikai melnos bandiniekus. Dažkārt viņš piecēlās, aizgāja līdz galdam un saņēma tos rokā. Viņš ar tiem runāja, sauca par robotiem, un šķita, ka tie atdzīvojas viņa pirkstos. Kad tie bija mazliet atpūtušies, tos savukārt paņēma Eva (viņai likās, ka tas izskatās smieklīgi), un tie atkal kļuva par nedzīviem koka gabaliņiem, bet tajos palika kaut kas neizskaidrojams un nenotverams, kaut kas līdzīgs prātam. “Tie ir viņa priekšmeti,” Eva nodomāja. “Istabā nav nekā no manis.” Kādreiz viņai bija piederējušas dažas mēbeles. Spogulis ar mazu inkrustētu galdiņu, kuru Eva bija mantojusi no vecmāmiņas un kuru Pjērs joka pēc sauca: “tavs galdiņš”. Eva un Pjērs to drīz vien aiznesa. Vienīgi Pjēram lietas rādīja savu īsto seju. Eva varēja skatīties tajās stundām ilgi — tās krāpa viņu ar nenogurstošu ļaunu spītu, nekad nerādīja viņai vairāk par ārpusi — tāpat kā ārstam Franšo un Darbedā kungam. “Tomēr,” viņa ar skumjām pie sevis noteica, “es neskatos uz lietām tieši tāpat kā mans tēvs. Tas nav iespējams.”

Viņa mazliet pakustināja ceļus, bija notirpušas kājas. Viss ķermenis bija saspringts un stīvs, tas darīja Evai sāpes, viņai tas šķita pārāk dzīvs un netaktisks: Es gribētu kļūt neredzama un palikt šeit, skatīties Pjērā tā, lai viņš mani neredz. Viņam manis nevajag, es esmu lieka šajā istabā.” Eva viegli pagrieza galvu un paskatījās uz Pjēru. Uz sienas bija rakstīti draudi. Eva to zināja, bet nespēja izlasīt. Viņa bieži skatījās uz lielajām sarkanajām rozēm uz tapetēm, līdz tās sāka dejot acu priekšā. Puskrēslā rozes mirdzēja. Draudi parasti bija rakstīti pie griestiem, mazliet pa kreisi virs gultas, bet dažkārt tie pārvietojās uz citu vietu. “Man jāpieceļas. Es vairs nevaru, es nespēju tik ilgi nosēdēt uz vietas.” Uz sienas bija balti diski, kas līdzinājās sīpolu riņķiem. Tie griezās ap savu asi, un Eva ievēroja, ka viņai trīc rokas. “Ir brīži, kad es kļūstu traka. Nē,” viņa rūgti nodomāja, “es nevaru kļūt traka. Es vienkārši uztraucos.”

Pēkšņi viņa uz savas rokas sajuta Pjēra roku.

— Agate, — maigi ieteicās Pjērs.

Viņš tai uzsmaidīja, bet roku turēja ar pirkstu galiem ar sava veida nepatiku, it kā turētu rokā krabi un vairītos no viņa spīlēm.

— Agate, — viņš sacīja, — es tā gribētu, lai tu man uzticies.

Eva aizvēra acis un viņas krūtis pacēlās: “Nevajag neko atbildēt, lai Pjērā nerodas neuzticība, jo tad viņš vairs neko neteiks."

Pjērs palaida vaļā viņas roku.

— Es tevi mīlu, Agate, — viņš sacīja. — Bet es nespēju tevi saprast. Kādēļ tu visu laiku paliec istabā?

Eva neatbildēja.

— Saki man, kādēļ?

— Tu taču zini, ka es tevi mīlu, — viņa skarbi atteica.

— Es tev neticu. Kādēļ tu mani mīli? Drīzāk man būtu jāiedveš tevī šausmas.

Pjērs smaidīja, taču tad pēkšņi kļuva nopietns:

— Starp mani un tevi ir siena. Es tevi redzu, es runāju ar tevi, bet tu esi otrā pusē. Kas mums traucē mīlēt vienam otru? Man šķeit, ka agrāk tas tomēr bija vienkāršāk. Hamburgā.

— Jā, — Eva skumji atteica. Vienmēr Hamburga. Pjērs nekad nerunāja par viņu īsto pagātni. Ne viņš, ne Eva nekad nebija bijuši Hamburgā.

