Istaba (1. daļa)

Darbedā kundze turēja pirkstos gabaliņu rahat-lukuma. Viņa tuvināja to lūpām piesardzīgi, aizturot elpu, baidīdamās, ka dvaša nopūtīs smalko pūdercukuru, ar kuru bija apbārstīts gabaliņš. “Kā roze,” viņa nodomāja. Tad spēji iekodās stiklainajā mīkstumā, un viņas mute pielija ar sastāvējušos smaržu. “Dīvaini, cik ļoti slimība saasina izjūtas.” Viņa nogrima domās par mošejām, iztapīgiem austrumniekiem (kāzu ceļojumā viņa bija Alžīrā), un bālās lūpas savilkās smaidā — arī rahat-lukums bjia iztapīgs.

Neskatoties uz piesardzību, rokai ar šķīvi vairākas reizes nonākot virs grāmatas lappusēm, tās pārklājās ar niecīgām baltām pūdercukura kaudzītēm. Rokas ripināja, slidināja un čirkstināja mazos cukura kristāliņus pa gludo papīru: “Tas man atgādina Arkašonu, kur es pludmalē lasīju.” Toreiz viņa nēsāja lielu salmu cepuri ar zaļu lenti un parasti iekārtojās pašā krastmalā ar Žipa vai Koletes Ivēras romānu rokās. Vējš bēra uz ceļiem smilšu virpuļus, un laiku pa laikam viņa nopurināja grāmatu, turot to aiz vienas malas. Tā bija tā pati sajūta, tikai smilšu graudiņi bija pavisam sausi, bet mazie cukura kristāliņi kusa uz pirkstu galiem. Viņa iedomājās pērļaini pelēku debesu strēmeli virs melnās jūras. “Tas bija vēl pirms Evas dzimšanas.” No šo atmiņu smaguma viņa jutās nogurusi un vērtīga kā sandala šķirstiņš. Piepeši atausa prātā tā romāna nosaukums, kuru viņa tobrīd lasīja — “Mazā kundze”, tas nebija garlaicīgs. Bet kopš nezināmā slimība liedza Darbedā kundzei atstāt istabu, viņa deva priekšroku memuāriem un vēsturiskiem romāniem. Viņa vēlējās, lai ciešanas, smaga lasāmviela un atmiņu modrība darītu izjūtas smalkākas un briedinātu viņu kā labu siltumnīcas augli.

Ar nelielu uztraukumu viņa iedomājās, ka tūdaļ pie durvīm pieklauvēs vīrs. Citās dienās viņš nāca tikai pret vakaru, noskūpstīja viņu uz pieres, apsēdās iepretim atpūtas krēslā un klusējot lasīja Le Temps. Bet ceturtdienas bija Darbedā kunga dienas; tad viņš uz stundu devās pie meitas, parasti starp trijiem un četriem. Pirms iziešanas viņš rūgtuma pilns gāja pie sievas patērzēt. Šīs ceturtdienas sarunas, kuru norisi varēja paredzēt iepriekš līdz vissīkākajai detaļai, nogurdināja Darbedā kundzi. Darbedā kungs ar savu klātbūtni piepildīja kluso istabu. Viņš nekad nesēdēja, bet staigāja šurpu turpu. Katrs šāds viņa jūtu uzliesmojums ērcināja Darbedā kundzi kā plīstošu stiklu šķinda. Un šī ceturtdiena būs vēl smagāka nekā parasti: doma, ka tūdaļ vajadzēs atkārtot Evas atzīšanos, redzēt viņa milzīgo ķermeni drebam dusmās, lika Darbedā kundzei nosvīst. Viņa paņēma rahat-lukumu no apakštasītes, nenoteikti paskatījās uz to un skumji nolika atpakaļ, viņa negribēja, ka vīrs redz viņu ēdam lukumu. Viņa salēcās, dzirdot klauvējienu.

—  Nāc iekšā, — viņa noteica vārgā balsī.

Darbedā kungs ienāca uz pirkstgaliem.

—  Es iešu pie Evas, kā katru ceturtdienu.

Darbedā kundze viņam uzsmaidīja.

—  Noskūpsti viņu no manis.

Darbedā kungs neatbildēja un sarauca pieri rūpju pilnā grimasē: ik ceturtdienu, vienā un tajā pašā stundā kurls naids jaucās viņā ar gremošanas smagumu.