— Mēs staigājām gar kanāliem. Tur bija kāds klients, atceries. Šis klients bija melns, viņš pavadā turēja suni.

Viņš sacerēja pamazām, un viņam bija liekulīgs skatiens.

— Es turēju tevi pie rokas, tu biji citāda. Es ticēju visam, ko tu man sacīji. Apklusties, — viņš iekliedzās. Tad kādu mirkli klausījās.

— Viņas tūliņ būs klāt, — viņš drūmi sacīja.

— Viņas tūliņ bus klāt? Es domāju, ka viņas vairs nekad nenāks.

Jau trīs dienas Pjērs bija mierīgāks nekā parasti, statujas nenāca. Pjēram no statujām bija drausmīgas bailes, kaut arī viņš to nekad neatzina. Eva no tām nebaidījās, bet, kad tās dūkdamas lidoja pa istabu, viņai bija bail no Pjēra.

— Pasniedz man ziutru, — Pjērs sacīja.

Eva piecēlās un paņēma ziutru, tie bija savienoti kartona gabaliņi, kurus Pjērs pats bija salīmējis kopā — šis priekšmets kalpoja statuju atvairīšanai. Ziutrs bija līdzīgs zirneklim. Uz kartona gabaliņiem Pjērs bija uzrakstījis: “Vara pār slazdu” un uz otra: “Melnais”. Uz trešā bija uzzīmēta galva ar piemiegtām acīm. Tas bija Voltērs. Pjērs satvēra ziutru aiz roktura un drūmi paskatījās uz to.

— Tas vairs nav derīgs, — viņš noteica.

— Kādēļ?

— Viņas mainījušas virzienu.

— Tad uztaisi tām citu.

Pjērs ilgi raudzījās Evā.

— To jau tu gribētu, — viņš caur zobiem novilka.

Eva bija uztraukusies. “Ik reizi, kad tās tuvojas, viņš ir brīdināts, ka tās nāk, ka viņš nekad nekļūdās.” Ziutrs karājās Pjēra pirkstu galos. “Viņš vienmēr atrod iemeslu, lai to neizmantotu. Kad tās bija atnākušas svētdien, viņš izlikās, ka pazaudējis ziutru, bet es to redzēju aiz līmes podiņa, un arī viņš nevarēja neredzēt. Es daudz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka viņš pats tās pievelk.” Evai bija tāds iespaids, ka Pjērs dažkārt par spīti viņai pārspīlē neveselīgās iedomas un vīzijas. Citkārt viņš izdomā … Viņš cieš. Bet cik lielā mērā viņš tic statujām un nēģeriem? Statujas, visādā ziņā ir skaidrs, ka viņš tās neredz, bet vienīgi dzird — kad tās lido garām, viņš pagriež galvu, bet turpina stāstīt, ka tās redz, viņš tās apraksta. Eva atcerējās ārsta Franšo sārto seju: “Bet, dārgā kundze, visi šādi slimnieki ir meļi, jūs velti zaudējat laiku, vēlēdamās tikt skaidrībā, ko tie izjūt patiesi un ko izliekas izjūtam.” Eva salecās. “Ko Franšo tagad darītu? Es nekad nespēšu domāt tāpat kā viņš.”

Pjērs bija piecēlies, viņš devās iemest ziutru papīrkurvī.

“Es gribētu domāt tāpat kā tu,” viņa nomurmināja. Pjērs gāja maziem solīšiem, uz pirkstgaliem, piespiedis elkoņus pie gurniem, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas. Viņš atkal apsēdās krēslā un noslēgtu skatu palūkojās Evā.

— Vajadzētu uzlīmēt melnas tapetes, — viņš sacīja, — istaba nav pietiekoši melna.

Viņš bija nogrimis krēslā. Eva skumji paskatījās uz viņa sīksto ķermeni, kurš kuru katru brīdi varēja sarauties, sačokuroties — rokas, kājas un galva izskatījās kā sarāvušās.

Pulkstenis nosita sesto stundu, klavieres bija apklusušas.

Eva nopūtās, statujas nenāca, tās vajadzēja gaidīt.

— Gribi, lai es iededzu gaismu?

— Dari, ko gribi, — Pjērs sacīja.

Eva iededza mazo galda lampu, un sārts mirdzums pārņēma istabu. Arī Pjērs gaidīja. Viņš nerunāja, bet viņa lūpas kustējās, tās bija kā divas tumšas ēnas sārtajā mirdzumā. Evai patika Pjēra lūpas. Kādreiz tās bija kustīgas un jutekliskas, tagad tās savu jutekliskumu bija zaudējušas. Tās atkarājās viena no otras, mazliet trīcot, bez apstājas savienojās, bija cieši kopā saspiestas, tad atkal no jauna attālinājās. Tās bija vienīgās, kas dzīvoja šajā akmens sejā, tās izskatījās kā divi drausmīgi zvēri. Pjērs varēja murmināt stundām ilgi, neizdvešot ne skaņu, dažkārt Eva ļāvās šīs mazās spītīgās kustības burvībai. “Man patīk viņa mute.” Pjērs viņu vairs neskūpstīja, viņam bija bail no saskarsmes, naktīs viņam nebija miera, viņu skāra cietas un sausas vīrieša rokas, tās knaibīja visu ķermeni, sievietes rokas ar gariem nagiem viņu neķītri glāstīja. Bieži viņš gāja gulēt apģērbies, bet rokas paslīdēja zem apģērba un raustīja aiz krekla.

Reiz viņš dzirdēja smieklus un juta uztūkušas lūpas uz savām lūpām. Kopš tās nakts viņš vairs neskūpstīja Evu.

— Agate, — Pjērs sacīja, — neskaties uz manu muti.

Eva nolaida acis.

— Es neizslēdzu iespēju, ka var iemācīties visu nolasīt no lūpām, — viņš vīzdegunīgi turpināja.

Viņa roka drebēja uz krēsla lēnes. Rādītājpirksts trīs reizes izstiepās, pārējie pirksti savilkās — tā bija sazvērestība. “Tūlīt sāksies,” Eva nodomāja. Viņai radās vēlēšanās paņemt Pjēru aiz rokām.

Pjērs ierunājās ļoti augstā balsī, tonī, kādā runā augstākās aprindās:

— Tu atceries Sankt-Pauli?

“Neatbildēt. Tās droši vien ir lamatas.”

— Tur es ar tevi iepazinos, — viņš apmierināti sacīja. — Es tevi tur atradu. Mūs tikko nepiekāva, bet es samaksāju atpakaļceļu, un man atļāva tevi paņemt. Tas viss nebija nekas vairāk kā komēdija.

“Viņš melo, viņš netic nevienam vārdam, ko saka. Viņš zina, ka mani nesauc par Agati. es viņu ienīstu, kad viņš melo.” Bet, kad Eva ievēroja Pjēra sastingušās acis, viņas dusmas noplaka. “Viņš nemelo, tās ir beigas. Viņš jūt, ka tas tuvojas, viņš runā, lai īsinātu gaidīšanu.” Pjērs uzlika abas rokas uz krēsla lēnes. Viņa seja bija nespodra un smaidīja.

— Šie stāsti bieži ir dīvaini, — viņš sacīja, — bet es domāju, ka tas nav nejauši. Es tev neprasu, kas tevi sūtīja, es zinu, ka tu man to neteiksi. Visādā ziņā tu esi bijusi pietiekami veikla, lai apmētātu mani ar dubļiem.

Viņš runāja ar pūlēm, griezīgā un steidzīgā balsī. Bija vārdi, kurus viņš nevarēja izrunāt, tie nāca no mutes mēmi un bezveidīgi.

— Tu mani aizrāvi pašā svētku plaukumā, starp melnām māsiņām, bet aiz māsiņām bija sarkanu acu armija, kas spīdēja, kad es biju pagriezis muguru. Es domāju, ka tu devi viņiem zīmes, turoties man pie rokas, bet es neko neredzēju. Es biju pārāk iedziļinājies kronēšanas ceremonijā.

Viņš plaši atvērtām acīm paskatījās pa labi. Pārbrauca ar roku pār pieri, ar ļoti ātru, tādu kā ēterisku žestu, nepārstājot runāt — viņš negribēja pārstāt runāt.