—  Atceļā es ieiešu pie Franšo. Es gribētu, lai viņš parunā nopietni un mēģina viņu pārliecināt.

Viņa vizītes pie Franšo bija biežas, bet veltīgas. Darbedā kundze pacēla uzacis. Agrāk, būdama pie labas veselības, viņa raustīja plecus. Bet, kopš slimība bija padarījusi ķermeni smagu, nogurdinošus žestus viņa aizstāja ar fizionomiijas spēli: “jā” viņa teica ar acīm, “nē” ar lūpu kaktiņiem, un tā vietā, lai raustītu plecus, pacēla uzacis.

—  Būtu labi, ja viņu varētu ievietot ar varu.

—  Es jau tev teicu, ka tas nav iespējams. Bez tam likums ir nepilnīgs. Franšo man reiz stāstīja, ka viņiem ir neiedomājamas grūtības ar ģimenēm, cilvēkiem ir grūti izlemt, viņi grib turēt slimnieku mājās, un mediķiem ir sasaistītas rokas. Viņi var izteikt savu viedokli, bet tas arī viss. Vajadzētu sarīkot publisku skandālu, tad viņa pati lūgtu hospitalizāciju.

—  Tev taisnība, — Darbedā kundze noteica, — bet tas nav vienas dienas darbs.

—  Nē.

Viņš pagriezās pret spoguli un sāka knibināt bārdu. Darbedā kundze bez emocijām lūkojās sava vīra sarkanajā, varenajā pakausī.

— Ja viņa tā turpinās, tad paliks vēl trakāka par viņu, tas ir ārkārtīgi neveselīgi. Viņa neatiet no viņa ne soli, iziet no mājas vienīgi, lai apmeklētu tevi, un nevienu nepieņem. Nekad never vaļā logu, jo Pjērs to negrib. It kā slimnieka domas būtu vērā ņemamas. Brīnums, ka viņi vēl nav nosprāguši no smakām, un man šķiet, ka šo kvēpināmā trauka netīrību viņi iedomājas par baznīcu. Goda vārds, dažkārt man liekas… viņai ir tādas dīvainas acis.

— Neesmu ievērojusi, — Darbedā kundze sacīja, — man šķeit, ka viņa izskatās normāli. Protams, viņai ir skumjš skats.

— Viņa ir līķa bālumā. Vai guļ? Vai ēd? To labāk nejautāt. Varu derēt, ka, atrodoties blakus tādam brašam zēnam kā Pjērs, viņa naktī neaizver ne aci. — Viņš noraustīja plecus. — Un visdīvainākais ir tas, ka mums, viņas vecākiem, nav tiesību aizstāvēt viņu pret sevi pašu. Turklāt pie Franšo Pjērs būtu labāk apkopts. Tur ir liels parks. Bez tam, — viņš, viegli smaidot, piebilda — ar sev līdzīgiem viņš sapratīsies labāk. Viņi ir kā bērni un nevajag viņus traucēt; viņi ir kā sava veida masonu līga. Viņu vajadzēja ielikt slimnīcā jau pašā sākumā, pirmām kārtām Pjēra paša labā. Viņa intereses netiktu aizskartas.

Pēc mirkļa viņš piebilda:

— Es jau tev teicu, ka man nepatīk, ka Eva paliek ar viņu viena, it īpaši naktī. Iedomājies, ja pēkšņi kas atgadās. Pjēram ir ārkārtīgi noslēgts izskats.

— Es domāju, ka nav vērts īpaši uztraukties, viņš vienmēr tāds izskatās. Vērojot viņu, rodas tāds iespaids, ka viņš visus izsmej. Nabaga zēns, — viņa ar nopūtu turpināja, — ar viņa iedomību nonākt tik tālu. Viņš vienmēr iedomājās esam gudrāks par mums visiem. Viņš tā prata pateikt: “Jums taisnība”, lai izbeigtu diskusijas… Laime, ka viņš nespēj novērtēt savu stāvokli.

Ar nepatiku viņa atcerējās Pjēra garo, ironisko, vienmēr mazliet sāņus pavērsto seju. Pirmajā laikā pēc Evas laulības Darbedā kundze nebija vēlējusies neko vairāk kā mazliet sirsnības no sava znota puses. Bet viņas pūles darīja Pjēru mazdūšīgu, viņš gandrīz nemaz nerunāja un bez intereses visam uzreiz piekrita.

Darbedā kungs turpināja savu domu:

— Franšo mani uzaicināja apmeklēt savu iestādi, viņš sacīja, ka tā esot lieliska. Katram slimniekam ir atsevišķa istaba ar ādas atpūtas krēslu un dīvānu-gultu. Tur ir tenisa korts, un viņi vistuvākajā laikā sāks būvēt peldbaseinu.

Viņš bija nostājies pie loga un skatījās caur stiklu, mazliet ļogoties uz savām līkajām kājām. Piepeši, rokām kabatā un nolaistiem pleciem, viņš vingri pagriezās uz papēža. Darbedā kundze juta, ka sāk svīst, tā tas bija vienmēr — tagad viņš staigāja šurpu turpu kā lācis sprostā, un, sperot soļus, viņa kurpes čīkstēja.

— Draudziņ, apsēdies, lūdzu, tu mani nogurdini. — Tad ar nopūtu piebilda: — Man ir kas nopietns tev sakāms.

Darbedā kungs apsēdās atzveltnes krēslā un uzlika rokas uz ceļiem; vieglas trīsas pārskrēja pār Darbedā kundzes muguru: tas brīdi, kad vajadzēja sākt runāt, bija klāt. — Tu zini, — viņa teica, aiz samulsuma iekāsējoties, — otrdien es tikos ar Evu.

— Jā.

— Mēs runājām par visu ko, viņa bija ļoti laipna un sen nebija izrādījusi tādu uzticību. Tad es viņai šo to pajautāju un apvaicājos par Pjēru. Un es sapratu, — viņa teica, no jauna apmulsusi, — ka Eva Pjēram ir ļoti pieķērusies.

— Pie joda, es to labi zinu, — Darbedā kungs atteica.

Viņš mazliet kaitināja Darbedā kundzi, viņam vajadzēja visu izklāstīt sīkumos, uzliekot punktus uz i. Bet Darbedā kundze vēlējās dzīvot tādu smalku un jūtīgu personu sabiedrībā, kuras visu saprot no pusvārda.

— Es tev gribēju teikt, ka viņa pieķērusies tam citādi, nekā mēs iedomājamies.

Darbedā kungs dusmīgi un satraukti izbolīja acis, kā ikreiz, kad viņš nesaprata kāda mājiena vai stāsta jēgu.

— Kā to lai saprot?

— Šarl, — Darbedā kundze sacīja, — neapgrūtini mani. Tev jāsaprot, ka man kā mātei nav viegli stāstīt tādas lietas.

— No tā, ko tu man teici, es nekā nesaprotu. — Darbedā kungs dusmīgi novilka.

— Nu labi! — viņa atcirta.

— Viņi vēl arvien… arī tagad?

— Jā! Jā! Jā! — viņa trīs reizes dusmīgi pieklaudzināja.

Darbedā kungs izstiepa rokas, nodūra galvu un paklusa.

— Šarl, — viņa sieva uztraukti iesaucās. — Ar šito trako! Viņš pat Evu vairs nepazīst un sauc par Agati. Viņa droši vien zaudējusi apziņu, ka tā upurējas.

Viņš pacēla galvu un bargi paskatījās sievā.

— Tu esi pārliecināta, ka saprati pareizi?

— Bez šaubām. Tāpat kā tu, — viņa dzīvi piebilda, — es no sākuma negribēju ticēt, un turklāt es viņu nesaprotu. No domas vien, ka man pieskarsies šis nabaga nelaimīgais … — viņa nopūtās, — Man šķiet, ka tieši tādēļ viņa tā tam pieķērusies.

— Ak vai! — Darbedā kungs iesaucās. — Tu atceries, kad viņš atnāca lūgt Evas roku, ko es tev teicu? Es tev teicu: “Man šķiet, ka viņš pārlieku patīk Evai.” Tu vēl negribēji man ticēt.

Tad pēkšņi, palikdams lillā viņš uzsita ar dūri pa galdu:

— Tas ir no izvirtības! Viņš to apskauj un skūpsta, saukdams par Agati, stāstot savas muļķības par lidojošām statujām un vēl velns zina ko! Un viņa to pieļauj! Kas tad starp viņiem galu galā ir? Lai viņa to žēlo no visas sirds, lai ievieto atpūtas namā, kur viņu var satikt no rīta līdz vakaram. Bet es nekad nebiju domājis … Es domāju, ka viņa ir kā atraitne. Paklau. Žanete, — viņš uzsāka zemā balsī, — es tev teikšu pavisam atklāti, man patiktu, ja viņai būtu kāds mīļākais.