— Tā bija Republikas kronēšana, — viņš teica spalgā balsī, — iespaidīga izrāde, tur bija no kolonijām atsūtīti dažādi dzīvnieki. Tu baidījies apmaldīties starp pērtiķiem. Es sacīju, starp pērtiķiem, — viņš augstprātīgi atkārtoja, skatoties apkārt. — Bet es varēju teikt “starp nēģeriem”! Viņiem tas neizdevās, kad tie, paslīdot zem galda, domāja, ka es tos neievēroju, tie bija kā ienagloti manā redzeslokā. Aizliegts apklust! — viņš iekliedzās. — Apklust! Visi pa vietām un visu uzmanību statuju ienākšanai, tāda ir kārtība! Tralala, — viņš gaudoja, — tralala, — salika rokas kopā taurē, — tralala, tralala, tralala.

Viņš apklusa, un Eva zināja, ka statujas tikko ienākušas istabā. Pjērs bija sastindzis, bāls un nicinošs. Arī Eva sastinga, un viņi abi gaidīja klusējot. Kāds gāja pa koridoru. Tā bija Marija, mājkalpotāja, tā bija viņa, bez jebkādām šaubām. Eva nodomāja: “Vajadzētu iedot viņai naudu par gāzi.” Un tad viņa redzēja lidojam statujas, tās kustējās starp Pjēru un Evu. Pjērs ievaidējās un ieslīga krēslā, pavelkot zem sevis kājas. Viņš grozīja galvu, laiku pa laikam vīpsnādams, bet uz viņa pieres parādījās sviedru pērlītes. Eva nevarēja izturēt šo skatu, šo bālo seju un mēmo muti, kura drebot pārveidojās, viņa aizvēra acis. Viņa redzēja dejojam zelta statujas uz savu plakstu sārtā fona. Netālu skaļi elsoja Pjērs. “Tās lido, dūc, noliecas pār viņu…” Eva sajuta vieglu pieskārienu, kaut ko nepatīkamu uz pleca labajā pusē. Instinktīvi viņas ķermenis noliecās pa kreisi, it kā gribēdams izvairīties no nepatīkamas saskarsmes, it kā gribēdams palaist garām kādu smagu un neveiklu priekšmetu. Pēkšņi grīda iekrakstējās, un Evā radās traka vēlēšanās atvērt acis, paskatīties pa labi, izbrīvēt ar roku telpu.

Bet viņa neko tādu nedarīja, acis palika aizvērtas, un Eva nodrebēja dzēlīgā priekā: “Arī man ir bail,” viņa nodomāja. Viss dzīvības spēks bija saskrējis labajos sānos. Viņa paliecās uz Pjēra pusi, neatverot acis. Pietika pavisam mazu pūļu, un viņa ienāca šajā traģiskajā pasaulē. “Man bail no statujām,” viņa nodomāja. Tas bija vētrains un akls apgalvojums, apvārdošana, visiem spēkiem viņa gribēja ticēt savai klātbūtnei, skumjas, kas paralizēja viņas labo sānu, viņa pūlējās iztēlot par jaunu izjūtu, par pieskārienu. Savā rokā, savā plecā viņa juta, kā tās gājušas garām.

Statujas lidoja zemu un lēni, tās dūca. Eva zināja, ka tās izskatās draiskas, ka to acīm ir akmens skropstas, bet viņa nevarēja labi tās iztēloties… Viņa zināja arī to, ka tās nebija pavisam dzīvas, ka uz to lielajiem ķermeņiem bija miesas plēksnes, nedzīvas zvīņas, ka to pirkstu galos akmens lobījās un tām niezēja plaukstas. Eva nespēja to visu redzēt, viņai šķita, ka viņai virsū virzās milzīgas groteskas sievietes, tām ir cilvēka izskats un akmens blīvais spīts. “Tās noliecas pār Pjēru.” Eva tik neganti pūlējās, ka viņai sāka trīcēt rokas. Pēkšņi viņu atdzesēja drausmīgs kliedziens. “Tās pieskaras viņam.” Viņa atvēra acis. Pjērs bija saķēris galvu rokās un smagi elsoja. Eva sajuta vājumu: “Tā bija tikai spēle,” viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi, “tas nebija nekas vairāk kā spēle, ne mirkli es tam īsti neticēju. Un tajā pašā laikā Pjērs cieta pa īstam.” Pjērs atslāba un smagi elpoja. Bet viņa redzokļi palika dīvaini ieplesti, viņš svīda.

— Vai tu tās redzēji?

— Es tās neredzu.