— Šarl, apklusti! — Darbedā kundze iesaucās.

Darbedā kungs paņēma savu cepuri un spieķi, kurus ienākot viņš bija atstājis uz apaļā galdiņa.

— Pēc tā, ko tu man tikko pateici, — viņš sacīja, — man nav daudz cerību. Bet tomēr es ar viņu parunāšu, jo tas ir mans pienākums.

Darbedā kundze gribēja, lai viņš pēc iespējas ātrāk aizvācas.

— Tu zini, — viņa teica drošinādama vīru, — man šķiet, ka Evai tā ir drīzāk stūrgalvība nekā kas cits. Viņa zina, ka Pjērs ir neizdziedināms, bet turas pie sava un negrib, lai viņas iedomas tiktu atspēkotas.

Darbedā kungs sapņaini braucīja bārdu.

— Aiz stūrgalvības? Jā, iespējams. Ja tev taisnība, tad galu galā viņa to pametīs. Katru dienu tas nav izturams, bez tam viņš izvairās no sarunām. Kad es ar viņu sasveicinos, viņš pasniedz ļenganu roku un neko nesaka. Bet, kad viņi paliek vieni, pie viņa atgriežas fiksās idejas — Eva man tā teica. Viņš sākot kliegt, it kā kāds grieztu tam rīkli, jo viņam ir halucinācijas. Viņš no tām baidās, jo tās dūc. Tās lidojot ap viņu, un viņš nespējot atraut no tām acu.

Viņš paņēma cimdus un turpināja:

— Tā vienkārši viņa to nepametīs. Bet, ja viņai kāds iepriekš sagrozītu galvu? Es gribētu, lai viņa mazliet biežāk izietu no mājas, redzētu pasauli. Viņa satiktu kādu jauku zēnu — tādu kā Šrēders, inženieris pie Simplona, kuram ir nākotne, tad viņa pārdomātu savu dzīvi un pamazām pierastu pie domas to mainīt.

Darbedā kundze neko neatbildēja, baidīdamās, ka saruna varētu atdzīvoties. Vīrs noliecās pār viņu.

— Tagad, — viņš noteica, — man jāiet.

— Ar dievu, tēti, — Darbedā kundze sacīja un noglāstīja viņa pieri. — Noskūpsti viņu labi stipri, manu dārgo nabadzīti.

Kad vīrs bija prom, Darbedā kundze iztukšota noslīga atpūtas krēslā un aizvēra acis. “Kāds dzīvīgums,” viņa pārmetoši nodomāja. Mazliet atguvusi spēkus, viņa lēli pastiepa bālo roku un, neatverot acis, sataustīja uz apakštasītes lukumu.

 

Eva ar vīru dzīvoja Baka ielā, kādas vecas mājas piektajā stāvā. Darbedā kungs mundri uzkāpa pa kāpņu simt divdesmit pakāpieniem. Un, kad spieda zvana pogu, nemaz nebija aizelsies. Ar sajūsmu viņš atcerējās Dormoija jaunkundes vārdus: “Jūsu vecumā jūs izskatāties vienkārši lieliski, Šarl.” Nekad viņš nejutās tik stiprs un vesels kā ceturtdienās, it īpaši, kad bija uzveicis kāpnes.

Pa to laiku Eva bija atvērusi durvis. “Tiesa, viņa neizskatījās labi. Neviena slimnieku kopēja to nevarētu izturēt, varu iedomāties sevi viņas vietā.” Viņš noskūpstīja meitu: “Sveika, mana dārgā nabadzīte.”

Eva atbildēja ar zināmu vēsumu.

— Tu esi mazliet bāla, — Darbedā kungs sacīja, saņemot viņu aiz vaiga, — tu par maz kusties.

Iestājās klusums.

— Kā klājas mammai? — Eva pajautāja.

— Ne visai. Tu biji pie viņas otrdien? Bija atnākusi Luīzes tante, viņa bija priecīga. Viņai patīk uzņemt ciemiņus, ja vien tie nekavējas pārāk ilgi. Luīzes tante bija Parīzē, lai nokārtotu to hipotēku lietu. Es tev jau stāstīju, tā ir dīvaina lieta. Viņa bija ienākusi manā birojā pēc padoma. Es viņai teicu, ka nav izvēles — jāpārdod. viņa ir atradusi pat pircēju — Bretonelu. Vai tu atceries Bretonelu? Viņš ir izsities uz augšu.

Darbedā kungs spēji turpināja. Eva klausījās ar pūlēm. Viņš ar skumjām nodomāja, ka viņu vairs nekas neinteresē. “Tas ir tāpat kā ar grāmatām. Agrāk tās vajadzēja izraut viņai no rokām. Tagad viņa vairs pat nelasa.”

— Kā klājas Pjēram?

— Labi, — Eva atteica, — tu gribi viņu redzēt?

— Bet protams, — ar prieku atbildēja Darbedā kungs, — es ieiešu pie viņa uz mazu brītiņu.

Viņš bija pilns līdzjūtības pret šo slimo puisi, bet nespēja uzlūkot viņu bez riebuma. “Man bail no slimniekiem.” Protams, tā nav Pjēra vaina, viņam ir drausmīga iedzimtības nasta. Darbedā kungs nopūtās: “Vajadzēja būt piesardzīgākam, bet tādas lietas vienmēr uzzina par vēlu.” Nē, Pjērs nav vainīgs. Bet tomēr viņam vienmēr piemitis šis trūkums — tas veidoja viņa rakstura pamatu, šī slimība nav kā vēzis jeb tuberkuloze, no kuriem var abstrahēties, ja grib saprast, kāds īsti ir cilvēks. Šī nervozā grācija un trauslums, kuri tā patika Evai, kad viņš to aplidoja, nebija nekas cits kā trakuma ziedi. “Viņš bija traks jau tūlīt pēc apprecēšanās, tikai tad to tā nemanīja. Tas ir grūts jautājums,” Darbedā kungs domāja, “kur sākas atbildība jeb drīzāk — kur tā beidzas. Bet visādā ziņā,” viņš turpināja analizēt, “Pjērs vienmēr domājis tikai par sevi. Bet vai tā ir vaina vai slimības rezultāts?”

Viņš sekoja meitai pa garo koridoru:

— Šis dzīvoklis ir jums par lielu, — viņš teica, — jums vajadzētu pārcelties uz citu.

— Tu tā vienmēr saki, tēt, — Eva atbildēja, — bet es jau tev teicu, ka Pjērs negrib atstāt savu istabu. — Tas bija pārsteidzoši no Evas puses, — vajadzētu pajautāt, vai viņa labi apzinās sava vīra stāvokli. Tas bija trakais, kuru vajadzētu piesiet, bet viņa ņēma vērā viņa lēmumus un domas, it kā Pjērs būtu pie pilna prāta.

— Es to saku tevis pašas labā, — Darbedā kungs, mazliet noskaities, turpināja. — Ja es būtu sieviete, man būtu bail šajās vecajās slikti apgaismotajās telpās. Es gribētu, lai tev būtu gaišs dzīvkolis, kādus pēdējos gados ceļ pie Otoijas, trīs nelielas istabiņas ar labu ventilāciju. Tagad viņi īrnieku trūkuma dēļ ir pazeminājuši īres maksu, tā būtu laba izdevība.

Eva viegli pagrieza durvju rokturi, un viņi iegāja istabā. Smaga vīraka smaka aizspieda Darbedā kunga kaklu. Aizkari bija aizvilkti. Puskrēslā viņš saskatīja uz atpūtas krēsla atzveltnes Pjēra kārno pakausi — Pjērs bija pagriezis viņeim muguru, viņš ēda.

— Labdien, — Darbedā kungs sacīja, paceļot balsi. — Kā tad mums klājas?

Darbedā kungs piegāja tuvāk. Slimais sēdēja pie maza galdiņa, viņš izskatījās noslēdzies sevī.

— Ak, mēs ēdam mīkstu oliņu, — Darbedā kungs paaugstināja balsi. — Labi, labi.

— Es neesmu kurls, — Pjērs atbildēja maigā balsī.