— Jo labāk tev, tev no tām būtu bail, — viņš sacīja, — esmu jau pieradis.

Evas rokas vēl arvien drebēja, asinis bija saskrējušas galvā. Pjērs izņēma no kabatas cigareti, pielika to pie lūpām, bet neaizdedza.

— Tā redzēt, tas vēl nebūtu nekas, bet negribu, ka tās mani aiztiek, es baidos, ka tās nesakniebj mani zilu.

Viņš mirkli padomāja, tad jautāja:

— Vai tu tās dzirdēji?

— Jā, — Eva atbildēja, — tās ir kā lidmašīnas motors.

(Pjērs šiem pašiem vārdiem bija tās aprakstījis pagājušajā svētdienā.)

Pjērs mazliet iecietīgi smaidīja.

— Tu pārspīlē,  — viņš sacīja. Bet tad kļuva bāls. Viņš skatījās uz Evas rokām. — Tev trīc rokas. Tas atstājis uz tevi lielu iespaidu, mana nabaga Agate. Bet tev vairs nav jāuztraucas, agrāk par rītu tās neatgriezīsies.

Eva nespēja parunāt, viņai klabēja zobi, un viņa baidījās, ka Pjērs to var ievērot. Pjērs ilgi skatījās viņā.

— Tu esi ārkārtīgi skaista, — viņš sacīja, pakratot galvu. — Žēl, patiesi žēl.

Viņš veikli izstiepa roku un viegli pieskārās viņas ausij.

— Mans skaistais dēmon! Tu radi man neērtības, tu esi pārlieku skaista — tas mani uzjautrinātu. Ja nerunātu par atrisinājumu.

Viņš pienāca tuvāk un pārsteigts palūkojās Evā:

— Tas nav tavs vārds… Tas ir klāt… Tas ir klāt, — viņš smaidot sacīja. — Man bija cits mēles galā… bet šis… tagad viss ir savā vietā. Es aizmirsu, ko tev gribēju teikt.

Viņš mirkli padomāja, tad pakratīja galvu.

— Labi, es iešu gulēt. — Un bērna balsī piebilda: — Tu zini, Agate, es esmu noguris. Es vairs nespēju sakopot savas domas.

Viņš nometa cigareti un nemierīgi paskatījās uz paklāju.

Eva palika viņam zem galvas spilvenu

— Tu arī vari iet gulēt, tās vairs neatgriezīsies.

“ATRISINĀJUMS”. Pjērs gulēja un pa pusei naivi smaidīja, viņš bija noliecis galvu, varētu domāt, tādēļ, lai plecs glāstītu vaigu. Eva nevarēja aizmigt, viņa domāja: “atrisinājums”. Pjērs pēkšņi bija kļuvis kā zvērs, un vārds bija izripojis no viņa mutes, garš un bāls. Pjērs pārsteigti skatījās, it kā to redzētu, bet nepazītu, mute bija vaļā, tā šķita mēma, it kā viņā kaut kas būtu salūzis. Viņš murmināja. Tā bija pirmā reize, kad kaut kas tāds notika un piedevām vēl viņš to pamanīja. Viņš sacīja, ka nevar sakopot savas domas. Pjērs sakustējās, maza saldkaira kustība, viegli sakustējās roka. Eva smagi paskatījās viņā: “Ka tik nepamostas.” Tas tirdīja viņu. Kopš Pjērs gulēja, Evai bija jādomā, viņa nespēja atraidīt šīs domas. Eva baidījās, ka viņš nepamostas duļķainām acīm un nesāk murmināt. “Es esmu dumja,” viņa nodomāja, “tas nevar sākties ātrāk kā pēc gada,” tā teica Franšo. Bet skumjas viņu neatstāja, viens gads, viena ziema, viens pavasaris, vasara un rudens sākums. Kādu dienu šie vaibsti mainīsies, viņš atļaus saņemt sevi aiz žokļa un pa pusei atvērs savas raudulīgās acis.

Eva noliecās pār Pjēra roku un uzspieda tai lūpas: “Pirms tas notiks, es tevi nogalināšu.”

Žans Pols Sartrs

Franču filosofs un rakstnieks Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) dzimis 1905. gada 21. jūnijā Parīzē. Viņa tēvs ir flotes virsnieks, kurš iet bojā, kad Žanam Polam ir viens gads, tāpēc Sartrs uzaug m...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!