Darbedā kungs sadusmots paskatījās Evā, it kā piesaukdams viņu par liecinieci. Bet Eva uzmeta viņam smagu skatienu un klusēja. Darbedā kungs saprata, ka apvainojis viņu. “Tā. Jo ļaunāk viņai.” Ir neiespējami atrast īsto toni sarunai ar šo nelaimīgo zēnu — viņam ir mazāk prāta nekā četrus gadus vecam bērnam, un Eva grib, lai pret viņu izturas kā pret vīrieti. Darbedā kungs nevarēja noliegt, ka ar nepacietību gada to mirkli, kad šī smieklīgā uzmanība vairs nebūs vajadzīga. Slimnieki viņu vienmēr mazliet kaitināja, it īpaši trakie, jo tie bija netaisni. Nabaga Pjērs, piemēram, bija pavisam netaisns, ne vārda nevarēja izrunāt bez aizvainojuma, un velti lūgt viņam mazliet lēnprātības vai kaut īslaicīgu savu maldu atzīšanu.

Eva novāca olu turamo un čaumalas. Viņa nolika Pjēram priekšā šķīvi ar nazi un dakšiņu.

— Ko viņš ēdīs tagad? — jautri pajautāja Darbedā kungs.

— Bifšteku.

Pjērs paņēma dakšiņu ar savu bālo pirkstu galiem. Uzmanīgi aplūkojis to, viņš sāka smieties.

— Šoreiz neies cauri, — viņš nomurmināja, noliekot to sāņus, — Es esmu brīdināts.

Ar dedzīgu interesi Eva piegāja pie viņa.

— Agate, iedod man citu.

Eva paklausīja, un Pjērs sāka ēst. Viņš aizdomīgi paņēma dakšiņu un cieši turēja to rokā, nenolaižot no tās ne acu, šķita, ka tas prasa no viņa milzīgu piepūli. “Cik aizdomīgi ir visi viņu žesti, visas viņu attiecības,” Darbedā kungs nodomāja.

Viņam kļuva mazliet nelabi.

— Uzmanīgi, labāk ņem aiz turamā, tā ir zaraina.

Eva nopūtās un nolika dakšiņu uz deserta. Darbedā kungs kļuva nepacietīgs. Viņš domāja, ka nav labi piekāpties visām šī nelaimīgā fantāzijām — pat Pjēra dēļ tas bija bīstami. Franšo viņam bija labi pieteicis: “Nekad nevajag iedziļināties slimnieka murgos.” Tā vietā, lai dotu viņam citu dakšiņu, vajadzēja viņu mierīgi pārliecināt, likt saprast, ka tā ir tāda pati kā citas. Viņš pagriezās pret desertu, paņēma dakšiņu un viegli ar pirkstiem pieskārās tās zariem. Pēc tam pagriezās pret Pjēru. Bet viņš mierīgi grieza savu gaļu un tad pacēla uz sievastēvu maigu un neizteiksmīgu skatu.

— Es gribu ar tevi aprunāties, — Darbedā kungs sacīja Evai.

Eva padevīgi sekoja viņam uz salonu. Apsēžoties uz dīvāna, Darbedā kungs ievēroja, ka vēl joprojām tur rokā dakšiņu. Viņš to nikni nometa.

— Šeit ir labāk, — viņš noteica.

— Es šeit nekad neuzturos.

— Drīkst smēķēt?

— Bet, protams, tēt, — Eva atviegloti atbildēja. — Gribi cigāru?

Darbedā kungs deva priekšroku cigaretei. Viņš nepārtraukti domāja par uzsākto sarunu. Runājot ar Pjēru, viņa bija jāierobežo savs prāts kā milzim savs spēks, kad tas spēlējas ar bērnu. Visa prāta skaidrība, spožums un precizitāte vēršas pret viņu.

“Jāatzīstas, ka, runājot ar nabaga Žaneti, notiek kas līdzīgs.” Tiesa, Darbedā kundze nav traka, bet slimība ir viņu novājinājusi. Turpretī Eva bjia līdzīga tēvam, viņai piemita taisns un loģisks prāts, un diskusijas ar viņu izraisīja prieku. “Tas tādēļ, ka es negribu izgāzties,” viņš nodomāja. Tad pacēla acis, lai aplūkotu meitas inteliģentos un smalkos vaibstus. Viņš maldījās — kādreiz tik apdomīgajā sejā bija manāms apjukums un rūpju ēna. Eva vienmēr bija ļoti skaista. Darbedā kungs ievēroja, ka tagad viņa ir rūpīgi uzkrāsojusies, gandrīz kā svinīgam gadījumam. Plakstiem bija zilas ēnas, un pār garajām uzacīm gājusi tuša, šī lieliskā un biezā krāšļu kārta atstāja uz tēvu smagu iespaidu.

— Tu esi zaļa zem sava grima, — viņš sacīja, — es baidos, ka nepaliec slima. Un kā tu krāsojies tagad! Tu, kas agrāk biji tik kautra.

Eva neatbildēja, un Darbedā kungs kādu mirkli ar samulsumu lūkojās šajā spīdošajā un novalkātajā sejā, kuru ieskāva melnu matu smagums. Viņš nodomāja, ka Eva izskatās pēc traģiķes. “Es nezinu, kam tieši viņa līdzinās, varbūt tai rumānietei, kura franciski tēloja Fedru uz mūra Oranžā.” Viņš nožēloja, ka izteicis šo nepatīkamo piezīmi: “Nevajadzēja gan tā! Nav ko satraukties par šādiem sīkumiem.”

— Piedod man, — viņš smaidot teica, — tu taču zini, ka es esmu tāds vecs naturālists. Man diezko nepatīk visas šīs pomādes, ko tagad sievietes triepj sev virsū. Bet man nav taisnība, jāiet līdzi laikam.

Eva mīļi pasmaidīja. Darbedā kungs aizdzedzināja cigareti un ievilka dažus dūmus.

— Mans bērns, — viņš uzsāka, — es tev gribētu teikt: parunāsim abi kā agrāk. Apsēdies un uzmanīgi ieklausies manī, paklausi savu veco tēvu.

— Es labāk palikšu stāvot. Ko tu man gribēji sacīt?

— Es gribēju uzdot tev pāris jautājumu, — Darbedā kungs teica, — pie kā tas viss novedīs?

— Tas viss? — Eva pārsteigti atkārtoja.

— Šī dzīve, kādu tu to esi izveidojusi, — viņš turpināja, — nevajag domāt, ka es tevi nesaprotu (viņam pēkšņi bija radusies laba doma). Bet tas, ko tu dari, stāv pāri cilvēka spēkiem. Tu gribi dzīvot vienīgi iztēlē, vai ne? Tu negribi atzīt, ka viņš ir slims? Tu negribi redzēt Pjēru tādu, kāds viņš ir šodien? Tu redzi viņu tikai tādu, kads viņš bija agrāk. Mana dārgā, mana mazā meitiņa! Šīs derības nav uzvaramas, — Darbedā kungs turpināja. — Rau, es tev gribu izstāstīt kaut ko tādu, ko tu varbūt nezini: kad tev bija trīs gadiņi, mēs bijām Sabl-d’Olonā, tava māte tur iepazinās ar kādu šarmantu sievieti, kurai bija mazs lielisks dēlēns. Tu spēlējies ar viņu pludmalē, jūs nepievērsāt nevienam uzmanību, tu biji viņa līgava. Pēc kāda laika Parīzē māte gribēja satikt šo jauno sievieti, bet dabūja zināt, ka viņu piemeklējusi drausmīga nelaime — viņas jauko dēlēnu bija sabraukusi mašīna. Tavai mātei bija pieteikuši: “Apciemojiet viņu, bet nekādā gadījumā nerunājiet par viņas mazuļa nāvi, viņa negrib ticēt, ka viņš ir miris.” Tava māte bija aizgājusi pie viņas, tā bija pusjukusi, viņa izturējās tā, it kā viņas zēns vēl būtu dzīvs; viņa sarunājās ar to, lika uz galda šķīvi. Viņa bija tādā nervu spriegumā, ka pēc sešiem mēnešiem nācās ar varu ievietot viņu atpūtas namā, kur viņai bija jāārstējas trīs gadus. Būtu bijis labāk, ja viņa, saņēmusi spēkus, lūkotos acīs īstenībai. Sākumā viņa, protams, ciestu vairāk, bet tad laiks to dziedētu. Vispareizākais šādos gadījumos ir raudzīties uz lietām, kādas tās ir, tici man.

— Tu kļūdies, — Eva ar pūlēm izteica, — es ļoti labi zinu, ka Pjērs ir…

Vārds nenāca pār lūpām. Viņa turējās ļoti taisni, uzlikusi rokas uz atpūtas krēsla atzveltnes, viņas seja kļuva sausa un nejauka.

— Tātad? … — Darbedā kungs bija pārsteigts.

— Tātad ko?

— Tu? …

— Es mīlu viņu tādu, kāds viņš ir, — Eva noteica garlaikotu skatu.

— Tā nav taisnība, — Darbedā kungs svarīgi sacīja, — Tā nav taisnība, tu viņu nemīli, tu nevari viņu mīlēt. To var just pret veseliem un normāliem cilvēkiem. Pret Pjēru tu jūti līdzjūtību, par to es nešaubos, tāpat kā es nešaubos arī par to, ka tu glabā atmiņā trīs jūsu laimes gadus. Bet nestāsti man, ka tu viņu mīli, es tev neticu.

Eva palika mēma un ar nesatricināmu skatu pētīja paklāju.

— Tu varbūt baidies man atbildēt? — Darbedā kungs vēsi ieteicās. — Es nedomāju, ka man šī saruna ir vieglāka nekā tev.

— Labi, ja tu viņu mīli, tad tā ir liela nelaime, — viņš lielās dusmās iekliedzās, — tev, man un tavai nabaga mātei, jo ir viena lieta, ko es tev labprāt nebūtu teicis. Pirms trīs gadiem Pjērs bija galīgi zaudējis prātu, viņš bija kā zvērs.

Darbedā kungs smagi paskatījās meitā — viņš gribēja, lai šis smagais atklājums like meitai savaldīties.

Eva nekustējās, viņa pat nepacēla acis.

— Es to zināju.

— Kas tev to teica? — viņš apstulbis ievaicājās.

— Franšo. Es to zinu jau sešus mēnešus.

— Es viņu lūdzu tevi pasaudzēt, — Darbedā kungs rūgti noteica, — Bet galu galā varbūt tā ir pat labāk. Tagad taču tev jāsaprot, ka ir nepiedodami turēt Pjēru pie sevis. Tevis uzsāktā cīņa lemta neveiksmei, slimība neatkāpjas. Ja vēl varētu kaut ko darīt, ja viņu varētu glābt ar uzspiestu palīdzību, es nekā neteiktu. Paraugies: tu esi skaista, gudra un priekpilna, un tā velti sevi nomoki. Labi, pieņemsim, ka tu biji kā apburta, bet tagad taču tas ir beidzies, tu esi izpildījusi savu pienākumu un pat vairāk par to — būtu netikumīgi turpināt tādu dzīvi. Ir arī pienākumi pret sevi pašu, mans bērns. Un tu nemaz nepadomā par mums. Vajag, — viņš skaldīja vārdus, — ievietot Pjēru Franšo klīnikā. Tu pametīsi šo dzīvokli, kur esi redzējusi tikai ļaunu, un pārnāksi pie mums. Un, ja tu gribi būt kādam noderīga un dalīt ar kādu ciešanas, tev galu galā ir māte. Par viņu, nabadzīti, rūpējas slimnieku kopēja, kaut arī viņai būtu nepieciešama labāka aprūpe. Un viņa spētu novērtēt to, ko tu dari viņas labā, un būtu tev pateicīga.

Iestājās ilgs klusums. Darbedā kungs izdzirdēja, ka blakusistabā dzied Pjērs. Ar pūlēm to varēja nosaukt par dziedāšanu, tas drīzāk bija spalgs trauksmains rečitatīvs. Darbedā kungs palūkojās meitā:

— Tātad nē?

— Pjērs paliks pie manis, — viņa maigi atbildēja, — es labi saprotos ar viņu.

— Ar noteikumu, ka visu dienu mērkaķojies.

Eva pasmaidīja un uzmeta tēvam izsmejošu, gandrīz jautru skatienu. “Patiesi,” nikni nodomāja Darbedā kungs, “viņi neko citu nedara kā vien to, ka guļ kopā.”

— Tu esi galīgi traka, — viņš noteica pieceļoties.

Eva skumji pasmaidīja un it kā pie sevis nomurmināja:

— Nepietiekami.

— Nepietiekami? Es nevaru pateikt tev neko citu kā vienīgi to, ka baidos par tevi.

Viņš steidzīgi noskūpstīja meitu un aizgāja. “Vajadzētu,” viņš nodomāja, “atsūtīt divus kaušļus, kuri ar spēku pieveiktu šo nabaga mēslu, neprasot viņas atļauju.”

(Lasīt turpinājumu)